Ričards Bahs
ILŪZIJAS
Pēc “Kaijas Džonatana” publicēšanas vairākkārt esmu dzirdējis šādu jautājumu: “Kas jums vēl padomā, Ričard? Ko vēl pēc Džonatana?”
Atbildēju, ka rakstīt vairs nejūtu nekādu vajadzību, un, ka visas manas grāmatas, kopā ņemot, jau pateikušas visu, kas man sakāms.
Tomēr gandrīz ik vasaru savā vecmodīgajā divplāksnī vizinājos virs Amerikas vidienes zaļajām ārēm, vizinādams gadījuma pasažierus par trīs dolāriem reisā, līdz atkal manīju atgriežamies, uzkrājamies pazīstamo spriegumu - bija palicis kaut kas vēl nepasacīts.
Rakstīšana pati par sevi man nebūt nesagādā prieku. Ja vien es spētu atvairīt ideju, kas man uzglūn, kas meklē mani, es vispār nemaz neņemtu rakstāmrīku rokā.
Taču laiku pa laikam ar mani notiek kaut kas līdzīgs spēcīgai dinamīta eksplozijai, kad lidojoši stikli, ķieģeļi un šķembas triecas cauri sienai un pāri gruvešiem kāds klusītiņām pielavās un sagrābj mani pie rīkles, laipnā balsī sacīdams: “Es tevi nelaidīšu vaļā, kamēr nebūsi uzrakstījis mani vārdos uz papīra”. Tā es nonācu pie “Ilūzijām”.
Tur, rietumu vidienē, es bieži, atgūlies uz muguras zālē, mēdzu praktizēties “mākoņu iztvaicēšanā”, nespēdams domās atbrīvoties no šādas idejas... Kā būtu, ja ierastos kāds, kam tas īsti pa spēkam, kāds, kurš man izskaidrotu, kā iekārtota mana pasaule un kā to vadīt? Kā būtu, ja es satiktu īpaši augsti attīstītu... Kā būtu, ja Sidhartha vai Jēzus... lai dzīvotu mūsu laikā ar varu pār šīs pasaules ilūzijām, jo zinātu realitāti tām? Un kā būtu, ja es satiktu viņu personiski? Ja viņš atlidotu ar divplāksni un nolaistos šeit pie manis, šajā pļavā? Ko viņš sacītu, kāds izskatītos?
Varbūt viņš pavisam nelīdzinātos mesijam manas grāmatas lappusēs, kas izraibinātas zāles un eļļas traipiem, varbūt viņš nerunātu nekā no tā, kas rakstīts šajā grāmatā. Bet tad es domāju tā: savā dzīvē mēs magnetizējam it visu, ko vien iztēlojamies; piemēram, ja tas tā ir, tad es apzināti un likumsakarīgi esmu gatavojis sevi šim brīdim, un tāpat arī jūs. Un varbūt tā nemaz nav nejaušība, ka jūs patlaban lasāt šo grāmatu; varbūt, ka šajos piedzīvojumos ir kaut kas tāds, ko jūs šeit atceraties.
Esmu izvēlējies domāt tieši tā. Un tā ir mana izvēle - domāt, ka mans mesija ir šeit klāt, nevien fantāzijā, bet arī kādā citā dimensijā, viņš vēro mūs abus un smejas aiz prieka, jo tas notiek tieši tā, kā mēs abi to esam iedomājušies.
Ričards Bahs
1
1. Meistars bija ieradies šajā pasaulē, dzimis svētajā Indiānas zemē, uzaudzis mistiskajos kalnos austrumos no Veinas forta.
2. Meistars mācījās pazīt šo pasauli Indiānas štata skolās un vēlāk, paaudzies, mācījās automobīļa mehāniķa amatu.
3. Bet Meistaram bija zināšanas no citām zemēm un skolām, no citām dzīvēm, kuras viņš bija dzīvojis. Viņš tās atcerējās un atcerēdamies kļuva tik gudrs un stiprs, ka citi redzēja viņa spēku un nāca pie viņa pēc padoma.
4. Meistars ticēja, ka viņa spēkos ir palīdzēt sev un visai cilvēcei, un tā kā viņš ticēja, tad priekš viņa tā arī bija, un citi, redzēdami viņa spēku, nāca pie viņa, lai tiktu vaļā no savām neskaitāmajām rūpēm un kaitēm.
5. Meistars ticēja, ka katram cilvēkam vajag domāt par sevi kā par Dieva dēlu, un tā kā viņš tam ticēja tad tā arī bija. Un darbnīcas un garāžas, kur viņš strādāja, kļuva pārblīvētas ar ļaudīm, kas meklēja viņa mācību un viņa pieskārienu, un ielas ārpusē - ar tiem, kuri vienīgi ilgojās, lai viņa garāmslīdošā ēna kristu uz tiem un izmainītu viņu dzīvi.
6. Ļaužu pūļa dēļ stāvoklis kļuva sarežģīts, daži priekšstrādnieki un darbnīcu vadītāji lūdza Meistaru atstāt darbnīcas un iet projām, jo pūlis bija viņus tik cieši aplencis, ka ne viņam, ne citiem mehāniķiem neatlika vietas pie automašīnām.
7. Viņš devās uz laukiem un ļaudis sāka saukt viņu par Mesiju un brīnumdari; un, tā kā viņš tam ticēja, tad tā arī bija.
8. Ja viņa runas laikā pāri gāja negaiss, neviena lietus lāse neskāra klausītāju galvas; pats pēdējais milzīgajā pūlī sadzirdēja viņa vārdus tikpat skaidri kā pirmais, neatkarīgi no zibeņiem un pērkoniem debesīs virs galvas. Un vienmēr viņš runāja ar tiem līdzībās.
9. Un viņš tiem sacīja: “Katrā no mums ir spēks, kas liek mums izvēlēties - veselību vai slimību, bagātību vai nabadzību, brīvību vai nebrīvi, šie spēki ir mūsu pašu ziņā, neviena cita.”
10. Runāja kāds fabrikas strādnieks, teikdams: “Tev jau viegli tā runāt, Meistar, jo tu esi citādi audzināts nekā mēs, un tev nav tā jānopūlas, kā mums. Cilvēkam jāstrādā eksistences dēļ šajā pasaulē.”
11. Meistars atbildēja, teikdams: “Reiz lielas kristāltīras upes gultnē bija dzīvu radījumu apmetne.”
12. “Upes straume lēni slīdēja tiem visiem pāri - jauniem un veciem, bagātiem un nabagiem, labiem un ļauniem, straume tecēja savu ceļu, apzinādamās vienīgi savu kristāltīro esamību.”
13. “Katrs no radījumiem pa savam bija pieķērušies un turējās pie upes gultnes klintīm un atzariem, jo šī pieķeršanās bija viņu dzīvesveida sastāvdaļa, un pretošanās straumei bija iemācīta katram jau kopš dzimšanas.”
14. “Bet viens no radījumiem beidzot teica: “Man apnikusi šī turēšanās. Lai gan es savām acīm nevaru to saskatīt, es ticu, ka straume zina, kurp tā plūst. Es atlaidīšos un ļaušos, lai tā mani nes, kurp vien tā grib. Turēdamies es nomiršu aiz garlaicības.”
15. “Pārējie radījumi smējās un teica - muļķis! Ja tu neturēsies, tevis apjūsmotā straume sašķaidīs tevi pret klintīm, un tu iesi bojā ātrāk, nekā aiz garlaicības.”
16. “Bet viņš nepievērsa tiem uzmanību un, ievilcis elpu, atlaidās no klintīm, tai pašā momentā straume viņū satvēra, trieca pret klintīm.”
17. “Tomēr laika gaitā, kad kāds no radījumiem atkal atteicās turēties pie klintīm, straume to pacēla augšup, atbrīvoja no upes gultnes, un viņš vairs netika ne svaidīts, ne ievainots.”
18. “Un radījumi, kas dzīvoja upes lejtecē un kuriem viņš bija svešinieks, sauca: “Skatieties, brīnumi! Mums līdzīgs radījums, bet lido! Skatieties! Mesija, nācis mūs visus glābt!”
19. “Un straumes nestais radījums sacīja: “Es neesmu Mesija vairāk kā jūs. Upei labpatīk mūs pacelt un atbrīvot, ja vien mēs drošināmies atlaisties. Mūsu īstais darbs ir šis ceļojums, šis piedzīvojums.””
20. “Bet viņi vēl aizvien sauca: “Pestītājs!”, visu laiku turēdamies pie klintīm, un, kad viņi vēlreiz pacēla skatienu, viņš jau bija prom, un viņi palika vieni, stāstīdami leģendas par Pestītāju.”
21. “Un situācija kļuva sarežģītāka, kad viņš redzēja pūļus, kas viņu aplenca ar katru dienu arvien ciešāk un ciešāk, neatlaidīgāk, dedzīgāk, kad viņš redzēja, ka viņi liek tam nepārtraukti viņus ārstēt un vienmēr rādīt jaunus brīnumus, mācīties viņu vietā un dzīvot viņu dzīves; tajā dienā viņš viens devās kalnos un tur viņš nodevās lūgšanām.”
22. “Un viņš savā sirdī teica: “Nebeidzamā Starojošā Esamība, ja tā ir tava griba, ļauj šim kausam iet man secen, ļauj man nepildīt šo neiespējamo uzdevumu. Es nevaru dzīvot kādas citas dvēseles dzīvi, tomēr desmit tūkstoši raudādami vēršas pie manis pēc labākas dzīves. Man žēl, ka esmu ļāvis tam visam notikt. Ja tas ir tavos spēkos, ja tā ir tava griba, ļauj man atgriezties pie savām mašīnām un darbarīkiem un ļauj man dzīvot kā visiem citiem cilvēkiem.”
23. Un kāda balss runāja uz viņu kalna galā, balss nepiederēja ne vīrietim, ne sievietei, tā nebija ne klusa, ne skaļa, bezgalīgi laipna balss. Un balss viņam teica: “Nevis mana griba, bet tavējā tiks piepildīta. Jo, kas ir tava griba, ir priekš tevis arī mana. Ej savu ceļu kā citi cilvēki un esi laimīgs uz zemes.”
24. Un, to dzirdot, Meistars kļuva priecīgs, pateicās un kāpa lejup, dungodams kādu mehāniķa dziesmiņu. Un, kad pūlis viņam uzmācās ar savām žēlabām, lūgdams tos ārstēt, mācīties viņu vietā un nepārtraukti tos barot ar savām idejām, izklaidēt ar brīnumiem, viņš uzsmaidīja pūlim un ļoti laipni tiem paziņoja: “Es to vairs nedarīšu.”
25. Uz mirkli pūlis pārsteigumā apklusa.
26. Un viņš tiem teica: “Ja kāds cilvēks sacītu Dievam, ka viņš par visu vairāk vēlas nesavtīgi palīdzēt ciešanu pilnajai pasaulei, un Dievs dotu atbildi, sacīdams, kas viņam jādara, vai cilvēkam vajadzētu rīkoties kā teikts?”
27. “Protams, Meistar!”, ļaudis sauca. “Viņam ar sajūsmu vajadzētu ciest elles mokas, ja reiz Dievs tā ir nolicis!”
28. “Neatkarīgi no tā, kādas šīs mokas, vai cik šis uzdevums grūts?”
29. “Gods tikt pakārtam, slava pienaglotam pie koka un sadedzinātam, ja tas notiktu pēc Dieva gribas”, viņi sacīja.
30. “Un ko jūs darītu”, teica Meistars uz ļaudīm, “ja Dievs jūs uzrunātu un sacītu: “Es pavēlu, lai jūs būtu laimīgi šajā pasaulē, kamēr vien dzīvojat.” Ko tad jūs darītu?”
31. Un pūlis apklusa, ne balss, ne viena skaņa nebija dzirdama kalnos un ielejās, kur viņi stāvēja.
32. Un Meistars teica klusumā: “Uz savas laimes ceļa mēs atradīsim to mācību, kuras dēļ esam izvēlējušies šo dzīvi. Tas ir tas, ko esmu šodien mācījies, un vēlos jūs atstāt, lai jūs ietu savu ceļu kā jums pašiem patīk.”
33. Un viņš gāja savu ceļu cauri ļaužu pūļiem un atstāja tos, un atgriezās savā ierastajā pasaulē pie vīriem un mašīnām.
2
Tuvojās vasaras vidus, kad es satiku Donaldu Šimodu. Četros gados, veicot šos lidojumus, es nekad nebiju saticis nevienu citu pilotu, kas nodarbotos ar to pašu, ko es: lidotu vējam līdzi no pilsētas uz pilsētu, piedāvādams braucienu vecā divplāksnī, trīs dolāri par desmit minūšu lidojumu.
Bet kādu dienu tieši ziemeļos no Ferisas Ilinoisas štatā es paskatījos lejup no savas Fleet kabīnes un ieraudzīju balti zeltītu, vecu Travel Air 4000 skaisti piezemējušos citronu un smaragdu zaļā siena pļavā.
Man ir brīvs dzīves veids, bet dažreiz kļūst vientuļi. Kad es ieraudzīju šo divplāksni, pāris sekundes pārdomāju un nolēmu, ka nebūtu par sliktu tam pievienoties. Es piebremzēju, pagriezu stūri, un lidmašīna samazināja augstumu. Vējš sanēja fizelāžas stieplēs, šī maigā, labā skaņa, vecā motora lēnajam pok-pok griežot propelleru.
Pacēlu uz augšu aizsargbrilles, lai labāk saredzētu zemi. Zem manis līgojās zaļu kukurūzas stiebru un lapu džungļi, pavīdēja žogs un tad, cik vien tālu sniedzas skatiens, svaigi pļauts siens. Stūres pagrieziens, apmetu slaidu loku, piezemējos, sienam nošvīkstot gar riepām, tad pazīstamais mierīgais krakšķis, kas liecināja par zemi zem riteņiem, lēnāk, vēl lēnāk un tad, motoram skaļi rūcot, ar zināmu piepūli pietuvojos otrajai lidmašīnai un apstājos. Bremzēju, izslēdzu motoru, mierīgais propellera klak-klak kļuva arvien lēnāks, lai apstātos pavisam jūlija klusumā.
Travel Air lidotājs sēdēja sienā un vēroja mani, atspiedies pret savas lidmašīnas kreiso riteni.
Arī es viņu pavēroju kādu pusminūti, mani mulsināja viņa miers. Es nebūtu tik mierīgi un aukstasinīgi sēdējis un vērojis, kā otra lidmašīna nolaižas pie manis lauka vidū un apstājas desmit jardu attālumā. Es pamāju, viņš man nez kāpēc patika.
“Jūs izskatījāties vientuļš,” es teicu pāri attālumam, kas mūs šķīra.
“Tāpat kā jūs.”
“Es nedomāju jūs traucēt. Ja esmu tas, kura šeit ir par daudz, es iešu savu ceļu.”
“Nē. Es jūs gaidīju.”
Par to es pasmaidīju. “Piedodiet, ka nokavēju.”
“Nekas, viss ir kārtībā.”
Es noņēmu cepuri un aizsargbrilles, izrausos no kabīnes un nokāpu zemē. Tā bija patīkama sajūta pēc pāris stundām Fleet kabīnē.
“Es ceru, ka jums nebūtu nekādu iebildumu pret šķiņķi un sieru”, viņš sacīja. “Šķiņķis un siers, un varbūt kāda skudra.” Nekādu rokasspiedienu, nekādas formālas iepazīšanās.
Viņš nebija liela auguma. Mati līdz pleciem, melnāki par lidmašīnas riepas gumiju fonā. Acis tumšas kā vanagam, draugiem man patīk tādas acis, citi ar šādām acīm man liek justies kaut kā neveikli. Viņš varētu būt karatē meistars, kas gatavojas kādam lēnam, bet spēka pilnam demonstrējumam.
Es paņēmu viņa piedāvāto sviestmaizi un krūzi ūdens no termosa. “Tomēr, kas jūs esat?” es vaicāju. “Gadiem ilgi lidojot es neesmu redzējis šajā apvidū nevienu citu tādu ceļojošu aktieri kā es.”
“Neko daudz vairāk es neprotu,” viņš teica diezgan priecīgi. “Mazliet tehnikas, metināšana, dīzeļu remonts, ja es pārāk ilgi palieku uz vietas, man rodas dažādas problēmas. Tā es izgatavoju šo lidmašīnu un tagad nodarbojos ar apkārtceļošanas amatu.”
“Kāda veida dīzeļu?” es kopš bērnības biju aizrāvies ar dīzeļvilkmes traktoriem.
“D-astotniekus, D-devītniekus. Tikai neilgu laiku Ohaio štatā.”
“D-deviņnieki! Lieli kā māja! Dubultā lēnā aizdedze, vai viņi tiešām var pastumt kalnu?”
“Ir labāki kalnu stumšanas paņēmieni”, viņš sacīja ar smaidu, kas ilga kādu sekundes desmitdaļu.
Es brīdi atspiedos pret viņa lidmašīnas apakšējo spārnu, vērodams viņu. Gaismas spēle... bija pagrūti šo cilvēku tuvāk aplūkot. Bija tā, it kā kaut kāda gaisma ap viņa galvu izdzēstu fonu sudrabotā miglā.
“Kaut kas nav kārtībā?” viņš jautāja.
“Kādas ir jūsu problēmas?”
“Nav jau nekā īpaša. Vienkārši šobrīd gribas būt ceļā, tāpat kā jums.”
Es paņēmu savu sviestmaizi un apgāju apkārt viņa lidmašīnai. Tas bija 1928. vai 1929. gada modelis, pilnīgi jauns, bez vienas švīkas. Tik jaunas mašīnas pat neražo fabrikās kā šī, kas bija šeit nolaidusies sienā. Vismaz divdesmit kārtas aerolakas, krāsojums mirdzēja kā spogulis, stingri nostiepies pāri koka ribām. “Dons”, zelta burtiem vecajā drukā bija rakstīts zem kabīnes malas, uz kartes futrāļa bija reģistrēts D.V.Šimoda. Instrumenti bija gluži jauni un nelietoti, oriģināli 1928. gada lidmašīnas instrumenti. Lakoti ozolkoka vadības rokturi un sviras, droseles, dzirksteļu uztvērēji un viss pārējais. Tādus dzirksteļu uztvērējus vairs nekur nevar sadabūt, pat vislabāk restaurētajos antīkajos lidaparātos. Nekur nebija neviena ieskrambājuma, neviena traipa uz auduma, nevienas pašas mašīneļļas lāsītes. Neviena salmiņa uz kabīnes grīdas, it kā lidmašīna vispār nekad nebūtu lidojusi, bet uzradusies šajā vietā, laikam pirms pusgadsimta apstājoties. Es sajutu uz kakla savādas aukstas tirpas.
“Cik ilgi jūs vizināt pasažierus?” pāri lidmašīnai es viņam jautāju.
“Kadu mēnesi, nu jau būs piecas nedēļas.”
Viņš meloja. Piecas nedēļas uz lauka, vienalga, kas jūs arī nebūtu, jūsu lidmašīna būs putekļaina un eļļaina, uz kabīnes grīdas būs salmi. Bet šī lidmašīna... nekādu eļļas svītru uz vēja aizsarga, neviena zāles traipa uz spārnu un astes malām, neviena beigta kukainīša uz propellera. Tas nav iespējams, lidmašīnai laižoties cauri Ilinoisas vasarai. Es vēroju Travel Air vēl kādas piecas minūtes, tad devos atpakaļ un apsēdos sienā zem spārna ar seju pret lidotāju. Es nebiju nobijies, puisis man joprojām patika, bet kaut kas nebija kārtībā.
“Kāpēc jūs man nesakāt patiesību?”
“Es saku jums patiesību, Ričard”, viņš teica.
Arī uz manas lidmašīnas ir uzkrāsots mans vārds.
“Vai kāds var veselu mēnesi vizināt pasažierus ar Travel Air bez neviena eļļas traipiņa, mans draugs, bez neviena eļļas traipiņa, bez puteklīša? Viens traipiņš uz audekla? Kaut vai siens uz grīdas?”
Viņš rāmi uzsmaidīja. “Ir dažas lietas, kuras jūs nezināt.”
Šajā brīdī viņš atgādināja būtni no citas planētas. Es ticēju tam, ko viņš saka, bet es nekādi nevarēju izskaidrot viņa dārgakmenim līdzīgās mirdzošās lidmašīnas atrašanos vasaras siena pļavā.
“Taisnība. Bet es kādreiz uzzināšu. Un tad jūs varēsiet ņemt manu lidmašīnu, Donald, tāpēc, ka lidošanai man to vairs nevajadzēs.”
Viņš ieinteresēti paskatījās uz mani un pacēla savas melnās uzacis. “Tā? Pastāstiet.”
Es biju iepriecināts. Kāds gribēja dzirdēt manu teoriju!
“Cilvēki ilgi neprata lidot, es nedomāju, ka tāpēc, ka agrāk viņi to uzskatīja par vispār neiespējamu, bet gan tāpēc, protams, ka viņi nezināja aerodinamikas pamatprincipus. Es gribu ticēt, ka kaut kur ir arī citi principi: mums nevajag lidmašīnas, lai lidotu, vai arī ietu cauri sienām, vai sasniegtu citas planētas. Mēs varam iemācīties to darīt bez mehānismu palīdzības. Ja vien mēs to gribam.”
Viņš pamāja ar galvu it kā pa jokam, bet tomēr nopietni. “Un jūs domājat, ka jūs iemācīsieties to visu, ko vēlaties, vizinot pasažierus siena pļavās par trim dolāriem.”
“Vienīgā nozīmīgā mācība ir tā, pie kuras es pats esmu nonācis, strādādams darbu, kuru es gribu darīt. Nav jau, bet, ja uz pasaules būtu kāda dvēsele, kas varētu man iemācīt kaut ko vairāk no tā, ko es gribētu uzzināt, ko spēj mana lidmašīna un debesis, es šajā pašā brīdī dotos meklēt to vietu kur viņš dzīvo. Vai viņa.”
Tumšās acis mierīgi, nosvērti raudzījās manī. “Vai jūs neticat tam, ka tiekat vadīts, ja patiesi gribat to iemācīties?”
“Es tieku vadīts, jā. Vai katrs no mums netiek vadīts? Es vienmēr esmu sajutis tādu kā virsvadību pār sevi, tādu kā manis uzraudzīšanu.”
“Un jūs domājat, ka jūs tiksiet aizvests pie kāda skolotāja, kas varēs jums palīdzēt.”
“Jā, ja vien negadīsies tā, ka skolotājs būšu es pats.”
“Varbūt, ka tas tā notiks”, viņš sacīja.
Jauna, moderna kravas mašīna nogriezās no lielceļa, saceļot vieglu putekļu mākoni, un apstājās lauka malā. Durvis atvērās, izkāpa pavecs vīrs un kādus gadus desmit veca meitene. Putekļu mākonis palika gaisā, bija bezvējš.
“Vai jūs vizināt pasažierus?” vīrs jautāja.
Šis lauks bija Donalda Šimodas atklājums; es klusēju.
“Jā, ser”, viņš moži atbildēja. “Vēlaties palidot?”
“Ja es vēlētos, vai jūs tur augšā netaisītu ar mani visādus trikus?”, vīram iemirdzējās acis, viņš vēroja mūs, lai redzētu vai mēs saskatīsim viņa būtību aiz laucinieciskās runas manieres.
“Taisīsim, ja jūs gribēsiet, ja negribēsiet - netaisīsim.”
“Un jūs droši vien gribēsiet milzīgu maksu.”
“Trīs dolāri, ser, par deviņām, desmit minūtēm gaisā. Tas ir trīsdesmit trīs un viena ceturtdaļa centa par minūti. Un ir vērts, vairākums man ir to teikuši.”
Bija savāda sajūta, mierīgi sēdēt malā un klausīties, kā šis puisis dara savu darbu. Man patika tas, ko viņš sacīja. Es tā biju pieradis pie savas runas manieres /”Garantēti desmit grādu aukstāks augšā! Nāciet, lidosim turp, kur lido vienīgi puti un eņģeļi! Tas viss tikai par trim dolāriem, niecīga daļa no jūsu maka vai kabatas satura...”/, es biju aizmirsis, ka varētu būt arī citādi.
Nebija jau viegli pelnīties vienam ar šiem lidojumiem. Es biju pie tā pieradis, bet joprojām bija tā: ja man nebūtu pasažieru, nebūtu arī ko ēst. Tagad, kad es varēju skatīties no malas, no sarunas iznākuma nebija atkarīgas manas pusdienas, es beidzot atslābināju muskuļus un vēroju.
Meitene stāvēja malā un arī vēroja. Gaišmate, brūnām acīm, nopietnu sejiņu, viņa bija atnākusi līdzi savam vectēvam. Viņa negribēja lidot.
Visbiežāk bija otrādi, bērni gribēja lidot un vecāki bija atturīgi, bet ikviens ar laiku apgūst sava amata nianses, un es zināju, ka šī meitene nelidotu mums līdz pat tad, ja mēs gaidītu visu vasaru.
“Kurš no jums abiem...?”, vaicāja vīrs.
