Ievads

Kaut gan mūsdienu medicīnai ir krietni panākumi diagnostikā un jaunu ārstniecības metožu atklāšanā, tomēr daudzi pacienti un pats medicīnas personāls to pamatīgi kritizē. Tiek nosodītas daudzas nehu­mānas ārstniecības un izmeklēšanas metodes, kā arī tas, ka ārstniecības līdzekļu iedarbība nereti rada blakus-reakcijas.

Laba tiesa no tiem, kas interesējas par medicīnu un kam tā ir nepieciešama, arvien biežāk pievērš uzmanību netradicionālajām ārstniecības metodēm, kuras sakņojas gadu simtu un tūkstošu dzīlēs. Pie tām ir pieskaitāma jogoterapija, adatu terapija, psihoterapija un visi homeopātiskās ārstniecības veidi. Augstākās

medicīnas mācību iestādes savas programmas sāk ie­viest alternatīvo ārstniecības metožu apguvi.

Strīdi par to, kas slimam organismam der labāk — alopātija vai homeopātija, joprojām jauc prātus gan mietpilsonim, gan mediķiem. Un tikmēr slimības nevis iet mazumā, bet, gluži pretēji, pilnā balsī sevi pieteic jaunas organisma kaites, turklāt arī vecās nesteidz atstāt mūs uz visiem laikiem. Kāpēc mēs esam tik neglābjami slimi, kā izārstēties? — cilvēki jautā. Kur ir meklējama ļaunuma sakne? Ļoti konkrētā medicīnas zinātne rezul­tatīvas atbildes līdz šim nav varējusi dot. Izrādās, ka to kā ķīlnieci iegrožo ļoti materiālistiskais uzskats par cil­vēku un viņa organismā notiekošajiem procesiem. Tās balsts ir organisma funkcionālā darbība. Šai vienpusīgumā slēpjas tās vājā vieta. Filozofiskā puse mūs­dienu medicīnā gandrīz nemaz netiek ņemta vērā.

Šai grāmatā mēs gribam slimību problēmas un slimību ārstēšanu izskaidrot no jauna viedokļa, pamatojoties uz apslēptām cilvēku zināšanām, kuras bija pieejamas sen no civilizāciju dzīves skatuves no­gājušiem priesteriem un kuras diemžēl daudzējādā ziņā ir zaudētas tagadējos laikos. Taču mums ar skubu jā­atveseļojas, pacietīgi uzlasot katru no zaudēto zināšanu pērlēm.

Iespējams, ka šo grāmatu lasītājs uzņems ar sašu­tumu, un varbūt tā izraisīs arī pretestību. Taču tā ir rak­stīta cilvēkiem, kuri domā plaši un drosmīgi, kuri iet savu, individuālu dzīves ceļu, nevēlēdamies palikt tā malā. Tiem, kuri negrib laiku pavadīt, tukšus salmus kuļot. Mēs ceram, ka daži vai pat daudzi cilvēki šos atklājumus un padomus izmantos par atveseļošanas palīglīdzekli.

Brīdinām gan, ka šī grāmata nav "zinātnisks iz­klāsts", kā mūsdienu pasaulē tas mēdz būt. Tā radusies, ilgus gadus strādājot ar pacientiem, un tajā ietverta mūsu senču pieredze. Tās galvenais nolūks ir iepazīs­tināt lasītāju ar senaizmirstiem uzskatiem par veselību un slimību un palīdzēt viņam izskaidrot slimības simp­tomu īsto nozīmi. Mēs gribam parādīt, ka slimnieks lielākoties nebūt nav nevainīgs dabas vai vides nepil­nības upuris, bet ka īstā vaina ir viņā pašā.

Pagrūtajā atveseļošanās ceļā pilnīgs godīgums attieksmē pret sevi kļūst par atbalsta punktu, lai ne­saudzīgi revidētu savu "es" un tā izturēšanos pasaulē. Stipra vēlēšanās tapt veselam piespiež pakļauties un izskaust sevī negatīvo īpašību, kura atbilst konstatēta­jam simptomam. Tādējādi slimība cilvēkam var kļūt par ceļu uz sevi pašu, tikai daudz labāku un patiesāku. Šī atgriešanās bieži vien ir sāpīga, jo sabrūk daudzas maldos iestigušas prāta izlolotas ilūzijas. Taču cita ceļa slimības iznīdēšanai būtībā nav. Mūsu ilggadējā darba pieredze ļauj to apstiprināt. Sirmajai senatnes tempļu medicīnai šāda pārliecība bija aksioma.

Savā praksē tempļu medicīna pamatojās uz dziļdziļiem priekšstatiem par cilvēku kā par mikrokosmosu, kurā atspoguļojas Universs un kurā ir ietverti visi Uni­versa principi latentā stāvoklī. No tā izriet analoģijas likums: kā ir augšā, tā ir arī lejā, un otrādi. Cilvēka uzdevums ir evolucionēt unisonā ar lielo Kosmosu. Tādēļ viņam pakāpeniski, soli pa solim jāattīsta sevī

visas snaudošas enerģijas jeb kosmiskie principi, jāiedzīvina tie konkrētā darbībā, nemitīgi paplašinot un izsmalcinot apziņu.

Nāvi senie ārsti uzskatīja par jaunai dzīvībai nepieciešamas enerģijas atbrīvošanos. Ikkatras ciešanas taču ir kā maza nāve, zemākā nāve augstākā labad, jo tās atbrīvo enerģiju, lai tiktu radīta jauna dzīvība, labā­ka, tīrāka, cēlāka. Tāpēc slimību viņi uzlūkoja par augstākā "es" mūsos (sirdsapziņas balss) dotu iespēju pārveidot savu egoismu, kura augstāko izpausmi dēvēja par "patības trakumu".

Tika norādīts: kamēr mēs nebaudīsim visas savas uzkrātās pieredzes augļus, kamēr nebūs izlabota katra kļūda, izskausts katrs trūkums, kamēr nebūs sasniegta bezgalīga līdzjūtība, iegūts nesatricināms dvēseles spēks un reizē arī ideāls maigums, kamēr pašaizliedzība nebūs tapusi par dzīves likumu un atteikšanās no sava labuma citu dēļ nebūs kļuvusi par dabisku un priekpil­nu mūsu būtnes impulsu, tikmēr cilvēci nevarēs atpestīt no slimībām. Tādi bija dziļi pārdomātie vispārīgie priesteru medicīnas atzinumi.

Slimību vai veselību uzskatīja par jēdzieniem, kas attiecas uz cilvēka stāvokli, nevis uz orgāniem vai ķermeņa daļām. Ķermenis nekad nevar būt vesels vai slims. Dzīva cilvēka ķermenis funkcionē ar divu nemateriālu instanču (gars + dvēsele) palīdzību — mēs tās saucam par apziņu. Apziņa dod informāciju, kas iedarbojas uz ķermeni un parādās tajā. Apziņai ar ķermeni ir tāds pats sakars kā radiogrammai ar raidītāju. Tā kā apziņas iezīmes ir nemateriālas, tā nav ķermeņa

produkts un tātad arī nav atkarīga no ķermeņa eksis­tences. Ja pulss un sirds iekļaujas vienā ritmā, tempe­ratūras skala ir normāla, dziedzeri izstrādā hormonus vai notiek antigēnu ķermeņu veidošanās, tad šīm funkcijām izskaidrojums nav rodams matērijā, tās nosaka informācija, kuras izejas punkts ir apziņa. Ja visas šīs funkcijas noris savstarpējā saskaņā, rodas modelis, ko sauc par harmonisku jeb veselu. Ja turpretī kāda funkcija ir samežģījusies, tiek izjaukta vispārējā harmonija, mēs tad runājam par slimību. Situācijas analīze liek secināt, ka harmonijas izjaukšana vispirms notiek apziņā un tikai vēlāk izpaužas ķermenī. Tur at­spoguļojas tie procesi un pārmaiņas, kas noris apziņā. Tā kā ķermenis nevar dzīvot bez apziņas, tas ari nevar saslimt bez tās.

