 Guna Hofmane
Te nu esmu – nolēmusi publicēt tos darbus, kuri nāca, tapa, kad meklēju atbildes. “Kas esmu es?” “Kas ir ģimene?” “Kas ir vīrietis?” “Kas ir mīlestība bez nosacījumiem, un kas ir prāta skaidrība un sirds tīrība?” Tas, kas šeit būs, un ko šeit lasīsiet ir ikdienas notikumi, pārdzīvojumi ejot garīgo mācību caur Budistu Teravadas tradīciju klosteri, līdzās Mīļotajam dzīves draugam un skolotāju vadībā. Lai Gaisma un Mīlestība ar jums visiem, pat tad, ja jūs mani kritizēsiet. :)
Meita, sieva, māte, sieviete Veltījums dzimtas sievietēm. Īrija, 2007. gada 29. jūlijs
SEVIS izpratne un meklējumi caur dzīves skatījumu – meita, māsa, sieva, māte, vecāmāte – sieviete. Nācu šai Pasaulē, lai kaut ko mācītos. Pagāja laiks un sāku atskatīties un pārvērtēt pavadīto, aizgājušo… kā nu katrs mēs par to domājam. Saliekot kopā gadus, notikumus, dzīves skolu, kam ir iets cauri izrādās, ka meklēju vienu vienīgu jēgu – kā būt LAIMĪGAI un KAS ES ESMU PATIESĪBĀ?! Dīvaini un tad radās jautājums, bet kā tad tā? Lasīju daudz grāmatas, skatījos seriālus un izdzīvoju citu dzīves, sapņoju, apguvu zināšanas augstskolās. OOO… tā ir LAIME, būt bagātai, gaidīt līgavaini baltā zirgā, kā pasakā. Un tā turpināju sapņoju līdz apjautu, ka ir gan manta, gan ģimene, taču vai esmu LAIMĪGA? Vai esmu apjautusi kāpēc esmu un kas esmu šajā Pasaulē? H.Džibrāns grāmatā “Pravietis” par sevis izpratni raksta: “Jūsu sirds klusumā izprot dienu un nakšu noslēpumu…” Jā, arī mana sirds izprot dienu un nakšu noslēpumu klusumā… Taču cik manī ir klusuma? Cik ieklausos SEVĪ – IEKŠĒJĀ sirds klusumā? Cik? … Vai esmu gatava dzirdēt šo SAVAS SIRDS klusumu? Lasīju un domāju – skaistas rindas gluži kā no pasakas…! Jā, varbūt kādam tās ir skaistas un dziļas rindas, kādam… nekas… kādam DZĪVE… manī tās pamodināja pārdomas un meklējumus. Tālāk H.Džibrāns saka: “Bet Jūsu ausis alkst dzirdēt Jūsu sirds izpratni…” Vai patiešām? Vai esamu gatava dzirdēt sirds izpratni, vai tikai to, kas ceļ manu viltus EGO? "Jūs gribat izprast vārdos to, ko vienmēr esat zinājuši domās…" Un atkal un atkal jautājums SEV vai patiesi vēlējos visus šos gadus izprast vārdos to, ko zināju domās? Vai vienmēr to var arī zināt… varbūt kaut kas ir tomēr pats par sevi saprotams, taču kas tas ir… LIKUMI ? …, kādi likumi? "Jūs gribat pieskarties ar pirkstiem savu sapņu kailajai miesai..." Pie šīm rindām sāku domāt, vai es varētu patiesi pieskarties "SAVU sapņu kailajai miesai"? Patiesi un ar mīlestību? Šīs Pravieša rindas par SEVIS Izpratni aizveda dziļās pārdomās un meklējumos… KAS ES ESMU ? Meklēju atbildes… atkal un atkal ikdienas dzīvē, saskarsmē, darbā, klasiskajā psiholoģijā, garīgajā psiholoģijā. Sāku apjaust, ka ir taču vairākas PASAULES un tikai kopumā skatoties būs cerība apjaust, KAS ES ESMU. Jā izrādās, jā patiesi … skatoties un izzinot vismaz četras PASAULES – materiālo, psiholoģisko (jeb emocionālo), enerģētisko un garīgo – apjautu, ka LAIME IR MANĪ. Tā nav man jāatņem kādam, jāubago, jālūdz no apkārtējiem, ka ja mainīšos PATI, mainīsies arī citi, ka nav sliktie un labie, ir tikai situācijas, kuras ir iespēja risināt. Un ja nav zināšanas kā to darīt, tad ir skolotāji, kuriem var lūgt pēc padoma… Izklausās vienkārši. Jā, vienkārši taču izrādās, ka augstskolās to man nav izdevies iemācīties, šīs zināšanas apguvu DZĪVES skolā un tikai tad, kad PATIESI no SIRDS PATI to vēlējos. Citiem to nav iespējams izdarīt manā vietā… Esmu atradusi daļēju atbildi uz SAVIEM jautājumiem. Lai izvairītos no pilnīgas paklupšanas, dzīve man blakus visu laiku ir devusi CILVĒKUS, kuri palīdzēja mācīties un atbalstīja, tikai kaut kā reizēm bija grūti pamanīt. PATI… PATI… PROTU… PROTU…, kā balodis, Latviešu tautas pasakā, taisu ligzdu PATI… PATI… Un atskatoties apjautu, ka pirmie dzīves skolotāji man bija, ir un būs mani VECĀKI – MAMMA un TĒTIS, kuriem esmu ļoti pateicīga. MAMMA un TĒTIS palīdzēja mācīties MĪLĒT BEZ NOSACĪJUMIEM, mācīja dzīves vērtības. MAMMA un TĒTIS deva iespēju nākt šajā PASAULĒ. Tieši MAMMA un TĒTIS bija tie, kuri centās un atbalstīja, lai es BŪTU šeit un tagad, jo jau no bērnības ļoti bieži vēlējos doties atpakaļ tai saulē. Biju sīka un kustīga, ne jau no mierīgajiem bērniem… Paldies par MĪLESTĪBU, kuru deva VECĀKI. Pirms nākšanas šajā ģimenē, mani sagaidīja MĀSA – nopietna, atbildīga, perfekta un precīza, kura mācīja un māca joprojām šīs īpašības, par ko reizēm dusmojos, taču īsu laiku, jo VIŅU mīlēju un mīlu, tādu kāda MĀSA ir… Un tad mūsu ģimenē ienāca MAZĀ māsa – kura mācīja MĪLĒT savādāk – tās bija rūpes un reizēm pat neizpratne un reizēm tas bija arī aizvainojums, kā tā viņai vairāk (šajā brīdī saprotu un saku paldies māsiņai, jo caur šīm situācijām vairāk izpratu mammu, tēti, kad man piedzima pašai meita). Vecāki mācīja mīlēt un uzņemties atbildību par mazo, trauslo Dvēselīti – Mazo Māsu. Viņa – tik patiesa, klusa un vienkārša… Paldies MAMMAI un TĒTIM, ka tieši šī BŪTĪBA VIENKĀRŠI MĪLĒT (kas nav nemaz tik vienkārši, mīlēt bez nosacījumiem), pieņemt cilvēkus tādus kādi viņi ir, nešķirot pēc "deguniem" un būt pateicīgai par katru nodzīvotu dienu, tika un tiek mācīts visu laiku un manā dzīvē, kas spēlē ļoti lielu lomu joprojām. Šajās attiecības biju MEITA… MĀSA… un visu šo laiku pavadīja SAPŅI, kuriem vēlējos pieskarties… Lielākā daļa ir piepildījušies un turpina piepildīties… izrādās, kad pieskaras sapņu "KAILAJAI MIESAI", tad sāp… ļoti, ļoti sāp… un ir bailes, ir vēlēšanās paslēpties… Un tā pēc gadiem sāpēja vārds… ĢIMENE… Tika izsapņots princis baltajā zirgā un viss notikās, bet nebija kā pasakās…. Bija rūpes, sāpes, atbildība un pēc gadiem, izrādās, pietrūka VISUMA– DIEVA LIKUMU zināšanu… (izrādās tādi arī ir !!!), lai saglabātu pirmo MĪLESTĪBU, lai saglabātu ĢIMENI… koptu dziļākas attiecības… Paldies šim dzīves posmam. Caur šīm attiecībām iepazinu, kas ir būt SIEVAI, MĀTEI, un kas ir VĪRS un BĒRNI. Tikai maza nianse – AIZMIRSU, KAS ESMU ES, aizmirsu, ka esmu SIEVIETE un aizmirsu SIEVAS, SIEVIETES un MĀTES PIENĀKUMUS!!!!! Kurus izrādās skolās man nav sanācis iemācīties un ieklausīties!!!! Un tā manā dzīvē ienāca SKOLOTĀJI – vīrs, meita un dēls.No šī brīža skatu punkta varu teikt bija VISS, ko var vēlēties Materiālajā Pasaulē, bet… Bija sāpes, aizvainojums, pazemojums… un sākās MEKLĒJUMI caur studijām, grāmatām (tikai kautrējos pajautāt tiem, kuri bija jau LAIMĪGI, kā viņi to sasnieguši)…? Kas tas ir? Kāpēc man nav LAIMES…? Tādas LAIMES, par kuru SAPŅOJU… Saticība attiecībās… It kā ir MĪLESTĪBA…, ir darbs, kolēģi, finanses, vienā vārdā – materiālā labklājība, bet… slimības… slimības… jau bija pierastas kā pašas par SEVI saprotamas… MEITA un DĒLS, viņi lika aizdomāties un censties meklēt un mainīt. Vēlējos, lai viņi būtu LAIMĪGI, VESELI… Tieši šie divi faktori bija "pēdējais spēriens", lai sāktu ieklausīties "SIRDS KLUSUMĀ" … "LAI AUSIS PATIESI SAKLAUSĪTU SIRDS IZPRATNI"… un biju jau gatava PIESKARTIES "SAPŅU KAILAJAI MIESAI"… Sāku mācīties. Kas tad ir LAIME? Kas ir MĪLESTĪBA? Kas ir LAULĪBA un ko vēlos ES PATI? KAS ES ESMU…? Tā ir pagājuši gadi šajā DZĪVĒ un ir gūtas atziņas, ka esmu darījusi sāpes SEV. Esmu darījusi sāpes tuviem, mīļiem cilvēkiem, ejot SAVOS meklējumos. Baidījos dalīties, ka aiz grūtībām saprast, mani noliegs. Meklēju pat "vieglāko ceļu" – atgriešanos TAI SAULĒ…, lai tuviniekiem būtu vieglāk. Bija sajūtas, ka mana klātbūtne un esamība padara TUVINIEKU dzīvi grūtāku… Līdz apjautu, ka ne jau ES nosaku dzīves kārtību un LIKUMUS, ka ir kaut kas daudz augstāks… Varam to saukt dažādi – par DIEVU, VISUMU, LIKTENI, JĒZU, BUDU, KRIŠŅU… kas katram tuvāks. Varam ticēt, varam neticēt, varam pieņemt, varam noliegt. Varam kā STRAUSI likt galvu smiltīs un izlikties, ka DIEVA nav. Tai pat laikā AUGSTĀKIE LIKUMI IR. Izrādās biju AUGSTĀKOS LIKUMUS aizmirsusi… !!?? Paldies VISIEM, kuri manā dzīvē ir bijuši un mācījuši ieraudzīt, kas ir MĪLESTĪBA… dziļāku atbildi gūstu grāmatā "PRAVIETIS", kur viņš mums stāsta par MĪLESTĪBU: "Kad mīlestība Tevi aicina, tad seko tai, kaut arī tās ceļš ir grūts un stāvs…" Atskatoties uz dzīves notikumiem, uzdevu SEV jautājumu, bet kā tas ir? Un apjautu, ka nezinu vai esmu sekojusi un ja jā, tad cik tālu…, vai līdz "dzīves kalna virsotnei"? Vai pusceļā esmu apstājusies? "Un, kad tās spārni tevi apskauj, tad ļaujies tai, kaut arī to spalvās slēptais asmens var ievainot Tevi"… šai brīdī apjautu, ka esmu saņēmusi daudz šādus ievainojumus un dziedējusi brūces, tomēr kad tās vērušās atkal vaļā, tad otrai dziedināšanai esmu izvēlējusies citus līdzekļus un metodes… AIZBĒGŠANU…