Šimoda ielēja sev krūzi ūdens. “Ričards jūs vizinās. Man vēl ir pusdienas pārtraukums. Ja vien jūs negribat gaidīt.”
“Nē, ser. Esmu gatavs lidot. Vai mēs varētu lidot virs manas fermas?”
“Protams,” es teicu. “Tikai norādiet ceļu, kurp jūs gribat lidot, ser.” Es izsviedu no sava Fleet kabīnes guļammaisu, instrumentus un katliņu, palīdzēju vīram iekārtoties pasažieriem paredzētajā sēdeklī. Tad es ieslīdēju aizmugures kabīnē un piesprādzēju drošības jostu.
“Don, vai jūs varētu palīdzēt man ar to propelleru?”
“Jā, jā.” Viņš paņēma līdzi savu ūdens krūzīti un pienāca pie propellera. “Ko jūs gribējāt?”
“Vajag to lēni pagriezt. Impulss tiks uztverts tieši no jūsu rokas.”
Vienmēr, kad kāds iegriež Fleet propelleru, tas tiek darīts pārāk stipri un komplicētu apstākļu dēļ motors nesāk darboties. Bet šis cilvēks grieza to tik mierīgi it kā vienmēr būtu to darījis. Impulss tika uztverts, cilindros tika padota aizdedze un vecais motors sāka darboties, pavisam vienkārši. Viņš devās atpakaļ pie savas lidmašīnas, apsēdās un sāka sarunāties ar meiteni.
Fleet cēlās gaisā aiz sevis atstājot troksni un lidojošu salmu jūkli. Kāpjošā kustībā simts pēdu augstumā (ja tagad motors uzdotu, mēs nolaistos kukurūzas laukā), piecsimt pēdu (tagad, un mēs pagrieztos atpakaļ un nolaistos siena pļavā... tagad rietumos ir ganības), astoņsimts pēdu, un lidojums turpinājās, sekojot vīra pirkstam, kas cauri vējam rādīja uz dienvidaustrumiem.
Pēc trīs minūšu lidojuma mēs jau metām lokus ap fermu, kūtis bija kvēlojošu ogļu krāsā, ziloņkaula dzīvojamā māja piparmētru jūrā. Aiz tās sakņu dārzs, kur audzēja salātus un tomātus.
Vīrs priekšējā kabīnē skatījās lejup. Lidmašīnai metot lokus, ferma pavīdēja starp spārniem un caur Fleet fizelāžu.
Lejā uz lieveņa iznāca sieviete zilā kleitā ar baltu priekšautu un māja ar roku. Vīrs pamāja pretī. Vēlāk viņi pārspriedīs, cik labi no debesīm redzējuši viens otru.
Beidzot viņš atskatījās uz mani un ar mājienu lika saprast, ka pietiek, paldies, ka mums tagad vajadzētu doties atpakaļ.
Es apmetu loku ap Ferisu, lai darītu ļaudīm zināmu, ka notiek izbraucieni ar lidmašīnu un spirālveidīgi laidos lejup, siena pļavas virzienā, lai ierādītu viņiem tieši kur tas notiek. Kad es jau gatavojos piezemēties, lidodams pāri kukurūzas laukam, Travel Air pacēlās gaisā un uzņēma kursu uz fermu, no kuras mēs atgriezāmies.
Reiz es lidoju piecu lidmašīnu grupā un uz brīdi man radās tāda rosības sajūta... viena lidmašīna paceļas ar pasažieriem, kamēr otra nolaižas. Mēs pieskārāmies zemei ar mīkstu atsitienu un aizbraucām līdz pļavas malai pie ceļa.
Motors apstājās, vīrs atsprādzēja drošības jostu, un es palīdzēju viņam izkāpt. Viņš izņēma kabatas portfeli un, purinādams galvu, skaitīja dolāru banknotes.
“Tas tik bija brauciens, dēls.”
“Es domāju gan. Mēs pārdodam labu preci.”
“Jūsu draugs gsn prot pārdot.”
“Kā?”
“Kad es jums saku. Jūsu draugs varētu velnam pelnus pārdot, es varu saderēt, vai ne tā?”
“Kas liek jums tā domāt?”
“Meitene, protams. Manas mazmeitas Zāras brauciens lidmašīnā!” Runādams viņš vēroja Travel Air, kas kā tāls sudrabains puteklītis augstu gaisā meta lokus ap fermu. Viņa runā bija jaušams nosvērta cilvēka pārsteigums, it kā nokaltušā ābeles zarā būtu uzplaukuši ziedi un nogatavojušies āboli.
“Kopš dzimšanas šī meitene ir ārkārtīgi baidījusies no augstuma. Kliedzieni un izbailes. No kāpšanas kokā Zāra baidījās vēl vairā nekā no lapseņu pūžņa. Viņa nekāptu pa trepēm līdz augšai, nekāptu augšā pat, ja pagalmā izceltos plūdi. Meitenei patīk mašīnas, diezgan labi arī dzīvnieki, bet augstumi, tās viņai ir briesmas. Un te, lūk, viņa ir augstu gaisā.”
Viņš runāja, stāstīdams par šo un citām reizēm, kad pirms daudziem gadiem cauri Geilsburgai un Montaunai devās apkārtceļojoši triku meistari, lidodami tādos pašos divplākšņos kā mēs, bet demonstrēdami ar tiem visādus neprātīgus trikus.
Es vēroju, kā tālumā Trvel Air kļuva arvien lielāka, meta lokus pār lauku, laizdamās lejup daudz stāvāk, nekā es jebkad būtu laidies ar meiteni, kas baidās no augstuma, pārslīdēja kukurūzas laukam, sētai un piezemēdamās skāra sienu, tas bija meistarīgi. Droši vien Šimoda ir krietni ilgi lidojis, pirms iemācījies šādi piezemēt Travel Air.
Lidmašīna pieripoja mums klāt bez īpašas piepūles, un propelleris lēni klikšķēdams apstājās. Es cieši ieskatījos, uz propellera nebija neviena kukainīša. Nevienas pašas šī astoņu pēdu garā asmeņa nogalinātas mušiņas.
Es pielēcu kājās un devos palīgā, atsprādzēju meitenei drošības jostu, atvēru priekšējās kabīnes durvis un parādīju, kur jāliek kāja, lai tā neizietu cauri spārna audeklam.
“Kā tev patika?” es jautāju.
Viņa nedzirdēja, ko es runāju.
“Vectētiņ, es nebaidos! Goda vārds, es nebiju nobijusies! Māja izskatījās pēc rotaļlietiņas, un vecmāmiņa pamāja man ar roku, un Dons teica, ka es baidījos tāpēc, ka kādreiz esmu kritusi un nositusies, un tagad man vairs nav jābaidās! Es kļūšu par lidotāju, vectētiņ. Man būs lidmašīna, un es pati labošu motoru, lidošu un vizināšu citus! Vai es to drīkstu?”
Šimoda uzsmaidīja vīram un paraustīju plecus.
“Vai viņš tev iestāstīja, ka tu kļūsi par lidotāju, Zāra?”
“Nē, bet es kļūšu. Man jau tagad labi veicas ar tehniku, tu jau zini!”
“Nu, labi, par to tu varēsi aprunāties ar savu māti. Mums laiks doties mājup.”
Abi pateicās mums, un viens aizgāja, otrs aizskrēja uz kravas automašīnas pusi, abi manāmi pārmainījušies uz lauka un debesīs piedzīvoto notikumu iespaidā.
Ieradās divas automašīnas, tad vēl viena un pēcpusdienā saradās daudz ļaužu, kas gribēja palūkoties uz Ferisu no augšas. Mēs lidojām divpadsmit vai trīspadsmit reizes, pēc iespējas ātri pārsēdinot pasažierus. Pēc tam es devos uz pilsētu pēc degvielas savai Fleet. Tad vēl daži pasažieri, un vēl, pienāca vakars un mēs mierīgi veicām lidojumus līdz pat saules rietam.
Kaut kur pavīdēja uzraksts “Iedzīvotāju skaits 200”, un man likās, ka līdz tumsai mēs esam izvizinājuši viņus visus un vēl dažus ārpilsētniekus piedevām.
Lidojumu steigā es aizmirsu viņam pajautāt par Zāru, vai viņš to izdomājis, vai arī ticēja tam, ko viņš meitenei teica par nosišanos. Un brīdi pa brīdim es uzmanīgi vēroju viņa lidmašīnu, kamēr pasažieri nomainījās. Neviena traipiņa, nekur nevienas eļļas lāses, un šķita, ka viņš lido, izvairīdamies no kukaiņiem, kurus es ik pēc pāris minūtēm slaucīju no vēja aizsarga.
Debesis vēl nebija pavisam satumsušas, kad mēs beidzām. Kamēr es saliku sausos kukurūzas stiebrus savā skārda plītiņā, pārliku ar koka ogles gabaliņiem un aizdedzināju, bija jau pilnīgi satumsis, uguns gaisma meta atspīdumu uz līdzās novietotajām lidmašīnām un zeltainajiem salmiem mums visapkārt.
Es ieskatījos pārtikas kastē. “Vai nu zupa vai sautēta gaļa, vai spageti”, es sacīju. “Bumbieri vai persiki. Vai gribat persikus?”
“Man vienalga”, viņš rāmi atteica. “Kaut ko mazliet vai pavisam neko.”
“Vai tad jūs neesat izsalcis? Šī bija karsta darba diena!”
“Jūs nenosaucāt nekā tāda, kā dēļ būtu vērts sajust izsalkumu, ja nu vienīgi tā būtu laba sautēta gaļa.”
Es atvēru gaļas konservu kārbu ar Swiss Air kārbu atveramo saliekamo nazi, tāpat darīju ar spageti, un novietoju tās virs uguns.
Manas kabatas bija pārblīvētas ar naudu... priekš manis šis bija viens no patīkamākajiem dienas brīžiem. Es izvilku banknotes un saskaitīju, daudz nepūloties tās izlīdzināt. Es saskaitīju 147 dolārus un sāku rēķināt galvā, kas priekš manis nebija viegli.
“Tas ir... tas ir... pag... četri, un, ja ved divus... četrdesmit deviņi lidojumi šodien! Esam nopelnījuši simts dolārus dienā, Don, es un mana Fleet! Jūs būtu varējis nopelnīt divsimt... Jūs parasti ņemat divus pasažierus?”
“Jā, parasti”, viņš atteica.
“Par to skolotāju, kuru jūs meklējat...” viņš ierunājās.
“Es nemeklēju skolotāju”, es atteicu. “Es skaitu naudu! Es ar to varētu izdzīvot veselu nedēļu, varētu dzīvot bez rūpēm par aukstu vai lietainu laiku!”
Viņš skatījās uz mani un pasmaidīja. “Kad jūs būsiet beidzis peldēties naudā”, viņš teica, “Vai jūs nepasniegtu man sautētu gaļu!”
3
Milzīgas ļaužu masas, cilvēku straumes veļas pāri vienam cilvēkam visa tā vidū. Tad ļaudis pārvēršas par okeānu, kas draud cilvēku noslīcināt, bet, tā vietā, lai noslīktu, viņš svilpodams pāriet okeānam pāri un nozūd. Viļņojošais okeāns pārvēršas par zāles okeānu. Balti zeltīta lidmašīna Travel Air 4000 nolaižas lejup zālē, pilots izkāpj no kabīnes un pieliek audekla uzrakstu: LIDOJIET -- 3 dolāriem --- LIDOJIET.
Bija trīs no rīta, kad es pamodos no šī sapņa, atcerēdamies to visu un nez kāpēc par to priecādamies. Es atvēru acis un mēness gaismā ieraudzīju lielo Travel Air, novietotu blakus Fleet. Šimoda sēdēja uz sava guļammaisa tāpat kā toreiz, kad es viņu ieraudzīju pirmoreiz, atspiedies pret savas lidmašīnas kreiso riteni. Nebija tā, ka es viņu skaidri redzētu, es vienkārši zināju, ka viņš tur ir.
“Kā ir, Ričard”, viņš tumsā mierīgi teica. “Vai no tā jums kļūst saprotamāk, kas patlaban notiek?”
“Kas man kļūst saprotamāks?” es miegaini pārjautāju. Es joprojām visu labi atcerējos un neapjautu, ka vajadzētu būt pārsteigtam par to, ka viņš ir nomodā.
“Jūsu sapnis. Cilvēks un pūlis, un lidmašīna”, viņš pacietīgi teica. “Jūs gribējāt uzzināt kaut ko par mani, tagad jūs zināt, vai ne? Vai jūs neesat lasījis dienas jaunumus? Donalds Šimoda, ko viņi bija sākuši saukt par Mehānismu Mesiju, par Amerikas Pestītāju, kurš kādu dienu pazuda, izgaisa divdesmit piecu tūkstošu aculiecinieku klātbūtnē?”
Es atcerējos, ka es biju to lasījis kādas Ohaio štata mazpilsētiņas avīzē, tāpēc, ka tas bija pirmajā lappusē.
“Donalds Šimoda?”
“Jūsu rīcībā”, viņš sacīja. “Tagad jūs zināt, un jums vairs nav jālauza galva par mani. Liecieties atkal gulēt.”
Pirms iemigšanas es ilgi par to domāju.
“Vai jums ir atļauts... es nedomāju... jums ir tāds darbs, mesija, un no jums tiek gaidīts, ka jūs glābsiet cilvēci, vai ne tā? Es nezināju, ka mesija var vienkārši atmest visam ar roku un aiziet.” Es sēdēju uz savas lidmašīnas augšējā pārsega un vēroju savu savādo draugu. “Vai jūs nepasviestu man atslēgu - devīto sešpadsmitnieku, Don?”
Viņš pameklēja instrumentu somā un pasvieda man augšup uzgriežņu atslēgu. Tāpat kā torīt visi pārējie darbarīki, uzgriežņu atslēga, kuru viņš pameta, gaisā palēnināja kustību un pēdas attālumā no manis apstājās, bezsvara stāvoklī lēni šūpodamās gaisā. Taču tajā brīdī, kad es tai pieskāros, manā rokā tā pārvērtās par smagu un parastu hroma-vanādija aviācijas uzgriežņu atslēgu. Tomēr ne gluži parastu. Tā kā lētās septītās astoņsimtnieces bieži lūza manās rokās, es biju nopircis labākos instrumentus, kādus varēja iegādāties... Šī atslēga bija īpašas kvalitātes, sevišķi parocīga, katram mehāniķim redzams, ka tā nav parasta ikdienas uzgriežņu atslēga. Tā varētu būt izgatavota no zelta, tad tā būtu šīs lietas cena, bet vēl bija prieks sajust to rokā un zināt, ka tā nekad nesalūzīs, vienalga, ko ar to darīs.
“Protams, ka to drīkst pamest! Pārtraukt, ko vien jūs gribat, ja mainās jūsu domas par šo darbu. Jūs varat pārtraukt elpot, ja jūs gribat.” Viņš sava prieka pēc lidināja Filipa firmas skrūvgriezi. “Tā es pārstāju būt par mesiju, un, ja tas skan kā taisnošanās, tad varbūt tāpēc, ka es joprojām esmu nedaudz piesardzīgs. Labāk tā, nekā turpināt darbu un to ienīst. Īsts mesija neko neienīst, un viņam ir brīv izvēlēties ceļu, pa kuru viņš grib iet! Nu protams, tā tas īstenībā ir ikvienam. Mēs visi esam Dieva dēli, vai Esamības bērni, vai Prāta idejas, vai kādos vien vārdos jūs gribat to izteikt.”
Es nopūlējos, pievilkdams Kinnera dzinēja cilindru pamatnes uzgriežņus. Vecais B-5 bija labs dzinējs, bet šie uzgriežņi ik pēc simts lidojuma stundām kļuva vaļīgi, un nebija prātīgi atļaut viņiem sagādāt man pārsteigumus. Protams, pirmais, kuram es pieliku uzgriežņu atslēgu, bija jāpagriež par ceturtdaļapgriezienu ciešāk, un es biju priecīgs par savu gudrību, kas lika man šorīt tos visus pārbaudīt pirms pasažieru vizināšanas.
“Nu labi, Don, bet vai nav tā, ka mesijas amats tomēr atšķiras no citiem darbiem? Vai Jēzus atgrieztos pie āmura un naglām, lai nopelnītu iztiku? Varbūt tas tikai skan savādi.”
Viņš to apsvēra, mēģinot saskatīt manu redzes viedokli. “Es nesaprotu, ko jūs gribat ar to sacīt. Šajā lietā ir savādi tas, ka viņš neaizgāja tad, kad viņi sāka to saukt par pestītāju. Tā vietā, lai ņemtu vērā ļauno zīmi, viņš mēģināja tikt cauri ar loģikas palīdzību: “Labi, es esmu Dieva dēls, bet mēs visi tādi esam: es esmu pestītājs, bet jūs tāpat! To, ko es varu varat arī jūs!” Ikviens to saprot savā patiesajā prātā.”
Augšā uz pārsega bija karsti, bet darbs tikai ar pūlēm virzījās uz priekšu. Jo vairāk es gribēju ko padarīt, jo mazāk to varēja saukt par darbu. Apmierinājos ar domu, ka es nostiprinu cilindrus, lai tie pasargātu motoru.
“Paprasiet, ja jums vajag kādu atslēgu”, viņš teica.
“Man nevajag citu atslēgu. Un man ir tas gods būt garīgi tik attīstītam, ka es uzskatu šos jūsu trikus, Šimoda, tikai par mēreni attīstītas dvēseles rotaļu. Vai varbūt iesācējs hipnotizēšanā.”
“Hipnotizētājs! Puika, jums ir karstumi! Bet labāk hipnotizētājs, nekā mesija. Kas par nepateicīgu darbu! Kāpēc es nezināju, ka tas būs tik muļķīgs darbs!”
“Jūs zinājāt”, es gudri teicu. Viņš tikai pasmējās.
“Vai jūs kādreiz esat apsvēris, Don, ka galu galā var izrādīties, ka nav tik viegli tā pārtraukt? Ka jūs nevarētu tik vienkārši atgriezties normālas cilvēciskas būtnes dzīvē?”
Par to viņš pasmējās. “Jums taisnība, protams”, viņš teica, ar pirkstiem vilkdams cauri saviem melnajiem matiem. “Atliek tikai palikt kādā vietā pārāk ilgi, vairāk par vienu vai pāris dienām, un ļaudis uzzina, ka manī ir kaut kas savādāks. Pieskaroties manai piedurknei, jūs varat izārstēt vēzi pēdējā stadijā, un, pirms nedēļa ir pagājusi, es atkal esmu pūļa ielenkumā. Šī lidmašīna man dod pārvietošanās iespēju, un neviens nezina, no kurienes es nāku un kurp dodos, kas mani pilnīgi apmierina.”
“Jūs gaida grūtāki brīži, nekā jūs domājat, Donald.”
“Tā?”
“Jā, visa mūsu laika virzība ir no materiālā uz garīgo... lai gan lēna, tomēr tā ir ievērojamā mērā liela kustība. Es nedomāju, ka pasaule liks jums mieru.”
“Nevis mani pašu viņi grib, bet gan brīnumus! Un tos es varu iemācīt kādam citam, lai viņš kļūtu par mesiju. Es neteikšu viņam, ka tas ir neinteresants, muļķīgs darbs. Un, starp citu, neviena problēma nav tik liela, lai no tās nevarētu izvairīties.”
Es norausos no motora pārsega lejā sienā un sāku nostiprināt uzgriežņus trešajam un ceturtajam cilindram. Visi tie nebija vaļīgi, bet daži bija. “Man šķiet, ka jūs citējāt Snoopy the Dog?”
“Es vienmēr citēšu patiesību, kur vien to atradīšu, pateicos.”
“Jūs neverat izbēgt, Don! Kā būtu, ja šajā brīdī es sāktu jūs pielūgt? Kā būtu, ja es būtu noguris, darbodamies ap motoru un sāktu lūgties, lai jūs salabojat to manā vietā? Skatieties, es atdošu jums visu savu naudu, kuru līdz saules rietam nopelnīšu, ja jūs tikai iemācīsiet mani lidot! Ja jūs to nedarīsiet, tad es zinu, ka no manis tiek gaidīts, lai es vēršos pie jums ar lūgšanām - svētais, kas esi sūtīts, lai paceltu un nestu manu nastu!”
Viņš vienkārši pasmaidīja. Es joprojām nedomāju, ka viņš ir sapratis, ka nevar nekur aizbēgt. Kā es varēju to zināt, ja viņš nezināja.
“Vai ar jums arī bija tā tiek rādīts indiešu filmās? Ielās ļaužu pūļi, miljons roku, kas grib jums pieskarties, puķes un vīraks, zelta platformas ar sudraba pārklājiem, kur jums nostāties, kad turēsiet runu?”
“Nē. Jau pirms tam, kad es izvēlējos šo darbu, es zināju, ka nevarēšu to izturēt. Tad es izvēlējos Savienotās Valstis un atkal nokļuvu pūļa ielenkumā.”
Viņam bija sāpīgi to atcerēties, un man bija žēl, ka biju viņam to atgādinājis.
Viņš sēdēja sienā un turpināja runāt, skatīdamies man cauri “Es gribēju sacīt, Dieva dēļ, ja jūs tik ļoti gribat brīvību un prieku, vai jūs nevarat saredzēt, ka tas nav nekur ārpus jums? Sakiet, ka jums tas ir, un jums būs! Ričard, kas gan tur tik sasodīti grūts? Bet viņi pat nedzirdēja, lielākā daļa no tiem. Brīnumus - tāpat kā iet uz autosacīkstēm, lai redzētu avārijas, viņi nāca pie manis, lai skatītu brīnumus. Sākumā tas rada apjukumu un tad kļūst pavisam muļķīgi. Es nevaru saprast, kā citi mesijas to varējuši izturēt.”
“Jūs to pateicāt tā, ka tas zaudēja daļu no savas burvības”, es sacīju. Es pievilku pēdējo uzgriezni un noliku instrumentus. “Kurp mēs šobrīd virzāmies?”
Viņš piegāja pie manas lidmašīnas kabīnes un tā vietā, lai noslaucītu kukainīšus no vēja aizsargstikla, viegli pārvilka ar roku, un mazās beigtās radībiņas atdzīvojās un aizlidoja. Viņa lidaparāta aizsargstiklu vispār nekad nevajadzēja tīrīt, un tagad es zināju, ka tehniskā apkope nebija nepieciešama arī dzinējam.
“Es nezinu”, viņš atbildēja. “Es nezinu, kurp mēs virzāmies.”
“Ko jūs ar to domājat? Jūs zināt visu lietu pagātni un nākotni. Jūs precīzi zināt, kurp mēs dodamies!”
Viņš nopūtās. “Jā. Bet es cenšos par to nedomāt.”
Kādu brīdi, kamēr es darbojos ar cilindriem, es nonācu pie pārsteidzošas domas, ka man vajadzētu vienīgi palikt kopā ar šo puisi, un nebūs nekādu problēmu, nekas slikts nenotiks un viss beigsies laimīgi. Bet tas, kā viņš pateica “Es cenšos par to nedomāt”, lika man atcerēties to, kas noticis ar citiem uz šo pasauli sūtītiem mesijām. Veselais saprāts man kliedzoši pavēlēja tūlīt pēc pacelšanās pagriezties uz dienvidiem un doties prom no šī cilvēka, cik vien tālu var. Bet, kā jau es teicu, vienam šādi lidojot kļūst vientuļi, un es biju priecīgs, ka viņu atradu, vienkārši, lai būtu kāds, ar ko parunāties, kāds, kurš prata atšķirt eleronu no vertikālā stabilizatora.
Man vajadzēja pagriezties uz dienvidiem, bet pēc pacelšanās es paliku kopā ar viņu, un mēs lidojām uz ziemeļiem un tad uz austrumiem pretī tai nākotnei, par kuru viņš centās nedomāt.
4
“Kur jūs iemācījāties visas šīs lietas, Don? Jūs zināt tik daudz, vai varbūt man tikai tā šķiet. Nē. Jūs zināt daudz. Vai tā ir pieredze? Vai, lai kļūtu par Meistaru, nav jāiegūst nekāda formāla izglītība?”
“Viņi iedod palasīt vienu grāmatu.”
Es pakāru tikko izmazgātu zīda šalli uz lidmašīnas spārna un spēji paskatījos uz viņu. “Grāmata?”
“Rokasgrāmata pestītājam. Tā ir tāda kā Bībele Meistariem. Ja jūs tas interesē, man tā kaut ku
r tepat ir.”
“Jā, jā! Jūs gribat sacīt, ka tā ir grāmata, kurā ir ... teikts?”
Viņš kādu brīdi pameklēja Travel Air bagāžas nodalījumā aiz sēdekļa atzveltnes un izvilka nelielu grāmatiņu, iesietu tādos kā ziemišķādas vākos.
Mesijas Rokasgrāmata
Atgādinājumi Augsti Attīstītai Dvēselei
“Kāpēc jūs sacījāt - rokasgrāmata pestītājam? Te ir teikts - Mesijas rokasgrāmata.”