Kad organismā radies traucējums, parasti mēs, tiekdamies to likvidēt, sākam cīņu ar simptomu jeb sekām, nevis ar cēloni. Simptoms ir tikai neredzamā procesa redzamā izpausme, kas grib rādīt, ka viss mūsos nebūt nav kārtībā.

Ir neatliekama vajadzība iemācīties saprast simp­tomu valodu. Nespēja šo valodu saprast izvērtusies par problēmu mūsdienu medicīnai, jo tā norobežo formu no satura. Tā izmeklē un ārstē orgānus un ķermeņa daļas, bet ne cilvēku, kas ir slims, tādējādi pārkāpdama seno dziednieku dižo bausli: jāārstē slimais cilvēks, nevis slimība. Var teikt ari citādi: iekams sāk ārstēt orgānu vai ķermeņa daļu, jāārstē apziņa. Tāda iedarbība izriet no slimības transmutācijas (pārveidošanās), nevis no likvidējamā simptoma.

Simptomu valoda ir daudzveidīga un sarežģīta un ļoti interesanta. Slimībai taču ir viens mērķis — pie­spiest mūs kļūt veseliem. Simptomu valodas prasme var palīdzēt mums šai ceļā.

Tālāk — dažu slimību simptomu valoda.

1.    Bronhiālā astma

Šī slimība vienmēr ir uzskatīta par psihosomatisku. Mēs iepazīstināsim jūs ar divām savstarpēji saistītām problēmām šīs slimības gadījumā: dot — ņemt.

Astmas slimnieks mēģina daudz ņemt. Viņš pār­mērīgi dziļi ieelpo. Tādējādi rodas pārslodze un līdz ar to sākas bronhu muskuļu konvulsijas ieelpas laikā. Te nepārprotami notiek līdzsvara izjaukšana. Dzīvē polaritātēm "dot" un "ņemt" jābūt stingri līdzsvarotām, lai izstrādātos noteikts elpošanas ritms.

Astmas slimnieka apziņu parasti nodarbina pro­blēma, kā vairāk ņemt, un tāpēc viņš paņem par daudz. Rezultāts: nav iespējams ņemt vēlreiz no tā, pēc kā viņš tik ļoti alka. Gribēdams visu aizturēt, pats sev

dara ļaunu, jo viņam nav iespējas atdot to, kas izman­tots.

Šī ņemšana bez atdošanas noved pie elpas trūku­ma. Kosmoss dzīvo, pamatodamies uz līdzsvaru. Mazais Kosmoss — cilvēks — saņem tik daudz, cik viņš atdod.

Astmas lēkmi var izraisīt jebkuram cilvēkam, liekot viņam ieelpot, piemēram, amonjaku. Bet astmas slimnieks visu, ko viņš ieelpo no savas vides, uzskata par sev bīstamu, līdz ar to pastiprinādams alerģizāciju.

Astma ir cieši saistīta ar jēdzienu bailes. Tās rada vēlēšanos ierobežot ieelpu. Jo augstāka baiļu pakāpe, jo stiprāk izteikta bronhu spazma. Šīs divcīņas kulmināci­ja ir nāve.

Astmatiķi var gaužām nokaitināt, pasakot, ka viņa astma neapdraud dzīvību un ka viņš ar to nemirs. Domās viņš daudz uzmanības veltī savas slimības bīs­tamības problēmai.

Ikdienas dzīvē astmas slimnieks visu tīro, sterilo vērtē augstāk par tumšo un aptraipīto. Lai izlīdzinātu domāšanas pavērsienu, ieteicams pacientiem, kas slimo ar astmu un alerģiju, iedzert savu urīnu. Tas liek slimnie­kam ieņemt to, ko viņš atdevis, proti, paša atkritumus, kuri piespiež viņu integrēt ar tiem. Un tas dziedina.

Astmas slimniekam jāizvirza sev šādi jautājumi:

a) cik daudz es gribu ņemt neatdodot?

b) vai vēlos atklāti apspriest par savu agresi­vitāti?

c) kuras dzīves sfēras es vērtēju augstu, kuras neatzīstu un kāpēc neatzīstu?

Astmas slimniekam rūpīgi jākontrolē sevi un jāatceras: kad bronhu sašaurināšanās kļūst sajūtama, tas nozīmē, ka pārņem bailes. Vienīgais līdzeklis pret bailēm ir bronhu paplašināšanās. Tas notiek, slimniekam cik vien iespējams atbrīvojoties no bailēm.

2.    Galvassāpes

Pēdējie statistikas dati liecina, ka vairāk nekā 20 procenti civilizēto zemju iedzīvotāju dažādā mērā un dažādā pakāpē mokās ar galvassāpēm un tā jau kļuvusi par īstu problēmu sirdzējiem, mediķiem un psihologiem.

Medicīnas filozofija uzskata galvu kā polu pret pārējo ķermeņa daļu. Galva ir mūsu fiziskā ķermeņa augstākā instance un domāšanas, apziņas izpausmes vieta. Ne jau velti radušies tādi teicieni kā "zaudēt gal­vu", "sagrozīt galvu", "karsta" vai "vēsa" galva. Tiesa gan, mums ir arī cietpaurīgi laikabiedri, kas nekad "nezaudē" galvu, ja grib "izlauzties cauri" mūrim.

Parasti galvassāpes ceļas no spazmām vai spie­diena galvas, kakla plecu muskuļos vai asinsvados uz

nelabvēlīgu ārējo apstākļu vai kritisku situāciju pamata. Taču biežāk tādas parādības skar tos, kuri cenšas jebkādā veidā izsisties uz augšu, iegūt varu kaut vai vis­mazākajā kolektīvā. Kad cilvēks pārāk daudz laika veltī uz peļamiem mērķiem virzītām domām, tās it kā apgrūtina viņu galvu ar savu uzrašanos.

Cilvēkam ir divi galvenie darbības centri — smadzenes un sirds, domāšana un jūtas. Ideālais vari­ants: starp domāšanu un jūtām valda saskaņa. Tad nav nekāda iemesla saslimt. Taču šī svētīgā harmonija cil­vēku dzīvē gadās reti. Ja nav attīstīta nedz domāšana, nedz jūtas vai pārsvaru gūst smadzeņu centrs, pirmāmkārtām ar sāpēm sāk reaģēt galva. Tādējādi tās īpašnieks tiek brīdināts, ka domāšana nevirzās pareizā gultnē, ka netiecamies pēc īstajiem mērķiem vai ne­nodarbojamies ar īstajām problēmām. Jo sīkstāk pie aplamā ceļa turamies, jo vairāk pieaug saspīlējums galvā un tas var kļūt kritisks, ja laikā neko nedara, lai to izkliedētu. Kad galva ceļ trauksmi, pēc iespējas drīz objektīvi jāpalūkojas uz sevi, uz īstenību, kāda tā ir, un jāatmet savas liekās vilšanās un godkārīgie nodomi. Kad būsim tikuši vaļā no faktiskā saslimšanas cēloņa, drīz vien normāli atkal darbosies mūsu augšējais pols — galva.

