|
Sieviešu slimības ... |
|
|
|
Thursday, 03 September 2009 |
Šis materiāls top pateicoties tuvai draudzenei, kura uzdeva kārtējos jautājums par sievietes ķermeni, veselību... Apjautu, ka laikam gana daudz sievietes tomēr maz zina par SAVU būtību šeit un tagad. Cenšos dalīties ar informāciju, caur kuru esmu atradusi atbildes savā dzīve.
Sieviešu slimības rodas tad, kad sieviete kaut ko sevī nepieņem (izskatu, kaut kādu uzvedību). Viņa negrib vai nevar justies kā īsta sieviete, mīlētā un ilgotā. Šādas sievietes visādi apspiež sevī savu sievišķību, atsakās no pašas sievišķības principa.
Dažas sievietes pie saslimšanas noved pārliecība, ka viss, kas saistīts ar ģenitālijām, ir grēcīgs vai netīrs.
Feminisma kustība, kas aizsākās 19.gs. beigās, turpinās šodien. Tā sievietēm atnesusi daudz ieguvumu, bet radījusi arī milzums “sieviešu problēmu ”. Jo ir bezgala svarīgi sev izpaust šajā pasaulē kā sievietei, un tajā pašā laikā pieņemt vīrieša sparu. Vīrišķais un sievišķais – tie ir divi poli, divas veselā pusītes. Ne velti tos velk vienu pie otra. Dievs, radīdams mūsu pasauli, uzreiz to sadalīja vīrišķajā un sievišķajā pirmsākumā, vīrišķajā enerģijā - “JAN” un sievišķajā enerģijā “IŅ”. Tiklīdz kā dzīvē tiek izjaukts šo divu enerģiju līdzsvaru, kas tūlīt atspoguļojas dzimumorgānu stāvoklī.
Sievietēm dzimumorgānu slimības – tas ir arī vīriešu noliegšanas un izvairīšanās no viņiem rezultāts vai neapmierinošu attiecību ar pretējo dzimumu sekas. Ja sieviete tuvībā ar vīrieti neprot dāvāt un saņemt fizisko un garīgo baudījumu, tad viņai noteikti ir tādas vai citādas problēmas ar dzimumorgāniem.
Mazā iegurņa orgānu stāvoklis atspoguļo arī seksuālās enerģijas kvantitāti un kvalitāti.
Dzemde.
Dzemde simbolizē sievietes jaunrades templi. Dzemdes stāvoklis atspoguļo to, cik lielā mērā jūs esat spējusi sevi izpaust šajā pasaulē kā sievieti, māti, sievu.
Endometrioze.
Jūs jūtieties neaizsargāta kā sieviete. Jums pastāvīgi ir sajūta, ka jums uzbrūk, jūs gaidāt no vīrieša slikto.
Jūs nevarat un nezināt, kā realizēt sevi kā sievieti. Turklāt visu laiku adresējat pārmetumus, pretenzijas un aizvainojumus vīriešiem.
“...ES viņu mīlu.Kaut arī zinu, ka mīlestībai vajadzētu būt pirmajā vietā.”
“Es vīriešus nemīlu...”
“Mans vīrs ir ļoti kārtīgs cilvēks, bet es mīlu citu... ”
Dzemdes fibromioma.
Ja jūs atceraties un burtiski”iznēsājat” sevī aizvainojumu par vīra vai vīrieša nodarījumu vai nevarat to piedot, tad uzmanieties! Dzemdes audzējs – tās ir uzkrātas pretenzijas un aizvainojumi pret vīriešiem, nemitīga seno aizvainojumu “atgremošana”.
Jūs uzskatāt, ka pastāvīgi tikusi aizskarta jūsu sievišķā patmīlība. Jūs bieži pārmetat sev kā sievietei un pastāvīgi vainojat vīriešus. (Kādas domas manai dzīvei pievilkušas šādu vīru?...Mainīties....pašai.. )
Dzemdes kakla erozija.
Dzemdes kakla erozija simbolizē aizvainotu sievietes patmīlību. Jūs esat pārliecināta, ka tiekat aizskarta kā sieviete. Jūs nevarat un nezināt, kā realizēt sevi kā sievieti.
Mūsdienu medicīna ārstēšanas vietā piedāvā erozijas piededzināšanu, iedzenot slimību dziļāk iekšā. Statistika, ka apm. 90 % sieviešu ar dzemdes audzējiem agrāk bijusi dzemdes kakla erozija un viņām to piededzināja.Tas ir cīnījās ar slimības sekām. Tomēr nepieciešams novērst cēloni – mainīt uzvedību un domas attiecībā uz sevi un uz vīriešiem.