"Un kad tā runā uz tevi, tad tici tai, kaut arī tās balss var sagraut tavus sapņus, kā ziemeļvējš noposta dārzu"… vārds manā dzīvē spēlē lielu lomu, tieši VĀRDS ir noārdījis ilgi celtas attiecības, jūtas… Vārds radījis daudz dziļākas brūces kā nazis, kurš grieza miesu… Pēc vārdiem sāpējis un turpinājis sāpēt ilgi, ilgi… Un tad apjautu – MANĪ VAIRS NAV PRASMES MĪLĒT. Laiks mācīties piedot un patiesi pieņemt katru tādu kāds viņš ir. Pirmais solis, kuru spēru piedošanas praktiskajos darbos – bija VECĀKI, lūdzot piedošanu un mācoties pieņemt, ka VECĀKI ir tādi kā ir – un MAN MANI VECĀKI IR PAŠI LABĀKIE. Manī izrādās bija sāpes, ka varbūt mamma un tētis mani nav mīlējuši, ka varbūt es viņiem traucēju dzīvot un, visbeidzot, ļoti, ļoti gribēju, lai MAMMA, TĒTIS mani saprot un domā tā kā es… Un tad apjautu daudz dziļāk, paldies VECĀKIEM, ka viņi mani mīlēja tā kā mācēja. Paldies, ka rūpējās, paldies par to, ka deva iespēju dzīvot! Man nav tiesības prasīt no vecākiem it neko…!!!!!! Kad to apjautu kļuva vieglāk, daudz vieglāk un sāku sajust, ka izmainījās attiecības ar mammīti. Centos mazāk prasīt un mazāk gaidīt, vairāk pieņēmu situācijas kādas tās ir. Ja teica, ka nesaprotot. Ja vēlējās izzināt kā, ar ko un kāpēc dzīvoju, tad centos saglabāt mieru bez uzvilkšanās. Ja teica, ka nav labi, centos piekrist… Vecāki vēl bērniem tikai labu… no savas izpratnes, dzīves pieredzes un vērtībām. To mācījos pieņemt. Otrais solis, lai ietu dziļāk un tālāk, bija attiecības ar cilvēku, kurš man deva zināšanas par VĪRA un SIEVAS attiecībām, kuras bija pārtrauktas un "noraktas kā nebijušas". Paldies, ka manā dzīvē ienāca dzīves skolotājs, kurš ieteica atvērt acis uz VISUMA DIEVA LIKUMIEM... Šajā laika posmā ļoti sāpēja DĒLS… Nezināju kā palīdzēt… MEITAI dzīve bija sakārtojusies un, tad uzdevu jautājumu SEV – kā tad tā? Centos audzināt ar vienlīdzīgu MĪLESTĪBU un attieksmi, bet…vienam atveras ceļš, bet otram šķēršli un šķēršļi. Sākot izzināt Visuma likumus, guvu atziņu, ka attiecības ar bērnu tēvu pirmo vīru un vīrieti manā dzīvē nav beigušās, īpaši, ja tās "aprok", aizbēg no tām. Attiecības ar māti iedod bērnam izpratnes dziļumu ģimenes iekšienē, attiecības ar tēvu sabiedrībā – darbā, skolā… Un tad SEV atzinu, ka neesmu mācējusi pateikt bērnu tēvam: “…es baidos, es esmu vāja (kas ir sievietes būtība)”. Baidoties būt sievietei, baidoties būt vājai, centos būt vīrietis. Centos būt stipra un, tādā veidā, izspiedu no savas dzīves to vīrieti, kurš mani patiesi mīlēja un patiesi vēlējās par mani rūpēties. Tā salauzu pirmo ģimeni pati savām rokām. Pēc daudziem gadiem spēru šo soli un atzinos bērnu tēvam, ka esmu vāja, ka baidos… Centos piedot par sāpēm un notikumiem, kuri bija "aprakti". Centos apjaust, ka viena pagale nedeg, ka stāvajā un grūtajā ceļā uz patiesu un dziļu Mīlestību, atteicos iet līdz galam – noguru. Centos apjaust, ka spārni, kuri apskāva, man likās kā asmeņi, un ka vārdi grieza vairāk, dziļāk un sāpīgāk par nazi… Atbilde atnāca vienkārša – biju sajaukusi sievietes un vīrieša pienākumus ģimenes attiecībās. Tā vietā, lai būtu mierīga, līdzsvarota, dalītos sāpēs kā jūtos – ierāvos sevī un ES PATI, PATI… Ja Tu tā, tad Es šitā… Tā pilīti pa pilītei, līdz medus muca, manā izpratnē, bija kļuvusi par darvas mucu. Ejot cauri piedošanām un pieņemšanai, sakārtojās DĒLA attiecības darbā, lēnām izveidojās stabilākas attiecības ģimenē… Jā, tas viss sāpēja ne tikai fiziskajā līmenī, tas sāpēja arī dvēseliski un kā vēl sāpēja! Raudāju naktīs, raudāju aiz sāpēm pa dienu… Palīdzēja lūgšanas, meditācijas, skolotāju padomi un ieklausīšanās savas sirds klusumā. Un tad pienāca brīdis, kad apjautu… vēlos jaunu ģimeni,… jaunas attiecības… Vēlos vienkārši MĪLĒTun BŪT MĪLĒTA…! Taču kā…? Kas tad ir LAULĪBA…? "Pravietī" par laulību ir teikts: "Kopā jūs esat dzimuši, un kopā būs jums mūžam būt. Jums būs kopā būt pat Dieva klusajā atmiņā, bet lai jūsu kopā būšanā ir brīva telpa, un ļaujiet debesu vējiem virpuļot starp jums"… Sākums skan skaisti…! Manī dzima jautājums, kas ir šī brīvā telpa? Kas ir šie debesu vēji, kas virpuļo…? Un "Pravietis" turpina:
"Mīliet viens otru, bet neļaujiet mīlestībai sevi saistīt,
lai tā drīzāk ir viļņojoša jūra starp jūsu dvēseļu krastiem.
Pildiet viens otra kausu, bet nedzeriet no viena kausa.
Dodiet viens otram no savas maizes, bet nekodiet no viena rieciena.
Dziediet un dejojiet kopā un esiet līksmi, bet ļaujiet katram no jums būt par sevi.
Gluži kā lautas (kokles) stīgas ir katra par sevi,
kaut arī tās skan vienā mūzikā…" Caur šim rindām apjautu, ka esmu vēlējusies radīt sev līdzīgu vīrieti… aizmirstot, ka sievietes domāšanas veids un pienākumi ļoti atšķirās no vīriešu domāšanas veida un pienākumiem… Aizmirstot, ka katrs mēs nākam no savas ģimenes ar citām tradīcijām. Ka man nav sanācis pacensties pietiekoši daudz stāstīt kā jūtos, kā redzu, izjūtu pasauli, notikumus ap mani un manī. Centos kādu vainot savās situācijās un grūtajos dzīves uzdevumos, kad tie manā ceļā nonāca… Slimības pieņēmu, kā pašas par sevi saprotamas… (tagad vēlos par to pasmaidīt!!!!). Izrādās, ka slimība ir mūsu domāšanas un vērtību kļūda… Saku paldies par visu, kas ar mani noticies un notiek… ir gūtas atziņas, ka var sakārtot veselību, attiecības, ja skatāmies VESELUMĀ caur četrām pasaulēm, par kurām rakstīju sākumā. Pat tad, kad mediķi saka: "Tāds vecums, ko tad Jūs vēlaties ar tādu vēsturi… Būt vesela…? Būt LAIMĪGA…?" Mācoties VISUMA likumus, lūdzot, piedodot, meklējot sevi, meklējot absolūto patiesību VARU BŪT PATIESI LAIMĪGA! Tiekoties pēc mēnešiem, šie paši speciālisti saka :"Tas ir retums, tas ir brīnums… " Trešais solis manā dzīves ceļā KAS ES ESMU ? KO ES VĒLOS ? KAS IR MĪLESTĪBA ? KAS IR LAULĪBA? Šiem jēdzieniem cauri vijās aukliņa – meita, māsa, sieva, māte, vecāmāte – sieviete. Jā, varu arī teikt, ka esmu pateicīga MAZBĒRNIEM, kuri turpināja mudināt šis zināšanas izzināt un apgūt. MAZBĒRNI nāca šai pasaulē uzdodot nākošos dzīves jautājumus.
Pienāca brīdis apjaust un spert ceturto soli, kas ir būt vecmāmiņai… Izrādās arī šo lomu man nav sanācies iemācīties augstskolās… Ir stereotipi par vecmāmiņām ar copītēm, taču kas patiesībā ir būt vecmāmiņai? Paldies pirmajam ENĢELIM – MAZMEITAI, kurai sekoja divi nākamie ENĢELĪŠI – MAZDĒLI!!!!! Un te nu nonācu strupceļā… Kā tā? ES taču vēlos jaunu ģimeni! Ko tagad darīt…? Vēlos būt LAIMĪGA, taču kas tad galu galā ir BŪT LAIMĪGAI? Ir taču it kā VISS. Tomēr tai pat laikā ir SKUMJAS, aizmirsti SMIEKLI… Ir daži priekšstati – bērni izaudzināti. Darbs ir. Jāpalīdz audzināt mazbērnus, ko nu vairs domāt par sevi! Ko nu vairs vēlēties būt laimīgai? Tagad ESMU VECA – VECUMS!!???
Te kārtējo atbildi deva "Pravietis", kur viņš runā par bērniem: "Jūsu bērni nav jūsu bērni.
Tie ir dēli un meitas, kas dzimuši no Dzīves ilgošanās pašai pēc sevis.
Tie nāk caur jums, bet ne no jums, un, kaut arī tie ir kopā ar jums,
tomēr tie jums nepieder.
Jūs varat dot tiem savu mīlestību, bet ne savas domas.
Jo tiem ir pašiem savas domas.
Jūs varat dot pajumti to miesai, bet ne to dvēselei,
jo to dvēsele mīt rītdienas mājoklī,
kurā jūs nevarat ieiet, pat savos sapņos ne.
Jūs varat tiekties būt līdzīgi viņiem,
bet necentieties tos padarīt līdzīgus sev.
Jo dzīve neiet atpakaļ, nedz arī tā kavējās vakardienā.
Jūs esat šaujamloki,
no kuriem jūsu bērni kā dzīvas bultas tiek raidīti uz priekšu.
Visuvarenais Strēlnieks redz mērķi uz bezgalības takas,
un Viņš liec jūs no visa spēka, lai Viņa bultas lidotu ātri un tālu.