“Kaut kas tamlīdzīgs.” Viņš sāka vākt kopā savas lietas, kas bija izsvaidītas visapkārt lidmašīnai, it kā likdams saprast, ka laiks doties tālāk.
Es pārlapoju grāmatu, tas bija īsu teicienu un līdzību apkopojums.
Perspektīva -
Lietojiet to vai pazaudējiet.
Ja jūs uzšķirat šo lappusi,
jūs aizmirstat, ka tas, kas notiek
jums visapkārt, nav realitāte.
Padomājiet par to.
Atcerieties, no kurienes jūs nākat,
kurp jūs ejat, un kāpēc jūs esat radījuši
šo situāciju, kurā jūs pats esat - pirmajā vietā iejaukti.
Atcerieties, ka jūs mirsiet briesmīgā nāvē.
Šī ir laba mācība, un jums tā sagādās vairāk
prieka, ja jūs šos faktus
paturēsiet prātā.
Tomēr uzņemiet savu nāvi ar zināmu nopietnību.
Smieklus ceļā uz soda vietu parasti nesaprot
zemāk attīstītas dzīvības formas, un viņi
sauks jūs par vājprātīgu.
“Vai jūs esat šo lasījis, par jūsu perspektīvu, Don?”
“Nē.”
“Tur teikts, ka jums būs jāmirst briesmīgā nāvē.”
“Jums nebūs. Tas atkarīgs no apstākļiem, un tā, kā jums patīk kārtot savas lietas.”
“Vai jūs gatavojaties mirt briesmīgā nāvē?”
“Es nezinu. Vai jūs nedomājat, ka tam tagad nav lielas nozīmes, kopš esmu pametis šo darbu? Pietiktu ar necilu, klusu aiziešanu. To es izlemšu dažās nedēļās, kad būšu pabeidzis to, kādēļ esmu šeit ieradies.”
Tobrīd es uztvēru to kā humoru, viņš laiku pa laikam mēdza tā jokot, es toreiz vēl nezināju, ka par tām pāris nedēļām viņš bija domājis nopietni.
Es turpināju iedziļināties grāmatā: tur bija zināšanas, kuras varētu būt noderīgas gan tikai Meistaram, bet lai tā būtu.
Mācīties
nozīmē atcerēties to,
ko jūs jau zināt.
Darīt nozīmē parādīt,
ka jūs to zināt.
Mācīšanās ir atgādināšana citiem,
ka viņi zina tieši tikpat labi kā jūs.
Jūs visi esat skolnieki,
darītāji un skolotāji.
Jūsu vienīgais pienākums
jebkurā dzīves laikā -
būt patiesam pret sevi.
Būt patiesam pret kādu citu cilvēku vai
lietu ir nevien
neiespējami, bet arī tā ir
neīsta mesijas pazīme.
Visvienkāršākie jautājumi
ir visbūtiskākie.
Kur jūs esat dzimis? Kur ir jūsu mājas?
Kurp jūs ejat?
Padomājiet par tiem
Laiku pa laikam
un pavērojiet, kā mainās jūsu atbildes.
Vislabāk jūs mācāt citiem to,
ko jums visvairāk vajadzētu
mācīties pašam
“Jūs tur esat briesmīgi kluss, Ričard,” Šimoda ieteicās, it kā gribēdams sākt sarunu.
“Jā, jā”, es atbildēju un turpināju lasīt. Ja šī grāmata bija domāta vienīgi meistariem, es negribēju palaist garām izdevību to palasīt.
Dzīvojiet tā,
lai nekad nebūtu jākaunas, ja kaut kas
no tā, ko jūs darāt, vai sakāt, tiktu darīts
zināms apkārtējai pasaulei -
pat ja
tas, kas tiktu darīts zināms,
nebūtu patiesība.
Jūsu draugi
pazīs jūs labāk
pirmajā tikšanās minūtē
nekā
jūsu paziņas
iepazītu jūs
tūkstoš
gados.
Labākais veids
kā izvairīties no atbildības
ir sacīt: “Es esmu
atbildīgs.”
Es grāmatā pamanīju kaut ko savādu. “Lappusēm nav numerācijas, Don.”
“Nav”, viņš atteica. “Vienkārši tā jāuzšķir, un tas, kas jums visvairāk vajadzīgs, tur arī būs.”
“Burvju grāmata.”
“Nē. Tā jūs varat darīt ar jebkuru grāmatu. Jūs varat tā darīt ar vecu avīzi, ja vien jūs lasāt pietiekami uzmanīgi. Vai jūs neesat tā darījis - nofiksējis prātā kādu problēmu, tad atveriet grāmatu, kas gadās pa rokai, un paskatieties, ko tā jums saka?”
“Nē.”
“Nu tad kādreiz pamēģiniet.”
Es pamēģināju. Aizvēru acis un mēģināju iedomāties, kas varētu ar mani notikt, ja es ilgāk paliktu kopā ar šo dīvaino personu. Ar viņu bija ļoti patīkami, bet es nevarēju atbrīvoties no sajūtas, ka pēc neilga laika ar viņu jānotiek kaut kam pavisam nepatīkamam, un es negribēju būt klāt, kad tas notiks. Tā domādams, es ar aizvērtām acīm auzšķīru grāmatu, tad atvēru acis un lasīju:
Jūs vada
cauri visai dzīvei
jūsu iekšējā esība, kura mācās,
rotaļīga garīga būtne,
kas ir jūsu patiesais es.
Nenovērsieties
no iespējamām nākotnes,
pirms neesat pārliecinājies, ka
jums nav no tās, ko mācīties.
Jūs vienmēr varat brīvi
mainīt savas domas un
izvēlēties sev citu nākotni vai
pagātni.
Izvēlēties citu pagātni? Tiešā vai pārnestā nozīmē, vai kā tas domāts...? “Man liekas, ka mans prāts sāk svārstīties, Don. Es nezinu, kā man būs iespējams to iemācīties.”
“Pieredze. Mazliet teorijas un daudz prakses”, viņš teica. “Jums tas prasītu apmēram pusotras nedēļas.”
“Pusotras nedēļas.”
“Jā. Ticiet, ka jūs ziniet visas atbildes, un jūs zināsiet. Ticiet, ka jūs esat meistars, un jūs būsiet.”
“Es nekad neesmu sacījis, ka gribētu kļūt par jebkādu meistaru.”
“Pareizi”, viņš teica. “Jūs neesat tā sacījis.”
Bet rokasgrāmatu es paturēju, un viņš man to nekad neprasīja atdot
.
5
Rietumu vidienes fermeriem vajag labu zemi, kuru apstrādājot verētu kļūt turīgi. Tāpat ir ar apkārtklejojošiem lidotājiem. Viņiem vajadzēja atrasties tuvu saviem varbūtējiem pasažieriem. Viņiem vajadzēja atrast piemērotu pļavu vai nopļautu kviešu vai auzu lauku ne pārāk tālu no pilsētas un lai tuvumā nebūtu govis, kas nozelētu lidmašīnas audeklu, netālu jābūt ceļam, lai varētu piebraukt ar mašīnām, žogā - vārtiņiem pasažieriem, lauks jāatrod ar tādu aprēķinu, lai lidmašīnai nebūtu jālaižas zemu pāri dzīvojamām mājām, tam jābūt pietiekami līdzenam, lai lidmašīnas nesašķīstu gabalos, kūleņojot ar ātrumu 50 jūdzes stundā virs zemes, pietiekami garam, lai droši varētu pacelties un nolaisties karstajās un rāmajās vasaras dienās, un vēl jābūt lauka īpašnieka atļaujai, lai tur varētu visu dienu nolaisties, pacelties un lidot.
Es domāju par to sestdienas rītā, kad mēs abi, es un mesija, lidojām uz ziemeļiem, tūkstoš pēdu zem mums lēni slīdēja zaļa un zeltaina zeme. Aiz mana labā spārna lidoja Donalds Šimoda savā Travel Air, visos virzienos atstarodams saules gaismu no spgoļgludā krāsojuma. Skaista lidmašīna, es domāju, bet pārāk liela priekš īstiem, grūtību pilniem lidojumiem. Tā vienlaikus var uzņemt divus pasažierus, bet arī svars ir divreiz lielāks nekā Fleet, un tātad tai vajag arī daudz lielāku lauku, kur pacelties un nolaisties. Kādreiz man piederēja tāda lidmašīna kā Travel Air, bet es to apmainīju pret Fleet, kurai pietiek ar nelieliem lauciņiem, kādus ievērojami biežāk var atrast tuvumā. Man pietiktu ar piecsimt pēdu lielu lauku, lidojot ar Fleet, kamēr Travel Air vajadzēja tūkstoš līdz tūkstoš trīssimt pēdu. Tu esi saistījies ar šo puisi, es domāju, un esi saistīts arī ar viņa lidmašīnas ierobežojumiem.
Un gluži saprotams, ka tajā brīdī, kad es to iedomājos, lejā pamanīju jauku piepilsētas ganību lauku. Tās bija parastās 1230 pēdu fermeru govju ganības, puse bija nopļauta, otra puse atvēlēta pilsētas beisbola zvaigžņu komandai.
Labi zinādams, ka Šimodas lidmašīna tur nevarētu nolaisties, es sasvēru savu nelielo lidaparātu uz kreisā spārna, priekšgalu augšup un lejup, droši laidos lejup. Lidmašīna pieskārās zālei tieši aiz žoga lauka kreisajā malā, es pabraucu gabaliņu un piestāju tā, ka palika brīva vieta. Es vienkārši gribēju mazliet padižoties, parādīt viņam, ko spēj tāda meistarīgi vadīta lidmašīna kā Fleet.
Bremzēšanas troksnis lika man pagriezties atpakaļ, lai atkal paceltos gaisā, bet, kad es pagriezos, ieraudzīju, ka Travel Air jau gatavojas nolaisties, aste lejup, labais spārns pacelts, tā izskatījās pēc teiksmaina milzīga, gracioza kondora, kas gatavojas nolaisties uz sīka kārkla zariņa.
Viņš tik lēni piezemējās, ka man uz skausta mati sacēlās. Es biju gatavs ieraudzīt katastrofu. Lai nolaižoties noturētu nelielā augstumā virs sētas Travel Air ar ātrumu 60 jūdzes stundā, lidojot lēnāk, nekā ar lidmašīnu, kura zaudē augstumu pie 50 jūdzēm stundā, jūs riskējat sadauzīt to gabalos. Bet es skaidri redzēju, ka šis balti zeltītais divplāksnis gaisā apstājās, patiesi. Nu, es nedomāju pavisam apstājās, bet tā lidoja ne vairāk kā ar 30 jūdzēm stundā; atgādinu, lidmašīna, kas zaudē augstumu pie 50 jūdzēm stundā, apstājās gaisā un gluži kā vēja plūsma nolaidās zālē. Viņš izlietoja pusi, varbūt trīs ceturtdaļas no tās telpas, kuru man vajadzēja Fleet piezemēšanai.
Es vienkārši sēdēju kabīnē un skatījos, kamēr viņš piebrauca blakus un apstājās. Kad es izslēdzu dzinēju, joprojām pastulbi uz viņu lūkodamies, viņš uzsauca: “Jūs esat atradis jauku pļaviņu! Pietiekami tuvu pilsētai, vai ne?”
Mūsu pirmie pasažieri, divi zēni uz Honda motocikla, jau pagriezās šurp, lai palūkotos, kas šeit notiek.
“Ko nozīmē - tuvu pilsētai?” es pārkliedzu motora troksni, kas joprojām skanēja man ausīs.
“Te jau tikai kāds puskvartāla attālums.”
“Nē, ne tas! KO NOZĪMĒ ŠĪ NOLAIŠANĀS? Ar Travel Air! Kā jūs šeit nolaidāties?”
Viņš piemiedz man ar aci. “Burvestība!”
“Nē, Don!... patiešām! Es redzēju, kā jūs nolaidāties!”
Viņš redzēja manu pārsteigumu un vairāk kā nelielo izbīli.
“Ričard, vai jūs gribat zināt, ko nozīmē lidojošas uzgriežņu atslēgas un visu slimību izdziedināšanas, un staigāšana pa viļņiem, un nolaišanās ar Travel Air simt pēdu zāles laukumiņā? Vai jūs gribat atbildi uz visiem šiem brīnumiem?”
Es jutos tā, it kā viņš būtu pagriezis pret mani lāzera staru. “Es gribu zināt, kā jūs šeit piezemējāties.”
“Klausieties!” viņš sauca pāri bezdibenim starp mums. “Šī pasaule? Un viss, kas tajā ietilpst? Ilūzijas, Ričard! Ikkatrs tās sīkums ir ilūzijas. Vai jūs to saprotat?” Nebija ne acu piemiegšanas, ne smaida, it kā viņš uz mani dusmotos par to, ka es to jau sen nezināju.
Motocikls apstājās pie viņa lidmašīnas astes, izskatījās, ka zēni ļoti gribēti lidot.
“Jā”, bija visa atbilde, ko es varēju izdomāt. “Ilūzijas...” Tad viņš sāka nodarboties ar zēniem, un man vajadzēja uzmeklēt lauka īpašnieku, pirms viņš bija atradis mūs, un paprasīt atļauju pacelties gaisā no viņa ganībām.
Vienīgais, kā es jums varu aprakstīt tās dienas Travel Air pacelšanos gaisā un nolaišanos zemē, ir pateikt, ka tas izskatījās pēc neīsta, viltota Travel Air. It kā lidaparāts būtu E-2 Cub vai helikopters, ārēji izveidots kā Travel Air. Nez kāpēc man bija daudz vieglāk pieņemt uzgriežņu atslēgas lidošanu bezsvara stāvoklī, nekā palikt mierīgam, vērojot viņa lidmašīnu, paceļoties no zemes ar visiem pasažieriem ar ātrumu 30 jūdzes stundā. Viena lieta ir ticēt, redzot savām acīm pacelšanos, cita lieta ir pavisam noticēt brīnumiem.
Es joprojām domāju par to, ko viņš tik nikni bija sacījis. Ilūzijas. Kāds to bija jau teicis pirms tam... kad es biju bērns un gribēju izprast brīnumus - brīnumdari tā saka! Viņi uzmanīgi man saka: “Skatieties, tas nav nekāds brīnums, ko jūs tūliņ redzēsiet, tā nav īsta burvestība. Tas, ko jūs redzēsiet ir efekts, burvestības ilūzija.” Tad viņi izņem kupolu no valrieksta un pārvērš ziloni par tenisa raketi.
Sajuzdams vajadzību saprast, es izvilku no kabatas Mesijas rokasgrāmatu un atvēru to. Lappusē bija tikai divi teikumi.
Nav tāda
problēma,
kuras rokās nebūtu
dāvana, domāta jums.
Jūs meklējat problēmas
tāpēc, ka jums nepieciešamas
to dāvanas.
Es īsti nesapratu kāpēc, bet izlasīšana mazināja manu apjukumu. Es pārlasīju, līdz zināju to aizvērtām acīm.
Pilsētiņa saucās Troja, un šīs ganības solījās būt mums tikpat labvēlīgas, kā Ferisas siena pļava. Bet Ferisā es biju sajutis zināmu mieru, un šeit gaisā bija kaut kāds spriegums, kas man nepavisam nepatika.
Lidmašīnas reiss, kas pasažieriem bija vienreizējs piedzīvojums, man bija ikdienas rutīna, kuru aptumšoja šis savādais sasprindzinājums. Mans piedzīvojums bija šis dīvainais cilvēks, ar kuru es kopā lidoju... neiespējamais veids, kā viņš vadīja savu lidmašīnu un savādās lietas, par kurām viņš runāja, to izskaidrodams.
Trojas iedzīvotāji nebija pārsteigti par Travel Air brīnumaino lidojumu; ne vairāk, kā es būtu pārsteigts, ja pusdienlaikā šajā pilsētiņā ieskanētos kāds zvans, kurš sešdesmit gadus klusējis... viņi nezināja, ka tas, kas šeit notika, ir gluži neiespējami.
“Paldies par vizināšanu!” viņi sacīja, un “Vai tas ir viss ko jūs darāt, lai nodrošinātu sev iztiku... vai jūs nekur nestrādājat?”, un “Kāpēc jūs izvēlējāties tādu mazpilsētiņu kā Troja?”, un “Džerij, tava ferma nav lielāka par kurpju kasti!”
Pēcpusdienā mums bija daudz darba. Šurp nāca daudz ļaužu, lai lidotu, un mēs gatavojāmies nopelnīt daudz naudas. Tomēr kaut kas manī ierunājās - ej prom, dodies projām no šīs vietas. Es jau kādreiz biju to ignorējis un vienmēr to nožēlojis.
Apmēram pulksten trijos, kad es nolaidos, lai uzņemtu degvielu, divreiz atgriezos no Skellija degvielas uzpildes stacijas ar divām piecu galonu kannām degvielas, man iešāvās prātā, ka ne reizes neesmu redzējis Travel Air papildinām degvielas krājumus. Šimoda pēdējo reizi bija uzpildījis degvielu kaut kur pirms Ferisas, un es biju vērojis viņu lidojam septiņas stundas, bija sākusies jau astotā, nepapildinot ne lāses degvielas vai eļļas. Un lai gan es zināju, ka viņš ir labs cilvēks un nenodarīs man nekā ļauna, es atkal sajutu izbailes. Ja patiesi gribat taupīt, piebremzējot līdz minimālam apgriezienu skaitam, jūs varat nolidot ar Travel Air piecas stundas. Bet nevis astoņas stundas ar pacelšanos un nolaišanos.
Viņš stūrgalvīgi turpināja lidot, veicot reisu pēc reisa, kamēr es kārtējo reizi papildināju degvielas tvertnes saturu un dzinējam izlietoju kvartu eļļas. Izveidojās lidot gribētāju rinda... likās, it kā viņš negribētu tos apbēdināt.
Tomēr es viņu noķēru, kad viņš palīdzēja kādam vīram ar sievu iekāpt lidmašīnas priekšējā kabīnē. Ar piepūli es centos saglabāt mierīgu balss intonāciju.
“Don, kā jums ar degvielu? Vai nevajag benzīnu?” Es stāvēju pie viņa lidmašīnas spārna gala ar tukšu piecu galonu kannu rokās.
Viņš paskatījās man tieši acīs un nesaprašanā dusmīgi sarauca pieri, it kā es būtu pajautājis, vai viņam nevajag gaisu, ko elpot.
“Nē”, viņš atteica, un es jutos kā neaptēsts pirmklasnieks pēdējā solā. “Nē, Ričard, man nevajag degvielu.”
Tas mani aizkaitināja. Es šo to zināju par motoriem un degvielām. “Nu tad”, es dusmīgi paskatījos uz viņu un teicu, “kā būtu ar nedaudz urāna?”
Viņš iesmējās un uzreiz atkausēja manas dusmas. “Nē, pateicos. Es to pagājušo gadu iepildīju.” Tad viņš iekāpa kabīnē un ar visiem pasažieriem pārdabiski lēnā kustībā pacēlās gaisā.
Sākumā es vēlējos, lai cilvēki iet mājās, tad domāju, ka mums steigšus vajadzētu no šejienes pazust, neatkarīgi no ļaudīm. Pēc tam vēlējos, lai man pietiktu veselā saprāta tūlīt pat vienam pamest šo vietu. Viss, ko es vēlējos, bija pacelties gaisā un atrast tukšu lauku tālu prom no jebkuras pilsētas un ierakstīt visu to, kas bija noticis, savā žurnālā, vienkārši apsēsties, padomāt, tikt pie zināmas skaidrības.
Es paliku stāvam pie savas lidmašīnas, nogaidīdams līdz Šimoda atkal nolaidās. Piegāju pie viņa kabīnes un teicu cauri milzu dzinēja un propelleru troksnim.
“Man pietiek lidots, Don. Es gribu doties savu ceļu, piezemēties tālu no pilsētas un uz kādu brīdi atvilkt elpu. Bija ļoti patīkami lidot ar tevi kopā. Gan jau kādreiz redzēsimies, labi?”
Viņš ne acu nepamirkšķināja. “Vēl viens lidojums un es būšu pie tevis. Šis puisis ir ilgi gaidījis.”
“Labs ir.”
Puisis gaidīja nobružātā braucamajā krēslā lauka malā. Likās ka milzīgs gravitācijas spēks būtu viņu iespiedis invalīda krēslā, bet viņš arī bija ieradies šeit, jo vēlējās lidot. Visapkārt bija arī citi cilvēki, kādi četrdesmit vai piecdesmit, daži sēdēja savās mašīnās, citi stāvēja, ziņkāri vērodami, kā Dons šo puisi no krēsla iedabūs lidmašīnā.
Viņš pavisam par to nedomāja. “Vai jūs gribat lidot?” Cilvēks braucamkrēslā greizi pasmaidīja un sāniski pamāja ar galvu...
“Iesim, darīsim tā!” Dons mierīgi sacīja, it kā runādams ar kādu, kurš ilgi gaidījis malā un kuram pienācis laiks atkal iesaistīties spēlē. Ja šajā brīdī bija kaut kas savāds, tad tas bija spēks, ar kādu viņš runāja. Tas bija teikts tā starp citu, bet vienlaikus tā bija arī pavēle, kas lika vīram piecelties un iekāpt lidmašīnā, bez jebkādas aizbildināšanās. Tas, kas notika pēc tam, radīja tādu iespaidu, it kā šis cilvēks būtu tēlojis un pabeidzis pēdējo cēlienu savai invalīda lomai. Likās, ka tas notiek uz skatuves. Milzīgais gravitācijas spēks izbeidzās it kā nekad nebūtu bijis, viņš piecēlās no krēsla un pusskriešus, pārsteigts pats par sevi, metās uz Travel Air pusi.
Es netālu stāvēju un dzirdēju, ko viņš teica. “Ko jūs izdarījāt?” viņš sacīja. “Ko jūs ar mani izdarījāt?”
“Vai jūs gribat lidot vai negribat?” Dons vaicāja. “Maksa ir trīs dolāri. Lūdzu, samaksājiet pirms lidošanas.”
“Es lidoju!” viņš teica. Šimoda nepalīdzēja viņam iekāpt priekšējā kabīnē, kā viņš parasti darīja ar citiem pasažieriem.
Ļaudis, kas bija sēdējuši mašīnās, izkāpa ārā - no vērotāju puses bija dzirdama savāda balsu murdoņa, tad viņi pārsteigumā apklusa. Šis puisis nebija spējīgs staigāt kopš tā brīža, kad pirms vienpadsmit gadiem viņš kravas mašīnā nogāzās no tilta.
Kā bērns, kas ar rokām pielicis sev spārnus no palagiem, viņš pielēca pie kabīnes un ieslīga sēdeklī, plati izplēzdams rokas, it kā viņam tās būtu tikko iedotas rotaļlietas.
Pirms kāds bija paspējis ierunāties, Dons atlaida bremzes, un Travel Air pacēlās gaisā, slaidi mezdama lokus ap koku galotnēm, un kā saniknota cēlās augšup.
Vai brīdis var būt vienlaicīgi priecīgs un šausminošs? Vēlāk sekoja daudzi šim līdzīgi brīži. Tas bija brīnums, kuru varēja saukt par brīnumainu izārstēšanos šim puisim, kurš izskatījās tāds, kas būtu to pelnījis, un tajā pašā laikā bija sajūta, ka jānotiek kaut kam nepatīkamam, kad tie abi atkal atgriezīsies uz zemes. Ļaudis gaidīdami bija saspiedušies cieši kopā, un cieši sablīvēts ļaužu bars ir pūlis, un tas nepavisam nebija labi. Gāja minūtes, daudzas acis bija ieurbušās mazajā divplāksnī, kas bezrūpīgi laidelējās saules apspīdēts, un bija jānotiek kaut kam nenovēršamam.
Travel Air gaisā zīmēja milzu astoņniekus, sarežģītu spirāli un tad tā pārlidoja pāri žogam kā milzīgs lidojošais šķīvītis, un gatavojās nolaisties. Ja viņam bija kaut nedaudz veselā saprāta, vajadzētu izlaist savu pasažieri lauka viņā galā, tad ātri pacelties gaisā un pazust. Šurp nāca arvien vairāk ļaužu, parādījās vēl vieni invalīdu ratiņi, kurus skriedama stūma kāda lēdija.
Viņš virzījās uz pūļa pusi, pagrieza lidmašīnu tā, lai propellers būtu pretējā virzienā un izslēdza dzinēju. Ļaudis metās pie kabīnes, kādu brīdi man likās, ka viņi gatavi noplēst audeklu no fizelāžas, lai varētu abiem tikt klāt.
Vai tā bija gļēvulība? Es nezinu. Es piegāju pie savas lidmašīnas, iekustināju propelleru, lai iedarbinātu dzinēju. Tad es iekāpu kabīnē, pagriezu Fleet pa vējam un pacēlos gaisā. Donaldu Šimodu es pēdējo reizi redzēju sēžam uz savas kabīnes malas pūļa ielenkumā.