“Kā lai nejūtos aizskarta – vīrs pastāvīgi atrodas komandējumos vai dežūrā..Sēžu mājās ar diviem bērniem...”
Ārējo dzimumorgānu iekaisums, vaginīts, baltie ziedi.
Ģenitālijs simbolizē sievišķos principus. Ārējo dzimumorgānu problēmas atspoguļo bailes nebūt savos augstumos, šaubas un bailes par savu sievišķību. Jums ir zemapziņas agresija pret vīriešiem: aizvainojumi, pretenzijas, dusmas, nicinājums. Vulvas un maksts iekaisums atspoguļo to, ka jūs jūtaties aizskarta kā sieviete. Jūs uzskatāt, ka vispār nav spējīgas ietekmēt pretējo dzimumu.
Tomēr ir kāda likumsakarība: vīrieši ar aizskartu patmīlību visbiežāk slimo ar divpadsmitpirkstu zarnu čūlu, bet sievietes – ar ārējo dzimumorgānu iekaisumu.
“Stiprs aizkaitinājums un pretenzijas..., naidīgums, antipātijas. Visi “TĀDI....”.”
Dismenoreja (menustrālā cikla traucējumi).
Jūs neredzat savu sievietes ķermeni, noliedzat vai noraidāt savu sievišķību. Vai izjūtat šaubas par savu sievišķību.(salīdzinājumi ar brāļiem, vai gaidīts dēls) Šaubas par savu sievišķību saistās ar zemapziņas agresiju pret vīriešiem. Meitene to pārņem no savas mātes, un tas atsaucas uz viņas dzimumattīstību.
Vel kāds iespējams cēlonis var novest pie menstruāciju traucējumiem – vainas un baiļu izjūta sakarā ar seksu. Jums ir stingra pārliecība, ka viss, kas saistīts ar ģenitālijām, ir grēcīgs vai netīrs.
Grūtniecība un tās problēmas
Šķietamā grūtniecība
Sevišķi spilgtas šais gadījumos ir psihosomatiskās iezīmes. Tad sievietēm rodas ne vien dažādas subjektīvas sajūtas — iegribas, nelaba dūša (pat vemšana), bet arī objektīvi simptomi, kas raksturīgi īstai grūtniecībai. Piebriest krūšu dziedzeri, krūts galos parādās stipra pigmentācija un var rasties pat piens. Sievietes uzstājīgi apgalvo, ka skaidri izjūtot augļa kustības un sava miesas apjoma palielināšanos.
Šīs jau sensenis zināmās, tomēr retās parādības īstenais cēlonis ir divu galējību dziļais konflikts pašas sievietes apziņā: nepārvarama vēlēšanās tikt pie bērna un neapzinātas bailes uzņemties atbildību par viņu. Parasti šķietamās gaidības piemeklē neprecētas sievietes, kuras dzīvo izolēti. Tamlīdzīgus simptomus spēj izraisīt pastāvošās un neatrisinātās pretrunas starp seksualitāti un mātišķību. Lai šīs problēmas atrisinātu, sievietēm jāapzinās dabas dotais aicinājums veikt cēlo mātes misiju, bet nav jāaizmirst, ka šīs sūtības īstenošanā seksuālajām attiecībām nepavisam nav mazsvarīga nozīme. Jo ikkatrā šķietamās grūtniecības gadījumā mums atkal un atkal visā pilnībā atklājas neapšaubāmā patiesība, ka organisms "nokļuvis gaidībās" bez jebkāda cēloņa un satura. Centīsimies to aptvert ar visu savu būtni un izpratnes spēku!
Problēmas grūtniecības laikā norāda
Problēmas grūtniecības laikā norāda, ka ir vai nu slēpta, vai arī klaja vēlēšanās atbrīvoties no gaidāmā bērna. Šāds viedoklis noteikti tiks aizgūtnēm apstrīdēts, taču mēs apgalvojam, ka tieši šīs apstrīdētajās pašas visvairāk ir pārņēmusi šāda vēlme. Un nevajag liekuļot, jo runa taču ir par sevī pieņemto jauno dzīvībiņu un atbildību tās priekšā! Un ja mēs tik tiešām esam konstatējuši, kā īsti ir, tad vispirms jāatbrīvojas no vispārpieņemtām un mums jau tik ierastām dzīves normām un aizspriedumiem. Jo tieši tie aizšķērso mums ceļu uz tālāku attīstību. Mēs taču stūrgalvīgi un ilgi noliedzam visu to, kas neiekļaujas jau sen nomaldījušās sabiedrības radītajās dzīves shēmās. Un tomēr pēc zināma laika šīs noraidītās problēmas un impulsi reflektējas fiziskajā ķermenī kā noteiktu slimību simptomi vai arī ka novirzes no normas, tādejādi radot līdzsvaru lietu patiesākā būtībā.