Lai jūsu liekšanās Strēlnieka rokā jūs ielīksmo,
jo kā Viņš mīl bultu, kas lido uz priekšu,
tāpat Viņš mīl arī šaujamo loku, kas paliek uz vietas… " Spēru piekto soli cenšoties atlaist bērnus VIŅU dzīvē, mācoties mīlēt un pieņemt bērnus bez nosacījumiem, pateikties par dāvātajiem trīs ENĢEĻIEM. Mīlēt par to, ka VIŅI ir un ka izvēlējās tieši mani par savu mammu un, ja neesmu mācējusi parādīt pareizo dzīves ceļu, tad par to atvainojos. Mēs katrs šai pasaulē nākam meklēt savu ceļu… TICOT, MĪLOT un MĀCOTIES. Kopjot savas attiecības, kā kopjam dārzu – ravējot no nezālēm… … un darot to katru mirkli… … apzinoties savus pienākumus un lomas. Apjaušot, ka attiecības nav kā vienreizējie trauki, kurus izlieto un aizmet…!!! Attiecības ir dzīves brīnums, kuru mācās, lolo un kopj!!! Sestais solis, kur atrast SEVI – tas ir ļaut sev PATIESI MĪLĒT. Turpinu censties piedot un pieņemt. Dziļāk iet pirmos piecus soļus. Manā dzīvē bija iespēja mēģināt vēlreiz VEIDOT LAULĪBU. Ienāca dzīvē VĪRS, kurš solīja mācīties VIENKĀRŠI MĪLĒT. Gūstu atziņas un izpratni par to, ko saka "Pravietī" par LAULĪBU, MĪLESTĪBU un LAIMI. Gūstu atbildes un piepildījumu uz "aukliņas", kura caurvij manu un gandrīz katras sievietes dzīvi – meita, māsa, sieva, māte, vecmāmiņa – vienā vārdā SIEVIETE. Apjaušu, ka LAIME IR MANĪ, MANAS SIRDS KLUSUMĀ. Man LAIME NAV JĀUBAGO, JĀLŪDZ, JĀATŅEM APKĀRTĒJIEM. Mana LAIME NAV ATKARĪGA NO TĀ, KAS NOTIEK MAN APKĀRT, ja pieņemu apkārtējos tādus kādi viņi ir. Mīlot apkārtējos bez nosacījumiem, dzīves uzdevumus cenšoties risināt caur šo prizmu. Šajā “Veltījumā dzimtas sievietēm” centos dalīties tajā, kas dzīves laikā risinājies manā DVĒSELĒ. Meklējot SAVU būtību. KAS ES ESMU? KAS IR LAIME? Kur esmu kļūdījusies pirmajās attiecībās, veidojot ģimeni? Kur esmu kļūdījusies attiecībās ar mammu, tēti, māsu, bērniem, vīru, vedeklu un znotu. Tas viss deva rezonansi darba attiecībās. Esot tālumā (Īrijā), daudz dziļāk izjūtu, cik maz esmu runājusi par to kā jūtos. Lai izdzīvotu un uzrakstītu šīs rindas nācās iziet daudzus labirintus, aizlaist projām milzum daudz "aizspriedumu un stereotipu", kas bija prātā, domās un sirdī. Nācās iekrist daudzās bedrēs, dabūt punus, būt dubļu peļķēs, nomazgāt muti, paskatīties spogulī un doties tālāk. Varbūt pienāks brīdis un spēšu dalīties dziļāk arī tajā ko jūtu par citām dzīves norisēm. Mīlu Jūs Visas un Visus. Lai Dievs mums dod apjaust, izprast un izzināt katrai savu ceļu, vietu un lomu dzīvē, attiecībās, ģimenē... PALDIES TĒTI un MAMMĪT, ka devāt iespēju dzīvot, ka rūpējāties un centāties, lai es paliktu šeit, kad bērnībā vēlējos doties caur savām slimībām uz to sauli. Esmu patiesi LAIMĪGA un pateicīga Jums. Jūs bijāt un esiet mani pirmie dzīves skolotāji!!!! Paldies par doto vārdu !!! Veltījums vīram Veltījums mīļotajam vīram Anglija, 2007. gada 4. augusts
Paldies, ka centies mani Vienkārši mīlēt, kā to lūdzu mūsu pirmajā reizē. Paldies par par dziļo Mīlestību. Paldies par “ asajiem zobiņiem”. Paldies Tev Mīļais, ka ļauj man kļūdīties.Paldies, ka seko SAVIEM skolotājiem. Manā dzīvē ir bijuši gan Prieki, gan Skumjas. Reizēm vēlējos, lai Prieki ir vairāk, Skumjas mazāk, reizēm apmulsu, kura no emocijām palīdz, kura nē. "Pravietī" par šīm jūtām teikts: "Prieks ir lielāks par skumjām,"– un citi saka: "Nē, skumjas ir lielākas." Bet es Jums saku – tie nav šķirami. Kopā tie nāk, un kad viens sēž pie tava galda, atceries, ka otrs guļ aizmidzis gultā.” Šīs emocijas ļoti bieži atnāca, kad meklēju atbildes uz jautājumu, kāpēc ģimenē, kur aug divi bērni, ir vīrs, sieva un it kā materiāli situēti tomēr nāk un iet domstarpības. Sapņoju, domāju...Kas ir ģimene.... Bija sajūtas, ka zinu...un tomēr šajā laika posmā dzirdot, “Sievas, esiet paklausīgas saviem vīriem, jo vīrs ir sievas galva”, manī veidojās lielas pretrunas. Tai pašā laikā patīkami bija dzirdēt stāstu par Sulamīti un Salamanu, kā lielais ķēniniņš apprecēja sievieti Sulemīti, un viņi dziļi mīlēja viens otru. Sadzirdēju šai stāstā par sievieti, kas vīrā atrod patvērumu, aizsardzību, drošību, mierinājumu, uzticību un mieru.Viņa atzīst tā vadību, kas izriet no mīlestības, tur nav nekā draudoša – nevienam nav jāpiekāpjās. Viņš ir viņas apgādnieks, uzturētājs, drošība, vadītājs un ierosinātājs. Vīrs – Salamans uzņemas vadību. Sulemīte redz to skaistu un stipru, redz kā mīļotu draugu, nekā diktatoru. Izklausās skaisti – kā pasakā...uzdevu Sev jautājumu: “Vai Tu arī tā vēlies, vai tā mēdz būt arī dzīvē, ka Sieva seko vīram?!” Un sāku vērot tuvākos cilvēkus... grūti bija pamanīt... skatījos nedaudz plašākā sabiedrībā... Jā, izrādās, ka ir arī tādas ģimenes un parādījās atkal SKUMJAS un reizē PRIEKS. Pavisai tuvu viena otrai. PRIEKS, ka man ir ģimene, SKUMJAS kā saglabāt, jo jutu, ka kaut kas jūk un brūk, bet nemācēju noformulēt... Tās mijās viena ar otru... Sāku domāt varbūt par maz DODU, bet daudz PRASU... Un ar šī brīža skatījumu izprotu, ka esmu devusi neprasot vai to otra puse vēlās un vai tas ir tas ko viņš vēlās. Un atkal un atkal atgriežos pie "Pravieša", atrodu atbildes, kas tad ir došana: “..Ir tādi, kas dod maz no tā vairuma, kas viņiem ir, – un viņi to dod, lai viņus atzītu, un viņu apslēpta vēlēšanās padara viņu dāvanas pretīgas...” Varbūt tā arī bija? Vērojot šīs rindas apjautu kā tā ir bijis, vēlējos būt vajadzīga, mīlēta, saprasta... kļūdījos, devu nejautājot vai vajaga... Par visām šīm un citām savas dzīves kļūdām un sāpēm saku paldies, jo pateicoties notikušajam esmu atradusi SAVU ceļu – apjaust, kas ES ESMU... KAS IR SIRDS MIERS. Lasot PRAVIETI izpratu Došanas PRIEKU: “..kas dod ar prieku, un šis prieks tiem ir atlīdzība, kas dod ar sāpēm, un šīs sāpes viņus svētī...” Vārds un Būtība – ĢIMENE – tās ir sāpes un mans AHILEJA papēdis.
Atrodoties svešatnē kopā ar Mīļoto vīru, šajā dzīvē otro, apjaušu cik svarīgi ir vienam otru sajust, dalīties, uzklausīt un cienīt vienam otru par to, ka viņš ir un atcerēties, ka visas problēmas un sajukumi ir manī, bet otrs ir tikai spogulis, kurš atspoguļo katra iekšējo pasauli. Mācoties pieņemt, ka vīrs būs un paliks tāds kā viņš ir, apjaušot, ka ārējā pasaule nav vainīga pie manām sāpēm un pārdzīvojumiem un pieņemt, ka tā būs visu mūžu...notiek pārmaiņas. Jā, tas notiek caur ļoti lielām sāpēm gan fiziskajā, gan psiholoģiskajā līmenī, bet kad tas beidzās, tad apjaušu, ka patiesībā ES ESMU laimīga neatkarīgi no apkārtējās sabiedrības notikumiem... Tā ir brīvība. Un tad atkal nāca kārtējā atklāsme, ka pirmajā Laulībā šo vārdu nepazinu jeb lietoju pēc savas izpratnes. Iekausoties H.Džibrāna rindās par "Brīvību" apjautu šā vārda būtību ģimenē, Dvēselē: “Un kas gan cits tas ir , ja ne daļa no Jums pašiem, ko Jūs gribat nomest, lai kļūtu brīvi? Ja tas ir netaisns likums, kuru Jūs gribētu atcelt, tas šis likums ar jūsu pašu roku tika uzrakstīts jums uz pieres. Jūs nevarat to izdzēst, ne sadedzinot savas likumu grāmatas, ne arī mazgājot savu tiesnešu pieres, kaut arī jūs izlietu veselu jūru pār tām. Un ja tas ir despots, ko jūs gribat gāzt no torņa, tad vispirms gādājiet, lai tiktu gāzts viņa tornis, ko jūs esat uzcēlis SEVĪ.... Jo kā gan citādi tirāns spēj valdīt pār brīviem un lepniem, ja vien tirānija neslēpjas viņu pašu brīvībā un kauns – viņu pašu lepnumā?” “Ja tās ir rūpes, ko jūs gribētu atmest, tad šīs rūpes ir jūsu pašu izvēlētas, nevis jums uzspiestas. Ja tās ir bailes, ko jūs gribat kliedēt, tad šīs bailes meklējamas jūsu sirdī, nevis tā rokā, no kura jūs bīstaties. Gluži tāpat itin viss jūsu esībā atrodas patstāvīgā saistībā: tas, pēc kā jūs ilgojaties un tas no kā jūs baidāties, tas kas jums pretīgs, un tas , kas jums tīkams, tas ko jūs meklējat, un tas no kā vairāties. Tas viss kustas jūsos kā gaismas un ēnas, saķērušās kopā pa pāriem. Un kad ēna izgaist un tās vairs nav, tad palikusī gaisma klūst par ēnu citai gaismai. Tāpat jūsu brīvība, atsvabinājusies no visiem kavēkļiem un važām, pati kļūst par kavēkli un važām vēl lielākai brīvībai.” Esmu izjutusi kā tas ir sekot vīram. Pirmajā mirklī var likties glupi, kā tā – sekot? Patiesi paklausot, mīlot un ļaujot vīram rūpēties, sāku arvien vairāk pamanīt, ka vīrs ļoti precīzi jūt manas vajadzības, vēlmes. Arvien dziļāk izjūtu kā Mīļotais cilvēks cenšās pildīt savus pienākumus. Esmu ļoti pateicīga, ka ejot kopējo ceļu meklējam atbildes garīgajos rakstos un tajos gūstu arvien vairāk un vairāk apstiprinājumu, atziņas, kas tad ir ģimene. Izjūtu, ka laulībai ir skaists savstarpīgums, kas