Es uzņēmu kursu uz austrumiem, tad uz dienvidrietumiem un, kādu laiku lidojis, izvēlējos pirmo piemēroto nolaišanās laukumu, apaugušu ar kokiem, kuru ēnā varēja patverties un strautu, kur padzerties. Es laidos lejup, lai tur pārnakšņotu. Tas bija tālu prom no pilsētas.
6
Līdz pat šai dienai es nevaru pateikt, kas man toreiz bija uznācis. Tā bija šī liktenīgā bojā ejas sajūta, kas lika man bēgt, bēgt projām pat no pievilcīgi savāda puiša kā Donalds Šimoda. Ja man jābrāļojas ar nolemtību, tad pat Mesijas spēkos nebūtu piespiest palikt mani uz vietas.
Lauks bija kluss, milzīgā pļava stiepās līdz apvārsnim... vienīgā skaņa bija tikko sadzirdama mazas tērcītes urdzēšana. Atkal viens pats. Cilvēks pierod pie vientulības, bet atliek to kaut vai uz dienu pārtraukt, un pie tās atkal jāpierod, viss sākas no jauna.
“Okei, tas bija jauki uz kādu brīdi”, es skaļi sacīju pļavai. “Bija jauki, un varbūt man bija daudz ko mācīties no šī puiša. Bet nu man ir diezgan ļaužu pūļa dēļ, pat tad, ja viņi ir laimīgi... ja viņi ir izbijušies, tad viņi to vai nu sitīs krustā vai pielūgs. Man ļoti žēl, bet tas ir par daudz!”
To pateicis es aprāvos. Vārdi, kurus es izteicu bija precīzi tie paši, kurus bija sacījis Šimoda. Kāpēc viņš tur palika? Man pietika prāta aizlidot, un es nepavisam nebiju Mesija.
Ilūzijas. Ko viņš domāja ar ilūzijām? Tajā bija vairāk nozīmes, nekā visā pārējā, ko viņš bija sacījis vai darījis - viņš bija saniknots, kad teica, “Tas viss ir ilūzijas!” It kā ar niknu spēku viņš varētu iedabūt šo domu manā galvā. Jā, tā bija problēma, un man vajadzēja viņas dāvanu, bet es joprojām nezināju, ko tas nozīmē.
Pēc brīža es iekūru uguni, uzsildīju tādu kā gulašu no sojas pupu pārpalikumiem, nūdelēm un pāris dienu vecām desiņām, kas uzvārītas varētu būt lietojamas. Instrumentu soma bija nosviesta līdzās kastei ar pārtiku, un nez kāpēc es izņēmu deviņreiz sešpadsmit collu uzgriežņu atslēgu, aplūkoju to, tīri noslaucīju un apmaisīju ar to gulašu.
Atgādinu, ka es biju viens pats, neviena nenovērots, tāpat vien prieka pēc es pamēģināju to pasviest gaisā tā, kā viņš to bija darījis. Ja es pasviedu to tieši augšup un piemiedzu acis brīdī, kad tā beidza lidot augšup un sāka krist lejup, es uz pus sekundi notvēru sajūtu, ka tā peld. Bet, tiklīdz tā smagi atsitās pret zemi vai pret manu ceļgalu, efekts ātri vien izgaisa. Bet šī bija tā pati vecā uzgriežņu atslēga... Kā viņš to darīja?
Ja tas viss ir ilūzija, mister Šimoda, kas tad ir realitāte? Un, ja šī dzīve ir ilūzija, kāpēc mēs vispār dzīvojam? Beidzot man apnika, es vēl pāris reižu pamētāju atslēgu un tad pārtraucu. Un, beidzis to darīt, es pēkšņi jutos priecīgs, piepeši laimīgs par to, ka esmu tur, kur esmu, un zinu to, ko zinu, kaut arī tas neizskaidroja būtību, pat ne dažas ilūzijas.
Kad es esmu viens, es dažreiz savā nodabā dziedu. “Oh, me and old PAINT!...” Es dziedāju, patiesā mīlestībā pliķēdams Fleet sānu (atcerieties, ka neviens nedzirdēja), “We'll wander the sky... Hoppin' 'round hayfields till one of us gives in...” Mūziku un vārdus es sacerēju uz vietas. “And it won't be me givin' in, Paint... Unless you break your SPAR... and then I'll just tie you up with baling WIRE... and we'll go flying on... WE'LL GO FLYING! ON...”*
Šīs rindas ir nebeidzamas, kad esmu mundrs un laimīgs, jo atskaņas nav svarīgas. Es biju pārstājis domāt par mesijas problēmām, man nebija iespējams izdomāt, kas viņš bija un ko domāja un tāpēc es pārstāju lauzīt galvu un tas man, šķiet, sagādāja prieku.
Vēlu pēc desmitiem uguns izdzisa, un mana dziesma apklusa.
“Kur tu arī nebūtu, Donald Šimoda”, es sacīju, zem spārna izklādams savu guļammaisu, “es vēlu tev laimīgu lidojumu, bez jebkādiem ļaužu pūļiem. Ja tas ir tas, ko tu vēlies. Nē, es ņemu savus vārdus atpakaļ. Es novēlu, dārgais vientuļais mesija, lai tu atrastu to, ko tu meklē.”
Kad es vilku nost kreklu, no tā kabatas izkrita viņa rokasgrāmata, un es izlasīju atvērtajā lappusē
Saite,
kas vieno jūsu patieso saimi,
nav vis asiņu, bet gan
abpusējas cieņas un prieka vienam
par otra dzīvi.
Diemžēl reti vienas saimes locekļi
izaug zem vien un tā paša
jumta.
Es nesapratu, kā tas varētu būt attiecināms uz mani un atgādināju sev, ka nedrīkst ļaut šai grāmatai aizvietot paša domas. Es paslīdēju zem segas, un tad es biju tāds kā sīpols, silti satinies nomodā bez sapņiem zem tūkstošiem zvaigžņu, kas varbūt arī bija ilūzijas, bet skaistas gan, pavisam noteikti.
Kad es pamodos, bija tieši saullēkta brīdis, sārta gaisma un zeltainas ēnas. Es nepamodos no gaismas, bet gan tāpēc, ka kaut kas pavisam viegli pieskārās manai galvai. Man šķita, ka tas bija vēja šūpots zāles stiebrs. Otrreiz es zināju, ka tas ir kāds kukainis, es spēcīgi situ un gandrīz salauzu roku... deviņi reiz sešpadsmit collu uzgriežņu atslēga ir pārāk liels dzels gabals, lai pa to tik spēcīgi sistu, un es spēji pamodos. Atslēga nokrita uz elerona pamatnes, pazuda zālē un tad lieliski uzlidoja un palika gaisā karājoties. Es pilnīgi pamodos, vērodams, kā tā noslīga atpakaļ zālē un palika mierīgi guļot. Tajā brīdī, kad es iedomājos to pacelt, tā bija tā pati deviņi reiz sešpadsmit atslēga, kuru es pazinu un mīlēju, tieši tikpat smaga, tieši tikpat gatava griezt apnicīgās skrūves un mezglus.
“Vels parāvis!”
Es nekad nesaku: velns parāvis vai nolādēts - tas man raksturīgs, kopš atceros sevi kā bērnu. Bet es biju patiesi apjucis un nebija nekā cita, ko sacīt. Kas noticis ar manu uzgriežņu atslēgu? Donalds Šimoda bija no šejienes vismaz sešdesmit jūdzes aiz horizonta. Es pagrozīju rokās atslēgu, rūpīgi to aplūkoju, juzdamies kā aizvēsturisks pērtiķis, kas nesaprot, ka viņa acu priekšā griežas ritenis. Šeit jābūt kādam vienkāršam cēlonim...
Beidzot es saīdzis atmetu ar roku, ieliku atslēgu instrumentu somā un kūru uguni, lai uzceptu brokastīs dateļpalmas miltu plācenīšus. Man nekur nebija jāsteidzas. Ja man gribētos, es varētu šeit palikt visu dienu.
Ēdiens pannā bija labi uzcēlies, bija īstais laiks to apgriezt uz otru pusi, kad es sadzirdēju dūkoņu, kas nāca no augšas rietumu pusē.
Nebija iespējams, ka dūkoņa piederētu Šimodas lidmašīnai, nebija iespējams, ka kāds būtu varējis mani izsekot līdz šim laukam, vienam no rietumu vidienes laiku miljoniem, bet es zināju, ka tas ir viņš un sāku svilpot... vērodams pannu un debesis, un mēģinādams izdomāt kaut ko pavisam mierīgu, ko viņam sacīt, kad viņš nolaidīsies.
Jā, tas bija Travel Air, kas laidās pāri Fleet, pacēlās augstāk lieliskā parādes lokā, slīdēja lejup un nolaidās ar 60 jūdžu ātrumu stundā, ar ātrumu, kādā Travel Air arī būtu jānosēžas. Viņš piebrauca līdzās un izslēdza motoru. Es neko neteicu. Pamāju ar galvu, bet nesacīju nevienu vārdu. Es tikai pārstāju svilpot.
Viņš izkāpa no kabīnes un piegāja pie uguns. “Sveiks, Ričard.”
“Jūs esat nokavējis”, es sacīju. “Es gandrīz piededzināju ēdienu.”
“Piedodiet.”
Es pasniedzu viņam krūzi avota ūdens, skārda bļodiņu ar pusi no plāceņa un nedaudz margarīna.
“Kā jums gāja?”
“Gāja tīri labi,” viņš teica pa pusei bērnišķīgi pasmaidīdams. “Es izglābu savu dzīvību.”
“Es nedaudz par to šaubījos.”
Kādu brīdi viņš ēda klusēdams. “Ziniet”, viņš beidzot sacīja, domīgi vērodams savu ēdienu. “Šī ir patiesi briesmīga lieta.”
“Neviens jums neliek ēst manas brokastis”, es īgni atteicu. “Kāpēc neviens nevar ciest manus plāceņus? NEVIENAM NEPATĪK MANI PLĀCEŅI! Kāpēc tā, Augstais Meistar?”
“Nu”, viņš sarauca pieri, “un tagad es runāju kā pats dievs - es teiktu - jūs ticat, ka tie ir labi, un tāpēc tie jums arī labi garšo. Pamēģiniet to darīt bez dziļas pārliecības par to, kam jūs ticat, un kļūs līdzīgi... ugunij... pēc plūdiem... dzirnavās, vai jūs tā nedomājat? Man šķiet, ka jūs tīšām pielikāt klāt zāli.”
“Atvainojiet. Kaut kā iekritusi no manas piedurknes. Bet vai jūs nedomājat, ka paši plācenīši bez šīm zālēm un niecīgā piedeguma piedevām - īstie plācenīši, vai jums neliekas?”...
“Briesmīgi”, viņš teica, sniegdams man atpakaļ gandrīz visu, ko biju viņam iedevis, tikai nedaudz noēstu. “Es labāk badojos. Vai jums nav vairāk persiku?”
“Kastē.”
Kā viņš mani atrada, šajā laukā? Divdesmit astoņu pēdu lidmašīnas spārnu atrašana desmit tūkstoš jūdžu attālumā prēriju laukos nav viegls uzdevums, īpaši lidojot pret sauli. Bet es apņēmos nejautāt. Ja viņš gribētu man to stāstīt, viņš pastāstītu.
“Kā jūs mani atradāt?” es teicu. “Es būtu varējis nolaisties jebkurā citā vietā.”
Viņš bija atvēris persiku konservu kārbu un ēda persikus ar nazi... tas nebija viegls uzdevums.
“Līdzīgs pievelk līdzīgu”, viņš murmināja, cīnīdamies ar persika šķēli.
“Tā?”
“Kosmosa likums.”
“Tā.”
Es pabeidzu ēst savas brokastis, tad strautiņā ar smiltīm izberzu pannu. Tie noteikti bija labi plācenīši.
“Vai jūs nevarētu to paskaidrot? Kā tas nākas, ka es esmu līdzīgs jūsu augsti godājamai personai? Vai ar “līdzīgs” jūs domājat par lidmašīnu līdzību?”
“Mums, brīnumdarītājiem, jāturas kopā”, viņš sacīja. Veids, kā viņš pateica šo teikumu bija vienlaicīgi gan laipns, gan šausminošs.
“Bet... Don? Attiecībā uz pēdējo komentāru? Varbūt jūs man paskaidrotu, ko jūs domājat: mēs brīnumdarītāji?”
“No deviņi līdz sešpadsmit uzgriežņu atslēgs pozīcijām, es teiktu, ka jūs šorīt demonstrējāt veco atslēgas lidināšanas triku. Ja es kļūdos, sakiet.”
“Es neko nedemonstrēju! Es pamodos... šī lieta pati mani pamodināja!”
“Ak tā. Pati.” Viņš smējās par mani.
“Jā. PATI.”
“Jūsu zināšanas par brīnumu veikšanu ir tikpat pamatīgas kā par plācenīšu cepšanu.”
Uz to es neatbildēju, vienkārši atlaidos uz guļammaisa un cietu klusu. Ja viņam bija kaut kas sakāms, viņš pats izvēlēsies īsto brīdi, kad man to pateikt.
“Daži no mums sāk mācīties šīs lietas zemapziņā, neapzināti. Mūsu nomoda saprāts to nepieņemtu, tāpēc mēs darām savus brīnumus miegā.” Viņš lūkojās debesīs un vēroja austošās dienas pirmos mākoņus. “Neesiet tik nepacietīgs, Ričard. Mēs visi atrodamies virzībā uz to, lai vairāk iemācītos. Tagad tas pie jums atnāks nedaudz ātrāk, un pirms jūs pats to pamanīsiet, jūs būsiet kļuvis par vecu, gudru gara maestro.”
“Ko jūs ar to gribat sacīt - pirms es to pamanīšu? Es negribu to zināt! Es neko negribu zināt!”
“Jūs neko negribat zināt.”
“Labi, es gribu zināt, kāpēc pastāv pasaule, un kas tas ir, kāpēc es šeit dzīvoju un kurp eju... to es gribu zināt. Kā lidot bez lidmašīnas, ja man ir tāda vēlēšanās!”
“Atvainojiet.”
“Par ko atvainot?”
“Tā tas nenotiek. Ja jūs uzzināsiet, kas ir šī pasaule un kā tā darbojas, jūs automātiski nonāksiet pie lietām, kas tiks sauktas par brīnumiem un burvestībām. Bet, protams, nav jau nekā brīnumaina. Uzziniet to, ko zina brīnumdaris, un tur nebūs vairs nekā brīnumaina.” Viņš novērsa skatienu no debesīm. “Jūs esat līdzīgs visiem pārējiem. Jūs jau to visu zināt, tikai pats vēl to neapzināties.”
“Es neatceros”, es teicu, “es neatceros, ka jūs būtu man vaicājis, vai es gribu uzzināt, kas noveda pie ļaužu pūļiem un citām likstām visu jūsu dzīvi. Droši vien tas man izkrita no prāta.”
Tiklīdz es izteicu šos vārdus, es zināju, ka viņš atbildēs, ka to es atcerēšos vēlāk, un viņam būs taisnība.
Viņš izstiepās zālē, palikdams savu somu pagalvī. “Redziet, jums nevajag raizēties par ļaužu pūļiem. Ja jūs pats to nevēlēsieties, viņi jūs neaiztiks. Jūs esat brīnumdaris, atcerieties: HOP! - jūs esat neredzams, un varat iziet cauri durvīm.”
“Bet ļaužu pūlis taču jūs aplenca Trojā?”
“Vai es teicu, ka nevēlos to? Es ļāvu tam notikt. Man tas patika. Ikvienā no mums ir mazliet no neveiksmīga pilota, citādi mēs nevarētu tikt tam pāri kā meistari.”
“Bet vai tad jūs neesat pametis to? Vai es nelasīju...?”
“Ar šīm lietām ir tā. Es jau sāku kļūt par mesiju uz pilnu slodzi, un šo darbu es pilnīgi pametu. Bet vai es varu padarīt par nebijušām tās mācības, kuru iegūšanai esmu veltījis mūžus?”
Košļādams zāles stiebriņu, es aizvēru acis. “Paklausieties, Donald, ko jūs mēģināt man iestāstīt? Kāpēc jūs nesakāt man tieši acīs, kas visapkārt mums notiek?”
Ilgu laiku valdīja klusums, un tad viņš teica, “Varbūt jums vajadzētu to pastāstīt man. Sakiet man to, ko es mēģināju pateikt jums, un, ja jūs kļūdīsieties, es jūs izlabošu.”
Kādu brīdi es to apsvēru un nolēmu viņū pārsteigt. “Labi, es jums pateikšu.” Tad es ieturēju pauzi, lai redzētu, cik ilgi viņš varētu gaidīt, ja tas, ko es saku nebūtu pārāk tekoši. Saule jau bija pietiekami augstu un sāka sildīt, un kaut kur tālumā kādā neredzamā laukā strādāja dīzeļtraktors, svētdienas dienā ardams lauku.
“Labi, es jums pateikšu. Pirmām kārtām, tā nebija nejaušība, kad sākumā nolaidāmies tajā laukā pie Ferisas, vaine?”
Viņš bija tik kluss kā augoša zāle.
“Un otrkārt, starp mums abiem pastāv mistisks nolīgums, kuru es esmu piemirsis, bet jūs nē.”
Tikai maiga vēja šalkoņa un attāla traktora rūkoņa, kas ritmiski tuvojās un attālinājās.
Daļa no manis ieklausījās, tā daļa, kura nedomāja, ka tas, ko es saku, būtu fantāzija. Es sacerēju patiesu stāstu.
“Es gribu sacīt, ka mēs satikāmies pirms trīs vai četriem tūkstošiem gadu, kāda dieniņa šurp vai turp. Mums abiem patīk līdzīgi piedzīvojumi. Droši vien mēs ienīstam līdzīgus iznīcinātāja tipa cilvēkus, mācāmies apmēram ar vienādu prieku un tikpat ātri kā viens, tā otrs. Jums ir labāka atmiņa. Mūsu atkalredzēšanās ir tas, ko jūs teicāt, ka līdzīgs pievelk līdzīgu.”
Es satvēru citu zāles stiebriņu. “Kā man veicas?”
“Kādu brīdi likās, ka tas būs garš stāsts”, viņš sacīja. “Tas ir garš stāsts, bet es domāju, ka ir arī iespējams, ka jūs šoreiz varat tikt ar to galā. Turpiniet stāstīt.”
“Starp citu, man nav jāturpina stāstīt, tāpēc, ka jūs jau zināt lietas, kuras zina cilvēki. Bet ja es to nepateikšu, jūs neuzzināsiet, ko es domāju, ka zinu, un bez tā es nevaru uzzināt kaut ko par tām lietām, kas mani interesē.” Es noliku zāles stiebriņu. “Kas šajā lietā ir priekš jums, Don? Kāpēc noņematies ar tādiem cilvēkiem kā es? Ja kāds ir tik augsti attīstīts kā jūs, viņš iegūst šīs brīnumainās spējas kā blakusproduktu. Jums mani nevajag, jums nevajag neko no šīs pasaules.”
Es pagriezu galvu, lai paskatītos uz viņu. Viņam bija aizvērtas acis.
“Līdzīgi kā ar degvielu manā Travel Air?” viņš pajautāja.
“Tieši tā”, es teicu. “Tāpēc viss, kas jums ir atlicis pasaulē, ir garlaicība... tie nav nekādi piedzīvojumi, ja jūs zināt, ka neviena lieta uz šīs zemes nevar sagādāt jums raizes. Jūsu vienīgā problēma ir tā, ka jums nav nekādu problēmu!”
“Šī, es domāju, bija briesmīgākā sarunas daļa.”
“Šeit jūs kļūdījāties”, viņš teica. “Pasakiet man, kāpēc es pametu savu darbu... vai jūs zināt, kāpēc es pametu mesijas darbu?”
“Jūs teicāt, ļaužu pūļi. Ikviens gribēja, lai jūs darītu priekš viņiem brīnumus.”
“Jā. Pirmais nē, otrais. Bailes no pūļa ir jūsu krusts, nevis mans. Nevis ļaužu pūļi mani apgrūtināja, bet gan tas pūlis, kas negribēja dzirdēt nekā no tā, ko es biju nācis teikt. Jūs varat pa okeāna virsmu nostaigāt no Ņujorkas līdz Londonai, jūs varat it visu pārvērst zelta monētās, bet joprojām nevarat piespiest viņu uzklausīt sevi, vai jūs to zināt?”
Sacīdams to, viņš izskatījās visvientuļākais cilvēks, kādu es jebkad biju redzējis. Viņam nevajadzēja ne barību, ne pajumti, ne slavu. Viņš mira vai nost aiz vajadzības pateikt to, ko viņš zina, un nebija neviena, kas viņu pienācīgi uzklausītu.
Es drūmi paskatījos uz viņu, valdīdams asaras. “Jūs pats to prasījāt”, es teicu. “Ja jūsu laime ir atkarīga no tā, ko dara kāds cits, man šķiet, ka jums ir problēmas.”
Viņš strauji pacēla galvu, un viņa acis nikni nozibsnīja, it kā es būtu iesitis viņam ar uzgriežņu atslēgu. Tajā pašā brīdī es iedomājos, ka nebūtu gudri izsaukt uz sevi šī puiša dusmas. Ja cilvēku ķer zibens, viņš ātri sadeg.
Tad viņš pasmaidīja savu pussekundes smaidu.
“Ziniet ko, Ričard?” viņš lēni sacīja. “Jums ir... taisnība!”
Viņš atkal apklusa, kā ieslīdzis transā no tā, ko es biju pateicis. To neievērodams, es stundām ilgi turpināju ar viņu sarunāties par to, kā mēs satikāmies un kas no tā bija ko mācīties, visas šīs idejas ņirbēja man galvā kā rīta komētas un dienas gaismas meteori. Viņš ļoti mierīgi gulēja zālē, nepakustēdamies un neteikdams ne vārda. Līdz pusdienlaikam es biju pabeidzis savu versiju par Visumu un visām lietām, no kurām tas sastāv.
“... un man ir tāda sajūta, it kā es tikko būtu sācis, Don, ir tik daudz ko sacīt. Kā es to visu zinu? Kā pie tā nonācu?”
Viņš neatbildēja.
“Ja jūs gaidāt, lai es pats atbildu uz savu jautājumu, es atzīstos, ka nezinu. Kāpēc es šobrīd varu pasacīt visas šīs lietas, ja es nekad iepriekš neesmu mēģinājis to darīt? Kas ar mani ir noticis?”
Nekādas atbildes.
“Don? Tagad pienākusi jūsu kārta runāt, lūdzu.”
Viņš neteica ne vārda. Es viņam biju izskaidrojis savu dzīves panorāmu, un mans mesija, lai gan viņš bija dzirdējis visu, ko gribēja šajā vienā nejaušajā vārdā par laimi, bija cieši aizmidzis.
7
Trešdienas rīts, pulkstenis rāda seši. Es neesmu vēl pamodies, un pēkšņi BUMM! Atskan troksnis, spējš un mežonīgs, kā eksplozīva simfonija, acumirklī ieskanas tūkstošbalsīgs koris, vārdi latīniski, vijoles un timpāni, un trompetes, it kā stikli sašķīstu druskās. Zeme nodrebēja, mana Fleet sašūpojās uz riteņiem, un es izsprāgu no spārnu apakšas kā kaķis pie 400 voltiem ar saboztu spalvu, pārsteigumā iekliegdamies.
Debesīs bija auksti liesmojošs saullēkts, dzīvi mākoņi mežonīgā gleznā, bet tas viss saplūda kopā dinamīta kreščendo.
“PĀRTRAUCIET! APKLUSTIET! IZSLĒDZIET MŪZIKU! IZSLĒDZIET!”
Šimoda kliedza tik skaļi un nikni, ka es varēju to sadzirdēt cauri troksnim, un skaņa uzreiz apklusa, atbalss aizdārdēja tālāk un tālāk. Tad atskanēja maiga garīga dziesma, klusa kā vēja plūsma, Bēthovens sapnī.
Uz viņu tas neatstāja nekādu iespaidu. “KLAUSIETIES, ES SACĪJU, IZBEIDZIET!”
Mūzika apklusa.
“Uh!” viņš noteica.
Es vienkārši palūkojos uz viņu.
“Katrai lietai ir sava vieta un laiks, pareizi?” viņš sacīja.
“Labi, laiks un vieta, labi...”
“Klusa mūzika ir brīnišķīga vienatnē ar savām domām, un varbūt īpašos gadījumos, bet no rīta pamostoties un vēl uzgriezt tik skaļi? Ko jūs darāt?”
“Ko es daru? Don, es biju cieši aizmidzis... ko jūs gribat ar to sacīt, ko es daru?”
Viņš nogrozīja galvu, bezpalīdzīgi paraustīja plecus, nosprauslājās un ielīda atpakaļ savā guļammaisā zem spārna.
Rokasgrāmata bija ačgārni iekritusi zālē. Es uzmanīgi to apgriezu otrādi un izlasīju.
Apstrīdiet
savu aprobežotību
un jūs pārliecināsieties,
ka jums tā
piemīt.