3.    Migrēna

Šī slimība lielākoties ir saistīta ar vienpusējām sāpēm. Tā ir spazmatisku parādību slimība. Ar migrēnu biežāk sirgst sievietes, un oficiālā medicīna min daudz dažādu faktoru kā šīs slimības rašanās cēloni. Medicīnas filozofija dziļāko migrēnas cēloni saskata pacienta do­māšanas vienpusīgumā un seksuālā disharmonijā. Tāpēc tā par vienu no galvenajiem šīs diezgan sarežģītās prob­lēmas atrisināšanas aspektiem atzīst nepieciešamību partneru savstarpējās seksuālās attiecības aplūkot no izglītotas un kulturālas sabiedrības viedokļa.

Migrēnas slimnieks savā galvā it kā uzkrāj mīlestības tematu augošā progresijā. Tā ir seksualitāte, kas aizstrāvo uz galvu. Galva un apakšējās ķermeņa daļas ir kā divi poli.

Ka ir augšā, tā ir arī apakša, un otrādi. Funkcionāla ziņā tas spilgti izpaužas, kad cilvēka neglītas rīcības dēļ notvīkst seja, asinīm sakāpjot galvā. Seksuāla uzbu­dinājuma gadījumā asinis pieplūst dzimumorgānos un tie piebriest. Pretēja enerģijas pārvietošanās no šīs joslas vērojama impotences gadījumā. Jo vairāk vīrietis baidās piedzīvot kaunpilnu neveiksmi, jo vairāk viņam trūkst potences apakšējam polam. Tātad galvenā vaina ir apziņā, domāšanas stereotipā. Visi tie, kuri tādā veidā pārceļ šo funkciju uz galvu, izjūt seksuālu neapmie­rinātību. Daži, vēlēdamies kompensēt seksuālo badu, daudz ēd, taču nespēj to remdēt.

Migrēna ir orgasms galvā. Viss notiek identiski, tikai augstākā līmenī. Sasprindzinājumam un kulminā­cijas brīdim seko atslābums. Galvā tāpat pieaug sasprindzinājums un noteiktā posmā sākas atslābums — vemšana. Visi kairinātāji — gaisma, troksnis, nemiers, smaka — var veicināt drīzāku atslābumu. Raksturīgi ir arī tas, ka pēc migrēnas lēkmes, gluži kā pēc izbaudīta orgasma, pārņem svētlaime. Ir aprakstīti tādi gadījumi, ka migrēna pārgājusi, kad bijis izjusts orgasms.

Kur meklējama izeja, ko darīt? Ir divas iespējas, kā risināt šo problēmu: atvirzīt, atmest to vai pārveidot. Atvirzītā vai atmestā var tūlīt ar jaunu, negantu sparu mesties mums virsū kādā jaunā gadījumā. Turpretī augstākā domāšanas un jušanas līmenī apzināti pārvei­dotā seksuālā problēma padarīs cildenāku pašu problē­mas nodarbināto cilvēku un pasargās no liekām un nežēlīgām ciešanām viņa galvu.

4.    Bezmiegs

Tāpat kā barība un seksualitāte, arī miegs ir cilvē­ka pamatvajadzība. Trešo daļu mūža mēs pavadām šai stāvoklī. Drošai, ērtai gulēšanas vietai svarīgu nozīmi piešķir gan dzīvnieki, gan cilvēki. Noguruši dzīvnieki un cilvēki labprāt paiet vēl kādu gabalu tālāk, lai atrastu piemērotu guļas vietu. Labs miegs ir saistīts ar daudziem nosacījumiem un paradumiem: ērta gulta, noteikts stāvoklis, attiecīgs diennakts laiks utt. Ja trūkst kāda no šiem nosacījumiem, miegs bieži vien nav vairs tik ciešs. Miegs ir fenomens, ko mēs neapgūstam nevienā skolā, kaut nezinām tā mehānismu. Visi mēs tiecamies pēc miega un tomēr nereti samanām, ka miega un sapņu pasaule pauž neizskaidrojamus draudus.

Tādas briesmu lietas mēs lūkojam atvairīt, teikdami: tas bija tikai sapnis. Ja gribam būt godprātīgi, tad jāatzīst: sapnī mēs dzīvojam un jūtam tai pašā īstenībā, no kuras nāk ticība, ka mūsu dzīvotā dzīve ir daudz reālāka, dabiskāka nekā sapņotā.

Nomods un miegs, apziņa dienā un apziņa miegā — tie ir divi poli, kas kompensē viens otru. Dienai un gaismai atbilst nomods, aktīvā dzīve, bet naktij — tumsa, miers, zemapziņa un nāve. Tautas gudrība miegu dēvē par nāves mazo brāli. Iemigdami mēs ikreiz vin­grināmies miršanā.

Aizmigšana liek mums norobežoties no jebkuras rupjas prāta kontroles un varmācības. Tā prasa, lai mēs kārtējo reizi iesaistītos nezināmajā noslēpumā. Aizmigšana nav panākama ar piespiešanos, gribasspēka sasprindzināšanu un citiem pūliņiem, jo tas ir pats drošākais miega aizkavēšanas paņēmiens. Mēs nevaram darīt neko citu, kā vien radīt iemigšanai labvēlīgus apstākļus, nogulties, pateikties dienai par visu tajā gūto pieredzi, īsi izanalizēt savas kļūdas un sekmes. Tas ļauj pilnīgoties apziņai, un tas mūs "uzvilks" neredzamajā un tik ļoti nepieciešamajā pasaulē.

Lielum lielais vairums cilvēku neprot iemigt un nezina, kā to darīt, tāpēc arī rodas bezmiegs ar visām tā bēdīgajām sekām. Pagaidām vēl cilvēks kā pārāk tehnokrātisks civilizācijas pārstāvis ir sava tūkstošsejainā ego stingrā gūstā. Visu nomācošais saprāts apslāpē biklos intuīcijas čukstus.

Papilnam ir to, kuri pirms iemigšanas savu nemierīgo prātu pievērš lepnu, godkārē sakņotu darbu turpināšanai, uz mantkāri un dabas, ka arī ciltsbrāļu aplaupīšanas dibinātu grandiozu piļu celšanai; cik daudz tur atriebīgu domu un skaudības pret biedru, kam veicas... Visu to kā atvērtā grāmatā lasa gaišreģis. Nav aprakstāms viss, kas lido uz to nepazīstamo, burvīgo pasauli, kuru mēs tik nesaudzīgi piesārņojam ar savām zemiskajām domām un jūtām. Tās taču ir spēks. Tai pasaulē mēs sastopamies ar pašu radītiem nejaukiem domu tēliem, kas mūs biedē un satrauc kā murgi. Mums jāatceras, ka doma un izjūta ir no smalkas matērijas izaustas un ka mēs esam visnotaļ atbildīgi par brīnišķīgajos planētas slāņos radītām nejēdzībām un sablīvējumiem. Agri vai vēlu tas, kurš tos radījis, pats saņem prettriecienu šāda vai tāda veselības (un ne tikai veselības) traucējuma veidā. No tā izriet secinājums šīs kategorijas cilvēkiem: dodoties Nezināmajā, pēc iespē­jas skaistāk un saturīgāk domāt un just.