nenoliedz vajadzību pēc vadības, bet atzīst savstarpējo paklausību. Lai ģimene būtu harmoniska, sieviete nekādi nezaudē cieņu, ja ieņem vietu un paklausa vīra vadībai. Sievas maigums un laipnība atbalsta vīra stiprumu. Jā, tas nav viegli, jo ir kaut kādi priekšstati no sabiedrības, pieredze no vecāku attiecībām, iepriekšējam attiecībām. Cenšos katru dienu Mīļoto vīru ieraudzīt kā pirmo reizi... Varu teikt, ka cenšos un līdz ar to jūtu, ka šīs ģimenes attiecības veidojas arvien dziļākas, saprotošākas un arvien mīlošākas. Tas, kas ir noticis iet cauri emocionāliem pārdzīvojumiem, sāpēm un asarām. Nav viegli atlaist SAVU Egoismu, Augstprātību, Lepnību taču, kad daļēji tas realizējas, tad iekšēji atkal un atkal ir brīvības sajūta, kura nostiprinās, kā pamati pie mājas celtniecības. Un tā ķieģelītis pie ķieģelīša un top māja – ģimene. Katru dienu jaunas un jaunas atziņas par ģimeni, attiecībām ieraugu dažādās gaismās. Lasot Dž. Makartura darbu ”Ģimene” izlasīju “Septiņi saaukstēšanās laikmeti laulības dzīvē”, kas atspoguļo vīra reakciju uz sievas saaukstēšanos pirmajos septiņos laulības dzīves gados: Pirmais gads. “Manu saldumiņ, es patiesi esmu noraizējies par savu mazo meitenīti. Tu esi saķērusi iesnas, un nevar būt ne runa par staigāšanu šādā stāvoklī. Jau šodien es tevi ievietošu slimnīcā uz vispārēju pārbaudi un kārtīgu atpūtu. Es zinu, pārtika tur nožēlojama, bet es tev ienesīšu ēdienu no Rossini. Es jau visu sarunāju ar stāvu pārzini.” Otrais gads. “Klausies, dārgumiņ, man nepatīk šā klepus skaņa. Es izsaucu dr. Milleru un lūdzu viņam pasteigties. Bet nu, lūdzu, esi laba meitenīte un ej gulēt par prieku tētim.” Trešais gads. “Varbūt tev, mīļumiņ, labāk būtu apgulties; ja tu jūties slikti, nekas nav labāks par nelielu atpūtu. Es tev kaut ko atnesīšu. Vai tev ir kādi zupas konservi?” Ceturtais gads. “Nu skaties, dārgumiņ, esi prātīga. Kad būsi pabarojusi mazuļus, nomazgājusi traukus un uzkopusi grīdu, tev derētu atgulties.” Piektais gads. “Kāpēc tev neiedzert kādas pāris tabletes aspirīna?” Sestais gads. “Es gribu, lai tu labāk skalotu kaklu vai darītu ko citu, nevis visu vakaru sēdētu, riedams kā suns.” Septītais gads. “Beidz taču vienreiz šķaudīt! Vai tu gribi man pielipināt pneimoniju?” Paldies Mīļajam vīram, kurš atbalsta ieklausīties un meklēt atbildes uz man tik būtisko jautājumu: “Kas ir ģimene? Kur esmu kļūdījusies?” 2007. gada septembris. Tā jau reizēm sanāk, ka liekās viss...vienreiz uzraksti un āmen... Nē, dzīve turpinās un rit savu gaitu tālāk, tālāk. Arvien vairāk izjūtu, ka mīlēt kā pirmo reizi, beznosacījumiem un vienkārši mīlēt nav vienkārši. Un tomēr ir lieliski. Katru mirkli Mīļotais Vīrs, izjūtu Tavu Lielo Mīlestību, Rūpi, Uzmanību un mani nebeidz pārsteigt Tava Pacietība, kad manī “sprāgst pagātnes bumbas”. Pateicoties šim laikam, kuru esam klosterī arvien dziļāk izprotu mūsu attiecības un izjūtu kā tās veidojās dziļākas un dziļākas. Izprotu arī to, ko biju dzirdējusi, bet īsti nesapratu, ka veidojoties dziļākām attiecībām ģimenē sekss paliek pēc būtības, un mainās Dvēseliskā tuvība. Biju dzirdējusi, tagad zinu... Un cik ļoti daudz dod un nozīmē ģimenē dalīties, kā Tu jūties, kā Tu redzi šo Pasauli un laicīgi pamanīt atšķirības...un pieņemt to kas ir otram...mācīties pieņemt un nevis teikt: ”...es esmu tāda un dari ko gribi es tāda esmu...” Katra nianse, katrs pieskāriens, katra saruna papildina mūsu attiecību pamatus. Paldies Tev Mīļais, ka Tu esi, ka Tev ir tik liela dzīves skola un ka dalies, ka centies vadīt mūsu ģimeni. Esmu ļoti pateicīga, ka turpinām skatīties vienā virzienā – Augstāko Patiesību – Šeit un Tagad. Veltījums bērniem Veltījums bērniem Anglija, 2007. gada 13. augusts
Paldies Tev, meitiņ, ka izvēlējies mani par mammu un atnāci mūsu ģimenē kā pirmā – lielā māsa – caur ko apzinos, ka esmu darījusi Tev dziļas sāpes reizēm uzliekot Tev manas mammas, brāļa – mammas, draudzenes un citas bērnību iznīcinošas lomas un līdz ar to mazināju Tev laiku izdzīvot tev pašai savu bērnību. Paldies Tev, dēliņ, ka Tu izvēlējies atnākt mūsu ģimenē, kā dēls un māsai brālis un būt līdzās grūtos, atbildīgos brīžos, uzņemoties to lomu, kura pēc manām sajūtām Tev bija reizēm par smagu. Paldies par Tavu dziļo mīlestību, kura ir Tevī pret vecākiem, māsu, sievu, dēlu, radiniekiem un ikvienu apkārtējo. Lasot Dž.Makartura grāmatu “Ģimene” sadaļā “Vecāku apmācība” ieraudzīju dziļu atbildi savās sajūtās attiecībās ar Jums, jau pieaugušajiem, savā dzīvē aizgājušajiem bērniem. Šajā grāmatā, kāds tēvs dalījies savās sajūtās rakstot: “Mana ģimene ir pieaugusi, bērni aizgājuši, bet, ja man tas viss būtu jādara vēlreiz, es rīkotos šādi:
Es vairāk mīlētu vīru (sievu) bērnu acu priekšā.
Es vairāk smietos kopā ar bērniem – par mūsu kļūdām un mūsu priekiem.
Es vairāk uzklausītu – pat pašu jaunāko bērnu.
Es būtu godīgāks attiecībā uz savām vājībām un beigtu pretendēt uz pilnību.
Es citādi lūgtu par savu ģimeni: tā vietā, lai koncentrētos uz viņiem, es vairāk koncentrētos uz sevi.
Es vairāk kaut ko darītu kopā ar bērniem.
Es vairāk iedrošinātu un vairāk slavētu.
Es pievērstu vairāk uzmanības sīkām lietām, mīlestības un laipnības darbiem un vārdiem.
Visbeidzot, ja man tas viss būtu jādara vēlreiz, es intīmāk runātu ar savu ģimeni par Dievu.
Es izmantotu katru ikdienišķu lietu, kas notiek katrā visparastākajā diena, lai norādītu viņiem uz Dievu” Arvien dziļāk apjaušu, ka mana būtība un līdzšinējais dzīves piepildījums bija un ir caur bērniem. Dziļākās sāpes, prieki un cenšanās uz kaut ko bija saistītas ar bērniem. Viņi bija un ir tie, kuri motivē meklēt atbildes. Meklēt atbildes uz jautājumiem par ģimeni. Kāpēc pirmā laulība bija tāda kā bija? Vai vajadzīga otrā? Vai esmu bijusi gana laba mamma? Un vēl daudziem citiem man būtiskiem jautājumiem. Pateicoties Jūsu dziļajai rūpei un mīlestībai, esmu uzdrošinājusies meklēt un jautāt Dievam un Pasaulei sev interesējošos jautājumus. Dotajā brīdī esmu ļoti laimīga sieva, māte, sieviete un vecmāmiņa. Esmu guvusi dziļu pieredzi, ka attālums mūs vieno. Dzirdu, sajūtu Jūs katru dienu – Jūsu priekus, sāpes, jautājumus... Un jo dziļāk apjaušu, ka miers, laime, mīlestība ir manī un ka nav vaina apkārtējos. Un kā “Pravietī” rakstīts, ka mani bērni nav mani bērni, ka tie nāk cauri mani, bet ne no manis. Un kaut arī tie ir kopā ar mani, tomēr tie man nepieder. Centos, mīļie bērni, Jums dot savu mīlestību, kā to zināju, mācēju. Centos Jums uzspiest pat savas domas. Ko tagad saprotu, ka tas bija un ir glupi, jo Jums ir savas domas. Centos dot pajumti, bet to es varēju dot Jūsu ķermenim – ne Dvēselei, jo tā jau mīt Jūsos, Jūsu sapņos un Jūsu rītdienā. Esmu ļoti pateicīga, ka Jūs esiet apjautuši paši savu Ceļu, savus Sapņus un savu Piepildījumu. Dzīvē nav iespējams iet atpakaļ, nedz arī tā kavējās vakardienā. Pati turpinu iet iesākto ceļu, kuru Jūs esat atbalstījuši un centušies akceptēt manu Dzīves viedokli. Esmu pateicīga, ka vēlaties redzēt mani laimīgu manā dzīvē. Paldies Jums abiem par jaukajiem Enģelīšiem, kuri ir ienākuši Jūsu ģimenēs un ka varu būt Jūsu bērniem vecmāmiņa. Paldies, ka varu būt sievas māte un vīra māte. Visas šīs lomas mācos, jo pamatskolā un augstskolās kaut kā nav sanācis iemācīties šīs lomas harmoniski spēlēt. Turpinu Jūs Mīlēt, lūgt par Jums, atzīt Jūsu pašu izvēlēto ceļu un laimi. Mācos Jūs pieņemt tādus kādi esat. Ar mīlestību, cieņu un pazemību Jūsu mamma. Nāve un pašnāvība Veltījums ALANAM Anglija, 2007. gada 6. septembris