8
Šo dienu mēs pavadījām Hamodā Viskonsinas štatā, vizinot nedaudzos pirmdienas pasažierus, tad mēs devāmies uz pilsētu pusdienot un nācām atpakaļ.
“Don, es varu jums garantēt, ka šī dzīve var būt vai nu interesanta vai muļķīga, vai kādu vien mēs to vēlamies padarīt. Bet pat savas dzīves visgaišākajos brīžos es nekad neesmu bijis spējīgs izdomāt, pirmkārt. Kāpēc mēs esam šeit. Pastāstiet man kaut ko.”
Mēs pagājām garām dzelzs izstrādājumu veikalam (slēgts) un kinoteātrim (atvērts: Butch Cassidy and the Sundance Kid), un atbildes vietā viņš apstājās un spēji apgriezās uz trotuāra.
“Vai jums ir nauda?”
“Daudz. Kas par lietu?”
“Noskatīsimies šo filmu”, viņš ierosināja. “Jūs izmaksāsiet?”
“Es nezinu, Don. Jūs ejiet vien. Es atgriezīšos pie lidmašīnas. Man nepatīk tās pārāk ilgi atstāt vienas.” Kāpēc gan filma pēkšņi bija tik svarīga?
“Ar lidmašīnām viss ir kārtībā. Ejam uz filmu.”
“Tā jau ir sākusies.”
“Nu tad mēs nedaudz nokavēsimies.”
Viņš jau pirka biļeti. Es sekoju viņam tumsā un mēs apsēdāmies kaut kur kinozāles beigās. Zāles pustumsā ap mums vīdēja kādi piecdesmit cilvēki.
Pēc brīža es biju aizmirsis, kāpēc mēs šeit bijām atnākuši un sāku sekot, šī filma man vienmēr likusies klasiska, šī būs trešā reize, kad es to noskatos. Laiks kinoteātrī savijās spirālē un virzījās uz priekšu tā, kā tas labās filmās notiek, kādu brīdi es vēroju filmu no tehniskā aspekta... kā bija uzkonstruēts katrs kadrs, lai tas atbilstu nākamajam, kāpec tieši šie kadri tagad un nevis vēlāk. Es centos šādi skatīties, bet aizrāvos ar sižetu un visu aizmirsu.
Apmēram tajā vietā, kur abi galvenie varoņi nokļūst bolīviešu armija ielenkumā, Šimoda pieskārās manam plecam. Es paliecos uz viņa pusi. Sekodams filmai, vēlēdamies, kaut viņš būtu pagaidījis līdz filmas beigām.
“Ričard?”
“Jā.”
“Kāpēc jūs esat šeit?”
“Šī ir laba filma, Don! Šš.” Galvenie varoņi, asinīm noplūduši, pārsprieda, kāpēc viņiem vajadzētu doties uz Austrāliju.
“Kāpēc tā ir laba?”
“Tā ir interesanta. Šš. Es jums vēlāk paskaidrošu.”
“Atbrīvojieties no tās. Mostieties. Tās visas ir ilūzijas.”
Es biju aizkaitināts. “Donald, vēl tikai dažas minūtes, un tad mēs varēsim runāt par visu, ko jūs vien gribēsiet. Bet patlaban ļaujiet man skatīties filmu, labi?”
Viņš čukstēja sasprindzināti un dramatiski. “Ričard, kāpēc jūs esat šeit?”
“Redziet, es šeit esmu tāpēc, ka jūs mani uzaicinājāt te iegriezties!” Es atkal pievērsos filmai un mēģināju noskatīties beigas.
“Jums nebija jāiet, jūs varējāt atteikties.”
“MAN PATĪK ŠĪ FILMA...” Iepriekšējā rindā sēdošais vīrs pagriezās, lai uzmestu man īsu skatienu. “Man patīk šī filma, Don, vai tas ir kas slikts?”
“Nepavisam nē”, viņš atteica, un nesacīja vairs ne vārda, līdz filma bija beigusies, un mēs, pagājuši garām traktoru novietnei, devāmies tumsā uz sava lauka un lidmašīnu pusi. Izskatījās, ka drīz būs lietus.
Es domāju par viņa savādo izturēšanos kinozālē. “Vai jūs varat pamatot visu, ko jūs darāt, Don?”
“Dažreiz.”
“Kāpēc šī filma? Kāpēc jums pēkšņi sagribējās redzēt 'Sundano'?”
“Jūs uzdevāt jautājumu?”
“Jā. Vai jūs varat atbildēt?”
“Tā ir mana atbilde. Mēs gājām uz kino tāpēc, ka jūs uzdevāt man jautājumu. Filma bija atbilde uz jūsu jautājumu.”
Es zināju, ka viņš par mani smejas.
“Kāds bija mans jautājums?”
Iestājās ilgs, apvainojuma izraisīts klusums. “Jūsu jautājums, Ričard, bija par to, ka pat savas dzīves gaišākajos brīžos jūs nekad neesot bijis spējīgs izdomāt, kāpēc mēs šeit esam.”
Es atcerējos. “Un šī filma bija atbilde.”
“Jā.”
“Ak tā.”
“Jūs nesaprotat”, viņš teica.
“Nē.”
“Tā bija laba filma”, viņš sacīja, “bet pasaules vislabākā filma tomēr ir ilūzija, vai tā nav? Kadri patiesībā ir nekustīgi, tikai izskatās, ka viņi kustētos. Mainīgas gaismas, kas šķietami kustas pa tumsā novietotu ekrāna plakni.”
“Nu, jā”, es sāku saprast.
“Pārējie ļaudis, katrs cilvēks jebkurā zemē, kas iet uz jebkuru filmu, kāpēc viņi to dara, ja tās ir tikai ilūzijas?”
“Nu, tā ir izprieca”, es teicu.
“Prieks. Pareizi. Viens.”
“Varētu būt izglītojoši.”
“Labi. Tas ir vienmēr. Mācīšanās, divi.”
“Fantāzija, aizmiršanās.”
“Tas arī ir prieks. Viens.”
“Tehniski iemesli. Lai redzētu, kā filma ir veidota.”
“Mācīšanās. Divi.”
“Bēgšana no garlaicības...”
“Aizmiršanās. To jūs jau minējāt.”
“Sociālas vajadzības. Būt kopā ar draugiem”, es teicu.
“Iemesls, lai ietu, bet nevis, lai skatītos filmu. Lai arī kā tas nebūtu, tas ir prieks. Viens.”
Ko es neliku priekšā, viss tika pieskaitīts uz diviem pirkstiem; cilvēki skatās filmas prieka vai mācīšanās pēc, vai arī abu iemeslu dēļ.
“Un filma ir pielīdzināma dzīvei, Don, vai tā ir?”
“Jā.”
“Tad kāpēc lai kāds izvēlētos sliktu dzīvi, šausmu filmu?”
“Viņi nav nākuši uz šausmu filmu vienīgi prieka pēc, iedami iekšā, viņi zina, ka tā būs šausmu filma”, viņš sacīja.
“Bet kāpēc?”
“Vai jums patīk šausmu filmas?”
“Nē.”
“Vai jūs kādreiz tās skatāties?”
“Nē.”
“Bet daudzi cilvēki patērē daudz naudas un laika, lai redzētu briesmas vai samākslotas problēmas, kuras citi uzskata par muļķīgām vai garlaicīgām?...” Atbildi uz šo jautājumu viņš atstāja manā ziņā.
“Jā.”
“Jums nav jānoskatās viņu filmas, un viņiem nav jāredz jūsu. To sauc par “brīvību”!”
“Bet kāpēc kādam varētu patikt šausmināšanās? Vai garlaicība?”
“Tāpēc, ka viņi domā, ka ir to pelnījuši, jo ir šausminājuši citus, vai arī viņiem patīk šausmīgs uztraukums, vai viņi domā, ka šī garlaicība ir tieši tas, kam jābūt filmās. Vai jūs varat noticēt, ka daudzi cilvēki tādu iemeslu dēļ kas viņiem ir ļoti loģiski, tīksminās, ticēdami, ka viņi ir bezpalīdzīgi paši savās filmās? Nē, jūs to neverat iedomāties.”
“Nē, es to nevaru”, es teicu.
“Kamēr jūs to nesapratīsiet, jūs brīnīsieties, kāpēc daži cilvēki ir nelaimīgi. Viņi ir nelaimīgi tāpēc, ka ir izvēlējušies būt nelaimīgi un , Ričard, tā tas ir!”
“Hm.”
“Mēs esam rotaļīgas, prieka pilnas būtnes, mēs esam kā ūdri izplatījumā. Mēs nevaram aiziet bojā, mēs nevaram nodarīt sev pāri vairāk, kā var nodarīt pāri ilūzijām uz ekrāna. Bet mēs varam noticēt, ka mums nodarīts pāri, kādā vien ciešanu paveidā gribam. Mēs varam ticēt, ka esam upuri, nogalinātie un slepkavas, kurus visapkārt sagaida neveiksmes un veiksmes.”
“Vairākas dzīves?”
“Cik filmas jūs esat redzējis?”
“Ak.”
“Filmas par dzīvi uz šīs planētas, par dzīvi uz citām planētām; viss, kas iekļaujas telpā un laikā, viss ir kinofilma, viss ir ilūzijas”, viņš sacīja. “Bet šajā laika sprīdī mēs varam milzīgi daudz uzzināt un izjust daudz prieka no savām ilūzijām, vai tā nav?”
“Cik tālu jūs varat pieņemt šīs filmas. Don?”
“Cik tālu jūs gribat? Jūs šovakar skatījāties filmu daļēji tāpēc, ka es gribēju to redzēt. Daudzi cilvēki izvēlas dzīves tāpēc, ka viņiem patīk darīt kaut ko kopā. Aktieri, kurus šīsdienas filmā redzējāt, ir spēlējuši kopā citās filmās - pirms vai pēc, atkarībā no tā, kuru filmu jūs esat vispirms redzējis, vai arī jūs varat tās noskatīties vienlaicīgi uz dažādiem ekrāniem. Mēs pērkam biļetes uz šīm filmām, maksājam ar pilnīgu piekrišanu noticēt laika un telpas realitātei... Neviens no tiem nav īstenība, bet katrs, kas negrib maksāt šo cenu, nevar nokļūt uz šīs planētas vai vispār jebkurā telpas un laika sistēmā.”
“Vai ir tādi cilvēki, kas vispār nedzīvo mūžus laikā un telpā?”
“Vai ir tādi cilvēki, kas nekad neiet uz filmām?”
“Sapratu. Viņi iegūst zināšanas citādos veidos?”
“Jums taisnība”, viņš sacīja, apmierināts ar mani. “Telpa un laiks ir diezgan primitīva skola. Bet daudzi cilvēki paliek ilūzijas varā pat tad, ja tā ir apnicīga un nevēlas, lai priekšlaicīgi tiktu iedegtas gaismas.”
“Kas raksta scenārijus šīm filmām, Don?”
“Vai nav savādi, cik daudz mēs zinām, ja vien pajautājam paši sev, nevis kādam citam? Kas raksta scenārijus šīm filmām, Ričard?”
“Mēs paši”, es teicu.
“Kas spēlē?”
“Mēs.”
“Kas ir kinooperators, projicētājs, kinoteātra direktors, biļešu kontrolieris, vietu ierādītājs, un kurš to visu vēro? Kam ir atļauts iet ārā filmas vidū, jebkurā laikā, nomainīt sižetu, kad vien iegribas, kuram ir brīv skatīties vēl un vēlreiz vienu un to pašu filmu?”
“Ļaujiet man padomāt”, es teicu. “Katrs, kam vien gribas?”
“Vai jums ir pietiekoši daudz brīvības?” viņš jautāja.
“Un vai tāpēc filmas ir tik populāras? Tas, ka mēs instinktīvi jūtam analoģiju ar saviem mūžiem?”
“Varbūt tā... varbūt nē. Tam taču nav nekādas būtiskas nozīmes, vai ne? Kas ir projicētājs?”
“Prāts”, es teicu. “Nē. Iztēle. Tā ir mūsu iztēle, neatkarīgi no tā, ko jūs sakāt.”
“Kas ir filma?”
“Esmu iekritis.”
“Viss, ko vien mēs labprātīgi ļaujamies skatīt iztēlē?”
“Varbūt tā, Don.”
“Jūs varat paņemt rokās kinofilmas rulli”, viņš sacīja, “un tur viss ir gatavs un pabeigts, tur tajā pašā sekundē, miljonā sekundes daļā ir viss - sākums, vidus, beigas. Filma eksistē ārpus demonstrēšanas laika un, ja jūs zināt, kas tā par filmu, jūs vispārīgos vilcienos jau zināt, kas tur notiks, pirms ieiešanas kinoteātrī; tur būs sadursmes un uztraukumi, uzvarētāji un zaudētāji, romantika, nelaime; jūs zināt, ka tas viss tur būs. Bet, lai tam visam ļautos sevi sagūstīt un nest sev līdzi, jums tā jāieliek projektorā un jālaiž caur optiskām lēcām minūti pēc minūtes... Katrai ilūzijai vajadzīgs laiks un telpa, lai to izbaudītu. Tā jūs maksājiet savu naudu un saņemiet savu biļeti, un ierīkojaties savā vietā, un aizmirstat, kas notiek ārpus kinoteātra, un filma priekš jums sākas...”
“Un neviens netiek pa īstam ievainots? Tā ir tikai tomātu mērce, ne asinis?”
“Nē, asinis ir īstas”, viņš teica, “bet tikpat labi tās varētu būt tomātu mērce, ņemot vērā to iespaidu, kādu tas atstāj uz mūsu patieso dzīvi.”
“Un īstenība?”
“Īstenība ir dievišķi neitrāla un objektīva, Ričard. Mātei nerūp, kādu lomu spēlē viņas bērns, savā nodabā rotaļādamies; vienā dienā - slikto puisi, nākamajā dienā - labo puisi. Esamība pat neko nezina un nenojauš par mūsu ilūzijām un spēlēm. Tā pazīst tikai sevi un redz mūs līdzīgus, pilnīgus un pabeigtus.”
“Es neesmu pārliecināts, ka gribētu būt pilnīgs un pabeigts. Runājot par garlaicību...”
“Paskatieties uz debesīm”, viņš teica, sarunas temats mainījās tik spēji, ka es paraudzījos debesīs. Augstu virs mums pirmie mēness gaismas stari sudraboja malas izklīdinātajiem spalvu mākoņiem.
“Skaistas debesis”, es teicu.
“Vai šīs debesis ir pilnīgas?”
“Nu, debesis vienmēr ir pilnīgas, Don.”
“Vai jūs man gribat teikt, ka, kaut gan tās ir mainīgas katru sekundi, šīs debesis vienmēr ir nobeigtas un pilnīgas debesis?”
“Redzat, kāds esmu gudrinieks. Jā!”
“Un jūra vienmēr ir pilnīga un vienlaikus arī mainīga”, viņš sacīja. “Ja pilnība ir stagnācija, tad debesis ir purvs! Un Esamība diez vai būtu purva radījums.”
“Diez vai ir purva radījums”, es izklaidīgi izlaboju. “Pilnīgs un nepārtraukti mainīgs. Jā. To es pieņemu.”
“Jūs esat to pieņēmis jau sen atpakaļ, ja jūs pastāvat pie laika kategorijas.”
Mēs gājām tālāk, un es pagriezos pret viņu. “Vai jums nekļūst garlaicīgi, Don, paliekot šajā dimensijā?”
“Tā. Vai es esmu tikai šajā vienā dimensijā?” viņš jautāja. “Vai jūs esat?”
“Kāpēc gan viss, ko es sacīju, ir nepareizi?”
“Vai viss, ko jūs teicāt, ir nepareizi?”
“Man šķiet, ka es esmu iesaistījies neveiksmīgā pasākumā.”
“Vai jūs varbūt domājat nekustamu īpašumu?” viņš vaicāja.
“Nekustamu īpašumu vai apdrošināšanu.”
“Nekustamam īpašumam ir nākotne, ja jūs to gribat.”
“Okei. Es atvainojos”, es teicu. “Es negribu nākotni. Vai pagātni. Es drīzāk gribētu kļūt par jauku, vecu Ilūziju Pasaules Meistaru. Kā rādās, tad varētu pēc kādas nedēļas?”
“Labi, Ričard, es ceru, ka ne tik ilgi!”
Es cieši uz viņu paskatījos, bet viņš nesmaidīja.
9
Dienas nepārtraukti sekoja cita citai. Mēs kā vienmēr lidojām, bet es biju pārstājis vērtēt vasaru pēc pilsētu nosaukumiem vai nopelnītās naudas. Es sāku vērtēt vasaru pēc tā, ko esmu uzzinājis, pēc mūsu sarunām, kad beidzām lidojumus, un pēc brīnumiem, kas pa ceļam šad tad gadījās, līdz tam brīdim, kad es beidzot sapratu, ka tie nepavisam nav brīnumi.
Iztēlojieties
Visumu brīnišķīgu
un patiesu, un
pilnīgu
reiz es izlasīju Rokasgrāmatā.
Tad esat pārliecināti par vienu:
Esamība ir iztēlojusies to krietni vien labāku
nekā jūs.
10
Bija klusa pēcpusdiena... Šad un tad pa kādam nejaušam pasažierim. Lidojumu starplaikā es praktizējos mākoņu iztvaicēšanā.
Es esmu bijis lidošanas instruktors un es zinu, ka studenti vienmēr sarežģī vienkāršas lietas; es to labi zināju, tomēr šeit es atkal biju students, nikni raukdams pieri par saviem gubu mākoņu uzdevumiem. Šis bija tas gadījums, kad man bija vajadzīgas vairāk mācības, nekā prakse. Šimoda bija atlaidies zem Fleet spārna un izlikās aizmidzis. Es viegli pieskāros viņa rokai, un viņš atvēra acis.
“Es to nevaru izdarīt”, es teicu.
“Varat gan”, viņš atteica un atkal aizvēra acis.
“Don, es centos! Tieši tajā brīdī, kad man šķiet - kaut kam jānotiek, mākonis pavirzās atpakaļ un uzpūtīgi paceļas gaisā vēl lielāks nekā parasti.”
Viņš nopūtās un piecēlās sēdus. “Izvēlieties man kādu mākoni. Tādu vieglāku, lūdzu.”
Es izvēlējos debesīs vislielāko un nodevīgāko mākoni, trīs tūkstoš pēdu garu, līdz pēdējai iespējai piepūtušos no elles dūmiem. “Tas tur virs skābbarības tvertnes”, es sacīju. “Tas, kurš patlaban kļūst tumšāks.”
Viņš klusējot paskatījās manī. “Kāpēc jūs mani neieredzat?”
“Tāpēc, ka jūs man patīkat, Don, es uzdodu jums šos uzdevumus.” Es smaidīju. “Jums vajadzīgs izaicinājums. Ja jūs gribat, es varētu izvēlēties kādu mazāku...”
Viņš vēlreiz nopūtās un no jauna pievērsās debesīm. “Es pamēģināšu. Nu, kurš tad īsti?”
Es palūkojos augšup, un tas mākonis, briesmonis ar savām miljons tonnām lietus, bija pazudis, bija palicis vienīgi neizprotams zilu debesu laukumiņš tai vietā, kar tas bija atradies.
“Hm - jā”, es klusi noteicu.
“Darbs, kuru ir vērts darīt...” viņš citēja. “Nē, lai gan man gribētos pieņemt uzslavas, ar kurām jūs mani apbērsiet, man pavisam godīgi jāteic jums lūk, kas: tas ir viegli.”
Viņš norādīja uz mazu, pūkainu mākonīti virs galvas. “Tur. Jūsu kārta. Gatavs? Sāciet.”
Es palūkojos uz mākoņa gabaliņu, un tas savukārt paskatījās uz mani. Es iedomājos, ka tas ir prom, iedomājos tajā vietā tukšu vietu, raidīju augšup uz to siltuma staru vīzijas, lūdzu to parādīties no jauna kaut kur citur, un lēni, lēni, pēc vienas minūtes, piecām, septiņām, mākonis beidzot bija pazudis. Citi mākoņi kļuva lielāki, manējais pazuda.
“Jūs neesat sevišķi veikls, vai ne?” viņš teica.
“Šī bija mana pirmā reize. Es tikko sāku. Neraugoties uz neiespējamo... labi, neticamo, un viss, ko jūs varat iedomāties pateikt ir tas, ka es neesmu sevišķi veikls. Tas bija lieliski, un jūs to zināt!”
“Pārsteidzoši. Jūs bijāt tik ļoti tam pieķēries, un tomēr tas jums pazuda.”
“Pieķēries! Es metos tam uzbrukumā ar visu, kas man ir! Lielgabala lodes, lāzera stari, putekļu sūcējs mājas augstumā...”
“Negatīva saite, Ričard. Ja jūs patiesi vēlaties izslēgt, izstumt mākoni no savas dzīves, nepadariet to par milzīgu lielražošanai atbilstošu darbu. Jūs vienkārši atslābiniet muskuļus, atbrīvojieties un izslēdziet to no savām domām. Tas ir viss, kas šeit darāms.”
Mākonis nezina,
kāpēc tas slīd tieši tādā
virzienā un tādā
ātrumā,
bija sacīts rokasgrāmatā.
Tas sajūt impulsu... uz šo
vietu tagad jāvirzās, Bat debesis zina
cēloņus un sistēma
aiz visiem mākoņiem,
un jūs arī uzzināsiet, kad
jūs pacelsiet sevi pietiekoši augstu,
lai redzētu aiz
horizontiem.
11
Jums
nekad netiek dota vēlēšanās,
kurai līdzi netiktu dota
spēja to piepildīt.
Taču jums
vajag papūlēties tās labā.
Mēs bijām nolaidušies milzīgā ganību laukā blakus trīs akrus lielam zirgu peldināšanas dīķim, tālu prom no pilsētām, kaut kur starp Ilinosu un Indiānu. Nekādu pasažieru; šī ir mūsu brīvdiena, es nodomāju.
“Klausieties”, viņš sacīja. “Neklausieties. Vienkārši stāviet tur mierīgi un pavērojiet. Tas, ko jūs redzēsiet, nav nekāds brīnums. Palasiet savā atomfizikas grāmatā... katrs bērns var staigāt pa ūdeni.”
Viņš to pateica, un it kā nebūtu pamanījis, ka tur ir ūdens viņš pagriezās un pagājās dažus jardus no krasta, pa zirgu peldināšanas dīķa virsmu. Izskatījās, it kā dīķis būtu karstas vasaras dienas mirāža virs akmens ezera. Viņš stingri stāvēja uz virsmas, neviens vilnītis neizšļakstījās uz viņa lidotāja zābakiem.
“Šurp”, viņš pamāja. “Nāciet šurp, dariet tāpat.”
Es to savām acīm redzēju. Tas bija iespējams, acīmredzot, tā kā viņš tur stāvēja, tāpēc es devos, lai pievienotos viņam. Man bija tāda sajūta, it kā es ietu pa tīru, zilu linoleju, un es iesmējos.
“Donald, ko jūs ar mani darāt!”
“Es vienīgi parādu jums to, ko katrs agrāk vai vēlāk iemācās”, viņš teica, “un jūs šobrīd esat man pa rokai.”
“Bet es esmu...”
“Skatieties. Ūdens var būt vai nu ciets”, viņš piecirta kāju, un skaņa bija tāda kā ādai atsitoties pret akmeni, “vai arī nē”, viņš atkal uzsita ar kāju un apšļakstināja mūs abus ar ūdeni. “Vai jums rodas šī sajūta? Pamēģiniet!”
Cik ātri mēs pierodam pie brīnumiem! Mazāk kā minūtes laikā es sāku domāt, ka staigāt pa ūdeni viņam ir iespējami, ir dabiski, ir... labi, bet kas tad būtu?
“Bet, ja ūdens tagad ir ciets, kā mēs varam to dzert?”
“Tāpat, kā mēs pa to staigājam, Ričard. Tas nav ciets un tas nav šķidrs. Jūs un es izlemjam, kāds tas mums būs. Ja jūs gribat, lai ūdens ir šķidrs, iedomājieties, ka tas ir šķidrs un rīkojieties tā, it kā tas būt šķidrs, dzeriet to. Ja jūs gribat, lai tas būtu kā gaiss, dariet tā, it kā tas būtu gaiss, ieelpojiet to. Pamēģiniet!”
Varbūt, ka tas ir kaut kā saistīts ar augsti attīstītas dvēseles klātbūtni. Varbūt šādas lietas var notikt noteiktā rādiusā, piecdesmit pēdu lokā ap to...
Es nometos ceļos uz ūdens virsmas un iegremdēju roku dīķī. Šķidrs. Tad es nogūlos un tuvināju seju zilajam ūdens līmenim, un paļāvīgi ievilku elpu. Es jutu, ka ieelpoju siltu šķidru skābekli, nekādas rīstīšanās vai klepošanas. Es piecēlos sēdus un jautājoši palūkojos uz viņu, gaidīdams, ka viņš zinās, kas man prātā.
“Runājiet”, viņš teica.
“Kāpēc man jārunā?”
“Tāpēc, ka jūsu doma ir precīzāka, ja to pasaka vārdiem. Runājiet.”