Mēs gribam uzsvērt šīs savstarpējās saiknes nozīmīgumu un ieteikt pašiem nepārsteigties ar ātriem un asiem apsvērumiem: "uz mani tas nemaz neattiecas, tikai uz kādu citu."
Šīs neatrisinātās problēmas ir tieši attiecināmas uz bērnu un vecāku kariem, bet iepriekš minētie simptomi, savukārt, skaidri jo skaidri atklāj mūsu negodīgumu.
Pat vāji izteikta nevēlēšanās dot dzīvību bērnam liek topošajam cilvēkam pūlēties visiem spēkiem, lai atstātu māti. Vieglākā veidā šī nevēlēšanās grūtniecēm izpaužas kā nelabums vai vemšana. Visbiežāk šie simptomi parādās ļoti maigām un smuidrām sievietēm, kurām grūtniecības laikā pastiprināti izdalās sievišķie dzimumhormoni (estrogēni). Un tieši šis hormonālais "uzbrukums" atklāj grūtnieču vāji attīstītās mātes jūtas un viņu bailes un naidīgumu, par ko liecina nelabums un vemšana. Novērojot, cik bieži grūtniecības laikā izpaužas vispārējs nespēks, šķebīga dūša un notiek vemšana, kļūst skaidra bērniņa atstumšanas vai arī pietuvināšanas dinamika.
Svarīgi ir apzināties, cik ļoti mūs apkauno tās baismīgās bailes, kas pārņem bērniņu mūsu šaubu dēļ, kamēr vēl neesam galīgi izlēmuši, vai laist viņu pasaulē. Un tas turpinās tik ilgi, kamēr māte nav pilnīgi uzņēmusies visu atbildību. Mainīgās novirzes topošās mātes organismā norāda uz šīs sadursmes apzinātās pārveides pakāpi.
Draudošais aborts
Medicīnā izšķir agros aborta termiņus (6—14 nedēļas) un vēlos, kurus rada grūtniecības toksikozes. Tie noris ar paaugstinātu asinsspiedienu, olbaltumvielu pastiprinātu izdalīšanos nierēs, krampjiem (grūtnieču eklampsija), ar nelabumu un vemšanu no rītiem. Tā izpaužas mātes naidīgā attieksme un pat daļēji reāls, daļēji abstrakts mēģinājums atbrīvoties no bērna. Olbaltumvielas, kas izdalās no nierēm, ir ļoti nepieciešamas bērna attīstībai. To daudzumam samazinoties, auglis netiek pienācīgi apgādāts ar organismam tik nepieciešamajām uzturvielām. Un tāpēc bērns cenšas aizkavēt savu augšanu. Krampji, kas var rasties grūtniecības laikā, liecina par mēģinājumu bērnu izdzīt ārā. Visi šie biežāk sastopamie simptomi norāda uz nepārveidotu pretdarbību. Simptoma jauda un tā bīstamības pakāpe rāda, cik stipra ir bijusi bērna atgrūšana un cik daudz vēl mātei sevi jāpilnveido, lai izpelnītos viņa piedošanu un atzīšanu.
Vēlīno abortu gadījumos
Vēlīno abortu gadījumos sastopamies ar izteiktākām ekstrēmām situācijām, kurās apdraudēta ir ne tikai bērna, bet arī pašas mātes dzīvība. Šais situācijās krietni pavājinās asinsrite placentā. Placenta ir saskarsmes josla starp māti un bērnu. Asinsrites vājināšanās tajā liecina arī par šīs saskarsmes pakāpes vājināšanos. Ja trešdaļa placentas kļuvusi nepilnvērtīga, bērns bieži vairs nav dzīvotspējīgs. Un, ja tomēr "izmestais" bērns izdzīvo, tad pilnvērtīgas barības trūkuma dēļ viņš ir ļoti maziņš, ārkārtīgi vājš un līdzinās krunkainam vecītim.
Tik vēlīns aborts ir fiziskās miesas neatlaidīgs mēģinājums atbrīvoties no bērna, neņemot vērā pat to, ka ir apdraudēta arī pašas mātes dzīvība. Tiek uzskatīts, ka diabētiķes, nieru slimnieces un tuklās pacientes ir pakļautas īpašām briesmām. Mūsuprāt, šī grupa norāda uz to, ka viņām ir viena kopīga problēma — mīlestība. Diabētiķes īsteni neuztver nekādu mīlestību un nespēj to ari nevienam dot. Nieru slimniecēm ir neatrisināta partnerības problēma, bet tuklās pacientes mīlestības trūkumu sevī acīmredzot cenšas kompensēt ar ēdelību.