Nāve un pašnāvība, kas tas ir...? It kā no viena vārda radīti divi, bet kas tas ir... Par nāvi mēs zinām, ka viņa atnāks – kaut kad... jau piedzimstot zinām, ka pienāks aiziešana, šīs divas lietas ir garantētas – piedzimšana un aiziešana. Kas nosaka vienu vai otru pozīciju? Vienu sabiedrība akceptē kaut arī ar sāpēm, bet atzīst, jo no viņas nav iespējams aizbēgt – viens variants, otrs par pašnāvību – saka, ka tas nav labi... Jā, kāpēc..? 2007. gada 11. septembris. Alana ķermenis arī ir apglabāts. Pašnāvība vienmēr ir vardarbīgs akts. Nāve vienmēr atnes kādu ziņu. Nāve atstāj ietekmi uz mūsu apziņu. Ja kāds nomirst vai izdara pašnāvību, tad tas ir šokējoši. Tā ir šokējoša pieredze. Pirmā reakcija ir šoks, kad neko daudz nejūtam, tas uzbrūk un mūs it kā nogalina, jūtamies apstādināti. Būt nomodā no tā, ka tas ir tā, kā tas ir, vērot šīs sajūtas, kas atnāk pie mums, kad uzzinām par Nāvi. Mums nav jāskatās, kā man būtu jārīkojas... Tas ir ceļš kad mēs dalāmies un atspoguļojam notiekošo. Jo īpaši kad zaudējam zināmu, pazīstamu, tuvu cilvēku, tad tās ir dusmas, sāpes, aizvainojums, kāpēc VIŅŠ tā? Reizēm dzīve ir par izkaisītu, nomācošu un uzbrūkošu personībai. Dzīvē ir standarti, principi, idejas un dzīve atstāj iespaidu uz visiem, jo atrodamies dažādās vietās, dažādos notikumos ar atšķirīgu pieredzi... Esam pieraduši kritizēt, jo mums visiem gribās, lai apkārtējie būtu mīloši, laipni. Esam vīlušies, ja nav tā kā mēs vēlamies un ka apkārtējie nav perfekti. No malas cilvēki vēlas, lai esam perfekti. Egoistiskā līmenī mēs vēlamies patikt visiem. Reāli tā nav – ir tā kā tas ir. Vienkārši apzināties to kas notiek, izgaršot, apjaust un tā kā esam izkaisīti, vīlušies, iedzīti stūrī, mēs tā jūtamies un daudzus gadus meklējam savu dzīves piepildījumu un nav varējuši atrast. Es esmu tas, kas kaut ko grib dabūt, es gribu kļūt par kaut ko un dabūt kaut ko. Tā ir cilvēka būtība. Mēs gribam tikai mīlestību un laipnību, nevēlamies vilšanos, sāpes... Vērojam, kā dusmas, agresivitāte ir tā kā tas ir. Un ja kāds uztaisa pašnāvību tad tas ir tas – kas ir. Cilvēki gribētu zināt, kā svētajos rakstos rakstīts, ka tas nav jādara, un kas tas ir ļoti slikti. Mēs to zinām, bet reāli tas ir tā kā tas ir. Ja kāds uztaisa pašnāvību, cik daudz tas atstāj sekas uz apkārtējiem un runājot par dvēseles nākotni...mēs gribam skaidrā taisnā veidā zināt – kā tas ir. Gribam zināt un dzīvot uz citu rēķina. Mūsu pieredze ir tāda kā ir un vērot ko es jūtu, kad tā notiek...Mums nav vēlēšanās just sajūtas, kuras nav mums patīkamas... Skumjas ir tas.. nav jāmēģina izslēgt jūtas, kas notiek... just, ka esmu vīlies, Pazaudējies, Skumjas... man nav jāpieņem, bet apjaust, ka ir tā kā ir. Katram ir šī pieredze...mums nav tiesības piespiest būt laimīgiem, nevaram piespiest darīt to, kas mums patīkami....Dzīvē ir tā kā tas ir, pieredz, sajūtas ir tagad. Sensoras sajūtas ir tagad... viss ir tagad... bez nosacījumiem... Tas viss ietekmē mūsu apziņu... pamosties no tā analizēt, skatīties un vērot... tas kādam var likties, ka ir par sarežģītu, bet realitātē ir šeit un tagad, ka notiek tas, kas notiek šai realitātē. Reāli redzot un atpazīstot, tad tas viss ir šeit un ja ir šī pieredze, tad varam dalīties. Nav jācenšas izstumt no SEVIS ārā SKUMJAS. Skumjas ir daļa no mūsu dzīves, tas ir tāpat kā ieelpa un izelpa. Skumjas ir tad, kad redzam, ka mūsu vecāki kļūst veci un nomirst. Vai ja nomirst kāds cits. Tas ir kaut kas tāds, kas rada Skumjas, kuras ir reālas. Skatoties kā bērniem nodara pāri mums ir Skumji. Skumjas ir Realitāte šeit un tagad. Reizēm pazaudējamies un ejam Skumju pavadā un kļūstam agresīvi, dusmīgi... vērojot un esot realitātē... esam šeit un tagad... Mēs šobrīd rīkojamies tā un nevis kā būtu ja būtu... rezonanse ir sāpīgums tas kas tas ir. Kad esam Depresijā, kad nekas nav tā kā es vēlos, tad vērot jo tas ir tā kā tas ir... vērot, ka atnāk un aiziet. Kā gribam sasniegt, un kā jūtamies pazaudējušies, kad nav tā kā gribam... Ja skatāmies dzīvē no šī skata punkta, tad mums nav iespējams kādu pārtaisīt par kaut ko, mums ir iespējams zirgu atvest līdz ūdenim, bet mums nav iespējams piespiest viņam dzert. Un šī sajūta, ka jūtos pazudis un izkaisīts, ka man gribētos, lai visi ir laimīgi, ka man ir sajūta, ka esmu elles dibenā... vērot kā tas ir. Ka nav reizēm atskaites punkta un ka nav kur iet, ka esam stūrī... vērot kā tas ir... Apzināties to, kas ar mani notiek. Katram mums sava Karma, sava pieķeršanās. Kāpēc nevaram būt vienādi? Dabā viss mainās. Katra personiskajā emocionālajā pieredzē redzam, ka viss mainās un neatkarīgi no tā ko gribam vai nē. Visas sajūtas nav patstāvīgas un ko esam ieguvuši un ko esam zaudējuši. Pārdomas turpinās... Šodien ir pagājuši 10 gadi, kad plānoju savu aiziešanu un ...Pateicoties Dieva gribai, skolotājam Gvido, Nelimai esmu šeit. Esmu pateicīga, ka Alana aiziešana skāra man tik sāpīgo punktu. Baidījos par to runāt kā jutos, kur biju... kā 3 gadi manā dzīvē pēc tam plūda garām, jo nevarēju mainīt lietas. Bija jāmācās pieņemt. Esmu pateicīga, ka tajā laikā pajumti deva divi lieliski cilvēki (tad nemācēju pietiekami to novērtēt, biju Lepna). Zaudēju pēc šī soļa materiālajā Pasaulē daudz – palika līdzās mīļotie bērni, tuvinieki... Šī skola man likusi mācīties pazemību, sapratni, beznosacījuma mīlestību, ko turpinu apgūt joprojām. Parādīja un apstiprināja, ka nav tikai Materiālā Pasaule...ir vairāk. Tas biedēja tuviniekus, jo viņiem likās, ka ar manu Prātu nav kaut kas kārtībā. Baidījos runāt par vīzijām, redzējumiem, ļoti centos būt tāda kā visi... nesanāca...mēģināju būt biznesa sieviete... garām. Sāpes pašai un citiem... Pateicoties Reiki skolotājiem turpināju meklēt atbildes... to daru joprojām un atbildes ir un nāk arvien precīzākas... Tā nu tas ir... Paldies Lang Po Sumedo, kura runu klausoties apjautu vāl vairāk tagadnes momentu... 2007. gada 23. septembris. Aizvakar VIŅA/ NĀVE atkal atnāca tuvu... caur senu, ļoti, jauku, mīlošu ģimenes sievieti, par kuru daudzus gadus atpakaļ teicu, ka VIŅA pelnījusi LIELO CIEŅU... manā dzīve VIŅA bija paraugs ģimenes sievietei, mātei, sievai... garā stipra, ticīga... Viņa – Nāve ir atnākusi, lai aizvestu projām šo pavarda turētāju... SKUMJI... ļoti SKUMJI... Paliekošs Turpinājums 4 bērni, mīlošs vīrs... Kas mēs esam šai PASAULĒ ? Varbūt tikai viesi? Varbūt pasažieri kādā kārtējā pilsētas stacijā? Komentāri Lauma 2007. gada 7. septembris Pašnāvība ir kaut kas nedaudz līdzīgs nāvei, taču atšķirīgs ar to, ka cilvēks vēlas būt Dieva vietā. Cilvēks vēlas pats izlemt, kad viņam aiziet, izdarot pašnāvību. Kā jau minējāt, ir divas lietas garantētas – piedzimšana un aiziešana. Tikai nav zināms, kad tas notiks. Pašnāvība ir vēlme lemt pašam, kaut arī tas mums nav dots. Savukārt iemesli pašnāvībai var būt daudzi. Man tā bija vilšanās, likās, ka neviens mani nemīl, esmu pamesta. Reizēm cilvēks vēlas izdarīt kaut ko kardinālu, lai citi viņu pamanītu, taču nepadomā par sekām. Sekām dvēselei – aizejot no šīs pasaules dvēselei tā vai tā būs jādzīvo, taču ne jau šeit uz zemes, bet kaut kur mokoties līdz būs pienācis aiziešanas laiks. Esmu sapratusi, ka pašnāvība nav risinājums problēmām, tās paliek neatrisinātas. Tā ir bēgšana un rada tikai jaunas problēmas. Tā ir bijusi manas dzīves kļūda, kura ir saprasta un apgūta tādēļ cenšos, lai tai nav atkārtojuma. Ar cieņu, Lauma Nelda 2007. gada 8. septembris Nāve – transformācija violetos toņos, aiziešana citā pasaulē, lai vēlāk satiktos ar tiem, ko te satikām, ja te nesatikām tos, kas jau aizgājuši... Pašnāvība? Liels egoisms un sevis noliegšana reizē. Negribēšana iekļauties vienotā pasaules lietu plūdumā. Dieva patiesību noliegšana. Aizmiršana, ka viņš neuzliek lielākas nastas, kā spējam panest. Neļaušanās Viņa gudrībai, aizverot mums vienas durvis un atverot citas – uz vēl labākām lietām. Un tad dvēseles klīst apkārt bez mājām un satvara. Nelaimīgas dvēseles... Bet ir par vēlu... Nedari otram to, ko negribi, lai tev dara. Guna 2007. gada 11. septembris Paldies Lauma un paldies Nelda, ka dalāties savā saskarsmē gan caur teoriju, gan praksi... Centīšos tuvākajā laikā padalīties par Jūsu komentāriem... no praktiskās pieredzes šajā dzīvē. Esmu sajutusi, ka pēc 10 gadu intervāla varu dalīties, kas tas ir... Guna 2007. gada 17. septembris Paldies, LAUMA! ~Pašnāvība ir kaut kas nedaudz līdzīgs nāvei, taču atšķirīgs ar to, ka cilvēks vēlas būt Dieva vietā. Cilvēks vēlas pats izlemt, kad viņam aiziet, izdarot pašnāvību.~ Jā, zināma patiesība no grāmatas un sabiedrības viedokļa... šai brīdī, kad Tu jūties lieks, vientuļš, nevajadzīgs, kad vēlies atbrīvot Pasauli no sava grēcīgā ķermeņa, tad šie vārdi nav atbalsts...Ir cilvēki, kuri ir realizējuši šo ceļu un tā, aizgājuši, ir cilvēki, kuri domājuši, plānojuši un... ir cilvēki, kuri to izdarīja, un tomēr Dievs parādīja ceļu atpakaļ... nav vēl Tavs laiks... un ja skolu pabeidzam ar vāju atzīmi, tad situācijas nāk atkal un atkal. Gan caur attiecībām, ka vēlamies doties no kāda projām ļaujot viņam būt laimīgam, jo mums tā šķiet... bet tā nav... tas ir viens no pašnāvības simptomiem... mēs nemīlam savu ķermeni, neesam pieņēmuši šo ķermeni, šo dzīvi un turpinām “parazitēt”. To izjutu vēl un vēl, tikkai patreiz mācoties būt tagadnes momentā esmu izvēlējusies šo dzīvi, šo ķermeni, šo vīru, šo zemi... To palīdzēja ieraudzīt skolotāja Thanasanti. Mēs atgriežamies, bet turpinām bēgt... Nelda!