“Ja mēs varam staigāt pa ūdeni un elpot to, un dzert to, kāpēc mēs nevaram darīt to pašu ar zemi?”
“Jā. Labi. Jūs redzēsiet...”
Viņš aizgāja līdz krastam tik viegli kā ejot pa uzzīmētu ezeru. Bet, kad viņa pēdas pieskārās smiltīm un dīķa malas zālei, viņš sāka grimt, kamēr pēc dažiem lēniem soļiem viņš bija līdz pat pleciem iegrimis smiltīs un zālē. Tā, it kā dīķis pēkšņi būtu kļuvis par salu, un zeme visapkārt pārvērtusies par jūru. Viņš kādu brīdi peldēja ganībās, šļakstinādams ap sevi tumšas, mālainas lāses, tad uznira virspusē, pēc tam piecēlās un pastaigājās pa to. Pēkšņi tas bija brīnumaini, redzēt cilvēku staigājam pa zemi!
Es stāvēju uz dīķa malas un aplaudēju viņa priekšnesumam. Viņš paklanījās un aplaudēja manējam.
Es aizgāju līdz dīķa malai, iedomājos zemi šķidru un ar zābaka purngalu pieskāros tai. Zālē noņirbēja sīki vilnīšu loki. Cik dziļa ir zeme? Es gandrīz pajautāju skaļi. Zeme bija tik dziļa, cik dziļu es to iedomājos. Divas pēdas dziļa, es domāju, tā būs divas pēdas dziļa, un es bridīšu. Es droši spēru soli krastā un iegrimu pāri galvai, acumirklī pazudu. Zem zemes bija tumši un baisi, un es aizturējis elpu, cīnījos, lai nokļūtu virspusē, man trūka cietā ūdens, dīķa malas, kur pieturēties.
Viņš sēdēja zālē un smējās.
“Jūs esat ievērības cienīgs māceklis, vai jūs to zināt?”
“Es neesmu nekāds māceklis! Izvelciet mani no šejienes ārā!”
“Izvelciet pats sevi ārā.”
Es pārstāju cīnīties. Es redzu to cietu un mierīgi varu izkāpt ārā... Es redzu to cietu... un izkāpu ārā, nosmērējies un apķepis ar melniem dubļiem.
“Cilvēk, jūs tiešām kļūstat netīrs, to darot!”
Viņa paša zilais krekls un džinsi bija bez neviena trapiņa vai puteklīša.
“Aha!” Es izpurināju smiltis no matiem un izķeksēju no ausīm. Beidzot es noliku savu kabatas portfeli zālē, iegāju šķidrajā ūdenī un notīrīju sevi tradicionālajā slapjajā veidā.
“Es zinu, ka ir kāds labāks notīrīšanās veids, nekā šis.”
“Ir ātrāks veids, jā.”
“Nesakiet man to, protams. Vienkārši sēdiet tur un smejieties, un ļaujiet man to izdomāt pašam.”
“Okei.”
Beidzot es drebinādamies gāju atpakaļ pie Fleet pārģērbties un pakārt slapjās drēbes žāvēties.
“Ričard, neaizmirstiet to, ko jūs šodien darījāt. Mūsu zināšanu laikmetā ir viegli aizmirst, iedomāties, ka tie ir bijuši sapņi vai novecojuši brīnumi. Viss labais nav tikai brīnums, viss skaistais nav tikai sapnis.:
“Pasaule ir tikai sapnis, jūs sacījāt, un dažreiz tā ir skaista. Saulriets. Mākoņi. Debesis.”
“Nē. Iedomu tēls ir sapnis. Skaistums ir īsts. Vai jūs varat saskatīt starpību?”
Es pamāju ar galvu, gandrīz vai saprazdams. Vēlāk es iemetu skatu Rokasgrāmatā...
Pasaule
ir jūsu skolas burtnīca ar lappusēm,
kurās jūs rēķināt,
Tā nav īstenība,
lai gan jūs varat tur izteikt patiesību,
ja vien vēlaties.
Jums ir arī
brīv rakstīt niekus
vai melus, vai izplēst
lappuses.
12
Patiesais grēks ir
ierobežot to, kas ir (Esamību).
Nedariet to.
Bija silta un patīkama pēcpusdiena, bija nolijis un ietves bija slapjas, kad mēs gājām ārā no pilsētas.
“Jūs spēja iet cauri sienām, Don?”
“Nē.”
“Kad jūs sakāt nē, un es zinu, ka ir - jā, tas nozīmē, ka jums nepatīk veids, kādā esmu uzdevis jautājumu.”
“Mēs, protams, esam ārkārtīgi vērīgi, vai ne?” viņš sacīja.
“Vai problēma ir ar “iet” vai ar “sienām”?”
“Jā un vēl ļaunāk. Jūs savā jautājumā uzdrošinieties sacīt, ka es eksistēju vienā ierobežotā laikā un telpā, un eju uz kādu citu laiku un telpu. Šodien es neesmu tādā noskaņojumā, lai pieņemtu šādus jūsu uzskatus par mani.”
Es saraucu pieri. Viņš zināja, ko es gribu jautāt. Kāpēc viņš vienkārši neatbildēja un nelika man izdarīt atklājumu kā viņš līdz šim darīja?
“Šādi es palīdzu jums būt precīzākam domāšanā”, viņš maigi sacīja.
“Okei. Jūs varat izdarīt tā, lai izskatās, ka jūs varat iet cauri sienām, ja gribat. Vai tas ir labāks jautājums?”
“Jā, labāks. Bet, ja jūs gribat būt precīzs...”
“Nesakiet man. Es zinu, kā pateikt to, ko domāju. Lūk, mans jautājums. Kā tas nākas, ka jūs varat pārvietot ierobežotas personības sajūtas ilūziju, šī laika un telpas kategorijās izteiktu kā jūsu ķermeni, cauri materiāla šķēršļa ilūzijai, ko sauc par sienu?”
“Labi pateikts!” viņš teica. “Kad jūs pareizi uzdodat jautājumu, tajā jau ir atbilde, vai ne?”
“Nē. Šis jautājums nav atbildējis pats par sevi. Kā jūs ejat cauri sienām?”
“RIČARD! Jūs visu izdarījāt gandrīz pareizi un tad sašķaidījāt gabalos! Es nevaru iet cauri sienām... Kad jūs to tā sakāt, jūs pieņemat lietas, kuras es nepavisam nepieņemu, un, ja es tās pieņemu, atbilde ir: es nevaru!”
“Bet ir grūti pasacīt visu tik precīzi, Don. Vai jūs nezināt, kā es to domāju?”
“Un tikai tāpēc, ka kaut kas ir grūti, jūs necenšaties to darīt? Staigāšana bija grūta no sākuma, bet jūs iepraktizējāties, un tagad jūs esat panācis, ka tas izskatās viegli.”
Es nopūtos. “Jā gan. Aizmirstiet šo gadījumu.”
“Es to aizmirsīšu. Mans jautājums - vai jūs varēsiet to aizmirst?” Viņš paskatījās manī tā, it kā viņam pasaulē nebūtu citas rūpes.
“Jūs sakāt, ka ķermenis ir ilūzija un siena ir ilūzija, bet personība ir reāla, un to nevar apšūt ar ilūzijām.”
“Es tā nesaku. Jūs tā sakāt.”
“Bet tā ir patiesība.”
“Protams.” Viņš sacīja.
“Kā jūs to darāt?”
“Ričard, jums nekas nav jādara. Jūs redzat to jau izdarītu, un tā tas ir.”
“Tas izklausās viegli.”
“Tas līdzinās staigāšanai. Jūs brīnāties, kā jums kādreiz ir varējis būt grūti to iedomāties.”
“Varbūt jūs domājat, ja atkārtosiet “neiespējami” vēl un vēl tūkstoš reizes, tad pēkšņi grūtas lietas kļūs vieglākas?”
“Atvainojiet, tas ir iespējams, un es to izdarīšu, kad pienāks mans laiks.”
“Ļautiņi, viņš staigā pa ūdens virsmu un pēkšņi ir zaudējis drosmi, tāpēc nevar iet cauri sienām!”
“Bet tas bija viegli, un šis...”
“Apstrīdiet savu aprobežotību, un jums pie tā būs jāpaliek”, viņš nodziedāja, “Vai jūs pats pirms nedēļas nepeldējāties pa zemi?”
“Es to darīju.”
“Un vai siena nav vienkārši vertikāla zeme? Vai jūs piešķirat tik lielu nozīmi tam, kā novietota ilūzija? Horizontālas ilūzijas ir uzvaramas, bet vertikālas nē?”
“Tā vien šķiet, ka jūsu mērķis ir panākt, lai pilnībā pieņemu jūsu uzskatus, Don?”
Viņš paskatījās uz mani un pasmaidīja. “Tad, kad pilnībā būsiet pārņēmis manus uzskatus, es uz brīdi atstāšu jūs vienu.”
Pilsētas pēdējā celtne bija pārtikas noliktava, liela, oranža ķieģeļu ēka. Tā vien likās, ka viņš būtu tīšām izvēlējies atceļam citu maršrutu, nogriezdamies pa noslēpumainu tuvāku ceļu. Īsākais ceļš bija caur ķieģeļu sienu. Pēkšņi viņš pagriezās pa labi un pazuda tieši sienā. Tagad es domāju, ja tobrīd būtu pagriezies kopā ar viņu, es arī būtu varējis iziet tai cauri. Bet es vienkārši apstājos uz ietves un skatījos uz to vietu, kur viņš bija nozudis. Kad es pastiepu roku un aptaustīju ķieģeļus, tie bija cieti.
“Kādu dienu, Donald”, es sacīju, “kādu dienu...” Es viens turpināju ceļu atpakaļ pie lidmašīnām.
“Donald”, es teicu, kad biju atgriezies laukā pie lidmašīnas, “es esmu nonācis pie slēdziena, ka jūs vienkārši nedzīvojat šajā pasaulē.”
Viņš pārsteigts palūkojās lejup uz mani no sava lidaparāta spārna, kur viņš tobrīd mācījās liet degvielu tvrtnē. “Protams, ka nē. Vai jūs varat man parādīt kādu cilvēku, kas dzīvo?”
“Ko jūs ar to gribat sacīt, vai es varu parādīt kādu, kas dzīvo. Es! Es dzīvoju šajā pasaulē!”
“Lieliski”, viņš noteica tā, it kā es neatlaidīga pētījuma rezultātā būtu atklājis apslēptu mistēriju. “Atgādiniet, lai es jums šodien izmaksāju vakariņas... Es sajūsminos par to, ka jūs nekad nepārstājat mācīties.”
Es ilgi lauzīju galvu par to. Viņš nebija sarkastisks vai ironisks, viņš bija sacījis tieši to, ko domāja. “Ko jūs ar to gribējāt teikt? Protams, ka es dzīvoju šajā pasaulē. Es un apmēram četri miljardi citu cilvēku. Tas esat jūs, kas...”
“Ak Dievs, Ričard! Jūs nopietni! Es atceļu vakariņas. Ne sviestmaizi, ne iesalu, pavisam neko! Tad, kad es biju domājis, ka jūs esat apguvis šīs visbūtiskākās zināšanas...” Viņš apklusa un skatījās lejup uz mani ar dusmām un līdzcietību. “Jūs esat par to pārliecināts. Jūs dzīvojat vienā pasaulē, vai ne tā, ar... biržas mākleri, vai tā var sacīt? Jūsu dzīve ir tikko kā apmetusi kūleni un pārmainījusies sakarā ar izmaiņām politikā - nesen pieņemto mandātu revīzijas aktu par biržas mākleru ieguldījumu samazināšanu vairāk kā par piecdesmit procentiem? Vai jūs dzīvojat vienā pasaulē ar šaha turnīra spēlētāju? Ar šīs nedēļas Ņujorkas turnīru, Petrosjans un Fišers, un Brauns Manhetenā un pusmiljona dolāru likmi, tādā gadījumā - ko jūs darāt šeit Ohaijo štata Meitlendas siena pļavā? Ar savu 1929. gada Fleet divplāksni fermas laukos, ar jūsu dzīvei tik nozīmīgo fermera atļauju, ļaudīm, kas vēlas izbaudīt desmit minūšu lidojumus; Kinnera lidmašīnu motora uzturēšana kārtībā un nāves bailes no vētras ar krusu... Cik cilvēku, pēc jūsu domām, dzīvo jūsu pasaulē? Jūs sakāt - četri miljardi? Vai jūs tur lejā, stāvēdams uz zemes un stāstīdams man, ka četri miljardi cilvēku nedzīvo četros miljardos atsevišķu pasauļu, vai jūs gribat mani šādi piemānīt?” Viņš bija aizelsies no ātras runāšanas.
“Es gandrīz jau sajutu, kā garšo tā sviestmaize ar kausētu sieru...”, es sacīju.
“Piedodiet. Es būtu tik labprāt jums izmaksājis. Bet ar to nu ir cauri, labāk aizmirstiet.”
Lai gan tā bija pēdējā reize, man vajadzēja daudz laika, lai saprastu vārdus atvērtajā rokasgrāmatā:
Ja
jūs pamēģināsiet
uz brīdi kļūt par izfantazētu literāru varoni,
jūs sapratīsiet,
ka izdomātas personas
dažreiz ir reālākas nekā
tie cilvēki, kas ir ķermeņi
un sirdspuksti.
13
Jūsu
sirdsapziņa ir
godīguma mēraukla
jūsu egoismam.
Ieklausieties tajā
uzmanīgi.
“Ikvienam no mums ir brīv darīt visu, ko vien mēs gribam,” viņš tovakar sacīja. “Vai tas nav vienkārši un tīri, un skaidri? Vai tas nav lielisks visuma darbības princips?”
“Gandrīz. Jūs piemirsāt kādu diezgan būtisku detaļu”, es sacīju.
“Tā?”
“Mums ir brīv darīt visu, ko vien mēs gribam, ja vien mēs ar to nenodarām pāri kādam citam”, es pārmetoši iebildu. “Es zinu, ka jūs tā domājat, bet jāpasaka tas, ko domā.”
Pēkšņi tumsā atskanēja šļūcošu soļu troksnis, un es uzmetu viņam ātru skatienu. “Jūs dzirdējāt?”
“Jā, jā. Izklausās, ka tur kāds ir...” Viņš piecēlās un nozuda tumsā. Pēkšņi viņš iesmējās un pateica kādu vārdu, ko es nesaklausīju. “Viss ir vislabākajā kārtībā”, es dzirdēju viņu sakām. “Nē, mēs priecāsimies par jūsu klātbūtni... nav vajadzības slapstīties... nāciet šurp, mēs ar prieku jūs uzņemsim savā sabiedrībā, patiešām...”
Balsī bija jūtams stiprs akcents, ne gluži krievu, ne čehu, drīzāk Transilvānijas. “Paldies. Es negribēju jūs apgrūtināt ar savu klātbūtni...”
Cilvēks, kuru viņš atveda līdzi pie ugunskura bija, nu, viņš bija diezgan neparasts, īsts atradums rietumu vidienes naktī. Neliels, kalsnējs, mazliet atbaidošs puisis, kas atgādināja vilku, ģērbies vakara uzvalkā un melnā apmetnī ar sarkanu zīda oderi... Gaismā viņš jutās neomulīgi.
“Es te gāju garām”, viņš sacīja. “Gar šo lauku ved taisnākais ceļš uz manām mājām...”
“Vai tā ir?” Šimoda neticēja šim cilvēkam, zināja, ka viņš melo un tajā pat laikā visiem spēkiem pūlējās apspiest smieklus. Es vēlējos drīzāk visu saprast.
“Ierīkojieties ērtāk”, es teicu. “Ar ko varam pakalpot?”
Patiesībā es nemaz nejutu vēlēšanos pakalpot, bet viņš bija tik saspringts, ka gribējās panākt, lai viņš justos brīvāks.
Viņš paskatījās uz mani ar tādu izmisīgu smaidiņu, kas mani sasaldēja. “Jā, jūs varat man palīdzēt. Man tas ir ļoti vajadzīgs, citādi es nelūgtu. Vai es drīkstu drusku padzerties jūsu asinis? Tikai mazlietiņ? Tā ir mana barība, man vajag cilvēka asinis...”
Varbūt tas bija akcenta dēļ, viņš slikti runāja angliski, vai arī viņa vārdus pareizi nesapratu, bet es strauji pielēcu kājās, straujāk, nekā jebkad daudzu pēdējo mēnešu laikā, ugunī iešvirkstējās sausas zāles stiebriņi.
Puisis paspēra dažus soļus atpakaļ. Parasti es esmu miermīlīgs, bet es neesmu sīka auguma cilvēks un spēju izskatīties draudošs. Viņš aizgrieza galvu. “Atvainojiet, ser! Atvainojiet! Lūdzu aizmirstiet, ko es sacīju par asinīm! Bet redziet...”
“Ko jūs teicāt?” Bailes vairoja manu niknumu. “Velns vien zina, ko jūs runājat, mister? Es nezinu, kas jūs esat, vai jūs neesat kaut kas līdzīgs VAM-?”
Šimoda pārtrauca mani, pirms es paspēju pabeigt vārdu. “Ričard, mūsu viesis runāja un jūs viņu pārtraucāt. Lūdzu turpiniet, ser, mans draugs ir mazliet straujš.”
“Donald”, es iebildu. “Šis puisis...”
“Klusējiet!”
Tas mani tik ļoti pārsteidza, ka es apklusu un ar tādu kā izbiedēti jautājošu skatienu vērsos pie atnācēja, kas no savas ierastās tumsas vides bija nokļuvis mūsu ugunskura gaismā.
“Lūdzu saprotiet mani pareizi. Es neesmu vēlējies piedzimt par vampīru. Tā tas nelaimīgā kārtā ir iznācis. Man nav daudz draugu. Bet man ir nepieciešams zināms, neliels daudzums svaigu asiņu katru nakti, citādi es ciešu šausmīgas sāpes, vēl pēc brīža bez tām es vairs nespēšu dzīvot! Es jūs ļoti lūdzu, man tiks ļoti nodarīts pāri - es nomiršu - ja jūs neļausiet man sūkt jūsu asinis... tikai mazliet, vairāk par pintu** man nevajag.” Viņš aplaizījās un spēra soli uz manu pusi, domādams, ka Šimoda ir noteicējs pār mani un var likt man pakļauties.
“Vēl viens solis un tas beigsies ar asinīm. Ja jūs man pieskarsieties, jūs dzīvs nepaliksiet...” Es nebūtu viņu nogalinājis, bet no visas sirds vēlējos vismaz sasiet viņu, pirms mēs turpinām sarunu.
Viņš droši vien man noticēja, jo apstājās un nopūtās. Viņš pagriezās pret Šimodu. “Jūs pierādījāt savu viedokli?”
“Es ceru. Paldies.”
Vampīrs paskatījās uz mani un pilnīgi atbrīvoti pasmaidīja, būdams ļoti apmierināts pats ar sevi kā aktieris uz skatuves pēc izrādes. “Es nedzeršu jūsu asinis, Ričard”, viņš draudzīgi teica pareizā angļu valodā, pavisam bez akcenta. Manu acu priekšā viņš izbālēja, izdzisa, it kā būtu izslēdzis pats savu gaismu... piecu sekunžu laikā viņš nozuda.
Šimoda atkal apsēdās pie ugunskura. “Ričard, vai es kādreiz esmu priecājies par to, ka jūs nedomājat, ko sakāt!”
Es joprojām trīcēju kā adrenalīna ietekmē, gatavs cīņai ar briesmoni. “Don, es neesmu pārliecināts, ka esmu tam piemērots. Varbūt labāk jūs man pastāstītu, kas te notika. Piemēram, kas... kas tas bija?”
“Tas bija vampīrs no Transilvānijas”, viņš teica pārspīlēti atdarinādams šī radījuma runas veidu. “Vai precizējot, tā bija materiāla forma domai par vampīru no Transilvānijas. Ja jūs kādreiz gribat pierādīt savu viedokli un jums šķiet, ka kāds neklausās, neiedziļinās, izveidojiet domas formu, lai uzskatāmi nodemonstrētu savus uzskatus. Vai jums šķiet, ka es nedaudz pārcentos, viņu rādīdams ar apmetni un asajiem zobiem, un akcentu? Vai viņš jums likās pārāk briesmīgs?”
“Apmetnis bija pirmšķirīgs, Don. Bet tas bija visizplatītākais stereotips, svešzemnieks… Es nepavisam nebiju nobijies.”
Viņš nopūtās. “Nu labi. Bet jūs vismaz sapratāt manu viedokli, un tas ir svarīgākais.”
“Kādu viedokli?”
“Ričard, būdams tik nežēlīgs pret manu vampīru, jūs darījāt to, ko gribējāt darīt, lai gan zinājāt, ka ar to nodarīsiet viņam pāri. Viņš pat sacīja, ka viņam sāpēs un tiks nodarīts pāri, ja…”
“Viņš gatavojās sūkt manas asinis!”
“Tas ir tas, kā mēs rīkojamies ar katru cilvēku, teikdami, ka mums tiks nodarīts pāri, ja viņš nedzīvos pēc mūsu prāta.”
Ilgu laiku es domīgi klusēju. Es vienmēr biju ticējis, ka mums ir brīv rīkoties pēc saviem ieskatiem tikai tad, ja vien mēs kādam citam ar to nenodarīsim pāri, un šeit tas nederēja. Šoreiz kaut kā trūka.
“Jūs mulsina tas”, viņš sacīja, “ka vispārzināmais teiciens pēkšņi izrādās neiespējams. Frāze ir nodarīt pāri kādam citam. Mēs izvēlamies paši, vai mums tiek nodarīts pāri, vai nē, neatkarīgi no visa pārējā. Mēs paši izvēlamies. Neviens cits. Mans vampīrs jums teica, ka viņam tiks nodarīts pāri, ja jūs viņam neļausieties? Viņš nolemj, ka viņam tiek nodarīts pāri, tā ir viņa izvēle. Ko jūs ar to darāt, ir jūsu lēmums, jūsu izvēle: dot viņam asinis, ignorēt, sasiet viņu vai nogalināt. Ja viņš nevēlas, viņam ir brīv pretoties, kādā veidā vien grib. Tā tas arvien turpinās, izvēles, izvēles.”
“Kad uz to paskatās no šīs puses…”
“Klausieties, Ričard”, viņš teica, “tas ir svarīgi. Mums visiem ir brīva izvēle darīt ko vien mēs gribam darīt.”
14
Katra persona, katrs cilvēks,
visi notikumi jūsu dzīvē
ir ap jums tāpēc, ka jūs
esat tos izveidojuši.
Ko jūs izvēlaties
ar tiem darīt, ir
jūsu pašu ziņā.
“Vai jūs reizēm nejūtaties vientuļš, Don?” Tas bija kādā kafejnīcā Raiersonā Ohaio štatā, kad man ienāca prātā viņam to pajautāt.
“Es esmu pārsteigts, jums vajadzētu...”
“Pagaidiet”, es teicu. “Es neesmu pabeidzis savu jautājumu. Vai jums nekad nekļūst tā pavisam mazliet vientuļi?”
“Ko jūs domājat, kā...”
“Pagaidiet. Visus šos ļaudis mēs redzam tikai dažas minūtes. Reizēm pūlī pavīd kāda seja, kāda jauka, starojoša sieviete, kas izraisa manī vēlēšanos apstāties un sasveicināties, vienkārši atrasties miera stāvoklī, nevis kustībā un parunāties kādu brītiņu. Bet viņa vai nu kopā ar mani lido desmit minūtes lidmašīnā vai arī nelido, un tad viņa aiziet, bet nākamajā dienā es dodos uz Selbijvilu, un tā nekad vairs viņu nesatikšu. Tā ir vientuļi. Bet man liekas, ka es nevaru atrast ilgstošus, paliekošus draugus, kad pats esmu īslaicīgs.”
Viņš klusēja.
“Vai varbūt tomēr es varu?”
“Vai tagad es drīkstu runāt Ričard?”
“Es domāju, ka jā.” Šajā kafejnīcā šniceles pārdeva līdz pusei ietītas plānā taukainā papīrā, un, kad tās iztina, izbira sīkas sezama sēkliņas - mazi, nekam nederīgi krikumiņi, bet šniceles bija labas. Kādu laiku viņš ēda klusēdams, un es sekoju viņa piemēram, klusībā nepacietīgi gaidīdams atbildi.
“Labi, Ričard, mēs esam magnēti, vai ne tā? Magnēti nē. Mēs esam ar vara stiepli aptīta dzelzs serde, un, kad vien gribam sevi magnetizēt, mēs varam to izdarīt. Novadot, mūsu iekšējo voltāžu uz stiepli, mēs varam pievilkt visu, ko vien mēs gribam. Magnētam nerūp tas, kā viņš darbojas. Tas ir viņš pats, un atkarībā no savas dabas viņš dažas lieta pievelk, bet citām nepieskaras.”
Es tobrīd ēdu ceptus kartupeļus un pacēlu uzacis. “Vienu lietu jūs izlaidāt. Kā es to daru?”