Kaut arī grūtniecības un dzemdību periodā rodas daudzas pamatīgas fiziskas un psiholoģiskas problēmas, parasti mātes savus bērnus neatdod itin nevienam un ne par kādiem pasaules dārgumiem. Taču vecumvecā bērna un mātes problēma jaunā attiecību spirālē atkārtojas krietni vēlāk — tad, kad bērni atstāj vecāku mājas. Pirmo reizi bērns atstāj mātes klēpi, kurā viņš bija labi aizsargāts. Jau pieaudzis, viņš otro reizi atstāj mājas pavarda aizsardzību. Cilvēka apziņā tas var izpausties kā "grūtas un pat ieilgušas dzemdības", līdz nabas saite visbeidzot tiek pārgriezta.
Ja ļoti uzmanīgi izpētīsim slimības stāvokļus, tātad arī cilvēka problēmas, tad ievērosim, ka viņa dzīve vibrē divu polu diapazonā. Tā ir dzīvības ienākšanas (apaugļošanās) un atbrīvošanās no tā kā no augļa, kas ir jau nogatavojies un savu zemes ceļojumu pabeidzis. Pirmo parādību mēs visbiežāk dēvējam par mīlestību, bet pēdējo tas galēja izpausmes veida — par nāvi. Dzīvot nozīmē tikt pakļautam nepārtrauktam un ritmiskam pieņemšanas (apaugļošanās) un atbrīvošanās (aiziešanas) treniņam. Lielākoties izdodas veikt otro, bet ne pirmo (nākšanu pasaulē). Reizēm neizdodas ne pirmais, ne otrais. Intīmā tuvībā sieviete tiek aicināta atbrīvoties un atvērties, lai ielaistu un ietvertu sevī "tu". Dzemdībās viņa ir aicināta to darīt atkārtoti, tikai vēl lielākā apjomā, lai tagad viegli atbrīvotos no savas būtnes daļas, kurai jākļūst par īstenu "tu". Ja šis akts neizdodas, tad dzemdībās rodas sarežģījumi —jāizdara pat ķeizargrieziens.
Pārnēsāti bērni parasti nāk pasaulē ar ķeizargriezienu. Pārnēsāts bērns "nevēlas atdalīties" vai dzimt. Mātes nepamatotā trauksme un bailes par savu dzimumorgānu stāvokli pēc dzemdībām un par iespēju kļūt vīram seksuāli nepilnvērtīgai rada līdzjūtību bērnā un viņš dara visu, lai "nepiedzimtu". Ar pretēju problēmu saskaramies, kad priekšlaicīgas dzemdību sāpes (krampji) rada ūdens pūšļa plīšanu un līdz ar to — priekšlaicīgas dzemdības. Tas ir uzskatāms mēģinājums tikt vaļā no bērna. Akts, kurā māte zīda bērnu, ir daudz nozīmīgāks nekā barošana vien. Mātes pienā ir antivielas, kas pirmajā dzīves pusgadā veic varenu aizsardzības funkciju. Ja bērns tās nesaņem, viņam pietrūkst drošības izjūtas, kas ir ieprogrammēta šais antivielās un tiek uzņemtas līdz ar mātes pienu. Aizsardzība zūd arī tāpēc, ka nav saskarsmes ar ādu, kas parasti notiek, bērnu barojot ar krūti. Nespēja vai arī nevēlēšanās zīdīt savu bērnu liecina par nepietiekamu mātes gatavību pabarot un aizsargāt viņu. Šī problēma spilgtāk izteikta ir tām mātēm, kurām nav vai nepietiek piena, nekā tām, kuras atklāti atsakās zīdīt savus mazuļus.
Neauglība
Ja sievietei, par spīti viņas lielajai vēlmei un visvisādai piepūlei, bērns tomēr nerodas, tas nozīmē, ka viņa to neapzināti atgrūž vai arī viņas "lielā" vēlēšanās nav necik godīga. Negodīgs motīvs — vēlēšanās ar bērna palīdzību saglabāt partneri vai sev par labu atrisināt ieilgušu konfliktu. Tādos gadījumos pats organisms reaģē daudz godīgāk un tālredzīgāk.
Līdzīgi veidojas arī vīrieša neauglība. Tā ir labi apslēptas iekšējas bailes no nebrīvuma un atbildības par bērnu, kas var nākt pasaulē.
[i]Visā šajā materiālā ir runa par senu pagātni un saistībām no iepriekšējām dzīvēm. Turpinājumā – menustrāciju trūkums,dzemdes asiņošana,cista un olnīcu iekaisums, frigiditāte, orgasma trūkums, piena dziedzeri – krūtis- saslimšana, cistas un sacietējumi, mastīts, nepilnīgi attīstīti piena dziedzeri.
Kā arī par Vīriešu slimībām. |
|