~Liels egoisms un sevis noliegšana reizē. Negribēšana iekļauties vienotā pasaules lietu plūdumā. Dieva patiesību noliegšana. Aizmiršana, ka viņš neuzliek lielākas nastas, kā spējam panest. Neļaušanās Viņa gudrībai, aizverot mums vienas durvis un atverot citas – uz vēl labākām lietām. Un tad dvēseles klīst apkārt bez mājām un satvara. Nelaimīgas dvēseles.... Bet ir par vēlu....Nedari otram to, ko negribi lai tev dara~ Jā, Dvēsele klīst... klīdu dažus mirkļus, bet varbūt tur tā bija mūžība... Jā, un viņa redz notikumus uz Zemes un mainīt vairs nevar... un tad atgriezies un atkal ir laiks, kad mainīt notikumus nevar.. viņi plūst Tev garām... līdz brīdim, kad dziļi un patiesi pieņem SEVI, dzīves skolu un notikumus šeit un tagad Tagadnes momentā. Kad apjaut, ka patiesībā esmu atnākusi šeit mācīties – mīlestību un attiecības. Jā, esot tur Tu redzi Savu ķermeni un Tev kļūst viņa žēl... Tu lūdz tikai mirkli atpūtai... Un ir iespēja apjaust Savas mājas, kur ir gaisma... tās ir mierīgas, mīlestības pilnas, sidrabotas, viļņojošas... Jā, to var uzzināt caur meditācijām un lūgšanām un tur var būt... un atgriezties mierīgi un apgaismoti... Tā ir dziļa LAIMES sajūta iekšā – miers, līdzsvars...gaisma, kura pavada un ir līdzās... Tas ir tas ko vēlās, katrs no mums Beznosacījuma Mīlestību...Brīvību.... Un tad Dvēsele ir mājās... Asociācijas par Sieru Anglija 2007. gada 18. septembris
Vakara meditācijas man nāk ar dažādām vīzijām, asociācijām, izjūtām un vakar...tas saistījās ar Sieru...Varbūt tādēļ, ka šeit klosterī īpaši izjūtu Siera minimumu– nezinu...Un tas sākās ar to, ka ieraudzīju Savas attiecības šajā ģimenē, kura man ir tik tuva un būtiska... Reiz veikalā bija daudz, daudz Siers...pilni plaukti...nāca un pirka, krāja un meta sapelējušos laukā, jo nevajadzēja... bija taču krājumi un veikalā plaukti no tā lūza. Tad nāca laiks un veidojās garas rindas, jo Siers bija pieprasīts. Bija kas stāvēja rindās meklēja blatus... man kaut kā nebija vēlmes stāvēt garajās rindās, un īpaši arī Siers negaršoja, bija pat reizēm alerģija....Gāja laiks un sāku apjaust Siera vērtību, cik veselīgs Tas ir organismam.. Un sāku domāt varbūt tomēr iegādāties Sieru, lai justos droša un stabila, jo Siers dodot drošības, stabilitātes sajūtu... stāsta, kad ir iekšējās bailes, tad ēdot daudz Sieru, jo organisms, tad vēloties Sieru... Un tad nolēmu, ka esmu atvērta pieņemt to pēc kura nav jāstāv rindā un to, kurš ir atbilstoš manai veselībai un nav alerģijas. Un tā radās iespēja iegādāties šādu Sieru...kas no ārpuses izskatījās appelējis, varbūt pat negaršīgs, nelietojams...un savā pieticībā nolēmu ārpusi paskrubināt un ieraudzīju, ka iekšpusē ir Lieliska, svaiga, smaržojoša un veselīga vide. Un tad radās vēl kāds, kuram šis Siers iepatikās, pat tiem, kuri bija izmetuši ārā kā nederīgu, sabojātu, jo sajuta šo smaržu, ko dod Svaigs, Labi radīts Siers. Apjautu, pirms kaut ko izmetam, kā vienreizējos traukus, kā sapelējušas un it kā vecas lietas padomāsim vai patiesi to vēlamies...vai nebūs Skumji, kad ieraudzīsim izmesto Lietu kāda cita aprūpē... Komentāri Agnese 2007. gada 18. septembris Pilnīgi piekrītu, jo bieži ir tā ka skatāmies virspusēji uz lietām/cilvēkiem neielūkojoties dziļāk, tādā veidā palaižot garām varbūt kaut ko ļoti nepieciešamu un vērtīgu! Tātad pirms izmet, vēlreiz pārdomā.... Bh. Jānis 2007. gada 23. septembris Skats no siera puses: ""Reiz dzīvoja kāds siers, kuru bija radījuši mīloši vecāki un notikumi plūda salīdzinošā harmonija, līdz brīdim, kad siers iedomājas, ka viņš var ko kontrolēt, noteikt, panākt... Iedomājoties to, ka viņš kontrolē un nosaka, kas viņu iezvēlās, siers, sāka arvien vairāk censties uzcirsties, gozēties, izgāzt krūtis: “Lūdzu, lūdzu, lūdzu, pamaniet mani!” Šīs, sajūtas, ka viņš nav gana labs un sāka arvien vairāk izgāzt krūtis un arvien vairāk uzlabot to, kas jau bija radīts gana labs, vēl joprojām iedomājoties, ka viņš izvēlas, nosaka, kontrolē to, kas viņu izvēlēsies... No uzlabojumiem, uzlabojumiem un pāruzlabojumiem, no vēlmes patikt un saņemt komplimentus, siers arvien vairāk un vairāk turpināja bojāties, līdz “...no ārpuses izskatījās appelējis, varbūt pat negaršīgs, nelietojams...” Tad sieram sanāca iespēja satikt kādu vecāku sieru, kurš nosvērts, mierīgs un pateicīgs pieņem to, ko Dievs viņam dod... “Gana labi tā kā ir.” Sieram radās interese pamēģināt šo vecākā siera dzīves veidu... Tā mācoties būt šeit un tagad, mācoties pieņemt to, ka ja mēs izvēlamies Dievu, tad visas pārējās izvēlēs Dievs izdara mūsu vietā, atliek mums tikai turēties pie Dieva, siers arvien biežāk izjuta pazemību un pateicību par to, ka kāds sieru kaut kur nes, kāds sieru skrāpē, kāds lutina, kāds lamā, kāds peļ, kāds lolo, kāds mīl... Siers arvien biežāk redz, ka tas ir ārpus viņa kontroles “Kurš sieru izvēlēsies? Ko ar sieru darīs? Ko sieram teiks? Ko no siera prasīs?” Siers mācoties arvien vairāk apjauta, ka viņš nav Dievs tas kungs. Ka siera loma ir pazemīgi un lēnprātīgi pieņemt ar pateicību to, kas ar viņu notiek. Pazemīgi, lēnprātīgu un ar pateicību pieņemt arī to, ka kāds mēdz noradīt: “Izdari skaidri savu izvēli, kurš par tevi rūpēsies...” Tagadnes moments un pagātne Anglija 2007. gada 6. septembris
Divi vārdi, tagadne un pagātne...Par pagātni mums ir atmiņas gan labas, gan sliktas, lai gan nav labu un sliktu lietu ir tikai notikumi tādi kā viņi ir. Brīdī, kad sākam domāt labi vai slikti...sākās mūsu ciešanas, izmisums... Tagadne – kas ir tā... Notikumi, kas ir tagad un apjaust, kas būs aiz tā stūra vai aiz tā pagrieziena... vai varam? Tad kas ir nākotne? Pārdomas sekos...varbūt ir kādas versijas un pārdomas par šo tēmu. 2007. gada septembris Dzīvojot dienu no dienas apjaušu cik skaisti ir vārdi, teorija...Cenšos dzīvot Tagadnes momentā, tomēr nāk un nāk Prāts ar savu Gudrību. Kā skolotājs Niks saka, ka Prāts man ir ļoti skolots. Esmu viņam uzdāvinājusi Baltu soliņu okeāna krastā, lai atpūšas reizēm... Nekā – ceļ un ceļ PILIS, ILŪZIJAS... Komentāri Lauma 2007. gada 7. septembris Pagātne ir mūsu pieredze un tikai no mums pašiem atkarīgs vai to mēs uztversim kā pozitīvu vai negatīvu. Iņ un Jaņ princips arī šeit darbojas. Ja pārāk daudz analizējam un rakājamies pagātnē, tad patiesi var būt lielas ciešanas un izmisums. Notiek šaustīšanās starp tagadni un pagātni. Tad nevar tā īsti dzīvot mētājoties, mokoties. Ir jāatlaiž pagātnes notikumi un jādzīvo šeit un tagad. Arī skriet uz priekšu nākotnē nav labi, jo tad arī cilvēks dzīvo tur un notiek sevis mētāšana. Vislabāk ir būt šeit un tagad. Izprast kļūdas, piecelties un doties tālāk. Žanete 2007. gada 10. septembris Nākotne ir materiālās pasaules projekts "debesīs"...tāda ir mana ilūzija Linda 2007. gada 10. septembris Jau rakstīju, ka ir divas dienas nedēļā, kas ir brīvas no raizēm un rūpēm un ko vajadzētu atstāt Dievam – tās ir Vakardiena un Rītdiena.