Citai cilvēku kategorijai apgrūtinājumu sagādā bailes no miega, tāpat kā no visa neizzinātā, tāpēc viņi apzināti paildzina savu dienas stāvokli ar mentālām nodarbībām, lai gan jūt, cik ļoti nepieciešams viņu organismam ir miegs. Tāda taktika, lāgiem pat cīņa ar miegu var gaužām nelāgi ietekmēt psihi.

Šiem cilvēkiem jāatsakās no nedabiskās iztu­rēšanās un jāielāgo, ka naktij ir tāda pati saistība ar dienu kā mūsu ēnai ar ikkatru no mums un nāvei — ar dzīvību. Miegs pavada mūs uz dvēseles nakts un ēnas joslu un dod mums neatsveramu iespēju izdzīvot miegā to, kas nav izdzīvots dienā. Tas dod plašas iespējas mācīties apgūt mums tik maz pazīstamā stāvokļa likumsakarības un līdzsvaro daudzas izjauktas organisma funkcijas, it īpaši tad, ja miegs ir bijis pietiekami ilgs un ar Kosmosa ritmiem saskaņots (no pulksten 23 līdz pulksten 7).

Mūsdienu cilvēks tik tikko nošķir dienu no nakts, pasivitāti no aktivitātes. Bieži vien mēs pārceļam dienu uz nakti un ar dienai atbilstošās apziņas metodēm gri­bam izanalizēt un izprast dzīves nakts pusi, kaut gan tur ir pilnīgi citas likumsakarības. Tās var rūpīgi, pēc labākās sirdsapziņas pētīt, un mūsu pašu labā tas ir pat nepieciešams.

Tam, kas mokās ar bezmiegu, pirmāmkārtām ap­zināti jānoskaidro, kur meklējams cēlonis bailēm no miega: vai šai pusē, savās paša nelabajās domās un jūtās, vai viņpuses sfērā. Ja ir rasta atbilde, vieglāk būs rast sev palīdzību.

Diezgan bieži bezmiegam pamatā mēdz būt bailes tieši no paša miega, banāli bažījoties, ka varētu neatgriez­ties zemes virsū. Šai sakarā aicinām drusku paprātot. Tiklab miegs, ka ari orgasms ir mazas nāves, un palaikam cilvēks tos pārspīlēti iztēlojas par savai personai bīs­tamiem. Bet gan viens, gan otrs taču ir nepieciešami un dod viņam prieku un možumu, ja klāt bijusi mīlestība.

Samierināšanās ar dzīves nakts pusi, pamato­joties uz mīlestību un uzticēšanos Lielajam Noslēpumam, kas saistīts ar mūsu uzturēšanos tur, būs drošs un iedarbīgs līdzeklis, lai gulētu labi. Skai­tīšanai, ko viens otrs praktizē, dažādiem koncentrēšanās veidiem vai mantru meditācijai ir panākumi tikai vāji attīstīta intelekta gadījumā, jo jebkāds monotonums

bremze kreisas smadzeņu puslodes darbību un rada cil­vēkā noslieci uz vienpusīgumu.

Lai izveseļotos, vispirms pēc labākās sirdsapz­iņas sevi jāizpētī. Viss ir mūsu rokās — kļūme un uzvara. Gandrīz visi, kurus moka bezmiegs, baidās no nakts.

Ja miegs pārāk ieilgst, tas norāda uz citu problēmu. Tiem, kam grūti pamosties un piecelties, jāsaprot, ka iemesls tam ir viņu bailes no aktivitātes jaunajā dienā un tātad arī bailes no nepieciešamības uzņemties atbildību par darāmo. Tādus gadījumus sauc par bēgšanu uz Neapziņu.

Tā kā aizmigšana ir uz nāves robežas, pamošanos dēvē par mazu piedzimšanu jaunai apzinātai dzīvei kārtējā dienā.

Arī piedzimšanu, pāreju uz apzinātu dienas stāvok­li, var uzskatīt par mazu nāvi. Taču pašas problēmas atrisinājums atrodas vidū, līdzsvara punktā, un tikai te kļūst skaidrs, ka dzimšana un nāve ir vienotas katram indivīdam.

5.    Sirds

Sentēvu laikos bija svinīguma apdvesta mācība par sirdi. Tās apguve sākās ar rokas uzlikšanu uz sirds. Tad Skolotājs jautāja: "Vai tu jūti?" Un skolnieks atbildēja: "Jūtu." — "Tur pukst tava sirds, bet tie ir tikai pirmie klauvējieni pie Dižās Sirds vārtiem. Ja tu neieklausīsies savas sirds pukstēšanā, tevi nesagatavotu nomāks Dižās Sirds puksti." Tā vienkāršos vārdos tika dots pirmais norādījums, kur meklējams izejas punkts sevis izzināšanai. "Kaut tikai neaizmirstu sirdi, pārējais nāks pats par sevi," — tā skanēja cits norādījums par to pašu pilnīgošanos, kura pamatojas uz sirdi. Sirds ir mūsu organisma eksistences Alfa un Omega. Tā ir Dieva tro­nis un tilts uz viņu, uz tālajām pasaulēm un cilvēkam uz cilvēku. Tik augstu kādreiz vērtēja sirds nozīmi un uzdevumu.

Sirds temats ir tik svarīgs un lielisks, ka atzīstams par lietderīgu sīkāk iztirzāt dažus ar to saistītus filo­zofiskos aspektus.

Senatnes ārsti uzskatīja sirdi par organisma sauli, tāpat kā Saule tiek uzskatīta par Saules sistēmas sirdi. Saule nerimtīgi raida savus starus uz pasauli, kas ir ap to, un arī cilvēka sirds bez mitas staro. Tāpat kā uzlecošas saules stars vienā mirklī apgaismo visu apkārtni, tā arī labas, drosmīgas sirds stari vieš drošību un komforta izjūtu apkārtējos cilvēkos. Turpretī no sirds, kura iet ļaunuma ceļu, šausies ārā melnas šautras, iznīdēdamas siltumu, un tā gluži kā vampīrs izsūks dzīvības spēkus. Tāpēc labestības pilnai sirdij mēdz būt tik sāpīgi tāda vampīra klātienē. Lielā niknumā ļauna sirds var pat nomelnēt.

Sirds centrālais stāvoklis nav apstrīdams. Tā atro­das mūsu ķermeņa vidū, mazliet pavirzīta pa kreisi — tieši tur, kur cilvēks piedur pirkstu, ja grib norādīt uz sevi. Gudrie dziednieki vienmēr ieteica saviem skol­niekiem sākt pacienta izmeklēšanu ar sirdi, nevis otrā­di, uzsvērdami, ka saules pinums ir tikai Sirds Tempļa priekštelpa, bet pašas smadzenes un to darbības centri — sirds saimniecības. Neviens nespēj dzīvot bez sirds.