“Jūs neko nedarāt. Kosmosa likums, atceraties? Līdzīgs pievelk līdzīgu. Vienkārši esat tas, kas jūs esat, mierīgs un skaidrs, un gaišs. Automātiski, tā kā mēs izstarojam to, kas mēs esam, ik brīdi jautājot sev, vai tas ir tas, ko es tiešām gribu darīt, un darot to tikai tad, kad pats sev var dot apstiprinošu atbildi; automātiski tas liek novērsties tiem, kam nav nekas, ko mācīties no tā, kas mēs esam, un pievelk tos, kam ir ko mācīties un no kuriem arī mums ir ko mācīties.”
“Bet tam vajadzīga ārkārtīgi liela ticība, un līdz tam jūs esat diezgan vientuļš.”
Viņš savādi paskatījās manī pāri savai šnicelei. “Kas attiecas uz ticību, tad tās ir blēņas. Vajadzīgā ticība līdzinās nullei. Ir vajadzīga iztēle.” Viņš tīri noslaucīja galdu starp mums, nolikdams sāņus sāli, ceptos kartupeļus, mērci, nažus un dakšiņas, un es gaidīju, kas tagad notiks, kas manu acu priekšā tiks materializēts.
“Ja jums ir iztēle kā šī sezama sēkliņa”, viņš sacīja, novietodams sēkliņu, kā uzskates līdzekli atbrīvotā laukuma vidū, “jums ir visas lietas, viss ir iespējams.”
Es paskatījos vispirms uz sezama sēkliņu un tad uz viņu. “Es gribētu, lai jūs, Mesijas, sanāktu kopā un nolemtu, vienotos par šo jēdzienu, jo es biju domājis, ka tādos brīžos, kad pasaule ir pret mani, vienīgā izeja ir ticība.”
“Nē, Ričard. Es gribēju to izlabot, tai laikā, kad vēl strādāju, bet tā bija gara un smaga cīņa. Pirms diviem tūkstošiem gadu, pieciem tūkstošiem viņiem nebija vārda, kas apzīmētu iztēli, un ticība bija labākais, ko viņi varēja likt priekšā svinīgi nopietnajai sekotāju saimei. Bez tam viņiem nebija arī sezama sēklu.”
Es zināju to faktu, ka viņiem bija sezama sēklas, bet ļāvu šiem meliem paslīdēt garām. “Vai no manis tiek gaidīts, lai es iztēlē radītu šo magnētismu? Es iedomājos kādu jauku, gudru, mistisku lēdiju, kas parādās pūlī siena pļavā pie Taragonas Ilinoisā? Es varu to izdarīt, bet tas arī ir viss, tā ir tikai mana iztēle.”
Viņš izmisīgi paraudzījās debesīs, kuras tobrīd pārstāvēja skārda plāksnīšu griesti un kafejnīcas “Em adn Edna” aukstās gaismas. “Vienīgi iztēle? Nu, protams, ka tā ir jūsu iztēle! Šī pasaule ir jūsu iztēle, vai jūs esat aizmirsis? Cik tālu ir attīstīta jūsu domāšana, tāda ir jūsu pieredze: kā cilvēks domā, tāds viņš arī ir! Tas, no kā es baidījos, ir mani piemeklējis: domājiet un kļūstiet bagāti: radošā iztēle kā prieks un ienākumu avots. Kā atrast draugus, esot tādam, kāds jūs patiesībā esat. Jūsu iztēle nepavisam nemaina Būtību, nemaz neiespaido realitāti. Bet mēs runājam par Warner Brothers pasaulēm, MGM* mūžiem, un katra to sekunde ir ilūzijas un iedomas. Visus simboliskos sapņus mēs, mostošie sapņotāji, uzburam paši priekš sevis.”
Viņš pārvietoja nazi un dakšiņu, it kā celdams tiltu no savas vieta uz manu. “Jūs gribat uzzināt, ko vēsat jūsu sapņi? Tikpat labi paskatieties uz jūsu nomoda dzīves parādībām un pajautājiet, kādam nolūkam tās ir domātas. Jūs ar lidmašīnām jūsu dzīvē, katru reizi, kad jūs maināt virzienu.”
“Labi, Don, jā.” Es vēlējos, kaut viņš mazliet samazinātu ātrumu, lai tas nenogrūst pār mani vienā mirklī, jūdze minūtē ir pārāk ātri priekš jaunām idejām.
“Ja jūs sapņotu par lidmašīnām, Ričard, ko tas varētu priekš jums nozīmēt?”
“Nu, brīvību. Lidmašīnu sapņi ir izglābšanās un lidojums, un atbrīvošanās.”
“Cik skaidri jūs to gribat? Sapnis nomodā ir tas pats: būsiet brīvs no visa tā, kas velk jūs atpakaļ - no rutīnas, autoritātes, garlaicības, gravitātes.
Ko jūs vēl neesat sapratis, ir tas, ka jūs jau esat brīvs un esat vienmēr tāds bijis. Ja jums būtu puse no visām šīm sezama sēkliņām... Ja jūs būtu jau augstākais noteicējs pār savu brīnumdarītāja dzīvi. Vienīgi iztēle! Ko... jūs sakāt, Ričard?”
Oficiante laiku pa laikam savādi uz viņu paskatījās, slaucīdama traukus un lauzīdama galvu par to, kas viņš varētu būt.
“Tātad jūs nekad neesat vientuļš, Don?” es sacīju.
“Ja vien es pats nesajūtu tādu vēlēšanos. Man ir draugi citās dimensijās, kas laiku pa laikam ir kopā ar mani. Tāpat kā jūs.”
“Nē, es gribēju sacīt šajā dimensijā, šajā iztēles radītajā pasaulē. Parādiet man to, ko jūs ar to domājat, parādiet man mazu brīnumu, ko spēj magnēts... es gribu to uzzināt.”
“Jūs parādiet man”, Donalds sacīja. “Lai kaut ko ieviestu savā dzīvē, iedomājieties, ka tas jau tur ir.”
“Kāds varētu būt šis kaut kas” Līdzīgs manai jaunajai lēdijai?”
“Jebko. Tikai ne jūsu lēdiju. Vispirms kaut ko mazāku.”
“Vai jūs gribat, lai es tagad pamēģinu?”
“Jā.”
“Labi... zila spalva.”
Viņš neizteiksmīgi uz mani paraudzījās. “Ričard? Zila spalva?”
“Jūs teicāt jebko, tikai ne lēdiju, kaut ko mazāku.”
Viņš paraustīja plecus. “Jauki. Zila spalve. Iedomājieties spalvu. Iztēlojieties, ka jūs to redzat, katru tās līniju un malu, galiņu, V-veida iešķēlumu tajās vietās, kur tā paspūrusi, pūciņas ap kātu. Tikai uz minūti. Tad ļaujiet tai izgaist.”
Es uz minūti aizvēru acis un prātā redzēju tēlu, piecas collas garu, sudrabainu zili zaigojošām malām. Tur tumsā peldēja gaiša, skaidri redzama spalva.
“Ja gribat, apjozit to ar zeltainu gaismu. Tas ir dziedinošs līdzeklis, lai palīdzētu padarīt to reālu, bet tas palīdz arī magnetizācijā.”
Es apjozu spalvu ar zeltainu mirdzumu. “Labi.”
“Diezgan. Tagad jūs varat atvērt acis.”
Es atvēru acis. “Kur ir mana spalva?”
“Ja jūs domās to skaidri redzējāt. tā pat šajā brīdī brāžas jums virsū kā kravas automašīna.”
“Mana spalva? Kā kravas automašīna?”
“Pārnestā nozīmē, Ričard.”
Visu to pēcpusdienu es meklēju parādāmies spalvu, un tā neparādījās. Vakarā, pēc vakariņām, kas sastāvēja no sviestmaizes ar tītaru, es pavisam necerēti to ieraudzīju. Tas bija attēls uz piena pakas ar sīkiem burtiņiem zem tā. Iesaiņots Zilās Spalvas fermās no Skota pienotavas Braitonā, Ohaijo. “Don! Mana spalva!”
Viņš paskatījās un paraustīja plecus. “Es biju domājis, ka jūs gribējāt īstu spalvu.”
“Nu, iesācējam katra spalva laba, vai jūs tā nedomājat?”
“Vai jūs redzējāt vienīgi spalvu vienu pašu, vai jūs pats turējāt spalvu rokā?”
“Vienu pašu.”
“Tas arī ir izskaidrojums. Ja jūs gribat būt kopā ar to, ko jūs magnetizējiet, jums attēlā jāieliek arī sevi. Piedodiet, ka es to nepateicu.”
Spocīgi dīvaina sajūta. Tas darbojas! Es esmu apzināti magnetizējis, mana pirmā lieta! “Šodien spalviņu”, es sacīju, rīt visu pasauli!”
“Esiet uzmanīgs, Ričard!”, viņš zīmīgi noteica. “Vai arī jūs to nožēlosiet...”
15
Patiesībai,
kuru jūs sakāt, nav ne pagātnes,
ne nākotnes.
Tā ir
un tas ir viss, kas tai
vajadzīgs.
Es gulēju uz muguras zem Fleet un slaucīju eļļu no apakšējās fizelāžas. Nez kāpēc motors tagad patērēja mazāk eļļas, nekā līdz šim. Šimoda izvizināja pasažieri, tad pienāca pie manis un apsēdās zālē.
“Ričard, kā jūs varējāt cerēt pārveidot pasauli, kad jebkurš cits strādā, lai nopelnītu iztiku, bet jūs bezatbildīgi klaiņojat apkārt dienu no dienas savā nenopietnajā divplāksnī, par samaksu vizinot pasažierus?” Viņš atkal mani pārbaudīja. “Šāds jautājums jums tiek uzdots ne vienreiz vien.”
“Nu labi, Donald. Pirmā daļa: es neeksistēju, lai pārveidotu pasauli. Es esmu tāpēc, lai dzīvotu savu dzīvi tā, kā justos laimīgs.”
“Labi. Otrā daļa?”
“Otrā daļa: jebkuram citam arī ir brīv darīt visu, ko vien viņš grib, lai nodrošinātu savu eksistenci, savu dzīvi. Trešā daļa: Atbildīgs ir spējīgs Atbildēt, atbildēt par savu izvēlēto dzīves veidu. Ir tikai viena persona, kuras priekšā mēs esam atbildīgi, un, protams, tā ir...?”
“...mēs paši”, Donc teica, atbildēdams iedomātam pūlim, kas, atbildi gaidīdams, varētu būt sasēdies visapkārt.
“Mums nav pat jāatbild pašiem sev, ja mums tā negribas... nav nekā nosodāma bezatbildībā. Bet vairums no mums atrod par interesantāku zināt, kāpēc mēs rīkojamies tā, kā mēs darām, kāpēc mēs izdarām izvēli tieši tā - vai mēs izvēlamies pavērot putnu vai uzkāpt skudrai, vai strādāt naudas dēļ kaut ko tādu, ko citādi labprāt nedarītu.” Es mazliet saviebos. “Vai šī atbilde ir par garu, Don?”
Viņš pamāja.” Daudz par garu.”
“Labi... Kā jūs cerat iespaidot pasauli...” es izlīdu no lidmašīnas apakšas, lai uz brīdi atpūstos spārna ēnā. “Kā būtu, ja es ļautu pasaulei dzīvot, kā tā vēlas, un ļautu sev dzīvot, kā es to vēlos.”
Viņš veltīja man laimīgu un lepnu smaidu. “Labi sacīts, kā īsts mesija! Vienkārši, tieši, citējami un nedod atbildi, pirms nav ilgstoši un rūpīgi pārdomāts.”
“Pārbaudiet mani vēl.” Bija lieliski vērot, kā strādāja mans prāts šīs sarunas laikā.
Viņš teica: “Meistar, es gribu, lai mani mīl, es esmu laipns, citiem daru tā, kā gribētu, lai viņi dara man, neraugoties uz to, man nav neviena drauga, un es esmu vientuļš. Kā jūs atbildētu uz šo?”
“Padodos”, es teicu. “Man nav pat miglainas nojautas, ko jums atbildēt.”
“KO?”
“Es pajokojos, Don, lai atdzīvinātu šo vakaru. Maza, nevainīga ritma maiņa.”
“Jums vajadzētu būt uzmanīgākam, izvēloties veidu, kā atdzīvināt vakarus. Ļaudīm, kas vēršas pie jums, problēmas nav joki un uzjautrinājums, ļaudīm, ja vien viņi paši nav pietiekoši augsti attīstīti radījumi; kas zina, ka viņi paši nav mesijas. Atbildes jums tika dotas, lai tās pateiktu. Izmēģiniet šo “padodos” versiju, un jūs redzēsiet, cik ātri saniknotu ļaužu pūlis spēj sadedzināt cilvēku sārtā.”
Es nostājos lepnā pozā. “Meklētāj, jūs esat nācis pēc atbildes, un es jums to dodu: Zelta likums nedarbojas. Kā jums patiktu, ja jūs satiktu mazohistu, kas darītu citiem tā, kā gribētu, lai citi dara ar viņu? Vai Krokodila Dieva pielūdzējs, kurš alkst goda tikt dzīvam iemestam bedrē? Pat žēlsirdīgais samārietis, kurš uzsāka visu šo lietu... kas lika viņam domāt, ka vīrs, kuru viņš atrada guļam ceļa malā, grib, lai viņa rētās lej dziedinošu eļļu? Kā būtu, ja tas vīrs tobrīd būtu izmantojis klusuma brīdi, lai izārstētu sevi ar gara spēku, priecādamies par šo likteņa izaicinājumu?” Man pašam likās, ka es runāju pārliecinoši.
“Pat, ja Likums tiktu pārveidots par “Dariet citiem to, ko viņi grib, lai tiem dara”, mēs nevaram zināt, kā jebkurš cits, izņemot mūs pašus, grib, lai ar viņu apietas. Ko nozīmē Likums un kā mēs, mesijas, godīgi to lietojam, ir sekojošais: “Dariet citiem tā, kā jūs patiesi gribat, sajūtat vēlēšanos darīt citiem!”. Ievērojot šo likumu, jums nebūs jāsit mazohists ar viņa pletni tāpēc vien, ka viņš gribēs, lai jūs viņam tā darāt. Nedz arī jums būs vajadzība iegrūst dievlūdzēju pie krokodiliem.” Es paskatījos uz viņu. “Vai nav pārāk gari sacīts?”
“Kā vienmēr, Ričard. Jūs zaudēsiet deviņdesmit procentus savas auditorijas, līdz kamēr neiemācīsieties pateikt īsi!”
“Nu, kas tur slikts, ja jāzaudē deviņdesmit procenti no klausītājiem?” es atsviedu viņam atpakaļ. “Kas gan tur slikts, ja esi zaudējis VISUS klausītājus? Es zinu, ko es zinu un runāju to, ko runāju! Un, ja tas ir nepareizi, tad ir pavisam bēdīgi. Samaksājiet trīs dolārus par vizināšanos lidmašīnā!”
“Ziniet ko?”, Šimoda piecēlās, nopurinādams sakaltušos zāles stiebriņus no zilajiem džinsiem.
“Ko?” es īgni attraucu.
“Jūs tikko kā pabeidzāt kursu. Kāda ir sajūta, kļūstot pat Meistaru?”
“Pretrunīga, ellišķīgi pretrunīga.”
Viņš paraudzījās manī ar tikko manāmu smaidu. “Jūs pieradīsiet pie tā”, viņš sacīja.
Šis ir tests
kā noteikt,
vai jūsu misija zemes virsū
ir pabeigta:
ja jūs esat dzīvs,
tā nav pabeigta.
16
Dezlzs izsrtādājumu veikali vienmēr ir iegarenas formas, plaukti stiepjas iekšienē līdz bezgalībai.
Puskrēslā atgriezdamies mājup, mēs iegājām Heivorda dzelzs izstrādājumu veikalā, man vajadzēja trīs ceturtdaļcollu uzgriežņus, skrūves un citas rezerves daļas manai Fleet. Šimoda pacietīgi lasīja uzrakstus uz precēm, kamēr es meklēju vajadzīgās lietas, jo viņam, protams, neko no šiem dzelzs izstrādājumiem nevajadzēja. Visa ekonomika izputētu, es nodomāju, ja ikviens būtu tāds, kā viņš, izveidotu, ko vien gribētu, no domu formām un tukša gaisa, labotu bojātas lietas bez rezerves daļām un darba.
Beidzot es atradu pusduci vajadzīgo uzgriežņu un devos ar tiem atpakaļ pie letes, kur veikla īpašniekam skanēja maiga mūzika, Greensleeves, tā bija melodija, kas man priecīgi skanēja ausīs jau no bērnības, tagad tā tika atskaņota uz senlaicīga stīgu instrumenta, skaņa nāca no kādas apslēptas atskaņošanas sistēmas... savādi ar to sastapties pilsētā ar četriem tūkstošiem iedzīvotāju.
Izrādījās, ka tas šķita savādi arī pašam Heivordam, jo tā nemaz nebija atskaņošanas sistēma. Veikala īpašnieks sēdēja pie letes, atspiedies pret koka krēsla atzveltni, un klausījās, kā mesija spēlēja šo melodiju uz lētas sešstīgu ģitāras no pārdošanā izliktajām precēm. Tā bija brīnišķīga skaņa, un es stāvēju klusu, maksādams savus septiņdesmit trīs centus un no jauna ļaudamies pazīstamajai melodijai. Varbūt to radīja lētā instrumenta zemā kvalitāte, bet tas joprojām izklausījās pēc tālas, dūmakā tītas pagājušo gadsimtu Anglijas.
“Donald, tas ir brīnišķīgi! Es nezināju, ka jūs protat spēlēt ģitāru!”
“Jūs nezinājāt? Tātad jūs domājat, ka kāds varētu pieiet klāt Jēzum Kristum, pasniegt ģitāru, un viņš sacītu “Es neprotu to spēlēt”? Vai viņš tā varētu būt sacījis?”
Šimoda nolika ģitāru atpakaļ plauktā un kopā ar mani izgāja ārā saulītē. “Vai arī, ja garām ietu kāds, kas runātu persiešu vai krievu valodā, vai jūs domājat, ka jebkurš savas auras cienīgs meistars nesaprastu, ko viņi saka? Vai, ja viņš gribētu braukt ar kāpurķēžu traktoru vai lidot ar lidmašīnu, vai jūs domājat, ka viņš to ne
prastu?”
“Tātad jūs patiešām protat visu, vai ne?”
“Jūs tāpat, protams. Es vienkārši apzinos, ka zinu visas šīs lietas.”
“Vai es arī varētu tāpat spēlēt ģitāru?”
“Nē, jums ir savs stils, atšķirīgs no manējā.”
“Kā es to daru?” Es nedomāju skriet atpakaļ un pirkt ģitāru, es vienkārši gribēju uzzināt.
“Vienkārši atmetiet savus aizspriedumus, aiztures un visu ticību tam, ka jūs neprotat spēlēt. Pieskarieties tai lietai tā, it kā tā būtu daļa, no jūsu dzīves, kas tā arī ir bijis kādā no jūsu iepriekšējām dzīvēm. Ziniet, ka tas ir pats par sevi saprotams, ka jūs labi spēlējat, ļaujiet jūsu neapzinātajam “es” valdīt pār saviem pirkstiem un spēlējiet.”
Es biju lasījis kaut ko par mācīšanos hipnozes stāvoklī, kad studentiem bija iedvests, ka viņi ir lieli mākslinieki, un viņi arī spēlēja, gleznoja un rakstīja tā, kā īsti mākslinieki. “Tā ir grūta lieta, Don, aizmirst savu apzināšanos, ka neprotu spēlēt ģitāru.”
“Tad priekš jums būs grūta lieta spēlēt ģitāru. Vingrinoties paies gadi, iekams jūs sev dosiet atļauju to darīt labi, pirms jūsu apzinātais saprāts pateiks jums, ka esat diezgan vingrinājies un cietis, lai nopelnītu sev tiesības labi spēlēt.”
“Kāpēc man nevajadzēja daudz laika, lai iemācītos lidot? Tā tiek uzskatīta par grūtu lietu, bet es to apguvu diezgan ātri.”
“Vai jūs gribējāt lidot?”
“Nekas nebija par to svarīgāks! Vairāk par visu uz pasaules! Es skatījos lejup uz mākoņiem un skursteņu dūmiem rītos, celdamies arvien augstāk rāmajās debesīs un es varēju saskatīt... Ak! Es saprotu jūsu viedokli. jūs gribat sacīt: Jūs nekad neesat jutis neko tamlīdzīgu ar ģitāru, vai ne?”
“Jūs nekad neesat jutis neko tamlīdzīgu ar ģitāru, vai ne?”
“Un man ir tāda smalka sajūta, Don, kas liek man domāt, ka tas ir veids kā jūs iemācījāties lidot. Jūs vienkārši kādu dienu iekāpāt savā Travel Air un lidojāt. Nebūdams ne reizes pirms tam lidmašīnā.”
“Hm, jums ir intuīcija.”
“Jūs neesat licis eksāmenu lidošanā, lai iegūtu apliecību? Nē, pagaidiet. Jums pat nav apliecības, vai ne? Parastās lidotāja apliecības?”
Viņš savādi uz mani paskatījās, kā smaidot pusčukstus, it kā es būtu uzdrošinājies viņam paprasīt apliecību, un ka viņš zinātu, ka var to uzrādīt.
“Vai jūs ar to domājat papīra gabaliņu, Ričard? Tāda veida apliecību?”
“Jā, papīra gabaliņu.”
Viņš nebāza roku kabatā un neizvilka kabatas portfeli. Viņš vienkārši atvēra labo plaukstu, un tajā bija lidotāja apliecība, it kā viņš būtu to nēsājis līdzi, gaidīdams, kad es to pajautāšu. Es redzēju pietiekami skaidri, un nodomāju, ka pirms desmit sekundēm tās vispār nebija.
Bet es paņēmu to un apskatīju. Tā bija oficiāli apstiprināta pilota apliecība ar ministrijas zīmogu, Donalds Viljams Šimoda, Indiānas štata adrese, apstiprināts par pilotu uz vienmotoru un daudzmotoru lidmašīnām.
“Vai jums nav arī helikoptera vadītāja apliecības?”
“Man tā būs, ja vien man ievajadzēsies”, viņš noteica tik mistiski, ka es nevarēju apvaldīt smieklus, pirms viņš bija pabeidzis. Vīrs, kas slaucīja ietvi International Harvester priekšā, paskatījās uz mums un arī pasmaidīja.
“Kā ir ar mani?” es sacīju. “Es gribētu transporta lidmašīnu vadītāja apliecību.”
“Jums būs jārūpējas pašam par savām atļaujām”, viņš sacīja.
17
Radiostudijā pie Džefa Saiksa, raidījuma laikā es redzēju tādu Donaldu Šimodu, kādu pirms tam nekad nebiju redzējis. Pārraide sākās deviņos vakarā un turpinājās līdz pusnaktij, mēs atradāmies telpā, kas nebija lielāka par pulksteņmeistara darbnīciņu, visapkārt bija diski, pogas un plaukti ar tirdzniecības sludinājumu ierakstiem lentās.
Saikss sāka raidījumu ar jautājumu, vai tas nav pretrunā ar likumu, lidot pa visu zemi vecā lidmašīnā un vizināt pasažierus.
Atbilde ir - nē, tur nav nekā nelikumīga, lidmašīnas tiek pārbaudītas tikpat rūpīgi, kā jebkura reaktīvā vai transportlidmašīna. Tās ir drošākas un stiprākas par modernajām metāla lokšņu lidmašīnām un viss, kas vajadzīgs, ir apliecība un fermera atļauja. “Neviens nevar atturēt mūs darīt to, ko mēs fribam darīt, Džef”, viņš sacīja.
Tā ir patiesība, bet tai nepiemīt nekas no tā takta, kāds tiek prasīts, kad jūs runājat ar radioklausītāju auditoriju, kas gribētu zināt, kā tad īsti ir ar tām apkārtceļojošām lidmašīnām. Minūti pēc tam, kad viņš bija to pateicis, uz Saiksa pults iedegās lampiņa, kas signalizēja par telefona zvanu.
“Ar mums vēlas runāt kāds pa pirmo telefona kanālu”, Saikss teica. “Lūdzu, runājiet, kundze.”
“Vai es esmu ēterā?”
“Jā, kundze, jūs esat ēterā, un mūsu viesis ir misters Donalds Šimoda, lidmašīnas pilots. Runājiet, jūs esat ēterā.”
“Labi, es gribētu tam puisim pateikt, ka ne katram ir iespēja darīt to, ko viņš grib, ka dažiem ir arī jāstrādā, lai nopelnītu sev iztiku; gribētu ieteikt radīt sev mazliet lielāku atbildības sajūtu nekā laidelēšanās apkārt un priecāšanās kā karnevālā!”
“Ļaudis, kas strādā, lai nopelnītu iztiku, dara to, ko viņi vislabāk grib darīt”, teica Šimoda. “Tieši tāpat kā tie, kuri spēlē, lai nopelnītu iztiku...”