Tikai šodiena – šis mirklis ir mans. KRUSTCELES – manā dzīvē Anglija 2007. gada 24. oktobris
Retrīta laiks klosterī: 15.– 25.10.2007
Aj.Metta: 19.– 21.10.2007 Ir kārtējā dzīves stunda manā dzīvē. Stunda, kad ieskatāmies sevī un cenšamies būt atklāti pret sevi. Stunda, kad esi atvērts pieņemt beznosacījuma mīlestību, stunda, kad pieņem to kas ir un kā ir, kad esi apmierināts ar to kas ir. Stunda, kad esi tagadnes momentā un apjaut – jā, tas ir tā. Skaistā, saulainā un krāsainā rudens dienā – oktobra vidū – gatavojos doties uz trīs dienu mācībām (retrīta) pie skolotājas (Adžanas) Mettas, kurai manā dzīvē, ierodoties Anglijā Amavarati klosterī, ir ļoti liela nozīme. Ieraugot viņas mīlestības pilno skatienu, sajūtot viņas iekšējo mieru – toreiz apjautu, jā, tas ir tas ko es meklēju, bet ko gan var mācīt mūķene? Tā toreiz domāju. Līdz notika dziļa saruna ar pirmo un dziļāko skolotāju (Adžana) Thanasanti un tad sapratu cik daudz manā galvā ir dažādi aizspriedumi un dogmas. Esmu dziļi pateicīga šīm abām brīnišķīgajām skolotājām, kuras ir palīdzējušas ieraudzīt un turpina palīdzēt un atbalstīt, turpināt uzsākto garīgās sevis izzināsanas ceļu.Un zinot cik dziļi un ar kādu beznosacījuma mīlestību skolotāja sniedz zināšanas – gatavojos šīm dienām pārdomāti. Pirms apjaušot, ka iespējams šī ir mūsu pēdējā mācību stunda, jo viņa plāno doties projām uz Ameriku un es pēc kāda brīža plānoju doties uz Vāciju pie Bikhuni Muditas. Varbūt mūsu ceļi šķirsies uz ilgu laiku... kas zina... Apjaušot jauna ceļojuma sākumu centos sajust, kas ir tas, kas mani biedētu, kas ir tas ko es vēlos – vai patiesi vēlos būt Baltā Mūķene ar sirds patieso skaidrību vai to spēlē un stāsta prāts – ja jau Jānis, tad arī es... bet varbūt vēlos aizbēgt no kaut kā – no Sevis pašas. Kas ir šis magnēts? Soli pa solim sevi vēroju jau vairākus mēnešus... Manīju kā lēnām, bet ar dziļām iekšējām izjūtām arvien vairāk, ilgāk sāku vilkt baltās drānas un arvien grūtāk palika apģērbt kaut ko tumšu (uz ilgāku laiku), pamanīju, ka kļūstu jūtīgāka. Katru dienu notika un notiek jaunas un jaunas realizācijas. Tad sajutu, ka vēlos nogriezt īsākus matus – ar domu nu kā tad būs... ne tik īsus kā mūķenēm, bet tomēr un tad... pāris stundas pirms mācību sākuma sajutu, ka vēlos nogriezt savus matus – kā mūķenēm....(nullīte). Jā,...šādas sajūtas negaidīju. Biju pārsteigta, ka ieraugot sevi spogulī jutos tā it kā Es beidzot būtu atgriezusies un ka visu laiku to vien būtu gaidījusi... tas mani mulsināja... mulsināja un tai pat laikā sajutu dziļu iekšējo mieru, kā bērns, kurš ilgi sēdējis pie loga un gaidījis pārnākam savus vecākus un beidzot sagaidījis. Nākošais solis ko sajutu bija, ka manā galvā ir iekurts ugunskurs...Tā dega no iekšpuses... deg... varētu teikt sildās vēl tagad (ir pagājušas trīs dienas). Vēroju ķermeņa izmaiņas un cenšos pieņemt. Sēdošās meditācijas laikā pamanīju, ka šo soli esmu spērusi, lai izjustu ne tikai vai esmu atvērta uzsākt iet šo Baltās Mūķenes ceļu, bet arī vai varēšu ar mīlestību un bez agresijas tikties ar tuviniekiem (laiks, kurš tuvojās katru mirkli), ja nu kādam radīsies jautājumi, vai spēšu mierīgi un līdzsvaroti runāt par to kas ir manī, vai uzbrukšu un teikšu, kā Jūs muļķi tādi to nesaprotat. Vēroju sevi un savu ķermeni, kurš tērpts Baltā. Un sajutu – jā, tas ir tas, ko esmu meklējusi daudzus gadus, jā, tas ir tas miers, līdzsvars, tā mīlestība... Tad sekoja nākošie soļi, sajūtas, redzējumi – staigājošās meditācijas laikā. Ir skaista, saulaina, krāsaina rudens diena un daudz taku... Gan īsākas, gan garākas, gan pa apļi, gan krustceles. Sāku vērot un ieklausīties, kā tad jūtos kad eju pa jau zināmu, kā jūtos, kad dodos uz nezināmu un sasniedzot gala punktu kā tad jūtos. Kā jūtos, kad nonāku krustcelēs? Visam cauri vijās iekšējā sajūta, bet kas būs aiz tā apvāršņa, kad došos uz Vāciju? Kas būs ar Jāni? Vīru, vīrieti, mīļoto, draugu, atbalstu, skolotāju, kurš manā dzīvē atnāca, varētu teikt pat uzausa, kā Agra Rīta Saule. Kurš arī praktizē šo garīgo ceļu un tuvākajā laikā arī plānojās, ka tiks ordinēts par Balto Mūku. Kā veidosies mūsu ģimenes attiecības? Uzsākot dziļāk praktizēt varu atzīt, ka izjūtu vīru ļoti dziļi un ar katru dienu šī mīlestība padziļinājās un attiecības kļūst maigākas, atvērtākas, līdzsvarotākas, harmoniskākas un esmu apjautusi, ka ģimeni stiprina skatīšanās vienā virzienā un garīgo skolotāju klātbūtne. Kāds būs šis šķiršanās laiks? Vai tas būs gads, mēneši, nedēļas, bet varbūt mūžība? Varbūt ir labi tā kā ir...varbūt palikt šeit un tagad... ko darīt? Es –Vācijā, Mīļotais – Anglijā... Un tad jau likās gana... man taču tik daudz ir dots – esmu realizējusi sevi kā meitu, māsu, sievu, māti, vecomāti...ko vēl? Esmu uzzinājusi, kas ir būt Laimīgai sievietei, esmu atradusi atbildi, ka viss ir manī... Nu it kā varu mierīgi turpināt dzīvot – divās istabiņās un virtuvītē, – rūpēties par Mīļoto Vīru, sēdēt šūpļu krēslā un lasīt mazbērniem un vīra bērniem pasaciņas, iet pastaigāties, cept pankūkas. Nu ko vēl var vēlēties? Biju šādā dziļā staigājošā meditācijā un tad uzdevu jautājumus – Uz kurieni ? Uz kuru pusi? Ļāvu ķermenim kustēties, ļaujot prātam atpūsties un kājas aiznesa pie Budas Stupas. Skatos un mulstu... un tālāk, tad sajutu, ka ar mani runā – Tev ir dots. Laiks dot tālāk, turpini mācīties un turpini dalīties...
Sajutu dziļu mieru un tajā brīdī pamanīju, ka stāvu krustcelēs ar seju virzienā uz Mācībām (tā nosaucu vienu no virzieniem) un Došanu. Apjautu, ka jau kuro reizi cenšos ar pateicību, mieru pieņemt to kas ir un to kas tiek dots. Visu šo laiku vēroju sajūtas, kuras atnāca dažādas, sākot ar bailēm, izmisumu, skumjām. Vēroju kādēļ tieši šīs sajūtas, kas ir tas... apjaušot, ka tas nav saistīts ar tagadnes momentu...atausa atmiņā bērnība, jaunība, šis laiks, kad jau varu teikt, ka manā dzīvē arī ir sācies krāsainais rudens... kad biju teikusi man nav baiļu, man nav skumju un izmisuma – es pati, es varu – ļāvos asarām, kuras bija dziļi apslēptas. Un patreiz palikušas Skumjas, dziļas skumjas un atkal vēroju, kādēļ? Bailes, ka pazaudēšu Mīļoto vīrieti. Tās lēnām aizgāja, kad apjautu, viņš man nepieder. Par ko man vairākkārtīgi teica garīgie skolotāji – Inna jau Latvijā, it kā sapratu, bet nesanāca, Niks – Īrijā, Thanasanti un Metta šeit Anglijā. Atlaist un mīlēt beznosacījumiem. Pieņemt tādu kā ir un mīlēt katru dienu kā pirmo reizi. Jā, ir Dziļas Skumjas, jā, esmu apmulsusi, jo Mīļotais Vīrietis ir ļoti būtisks. Apzinos, ka Viņu Dievinu, ka Viņš ir Dieva dāvana, ka esmu pieķērusies kā dadzis un apvijusies kā puķuzirnis, kuram ir vēlme vīties... un ziedēt un mīlēt... Patreiz cauri šķiršanās Skumjām no Mīļotā, no savējo vides, no skolotājiem, kuri devuši savu svētību – sajūtu, ka Vācijā un ejot tur, kur ir dota zaļā gaisma mani gaida jaunas atbildes, jauna pieredze, jaunas atziņas. Un dziļāka saikne ar Mīļoto. Kavējoties atmiņās, jo arī tādas nāk un aiziet, ieraudzīju iepriekšējās dzīves krustceles un atpazinu, kad biju bēgusi un baidījusies ieskatīties sevī, savā sirdī. Ūūūūūūūūū kļūdas, sāpes. Esmu pateicīga par to, ka ir bijušas šādas kļūdas, jo tagadnes momentā varu atpazīt, ka sāpes nāk no iepriekšējās pieredzes un ka to esmu centusies projecēt un pat vēl tagad reizēm tā notiek, ka projecēju savās attiecībās no pagātnes nākotnē un tagadnē. Arī patreizējās Skumjas saistās ar to, ka ļoti mīļa, ļoti tuva dvēselīte uz mirkli (kopš līdzās otra pusīte) novērsusies un tieši šī situācija izsauc sajūtas, bet ja nu Mīļotais vīrietis arī tā darīs? Un tad atkal apjautu, ka projecēju mūsu mīļajās attiecībās citu situāciju. Saliekot šīs un citas nianses, kas nāk gan caur sāpēm, gan asarām... tad apjautu, un iestājās dziļš miers. Kad atzinu, ka man jau nekas nepieder, nav manos spēkos kādu paturēt vai noturēt... Dievs dod un Dievs ņem... Es klauvēju un Viņš man atver, es lūdzu un viņš man dod. Izjutu mīlestības pilnu – maigu, siltu, pūkainu plūsmu ieplūstam manī. Esmu Dzīves kārtējās krustcelēs un šūpolēs....Dziļi, dziļi iekšā sirdī esmu sajutusi, ka mani NES UZ ROKĀM un centīšos pieņemt un būt apmierināta ar to kas ir šeit un tagad. Akceptējot gan Skumjas, gan Sāpes...sajūtas, kuras nāk centīšos pieņemt. Laiku kurš ir dots būt kopā vai būt šķirtai ar Mīļotām Dvēselēm centīšos Viņām sniegt, dalīties ar to Lielo Beznosacījuma Mīlestību, kuru jūtu, ka man tiek dota katru dienu, mirkli, minūti... Vakara meditācija (tagad 10 dienas klusums, ieklausīšanās sevī ) un redzējumi, cik dziļi skolotāji palīdzējuši ar patiesu beznosacījuma mīlestību ieraudzīt, sajust patieso būtību – šo tagadnes momentu. Atmiņā atnāca kādas Lielas Krustceles Latvijā, kad bija apjausma, ka pa vecam vairs nevaru, bet pa jaunam nezinu kā dzīvot. Stāvēju krustcelēs, kas saucās Latvija – tuvie un mīļie, garas darba stundas, kredīts, tai pašā laikā zināmas lietas un jutu iekšēju garīgu izsalkumu, kur to gūt – šo mieru, līdzsvaru un beznosacījuma mīlestību sirdī, kur to atrast – kur atrast atbildes starp četrām pasaulēm, kur ir tas vidus ceļš. Starp garīgajām skolām, kur ir tas vidusceļš – Kristietība, Vēdiskais, Budisms. Kur ir atbilde? Lūdzu vidusceļu – iedeva skolotāju Niku. Lūdzu vietu iedeva Angliju, Īriju un varbūt pat Indiju? Kur? Ko darīšu svešatnē nezinot valodu, nezinot tradīcijas? Kur būs mājas? Kā dzīvošu? Dziļi sirdī jutu, ka tur kur saka skolotājs, vīrs – gūšu atbildes. Un tomēr protesti, protesti.... ko tad es nu vairs... Sāpēja, bet biju Laimīga. Jau pirmajos brīžos izjutu Vīra dziļo un patieso atbalstu, mīlestību, rūpes, ieklausīšanos un iepazinu vīra noteiktību un mērķtiecību, caur ko jutos sargāta, aprūpēta kā nekad šai dzīvē.Un apjautu, ka sekošu un centīšos ieklausīties Vīrā. Esmu pateicīga, ka pārstāju spuroties – nu ne uzreiz, bet lēnām.... ar skolotāja Nika atbalstu, dziļo mieru, mīlestību sāku ieraudzīt tās dziļumbumbas, kuras pati biju aprakusi sevī. Viņš ir lielisks zemūdens bumbu spridzinātājs. Pateicoties Mīļotajam vīram, Viktoram, Dhīrašantam un Nikam sāku ieraudzīt daudz atvērtāka un plašākā skatījumā pasauli un lietas – par kurām biju jau runājusi un apjautusi. Tās Krustceles Sāpēja ļoti, ļoti... ar nonākšanu Latvijā slimnīcā. Taču esmu pateicīga par to kas ir bijis, kas ir un kas būs. Es turpinu mācīties būt patiesa pret sevi un būt tagadnes momentā. Paldies Mīļotais, ka esi līdzās gan priecīgos, gan skumjos un sāpju pilnos mirkļos un ka turpini atbalstīt un iedvesmot kāpt plūkt puķes kalngalā un nevis ielejā. Esmu apjautusi, ka atbalstot un mudinot Tevi patiesībā iedvesmoju un iedrošinu sevi iet tur, kur daudzus gadus atpakaļ pārstāju doties. Pirmo reizi, kad man bija apmēram 17 un tad kad bija nedaudz pāri 30. Šodienas meditācijā guvu atbildi, kādēļ Dievs atsūtīja tieši šo Dāvanu 17 gadu starpībā un 30 gadus jaunu, simpātisku un mērķtiecīgu vīrieti. Pati lūdzu. Lūdzu līdzās saprotošu un piemērotu otro pusīti, lai varētu būt pieņemta tāda kā esmu un kurš mani vienkārši mīlētu. Tās arī bija krustceles. Un skolotāja Inna jautāja – vai vēlos ģimeni, vai daudz naudas un karjeru....izvēlējos ģimeni, jo dziļi sirdī toreiz 3 gadus atpakaļ jutu, ka ja man līdzās būs otra pusīte, tad viss pārējais sekos. Neesmu kļūdījusies. Sekojot Vīram esmu atradusi patieso Laimes saknīti. Ja, esmu Krustcelēs, tad īpaši cenšos sakārtot vēlmes... jo Dievs dod. Vakar vakarā ļoti vēlējos mazu, baltu Budas tēlu, lai būtu kā piemiņa par Amavarati. Dalījos ar Mīļoto un šodien pienāca pie manis pati trauslākā, mazākā mūķene Sumedha un teica, ka sveicot mani aizgājušajā jubilejā un sniedza mazu, sīku, skaisti iesaiņotu kaut ko. Atverot man pretīm smaidīja Mazs, Balts Budas tēls. Gluži kā Latvijā 7. Zilonis. Un visās šajās krustcelēs esot saku paldies tētim un mammai par dziļo un patieso mīlestību kādu viņi ir devuši un turpina dot. Paldies, ka mācījāt mīlēt un būt līdzās priekos un bēdās. Caur ko ļoti dziļi izjūtu vecāko māsu un arī jaunāko, kura ir tai Saulē un turpina mani atbalstīt. Paldies mani mīļie, labie paši pirmie skolotāji. PALDIES, pazemībā un pateicībā noliecu galvu Jūsu abu priekšā. Šodien 24.10 rīta stundā ir sajūta, ka mācību stundu par Krustcelēm esmu mazliet apjautusi.