Jau sirmsenos laikos cilvēki saprata, cik liela nozī­me ir sirdij. Viņi zvērēja, likdami roku uz sirds. Mežo­nis, ēzdams dzīvu upura sirdi, uzskatīja to par augstākā spēka iemiesojumu un tādā veidā pēc sava prāta go­dināja sirdi. Kopš senatnes cilvēks cilvēkam sūta nevis "smadzenīgu" sveicienu un pateicību, bet gan sirsnīgu sveicienu un pateicību un pateicas no sirds. Taču tagad, mūsu dienās, kad it kā esam sasnieguši augstu attīstības fāzi, sirds ir pazemināta līdz fizioloģiskam orgānam un tiek rupji, vulgāri salīdzināta ar motoru, ar sūkni. Tā ir izmocījusies no visas tiesas, un kā vēl nekad tai ir vajadzīga jauna, sintezēta izpratne, lai varētu atrisināt daudz vesela un slima organisma problēmas.

Tāpat kā saulei, ari sirdij ir savs ritms, sava pulsā­cija. Sirds ritmu var uzskatīt par dzīvības ritmu. Ārsts droši var pētīt cilvēka rakstura iezīmes pēc dau­dzajām pulsa niansēm un toņiem. Pulss viņam pastāstīs, ka sirdi aptumšojusi liekulība, mantrausība, godkāre, patmīlība vai nežēlība, kā arī to, kāda ir iemīlēšanās, līdzcietības un žēlsirdības pakāpe. Nekas nepaliks apslēpts tam, kurš zina pulsa likumus! Te tad arī roda­mas stingri pamatotās ārsta zināšanas un iespēja efek­tīvāk palīdzēt sirdzējam vai aizsteigties saslimšanai priekšā.

Sirdsdarbība ir diezgan autonoma parādība, ko bez īpašas vingrināšanās nevar ietekmēt ar gribasspēku. Sinusa ritmam ir sava strikti noteikta amplitūda. Tas atgā­dina elpošanas ritmu, kaut gan šim otrajam ir daudz lie­lāka saistība ar gribas momentu. Ja tiek izjaukts sirds­darbības ritms, cilvēks jūt sirdi it kā kūleņojam vai lēkājam.

Var teikt, ka cilvēka organismam ir divi galvenie centri — augšējais un apakšējais, galva un sirds, prāts un jūtas. Pilnīgs un harmonisks būs tas, kam abas šīs funkcijas ir līdzsvarotas, kam tās papildina un bagātina viena otru. Cilvēks, kuru vada tikai prāts, šķiet vien­pusīgs, dzedrs un pat skarbs. Savukārt tas, kurš ļaujas vienīgi jūtām, rada neorganizēta, mūždien histēriski nervoza cilvēka iespaidu.

Zīmīgi izteikta jūtu polaritāte konstatējama pašas sirds sakarā. Ar to cieši saistīta ir spēja mīlēt. Mīlētājs plaši atver savu sirdi iemīļotajai būtnei. Un viņš var sirds robežas atvirzīt tik tālu, ka satilpina tajā visu pasauli, mīlēdams bezgalīgi, neizsakāmi un nesavtīgi. Šīs visu aptverošās jūtas sniedzas pāri tai polaritātei, kurai visur ir vajadzīgas robežas. Pretmets tādai sirdij ir noslēgta, nejūtīga, pat nežēlīga sirds. Tās īpašnieks nekad nespēs nevienam to dāvāt, jo tas nozīmētu dāvāt sevi. Gluži otrādi, viņš cenšas to nezaudēt un tāpēc visu dara labākajā gadījumā ar pussirdi. .

Ļoti simboliska ir arī sirds anatomija. Mūsu sirdi sadala starpsiena. Tāpat sirdsdarbības ritmam ir divi toņi, jo cilvēks piedzimstot jau ar pirmo elpas vilcienu tiek iekļauts polaritātē. Tad normālos apstākļos reflektoriski slēdzas ovālā atvere starpsienā. No viena liela sirdskambara un vienota asinsrites loka pēkšņi rodas divi un to jaunpiedzimušais bieži vien pārdzīvo kā vilšanos. Taču asinis, bagātinātas ar skābekli, izgājušas cauri visiem kambariem, atkal ieplūst vienā kopējā asinsvadā (aortā), nesdamas dzīvību pārējiem orgāniem un sistēmām. Tātad pat anatomija mudina saprast, ka sirds ir mīlestības un cienības simbols.

Vesels cilvēks parasti nemana savu sirdi. Tikai ārkārtējas situācijas (baiļu, prieka, mīlestības brīži) var likt tai drebēt vai straujāk pukstēt. Visos citos gadījumos tā cilvēkam atklājas ar dažādiem pārsitieniem. Lielākoties aritmija uznāk tādam, kurš neparko negrib pieļaut, ka viņu pārņemtu jūtas. Tas ir tas, kurš domās un darbos stingri balstās uz saprātu kā uz absolūtu dzīves normu. Tad nerealizētās jūtas pārsviežas uz somatisko jomu un sirds sāk neatlaidīgi traucēt savu īpaš­nieku, prasīdama, lai viņš pievērš tai uzmanību. Tādē­jādi viens vai otrs simptoms liek atgriezties pie sirds.

Sevišķi spilgti tas vērojams sirds neirozes gadījumā, ar to ir saistītas somatiski nepamatotas bailes, vai sirdī nav notikušas kādas pārmaiņas. Šī baidīšanās noved pie tā, ka cilvēks sāk pārspīlēti uzmanīt savu sir­di. Bailes no infarkta neirotiķiem ir tik lielas, ka viņi ir ar mieru tāpēc pārkārtot visu savu dzīvi. Šis piemērs rāda, cik gudri un ironiski slimība darbojas cilvēka labā. To, kurš sirgst ar sirds neirozi, bažas spiež pastāvīgi ieklausīties, vai tikai tā neapstāsies un vai viņš nepaliks pavisam bez sirds. Un neba velti slimnieks tā domā! Neiroze taču piespiež viņu likt sirdi savas apziņas cen­trā; tā to dara pati daba, un tas ir jāpieņem kā likteņa dāvana.

Ja cilvēks nevēlas vai neprot pārkārtot sevi un savu dzīvi, sākas ilgstoša slimības stadija un tās rezultāts ir asinsvadu sašaurināšanās un apkaļķošanās. Sirds šais gadījumos netiek pietiekami barota un tāpēc sauc palīgā. Medicīnā tad runā par stenokardiju. Kas ir tās cēlonis? Sirds asinsvadu šaurība ir līdzīga cilvēka aprobežotībai, bet cietsirdība var novest ari pie sirds pārakmeņošanās — kaļķi var apklāt to kā bruņas. Oriģināls un simbolisks ir medicīnas paņēmiens, ar ko

tā sniedz steidzamu palīdzību. Slimniekam dod nitro­glicerīna kapsulas, bet tā ir sprāgstviela. Nitroglicerīns tik tiešām saspridzina šaurumu asinsvadā un tādā veidā ļauj asinsvadam darboties normālāk.

Ir vēl spēcīgāk izteikta sirds trauksmes un sirds aicinājuma signālu ignorēšanas pakāpe, tāpat kā tad, ja cilvēku pārņem pastāvīgas bailes, mākslīgi apslāpējot dabisko jūtu izpausmi. Tad sirdsdarbība kļūt pilnīgi aritmiska, dažkārt arī ļoti palēnināta, un tas var izraisīt sirds blokādi, tātad ari nāvi jebkurā brīdī. Tādos gadīju­mos cilvēks ir spiests lietot sirds stimulatoru, un tādējā­di dzīvais ritms tiek apmainīts pret mākslīgu, bet māk­slīgais salīdzinājumā ar dzīvo ritmu ir tas pats, kas nedzīvs salīdzinājumā ar dzīvu. To, ko iepriekš darīja jūtu spēks, nu uzņemas mašīna. Tāds liktenis gaida visus, kas tapuši par sava egoisma un pieņemto modes, etiķetes, uzskatu normu kaitīgās varas upuriem.