“Svētajos rakstos ir teikts, ka vaiga sviedros tev būs pelnīt savu dienišķo maizi un bijībā to ēst.”
“Mums ir brīv arī to darīt, ja mēs gribam.”
“Dariet kā gribat... Man ir apnicis klausīties, kā jums līdzīgi ļaudis saka - dariet kā gribat! Ja jūs ļausiet visiem vaļu - viņi iznīcinās pasauli. Paskatieties, kas notiek ar mūsu zaļajām dzīvībām un upēm, un okeāniem!”
“Viņa deva tam piecdesmit dažādas iespējas atbildēt citādi, bet viņš tās visas ignorēja. “Tas nav nekas slikts, ja pasaule tiek iznīcināta”, viņš teica. “Mums ir tūkstoš miljonu citu pasauļu, kuras mēs varam radīt un izvēlēties jebkuru no tām. Kamēr vien cilvēki vēlēsies planētas, būs planētas, uz kurām dzīvot.”
Nez vai tas bija domāts telefona zvanu apklusināšanai, un es aizvien vairāk pārsteigts vēroju Šimodu. Viņš runāja, izejot no sava redzes viedokļa, par perspektīvām pēc daudzām paaudzēm, tās bija mācības, kuras vienīgi Meistars spēja atsaukt atmiņā. Sarunas biedre dabiski domāja, ka diskusijā runa iet par šīs pasaules realitātēm, ar dzimšanu viss sākas un ar nāvi beidzas. Viņš to zināja... kāpēc viņš ignorēja?
“Viss ir tā, kā tam jābūt, vai nē?” teica balss telefonā. “Šajā pasaulē visapkārt mums nav ne ļaunuma, ne grēka? Par to jums maza bēda, vai ne tā?”
“Tur nav nekā tāda, par ko būtu jābēdājas, kundze. No tā, kas ir dzīve, mēs redzam tikai mazu puteklīti, un tas pats nav īsts. Viss ir līdzsvarots, un neviens pret savu gribu necieš un nemirst. Neviens nedara to, ko viņš negrib darīt. Nav laba un ļauna ārpus tā, kas mūs padara laimīgus un kas mūs dara nelaimīgus.”
Nekas no teiktā nenomierināja kundzi pie telefona. Bet pēkšņi viņa it kā salūza un teica pavisam vienkārši: “Kā jūs zināt visa tās lietas, par kurām runājat? Kā jūs zināt, vai tas, ko jūs sakāt, ir patiesība?”
“Es nezinu, vai tā ir patiesība”, viņš teica. “Es tam ticu tāpēc, ka man šī ticība sagādā prieku.”
Es piemiedzu acis. Viņš būtu varējis pateikt, ka viņš to ir pārbaudījis un ka tas tā ir... izārstēšana, brīnumi, praktiskā dzīve, kas padarījusi viņa domāšanu īstu, patiesu un darbaspējīgu. Bet viņš to neteica. Kāpēc?
Tur bija kāds cēlonis. Es turēju acis puspiemiegtas galvenokārt tāpēc, ka istaba bija pelēcīga, bija redzams vienīgi izplūdušais, vieglais Šimodas tēls, noliecies pār mikrofonu. Visas šīs lietas viņš pateica pavisam tieši, neļaudams nekādu izvēli, nepūloties palīdzēt saprast nabaga klausītājiem.
“Katrs, kurš jebkad ir bijis vērā ņemams, katrs, kurš jebkad ir bijis laimīgs, katrs, kurš šajā pasaulē ir ticis ar kaut ko apveltīts, pat tā ir dievišķi savtīga dvēsele, kas dzīvo vienīgi savām vislabākajām interesēm. Izņēmumu nav.”
Nākošais zvanītājs bija vīrietis, notikumi gāja savu gaitu. “Savtīgs! Kungs, vai jūs maz zināt, kas ir antikrists?”
Kādu sekundi Šimoda smaidīja un ērti atlaidās krēslā. Likās, it kā viņš personīgi pazītu runātāju.
“Varbūt jūs man varētu pastāstīt”, viņš sacīja.
“Kristus teica, ka mums jādzīvo saviem tuvākajiem. Antikrists saka - esi savtīgs, dzīvo sev, un lai visi pārējie iet uz elli.”
“Vai uz debesīm, vai citur, kur vien viņiem labpatīk doties.”
“Jūs esat bīstams, vai jūs to maz, kungs, zināt? Kas notiks, ja katrs jūsu klausītājs darītu, ko vien gribētu? Kas pēc jūsu domām, tad notiktu?”
“Es domāju, ka šī varbūt būtu laimīgākā planēta šajā galaktikas daļā”, viņš teica.
“Kungs, es neesmu pārliecināts, ka gribu, lai mani bērni klausītos jūsu runās.”
“Kas ir tas, ko jūsu bērni gribētu dzirdēt?”
“Ja mums ir brīv darīt visu, ko vien mēs gribam, tad man ir brīv aiziet uz to lauku ar bisi un sašķaidīt jūsu stulbo galvu.”
“Protams, jums ir brīv to darīt!”
Uz līnijas bija dzirdams smags klikšķis. Kaut kur pilsētā bija vismaz viens saniknots vīrs. Pārējie, arī saniknotās sievietes, nepārtraukti zvanīja pa telefonu: katra poga uz pults mirkšķināja un signalizēja.
Tā tam nevajadzēja izvirzīties, viņš būtu varējis tās pašas lietas pateikt savādāk un neradīt satraukumu.
Mani atkal lēnu pārņēma tā pati stindzinošā sajūta kā Trojā, kad viņu no visām pusēm aplenca pūlis. Bija laiks, nepārprotami bija laiks doties projām.
Šeit, studijā, rokasgrāmata nelīdzēja.
Lai
dzīvotu brīvi un laimīgi
jums vajag upurēt
garlaicību.
Ne vienmēr tas ir viegls
upuris.
Džefs bija radioklausītājiem pateicis, kas mēs esam, ka mūsu lidmašīnas atrodas Džona Tomasa siena pļavā 41. iecirknī, un ka mēs nakšņojam zem spārna.
Es sajutu šos dusmu viļņus, tie nāca no ļaudīm, kas bija noraizējušies par savu bērnu morāli un amerikāņu dzīves veida nākotni, un tas mani visvairāk neiepriecināja. Bija palikusi vēl pusstunda raidījuma laika, un stāvoklis arvien pasliktinājās.
“Ziniet ko, kungs, man šķiet, ka jūs neesat īsts”, teica nākamais zvanītājs.
“Protams, ka es neesmu īsts. Mēs visi šajā pasaulē esam neīsti, mēs izliekamies par kaut ko tādu, kas īstenībā mēs neesam. Mēs neesam apkārtstaigājoši ķermeņi, mēs neesam atomi un molekulas, mēs esam nenogalināmas un neiznīcināmas Būtības idejas, neatkarīgi no tā, cik ļoti mēs ticam, ka ir savādāk...”
Viņš būtu bijis pirmais, kas man atgādinātu, ka man ir brīv iet projām, ja man nepatīk tas, ko viņš saka, un viņš būtu smējies par manām bailēm no saniknotiem pūļiem ar lāpām pie lidmašīnām.
18
Nebaidieties no
atvadām.
Atvadīšanās ir nepieciešama, pirms
jūs varat no jauna
satikties.
Un atkalredzēšanās
pēc brīža vai
pēc mūžiem ir pavisam noteikta
tiem, kas ir
draugi.
Nākošajā dienā, pirms ļaudis ieradās, lai lidotu, viņš apstājās pie manas lidmašīnas spārna. “Atcerieties, ko jūs teicāt, uzzinājis manu problēmu, ka neviens negrib manī ieklausīties, neatkarīgi no tā, cik brīnumu esmu darījis?”
“Nē.”
“Vai jūs atceraties to laiku, Ričard?”
“Nu ja, ka es atceros to laiku. Jūs pēkšņi izskatījāties tik vientuļš. Es neatceros, ko es teicu.”
“Jūs teicāt, ka būt atkarīgam no tā, vai ļaudis ņem vērā manus vārdus, nozīmē būt atkarīgam no citiem, lai būtu laimīgs. Šeit ir tas, ko es esmu nācis šeit mācīties: tam nav nozīmes, vai es ar kādu sazinos vai nē. Es esmu izvēlējies šo savu mūžu, lai dalītu ar kādu citu to ceļu, no kura sastāv pasaule, un es tikpat labi varētu izvēlēties pavisam neko neteikt. Būtībai nevajag, lai es kādam stāstu, kā tā darbojas.”
“Tas ir pats par sevi saprotams, Don. Es būtu varējis jums to pasacīt.”
“Liels paldies. Es atrodu to vienīgo ideju, kuras dēļ esmu šeit dzīvojis, es pabeidzu savu mūža darbu, un viņš saka: Tas ir pats par sevi saprotams, Don.”
Viņš smējās, bet vienlaikus bija arī skumjš, un tobrīd es nevarēju saprast - kāpēc.
19
Jūsu tumsonības
pazīme ir ticības lielums
netaisnībai un traģēdijai.
Ko kāpurs
sauc par pasaules galu,
to Meistars sauc par
taurenīti.
Šie vārdi Rokasgrāmatā iepriekšējā dienā bija vienīgais brīdinājums, ko es sajutu. Kādu sekundi ap mums bija parasts, neliels ļaužu pulciņš, kurš vēlējās lidot, viņa lidmašīna piebrauca iekāpšanas vietai, propelleram saceļot vēja virpuļus, man tik ierastais un patīkamais skats no Fleet spārna augšas, es tobrīd uzpildīju degvielu. Nākamajā sekundē atskanēja tāds sprādziens, it kā būtu eksplodējusi riepa, un pūlis pats eksplodēja, metās skriet. Travel Air riepas bija neskartas, motors turpināja darboties tukšgaitā kā pirms brīža, bet audekla pārsegā zem pilota kabīnes bija pēdu plats caurums, Šimoda bija it kā piespiests pie pretējās malas, galva noliekta, ķermenis nekustīgs kā pēkšņā nāvē.
Man bija vajadzīgas dažas sekundes tūkstošdaļas, lai es aptvertu, ka Donalds Šimoda ir nošauts, vēl dažas - lai nomestu benzīna kannu, nolēktu no spārnu augšas un pieskrietu viņam klāt. Tas viss atgādināja kinoscenāriju vai amatieru iestudētu lugu, bēgošs vīrs ar šauteni un visi pārējie, pietiekami tuvu man, lai es būtu varējis viņu nogalināt ar zobena cirtienu. Tagad es atceros, ka priekš manis tam nebija nekādas nozīmes. Es nebiju saniknots vai pārsteigts, vai izbijies. Svarīgi bija vienīgi pēc iespējas ātri iekļūt Travel Air kabīnē un parunāt ar savu draugu.
Izskatījās tā, it kā viņam būtu uzmesta bumba, ķermeņa kreisā puse bija pavisam saplosīta - āda un drēbes, miesa un asinis, koši sarkana masa.
Galva bija noliekta uz vadības pults labā apakšējā stūra, un es tobrīd iedomājos, ja viņš būtu uzlicis plecu aizsargjostu, viņš nebūtu saņēmis tik stipru triecienu pret sienu.
“Don! Vai ar jums viss kārtībā?” Muļķīgi vārdi.
Viņš lēni atvēra acis un pasmaidīja. Seja bija asinīm noplūdusi. “Ričard, pēc kā tas izskatās?”
Es sajutu milzīgu atvieglojumu, dzirdot viņa balsi. Ja viņš varēja parunāt, ja varēja domāt, ar viņu viss būs labi.
“Nu, ja es neko labāku nezinātu, nevarētu izdomāt, veco zēn, es sacītu, ka jums ir radusies problēma.”
Viņa ķermenis palika nekustīgs, izņemot galvu, un pēkšņi es atkal sajutu izbailes, vairāk no viņa nekustīguma nekā no visa notikušā un asinīm. “Es nedomāju, ka jums ir ienaidnieki.”
“Man nav. Tas bija... draugs. Labāk nebūtu... naids rada visādas nepatikšanas... viņa dzīvē... nogalinot mani.”
Sēdeklis un kabīnes sānu paneļi bija asinīm noplūduši - būtu daudz darba, lai to visu no jauna savestu kārtībā, lai gan pati lidmašīna nebija stipri cietusi. “Vai tam bija tā jānotiek, Don?”
“NĒ...” viņš klusi noteica, tikko elpodams. “Bet es domāju... Man patīk drāmas.”
“Nu labi, ķersimies pie lietas! Sadziedējiet savas brūces! Šurp nāk ļaudis, mums jāveic daudz lidojumu!”
Bet es ar viņu runāju pa jokam, un par spīti visām viņa zināšanām, visai realitātes izpratnei, mans draugs Donalds Šimoda sabruka uz pults un bija miris.
Man ausīs skanēja dārdoņa, pasaule sasvērās, es noslīdēju no saplēstās lidmašīnas fizelāžas un iekritu slapjajā, sarkanajā zālē. Bija tāda sajūta, it kā Rokasgrāmatas svars manā kabatā vilktu mani pie zemes, un, kad es nogāzos zemē, tā izkrita man no kabatas, un vējš lēni šķīra lapas.
Es to apātiski pacēlu. Vai tā viss beidzās, es nodomāju, vai viss, ko saka meistars, ir tikai skaisti vārdi, kas nevar viņu paglābt no vājprātīgā uzbrukuma fermera laukā?
Man bija trīsreiz jālasa, pirms es spēju noticēt, ka šie vārdi bija uzrakstīti lappusē.
Viss, kas rakstīts
šajā grāmatā,
var izrādīties
nederīgs.
Epilogs
Iestājoties rudenim, es devos līdzi siltajam gaisam uz dienvidiem. Labu lauku nebija daudz, bat ļaužu pūļi arvien palielinājās. Ļaudīm vienmēr bija paticis lidot ar divplāksni, un šajās dienās daudzi no viņiem uzkavējās, lai aprunātos un nogaršotu altejas pie mana ugunskura.
Šad un tad kāds, kas patiesībā nemaz nebija īsti slims, sacīja, ka jūtoties labāk no šīm sarunām, un ļaudis nākamajā dienā mēdza tā savādi uz mani skatīties, ziņkārīgi pievirzīdamies tuvāk. Vienu otru reizi steidzīgi pametu viņus un laidos projām.
Nekādi brīnumi nenotika, lai gan Fleet darbojās labāk nekā iepriekš un patērēja mazāk degvielas. Lidmašīna bija pārstājusi izdalīt eļļu, pārstājusi nogalināt kukaiņus uz propellera un vēja aizsargstikla. Bez šaubām, gaiss bija kļuvis aukstāks vai arī mazās dzīvībiņas prata labāk izvairīties.
Tomēr viena laika upe bija man pārstājusi tecēt tajā vasaras pēcpusdienā, kad tika nošauts Šimoda. Tas bija noslēgums, kuram es nespēju nedz noticēt, nedz atrast izskaidrojumu, tas bija iestrēdzis atmiņā, un es no jauna tūkstoš reižu to pārdzīvoju, cerībā, ka varētu kaut kas mainīties. Bet nekas nemainījās. Ko man tajā dienā vajadzēja iemācīties, uzzināt?
Kādu dienu oktobra beigās, pēc tam, kad es biju izbīlī pametis ļaužu pūli Misisipi, es nolaidos nelielā laukumiņā, tieši tik lielā, lai varētu piezemēt Fleet.
Pirms iemigšanas es domās atkal atgriezos tajā pēdējā mirklī - kāpēc viņam vajadzēja iet bojā? Tam nebija nekāda izskaidrojuma. Ja tas, ko viņš teica, bija patiesība... Nebija neviena, ar ko parunāties tā, kā mēs tikām runājuši, neviena, no kā mācīties, neviena, kam uzbrukt ar vārdiem, pret ko asināt savu spožo prātu. Es pats? Jā, bet tas nesagādāja ne pusi no tā prieka kā ar Šimodu, kurš mācīja allaž izsizdams mani no līdzsvara ar savu garīgo karatē.
Tā domādams, es aizmigu un aizmidzis sapņoju.
Viņš bija notupies pļavā zālē ar muguru pret mani, labodams caurumu Travel Air sānos... kur bija trāpījis šāviens. Viņam blakus bija rullis augstākā labuma lidmašīnu audekla un kanniņa ar aerolaku.
Es zināju, ka sapņoju, un vienlaicīgi zināju, ka tā ir īstenība. “DON!”
Viņš lēni piecēlās un pagrieza pret mani seju, smaidīdams par manām bēdām un prieku.
“Sveiks, veco zēn”, viņš sacīja.
Asaras traucēja man skaidri saredzēt. Nav nomiršanas, nav nekādas nāves, un šis cilvēks bija mans draugs.
“Donald!... Jūs esat dzīvs! Ko jūs patlaban cenšaties tur darīt?” Es pieskrēju un apkampu viņu, viņš bija īsts. Es varēju sajust viņa lidotāja ādas jaku, saspiest viņa rokas tās iekšpusē.
“Ai”, viņš teica. “Vai jums ir iebildumi? Ko es te mēģinu darīt? Aizlāpīt šo te caurumu.”
Es tā priecājos viņu redzēt, nekas nebija neiespējams.
“Ar airolaku un audeklu?” es jautāju. “Donald, ar aerolaku un audeklu jūs mēģināt salabot...? Tā jūs nedarāt, jūs redzat to veselu, jau pabeigtu...” un, sakot šos vārdus, es pamāju ar roku kā pa ekrānu virs asiņainā, izspūrušā cauruma, un, kad mana roka paslīdēja garām, caurums bija pazudis. Bija palicis viengabalains audums no priekšgala līdz astei, tīra, spoži krāsota lidmašīna.
“Tā! Tas ir tā, kā jūs to darāt!” viņš sacīja, un viņa tumšajās acīs bija lasāms prieks par neapķērīgo skolnieku, kurš beidzot bija saņēmis labu novērtējumu kā mentālais mehāniķis.
Man tas nelikās savādi: sapnī tas bija īstais veids, kā šo darbu dara.
Blakus spārnam kūpēja rīta ugunskurs, un virs tā bija novietota cepamā panna. “Jūs kaut ko cepat, Don! Ziniet, es nekad neesmu redzējis, ka jūs kaut ko ceptu. Kas jums tur ir?”
“Plācenīši”, viņš nevērīgi atteica, kastatācijas līmenī. “Pati pēdējā lieta, ko es gribu izdarīt jūsu dzīvē - ierādīt, kā tas darāms.”
Ar kabatas nazi viņš pārdalīja to uz pusēm un pasniedza man pusi. Es vēl joprojām sajūtu šo garšu rakstīdams... zāģu skaidas un veca bibliotēkas līme, uzkarsēta cūku taukos.
“Kā jums šķiet?”
“Don...”
“Briesmoņa atmaksa”, viņš nosmīnēja. “Es to pagatavoju no plākstera.” Viņš ielika savu daļu atpakaļ pannā. “Gribu, lai jūs iegaumējat, ja kādreiz jūs gribat kādu pamudināt mācīties, dariet to ar savām zināšanām, nevis ar plācenīšiem, labi?”
“NĒ! Ja mīlat mani, mīlat arī manus plācenīšus! Tas ir dzīves balsts, Don!”
“Ļoti labi. Bet es garantēju - jūsu pirmās vakariņas ar jebkuru personu būs arī pēdējās, ja jūs viņu ar tiem barosiet.”
Mēs iesmējāmies un apklusām, un es klusēdams skatījos uz viņu.
“Don, ar jums viss ir kārtībā, vai ne?”
“Jūs gaidījāt, ka es esmu miris? Ejiet nu, Ričard.”
“Un šis nav sapnis? Es neaizmirsīšu, ka tagad jūs redzu?”
“Nē, tas nav sapnis. Šis ir cits laiks un telpa, un katrs cits laiks un telpa ir sapnis tādam labam un veselīgam zemes radījumam, kāds jūs vēl kādu laiku būsiet. Bet jūs atcerēsieties, un tas izmainīs jūsu domas un dzīvi.”
“Vai es jūs vēl redzēšu? Vai jūs gatavojaties atgriezties?”
“Es nedomāju gan. Es gribu nokļūt viņpus laikiem un telpām... Patiesībā es jau esmu. Bet starp mums ir kāda saite, kas vieno jūs un mani, un citus no mūsu saimes. Jūs apstājieties pie kādas problēmas, paturiet to prātā un ejiet gulēt, un mēs satiksimies šeit pie lidmašīnas, lai par to parunātu, ja jūs gribat.”
“Don...”
“Ko?”
“Kāpēc tā bise? Kāpēc tā notika? Es neredzu nekādu spēka vai slavas izpausmi tai faktā, ka jūsu sirdi apklusinājusi bise.”
Viņš apsēdās zālē pie spārna. “Tā kā es nebiju titullapas Mesija, Ričard, man nevienam nekas nebija jāpierāda. Un, tā kā jums vajag praktizēties, lai jūs nesamulsinātu lietu ārējās izpausmes un tās jūs nesarūgtinātu, neapbēdinātu”, viņš uzsvēra, “jūs varētu treniņa pēc izmantot dažus asiņainus priekšstatus.
Arī man savs prieks. Miršana līdzinās ieniršanai dziļā ezerā karstā dienā. Ir pārsteigums par pēkšņo, auksto pārmaiņu, sāpes par to kādu sekundi, un tad samierināšanās ir uzpeldēšana realitātē. Bet pēc tik daudz reizēm pat pārsteigums mazinās.”
Pēc brīža viņš piecēlās. “Vienīgi nedaudzus cilvēkus interesē tas, kas jums ir ko sacīt, bet tā tam ir jābūt. Nevar noteikt meistara līmeni pēc viņa sekotāju pūļa lieluma, atcerieties to.”
“Don, es to pamēģināšu, es apsolu. Bet es aizbēgšu pavisam, tiklīdz darbs man vairs nesagādās prieku.”
Neviens nebija Travel Air pieskāries, bet propellers griezās, motors izpūta aukstus, zilus dūmus, un pļavu pildīja tā troksnis. “Solījums tiek pieņemts, bet...” viņš paskatījās uz mani un pasmaidīja tā, it kā nebūtu mani sapratis.
“Pieņemts, bet kas vēl? Runājiet. Vārdus. Pasakiet man. Kas ir nepareizi?”
“Jums nepatīk burzma”, viņš teica.
“Negribu, ka mani raustītu, nē. Man patīk sarunas un idejas visapkārt, bet pielūgsme, kā bija ar jums, un atkarība... Es ceru, ka to jūs neprasāt no manis... Es jau esmu izbēdzis...”
“Varbūt, ka es vienkārši esmu muļķis, Ričard, un varbūt, ka es nesaprotu kaut ko pavisam acīmredzamu, ko jūs redzat ļoti skaidri, un, ja es to neredzu, tad lūdzu pasakiet, bet kas gan tur būtu slikts, ja jūs to uzrakstītu uz papīra? Vai ir tāds likums, ka mesija nedrīkst rakstīt to, kas viņam šķiet patiesība, lietas, kuras viņam sagādājušas prieku, kuras darbojas viņa labā? Un tad varbūt, ja ļaudīm nepatiks tas, ko viņš saka, tā vietā, lai nošautu viņu pašu, viņi var sadedzināt vārdus un dauzīt ar nūju pelnus? Un, ja viņiem šie vārdi patiktu, viņi varētu lasīt tos otrreiz vai uzrakstīt uz ledusskapja durvīm, vai spēlēties ar šo ideju radītiem priekšstatiem? Vai rakstīšana ir kas slikts? Bet varbūt es esmu vienkārši muļķis.”
“Grāmatā?”
“Kāpēc ne?”
“Vai jūs zināt, cik daudz darba...? Es apsolījos nerakstīt vairs nevienu vārdu savā mūžā!”
“Ak tā. Piedodiet”, viņš sacīja. “Tādas tās lietas. Es to nezināju.” Viņš uzkāpa uz lidmašīnas zemākā spārna un tad iekāpa kabīnē. “Nu labi. Uz saredzēšanos. Palieciet pie tā visa, un turieties. Neļaujiet pūlim sevi sagūstīt. Vai jūs esat pilnīgi pārliecināts, ka negribat to uzrakstīt?”
“Nekad”, es teicu. “Nekad vairs nevienu vārdu.”
Viņš paraustīja plecus, uzvilka lidotāja cimdus, atlaida bremzes, un atskanēja motora troksnis, dūkdams ap mani, līdz kamēr es pamodos zem sava Fleet spārna. Man ausīs joprojām skanēja sapņa atbalss.
Es biju viens, lauks bija tik kluss kā sniegs agrā rudenī pāri rītausmai un pasaulei.
Un tad, it kā joka pēc, pirms es biju īsti pamodies, es pasniedzos pēc lidmašīnas borta žurnāla un sāku rakstīt, viens mesija pārējo pasaulē, par savu draugu:
1. Meistars bija nācis šajā pasaulē, dzimis svētajā Indiānas zemē,
------------------------------
_____________________________________________________________
Es ar savu veco, labo lidmašīnu..
.** 1 pinta - aptuveni 0,5 litri