Varu teikt “Pravieša” jeb H.Džibrāna vārdiem:
Nesakiet viss: ”Es esmu atradis vienīgo patiesību,”– bet gan drīzāk: ”Esmu atradis kādu patiesību.”
Nesakiet viss: ”Es esmu atradis dvēseles īsto ceļu.”
Drīzāk sakiet: ”Esmu sastapis dvēseli, kas iet pa manu ceļu.”
Jo Dvēseles staigā pa dažādiem ceļiem. Dvēsele nedz iet taisnā virzienā, nedz arī aug taisna kā niedre.Dvēsele atklāj sevi kā zieds, kas raisa neskaitāmas ziedlapiņas. Komentāri Jana 2007. gada 24. oktobris Es raudu un īsti nezinu kādēļ... zinu gan, es ļoti gaidu tavu ierašanos Latvijā. Mudite 2007. gada 24. oktobris Lasīju ar asarām acīs, sāpīgi,bet skaisti!!! Ailenda 2007. gada 24. oktobris Arī apraudājos... paldies Tev Guna 2007. gada 28. oktobris Arī es raudāju un priecājos. Raudāju, ka sāpēja un priecājos, ka esmu atradusi saknīti, atbildes... un ka pateicoties skolotājiem mācos vērot lietas šeit un tagad. Jā, tas gan sāp, gan priecē...pēc tam LAIKS un SKUMJAS Anglija 2007. gada 25. oktobris Nākošā mācību stunda, kura parādījās stundu sarakstā aiz Krustcelēm – Laiks un Skumjas. Kas ir Skumjas? No kurienes viņas nāk un uz kurieni dodas? Kas ir laiks? Kāpēc ir šķiršanās un satikšanās? Kāpēc laiks lido vēja spārniem? Kāpēc joprojām pamanu, ka ikdienā aizmirstu šīs vērtības? Jā, vai tās ir vērtības? Šoreiz ielūkojos Džibrāna grāmatā “Pravietis”– ko tad viņš teicis par laiku un sajutu, ka man patiesi gribās izmērīt laiku, bet viņš taču nav izmērojams. Vēlos to izmērīt starp atmiņām par Pagātni un Tagadni un pat Laiku starp Tagadni un Nākotni. Dīvaini. Apjautu, ka vēlos vadīt savu ikdienas dzīvi un pat virzīt savu Dvēseles gaitu saskaņā ar stundām un gadalaikiem. Un tad ieraudzīju Laiku atpakaļ, kad plānoju, domāju, ka varu visu mainīt PATI... ha, ha....nekā nebija... par to patreiz pasmaidu. Jā, droši vien ka tā būtu jauki pārvērst laiku par upi un sēdēt upes krastā uz Balta soliņa, kas veltīts vecmāmiņām, kurām paticis šeit šajā Dzīves Upes krastā sēdēt un vērot kā garām plūst Dzīves upe... reizēm mierīgi, reizēm strauji. Kā kuru reizi, kādi gadalaiki. Un arvien vairāk ne tikai apjaušu, bet arī realizēju sajūtas, ka vakardiena ir tikai šodienas atmiņas un rītdiena ir šodienas sapnis. Kā saka Lang Po: ”Šeit un Tagad, tas ir tas”. Apjaušu, ka laiku nav iespējams sašķelt daļās – viņš ir tāds kā viņš ir un tad, tad nāk Skumjas... kā tad tā, kā nepamanīju šo brīnišķo mirkli, šo brīnišķo cilvēku sev līdzās, kā tad tā... Pa kuru laiku nosirmojusi jūra? Un ir skumji. Cenšos akceptēt šīs skumjas, lai kā arī atmiņās nāk laiks, kad ābeles bija tik mazas un mammīte nesa no akas ūdeni. Jā, kā dziesmā, bet šo laiku atceros, kā mamma nesa ar spaiņiem ūdeni un kā ziedēja mazas ābeles Kuivižu mājā Latvijā un man ir Skumji... ka tad, jā tad... Un tagad ābeles ir lielas, senas un mammītei ir sirma galva un skarbs dzīves ceļš aiz muguras un tētis, kurš mīlēja savu darbu – pļaušanu, sēšanu, zemes aršanu un ģimeni... ir tai saulē... skumji... nepaspēju taču pateikt, ka viņus mīlēju un mīlu... sāp... Cenšos tagad, tagadnes momentā labot šīs kļūdas un nevis sēdēt upes krastā uz baltā soliņa un gaidīt. Laiks ir kā Mīlestība, ko nevar sašķelt daļās un nevar noteikt gaitu. Mācos, lai šodiena apskauj pagātni ar atmiņām un nākotni ar ilgošanos, mācos būt Tagadnes momentā šeit un tagad, bet ir Skumji, kad pamanu, ka atkal pagājis kāds dzīves posms un tuvojās šķiršanās no Mīļotā vīra, tuviem mīļiem dvēseles cilvēkiem, ka likās, bet ir taču tik daudz laika... Gandrīz pusgads aizlidojis vēja spārniem... Pieci mēneši, kuri bija kā pieci gadi, aizlidojuši kā viens mirklis. Dziļās un mīļās attiecības ar Mīļoto Vīru, kas ir ilgušas gandrīz trīs gadus ir paskrējis kā Laimīgs, Saulains, brīnumu pilns MIRKLIS. Un rodas vēlēšanās teikt – apturiet uz mirkli laiku šo... jo reizēm ir bailes, bailes par to, kas būs, kā būs un atkal ir skumjas pēc senām bērnu dienas teikām. Un tad sāku apjaust, ka ir taču kāds mērķis uz kuru tomēr dodos...., kaut arī kliboju, krītu, slinkoju un vēlos apstāties, jo reizēm ceļš liekās par stāvu, par garu, par...vēl un vēl par...., kad esmu nobijusies no tā kas būs. ĪPAŠĀ Anglija 2007. gada 25. oktobris
Cerēju, ka stundu saraksts šajā sadaļā būs īss. Kā tas bija skolas laikā, ka sestdienās bija tikai četras mācību stundas. Bija laiks, kad mācījos skolā un sestdienas bija visjaukākās, jo bija īsas. Domāju, ka arī šoreiz tā izšmaukšu... nekā nebija. Nācās ieskatīties sevī daudz dziļāk un vērot, un atzīt to kā esmu vēlējusies būt īpaša – īpaša meita, māsa, sieva, māte, skolniece. Un atzīties, ka atkal jau kuru reizi esmu nobijusies. Esmu atradusi vidi, kur esmu kā visi, līdzīga, jūtos labi, līdzsvaroti un harmoniski un tuvojās mirklis, ka plānots doties uz dzimto vidi, kur ilgu laiku esmu slēpusi, gan sev, gan apkārtējiem ka vēlos būt īpaša, būt atšķirīga. Lai gan Volša pasakā “Reiz dzīvoja kāda Dvēselīte” ir teikts, ka mēs visi esam īpaši un ka tas tā ir. Tikai...jā tikai baidījos un baidos to atzīt. Ka vēlos būt vīram īpaša, mātei īpaša meita, māsai īpaša māsa un bērniem īpaša mamma. Mjā... priekšā nav viegla mācību stunda. Atzīt, ka vēlos būt Mūķene un tajā pat laikā mīloša, rūpīga un gādīga sieva vīram, uzmanīga, mīloša meita mātei, saprotoša bērniem un mazbērniem. Ka jūtos lieliski baltajā ietērpā, meditācijās un lūgšanās, nevis stundām ilgi negulētas naktis, satraukumi par kredītiem un ko tad teiks un domās citi. Jūtos brīvi un viegli, vienkāršā ietērpā un nevis dārgās drānās, izgreznotās istabās un dārgā mašīnā. Esmu ļoti Laimīga, ka varu ar Mīļoto vīru doties dabā ar kājām, vērot, klausīties, baudīt un izjust tuvības mirkļus pie dabas un nevis vasarnīcā, viesnīcā. Būt brīvi un Laimīgi saskaņā ar Visuma likumiem. Jā, varbūt kādreiz maza māja laukos un divas istabiņas, virtuve, varbūt. Patreiz esmu laimīga tajā kas ir un kas tiek dots. Lūdzu pieņemiet mani tādu kā esmu. Vēlos būt balta, mierīga un līdzsvarota. Vēlos atrast sirds mieru un dalīties ar to ko Dievs dod. Ļaujiet man tādai būt, jo sirdī to ļoti vēlos – palīdzi Dievs man atkal nepazaudēties... palīdzi būt īpašai tajās izpausmēs kā to jūtu. Palīdzi būt mierīgai, labsirdīgai, cienīt savus skolotājus, bērnus un vecākus, palīdzi pieņemt pasauli tādu, kāda tā ir, palīdzi pelnīt algu ar godīgu darbu, kā to māca Reiki skolotājs Ušui. Palīdzi saglabāt četras patiesības – ka pasaule nav šķirama no ciešanām, ka ciešanas rodas no vēlmēm un kaislībām, palīdzi apjaust, ka pārstāt vēlēties nozīmē pārstāt ciest, palīdzi atbrīvoties un palikt īpašai šajā ceļā, kādi jau ir pietiekami daudz garīgie cilvēki. Es gribētu izprast vārdos, to ko vienmēr esmu zinājusi domās. Gribētu, lai manas ausis sadzirdētu sirdi un gribas pieskarties savu sapņu kailajai miesai....tas kas izskan Džibrana teiktajā par Sevis izpratni atbalsojās manī....Un tajā pat mirklī vēlos būt tāda kāda jūtos savos Dvēseles dziļumos. Paldies Mīļais, ka Tu mani esi pieņēmis un pieņem tādu kā esmu un ka Tu vienkārši mācies mani mīlēt un mīli. Paldies, ka esi iedrošinājis un turpini atbalstīt, mudinājis un turpini iedvesmot man atvērt sirdi. Paldies Tev Mīļais Vīrs.....Sekojot Tev atrodu SEVI. |