Katrs zina, ka augsts arteriālais asinsspiediens vis­vairāk veicina miokarda infarkta rašanos. Parasti to piedzīvo tie cilvēki, kuros slēpjas agresivitāte un kuri līdz zināmam laikam šo agresivitāti apvalda ar gri­basspēku. Kritiskā situācijā agresīvās enerģijas sa­strēgums izraisa sirds infarktu, kas saplosa pašu sirdi. Infarkts ir aizturētu sirdspukstu vai jūtu summa. Tā laikā cilvēks ļoti izteiksmīgi pārdzīvo sava "es" pārāk augstu vērtēšanu un tajā dominējošā griba nošķir mūs no dzīvības upes.

Sirds deģenerēšanās, aptaukošanās un paplašinā­šanās notiek nepieļaujamu dzīves apstākļu dēļ. Sirds paplašināšanos var radīt labs, bet nepilnīgi izmantots

iekšējais potenciāls. Aptaukošanas ir nepiedodama parādība, kas jālikvidē. Labākais pretlīdzeklis būs nemitīgs darbs vispārības labā, attīstot sevī saprātīgu domāšanu un vingrinot jūtas.

Iepriekš minētais liek mums secināt, cik nepie­ciešami ir rast skaidru priekšstatu par sirds higiēnu; tā pirmām kārtām prasa labus darbus plašā nozīmē, bet pie tiem nevar pieskaitīt nekādas nodevības un ļaundarības veicināšanu, viltnieku un gļēvuļu un citu tumsas kalpu atbalstīšanu. Ir laiks godprātīgi paraudzīties pāri tirgum un krāpšanai, it īpaši — mīlestības jautājumos. Pati cil­vēka sirds ir pilnīgākais mīlestības, līdzsvarotības, vienības un pārveidības simbols. Pat anatomiski tajā attēlots Dzīves krusts. Tās apzināta pārveidošana jāsāk ar labiem darbiem, paturot prātā, ko tie var dot atsevišķiem cilvēkiem un visai cilvēcei. Atklājuši sirdi sev pašiem, ieklausīdamies tajā, viegli varēsim atšķirt labu no ļauna un tātad — mazāk kļūdīties. Atšķirsim svarīgo no nenozīmīgā un tādējādi saglabāsim vērtīgo enerģiju. Ne jau sevišķi notikumi dara sirdi smagnēju, bet gan veselas skrīnes sīku gruzīšu, kurus sanesusi pagājība vai tagadne. Garīga disciplīna un sirds nozīmes izpratne tuvinās cilvēku jūtu zinātnei. Kas gan visbiežāk brīdina no briesmām, kā ari no kļūdām un novirzēm, ja ne sirds! Tieši tā pati pirmā ietrīsēsies, nodrebēs un pati pirmā jautīs notikumus, turklāt ne tikai tuvos vien. Tieši tā ir vienotāja ar pasaulēm un cil­vēkiem, un tajā mājo centrtieces un centrbēdzes spēks.

Vingrinādamies darīt sirdi jūtīgāku un stiprāku, mēs varam sasniegt augstu stingras un nelokāmas

vīrišķības pakāpi ceļa uz cildenu mērķi. Tāda un tikai tāda sirds var iegūt saules imunitāti. Tas ir tāds orga­nisma stāvoklis, kurā tam nav bīstama nekāda inde un nekāda sērga. Visu padara nekaitīgu sirds uguns.

Mātes nēsā bērnus pie sirds, lai viņus nomierinātu, kaut arī nezina, ka, turot mazuli pie sirds, notiek spēcī­ga tās neredzamo staru iedarbība uz viņu. Jo rimtāka māte, jo stiprāka šī iedarbība.

Žēlsirdība un līdzcietība pret citiem apskalo sirdi ar dziedinošu gaismu, turpretī sevis žēlošana pārvērš to par sažuvušu augli. Nejūtīgu un neatsaucīgu cilvēku sirdis būs gan apkrautas ar lielām zināšanām, bet diemžēl — ne spārnotas.

Jūtas vienmēr gūs virsroku pār prātu, un tās jāpieņem par negrozāmu patiesību, taču te nevajag sajaukt sirds jūtas ar miesas kārību. Dzīves gaitā jāatceras, ka ikvienas jūtas rada enerģiju. Abpusējas to vēl desmitkāršo. Sentēvi dēvēja jūtas par spēka kalvi. Nelaidīsim garām arī mēs, XX gadsimta cilvēki, šo iespēju! Neaizmirsīsim sirdi! Atsevišķa cilvēka sirds no tā iegavilēsies, bet visas kopā tās pārvērtīsies par sauli un nesīs ilgoto mieru un izdziedināšanos daudz cietušajai zemei, kura devusi mums dzīvību.

Ieklausīsimies tajā, kas nerimusi klaudzina un ver vaļā Bezgalības Vārtus...

6.    Pazemināts asinsspiediens. Paaugstināts asinsspiediens. Hipotonija. Hipertonija.

Asinis ir dzīvības simbols. Asinis ir tās materiālās nesējas un individuālo īpašību izteicējas. Tās dēvē arī par īpašu dzīvības "sulu", kuras matērijas plātnītēs ir iekodēta cilvēku dzīves programma. Viens piliens asiņu ļauj noteikt pareizu diagnozi.

Asinsspiediens izsaka paša cilvēka dinamiku. Ap­lūkojot šo jautājumu, jāņem vērā abi pretējie kompo­nenti: tekošā jeb šķidrā konsistence, no vienas puses, un asinsvadu sieniņas, kas rada šķērsli un pretestību, no

otras puses. Asinis atbilst cilvēka individuālajai īpatnē­jai būtībai, bet asinsvadu sieniņas atbilst robežām (orientieriem), uz kurām virzīta personas attīstība un tai pretestībai, kura tiek pretstatīta šai attīstībai.

Cilvēks, kuram ir pārāk zems asinsspiediens, vispār neskar šīs robežas. Viņš pat necenšas pārvarēt šķēršļus, bet gan, gluži otrādi, cenšas izvairīties no tiem un tāpēc nesasniedz iespējamās robežas. Konflikt­situācijās tāds cilvēks drīz norimst vai pavisam atkāp­jas. Analoģiski atplūst arī asinis, un viņš var zaudēt samaņu. Tādējādi hipotoniķis ārēji ir nevērīgs pret jebkuru varu — pats atkāpjas un rada asins atplūdumu organismā, zaudē savu atbildību un līdz ar to pakļauj sevi sakāvei. Krizdams bezsamaņā, viņš pāriet no ap­ziņas stāvokļa zemapziņas stāvoklī, tā izvairoties no tikko kā bijušām problēmām. Viņa gluži vienkārši šeit vairs nav. Un rodas parasta operetes situācija: tai brīdī, kad laulātais draugs pēkšņi atklāj savu dzīvesbiedri kompromitējošos apstākļos, viņa negaidot zaudē samaņu. Visi klātesošie tūdaļ aizrautīgi cenšas ar ūdens, svaiga gaisa un ožamo sāļu palīdzību atdabūt viņu pie samaņas, jo kāda gan nozīme var būt kaut vai vis­asākajam konfliktam, ja galvenā darbības persona atro­das pilnīgi citā sfērā un tādējādi izvairās no jebkuras atbildības.

Visbiežāk hipotoniķim pietrūkst patstāvības, neat­laidības un drosmes. Nereti viņš noraida katru apkār­tējās pasaules aicinājumu uz cīņu un cieš sakāvi, kaut gan tikai tā ir vienīgā iespēja pacelt viņu augšup sava paša spēka centrā. Ari sekss attiecas uz šo sfēru, no kuras cilvēki ar zemu asinsspiedienu cenšas izvairīties. Jo sekss lielā mērā ir atkarīgs no asinsspiediena.

Ļoti bieži hipotoniķiem trūkst dzelzs asinīs un tāpēc tiek traucēta kosmiskās enerģijas apmaiņa. Prānu (kos­misko enerģiju), ko mēs ieelpojam līdz ar gaisu, dzelzs daļiņas palīdz asimilēt organismā un pārvērst bioenerģijā. Anēmija izpaužas tad, kad cilvēkam nav ie­spējas uzņemt no apkārtējās pasaules pilnvērtīgu dzīves enerģiju un pārveidot to darbībā. No iepriekš minētā piemēra izriet: slimība parādās kā indivīda pasivitātes alibi. Hipotonijas gadījumā visās mūsdienīgās saprātīgās terapijas procedūrās ar medicīnas preparātiem un citiem līdzekļiem (ārstnieciskā fizkultūra, masāža, berzēšanās ar suku, dažādas dušas un citi) tiek paaugstināts tonuss. Visas metodes ir saistītas ar enerģētiskā līdzsvara atjaunošanu un iedarbojas tik ilgi, cik ilgi tās lieto. Ilgstoši panākumi iespējami tikai, apvienojot iepriekš minēto ar iekšējo bezkompromisa lēmumu — visur drosmīgi, neatlaidīgi iet līdz galam, pakāpeniski paātrinot tempu un ievērojot pastāvību kārtējā mērķa sasniegšanā. No svārstīgi mirgojošām tiekšanās ugun­tiņām efekta nebūs. Par devīzi jākļūst gudrajo norādīju­mam: "Lai svētīti šķēršļi, ar tiem mēs augam!"

Gluži pretēji ir paaugstināta asinsspiediena simpto­mi. Eksperimenti pierāda, ka tas var paaugstināties ne tikai stresa situācijā vai ari palielinātas fiziskās slodzes gadījumā, bet pat iedomājoties vien par tiem. Jau tad, kad saruna tuvojas konfliktsituācijas apspriešanai, asinsspiediens strauji paaugstinās, bet izlīdzinās, tiklīdz pats cilvēks, apspriežot šo situāciju, sāk noskaidrot to. Iegūtās zināšanas šai vienkāršajā eksperimenta ļauj izprast dažādu hipertonijas veidu attīstības būtību.

Ja jau iztēle vien spēj paaugstināt asinsspiedienu un tas netiek pārvērsts aktīvā darbībā, tad ar laiku tas organismā rada hipertonusa stāvokli. Tādā gadījumā cilvēks ar savu iztēli ilgstoši uztur spriedzi organisma asinsvados. Viņš visu laiku gaida izlādēšanos, bridi, kad šī doma pāries darbībā, bet bieži gadās, ka dzīves apstākļi nerada šādu iespēju, tāpēc nomāktība paliek un cilvēks dzīvo fiziskās ciešanās. Hipertoniķis pastāvīgi atrodas uz konflikta robežas, neriskēdams likt lietā pieņemto lēmumu. Viņš stāv it kā tuvu tam, neieejot tajā. No psiholoģiskā viedokļa cilvēkam, kurš sev pamanījis asinsspiediena paaugstināšanās tendenci, jo drīz jāatdod sava lielā enerģija sabiedrības un paša labākajiem darbiem un lēmumiem. Pilnīgi realizējot savu enerģiju, cilvēkam veicas darbi apkārtējā pasaulē un arī asinsspiediens izlīdzinās. Rodas spiediena un pretestības atbilstība. Parasti hipertoniķis nerisina savas problēmas un konfliktus, bet tas savukārt nozīmē, ka enerģijas pārpalikums netiek pārstrādāts un, tāpat kā tvaiks rada spiedienu katlā, tā arī šī pāri malām plūstošā enerģija nomāc tās radītāju. Viņš drīzāk centīsies simulēt slimīgu aktivitāti ārēji. Tā mēs redzam, ka gan hipotoniķis, gan hipertoniķis cenšas apiet problēmas un konfliktus, bet tikai taktika viņiem ir atšķirīga. Hipotoniķis izvairās no tiem, neapzināti atkāpjoties, bet hipertoniķis apmāna sevi un apkārtējos cilvēkus ar savu ārišķīgo aktivitāti un dinamismu. Viņš cenšas patverties haotiskā darbībā.

Atbilstoši šai polaritātei zems spiediens biežāk sastopams sievietēm, bet augsts — vīriešiem.

Augsts asinsspiediens norāda uz aizturētu agresi­vitāti, jo naidīgums vai tikai tā elementi jau eksistē prāta priekšstatos, bet tā savukārt ir enerģija, kuru tas ne-izlādē darbībā. Tas ir pašapmāns, ja cilvēks nosauc savu nostāju par savaldīšanos, kaut gan tieši šī ir tā sintētiskā rakstura īpašība, kura notur asinsvados līdzsvaru. Agresīvie impulsi rada paaugstinātu arteriālo asinsspie­dienu. Ilgi aizturēta agresivitāte bieži vien rada sirds infarktu.

Asinsvadus, kas mūsu organismu nodrošina ar visu nepieciešamo, var salīdzināt ar dažāda lieluma upēm, upītēm un strautiem. Citādi izsakoties, tos var saukt arī par visu orgānu un sistēmu komunikāciju kompleksu. Mazas novirzes vienā sistēmā izraisa novirzes otrā vai pat visā organismā. Neprotot vai nevēloties kalpot vis­pārējam labumam, kā ari pārsniedzot savas pilnvaras vai iespējas, mēs zaudējam iekšējo līdzsvaru. Un atkal — viss ir mūsos, viss atkarīgs no katra iekšējās ievirzes. Vai nu augšup vai lejup — cita ceļa nav.

Pastāv zināma saistība starp asinsspiedienu un vecumu. Laika gaitā asinsvadiem pārkaļķojoties, tie sašaurinās un mazinās to elastība un tāpēc paaugstinās asinsspiediens. To aizkavēt var tikai prāta un sirds dzīvīgums, roku un kāju harmonisks kustīgums. Un tad arī vecums atkāpsies. Jo dzīvības eliksīrs ir mūsos.

7.    Maņu orgāni

Maņu orgāni ir ka vārti uz mušu novērošanas un uztveres spējām. Šie orgāni mūs saista ar ārpasauli. Reizē tie ir arī mūsu dvēseles logi, tās izgaismotāji un palīdz saskatīt arī sevi pašu. Apkārtējā pasaule, ko tver mūs maņu orgāni, kļūst par neapstrīdamu realitāti. Dažkārt tik ļoti ticam šādai realitātei, ka pārliecināt par lietu patieso stāvokli ir pilnīgi neiespējami.

Kā funkcionē mūsu uztvere? Aplūkosim dažus tās svarīgākos aspektus. Rūpīgi pētot, varam ievērot, ka ikkatrs maņu orgānu akts ar šai brīdī noslogotās šūnas vai šūnu grupas vibrāciju starpniecību raida ierobežotu informāciju. Par piemēru ņemsim metāla stieni. Skatoties uz to, uzmanību pievēršam tā melnganajai krasai, sajūtam metāla aukstumu, saožam raksturīgu smaržu, pārliecināmies, ka tas ir ciets. Bet, tiklīdz to sasilda ar degli, tā viss mainās. Atkarībā no karsēšanas ilguma krāsa mainās līdz pat ugunīgi sarkanai. Vairs nevēsmo aukstums, bet sveļ karstums. Un arī stieņa cietība it cita. Kas noticis? Mēs tikai izmantojām uguns enerģiju, kas savukārt paaugstināja elementārdaļiņu kustības ātrumu stienī. Pieaugošais šo daļiņu ātrums izmainīja ari mūsu uztveri, un mums atklājās pavisam citas, agrāk nemanītas priekšmeta īpašības.

Šis vienkāršais piemērs uzskatāmi parāda, ka mūsu izjūtu viengabalainība ir atkarīga ne tikai no mūsu uztveres orgāniem vien, bet lielā mērā arī no aplūko­jamā objekta elementārdaļiņu plūsmas ātruma un biežuma vai vibrācijas, kas savukārt izgaismo apslēptās īpašības. Vibrācijas, kas sasniedz mūsu maņu orgānus, specifiskajos receptoros izraisa kairinājumu, kas ar ķīmiski elektriskā impulsa starpniecību caur nervu sistēmas kanāliem virzās uz attiecīgajām smadzeņu daļām, šādi papildinot vizuāli uztverto. Vibrācijas pienāk no ārpuses, uztvertās informācijas modelis — no iekšienes; informācijas pārstrāde notiek starp šīm divām instancēm. Jebkurš minēto mezglu defekts ietek­mē summārās ainas kvalitāti. Tāpēc naivi būtu domāt, ka tā aina, ko mums devis vibrāciju informatīvais lauks, ir vispatiesākā. Turklāt arī šo, ar aci uztveramo esamības daļu mēs neesam spējīgi izmantot visā pil­nībā, jo redzes uztvere ir subjektīva. Divi cilvēki, vēro­dami vienu un to pašu priekšmetu, aprakstīs to pavisam atšķirīgi.

Daudz smalkāka un mīklaināka ir mušu maņu orgānu spēja uztvert to, kas notiek sapnī. Ik dienas, pa­modušies no miega, mēs ilgi brīnāmies par sapnī redzē­to un izjusto un par to, ka reizēm, pretēji saprāta loģikai, sapnis it kā pasaka priekšā to, kā atšķetināt daudzus dzīves samezglojumus.

Kas tas ir? Tikai māns un ilūzija? Vai varbūt tomēr tā kaut uz mirkli paveras reālās iespējas un īstenība? Kurš gan no dzīvajo vidus spēs argumentēti apstrīdēt citādu dzīves formu eksistēšanas iespējas citās pasaulēs? Pagaidām vēl nav iespējams kontrolēt redzēto, veikt šai jomā tīri zinātniskus izmēģinājumus, kā to var izdarīt eksperimentā ar dzelzs stieni. Viss paliek subjektivitātes ietvaros. Robežas starp "Es naktī" un "Es dienā" ir nepastāvīgas un neskaidras. Toties šeit, uz Zemes, viss ir stabils, visu var redzēt un dzirdēt un pat vēl izmērīt un izskaitļot ar matemātisku precizitāti. Tā cilvēce pakāpeniski ir radījusi rāmjus un robežas daudzās dzīves nozarēs. Šie ierobežojumi pamazām kļuva kā par cilvē­ka, tā ari par planētas evolūcijas spīlēm, īpaši postīgi tas ietekmēja filozofiju, reliģiju, mākslu un zinātni.

Tikai vienreiz mums pārskatāmā vēsturē Kristus apustuļi fiksēja fantastisku iespēju — matērijas pārveidošanos un atdzimšanu paša Glābēja garīgajā ķermenī.

Visi pieci maņu orgāni, ar kuriem mūs apveltījusi daba, ir grandioza palīdzība sevis paša un pasaules izzināšanas procesā.

Redzēšanas, dzirdēšanas, sajušanas un iztēles pre­cizitātes pakāpe līdz pat gaišredzībai kā dienā, tā naktī ir atkarīga no daudziem faktoriem, pirmām kārtam — no apziņas skaidrības. Godīga, vīrišķīga un neviltota vēlēšanās izzināt un pilnīgot sevi, paplašināt apziņu, piepildīs mūs ar gaismu, kas palīdzēs vairāk saredzēt, izgaismojot evolūcijā nepieciešamo. Ja mūsos ir tumsa, tad mēs riskējam paiet garām labākām iespējām un labākiem cilvēkiem, riskējam ilgi aizkavēties tumsā. Tikai uz priekšu un uz augšu! Tāda devīze ir tiem, kas vēlas iegūt Gora (gaišreģa) Aci.

8.    Acu slimības

Tagad pievērsīsimies dažiem acu slimību aspektiem. Ir zināms, ka pēc acs varavīksnenes var noteikt slimības diagnozi. Bet pienāks laiks, kad ārsts vai psihologs, izpē­tot pacienta acis, pilnīgi noskaidros arī viņa raksturu un individuālo struktūru. Labs, ļauns vai maģisks acu ska­tiens pierada to, ka acs ir ne tikai orgāns, kurš spēj uztvert gaismu, bet arī izstaro ko būtisku, aktīvi iedarbīgu.

8.1.    Tuvredzība. Tālredzība.

Visbiežāk sastopamie redzes traucējumi ir tuv­redzība un tālredzība. Tuvredzība parasti rodas jaunībā, bet tālredzība — vecumdienās. Jaunība nereti "tālāk parsavu degungalu neredz", tai pietrūkst spējas skatīt plaši un redzēt tālu. Sirmam vecumam vairāk raksturīga ir atturība, distancēšanās. Tāpat ir arī ar veca cilvēka atmiņu — no tās pēkšņi mēdz pazust paši svarīgākie notikumi, bet tā spēj lieliski un precīzi atcerēties sen pagājušas dienas.

Tuvredzība norāda uz to, ka šādam indivīdam ir pārlieku stipri izteikta subjektivitāte. Viņš uz visu raugās caur savām "personiskajām brillēm" un katrā jautājumā jūtas personiski aizskarts. Visu redzes loku centrē tikai uz sevi, nesamērojot ar apkārtējo pasauli. Var sacīt, ka cilvēks it kā samēro visu ar sevi, bet nevēlas sevi izzināt un kļūt par aktīvu šīs korelācijas vienību. Bieži viņa aizspriedumainā subjektivitāte izverd aizvainojumā kā aizsargreakcijā. Personības progress vēl vairāk tiek aizkavēts. Turpretī progresējošā tuvredzība gluži vienkārši piespiež cilvēku tuvāk apskatīt savu apkārtni, pietuvināt aplūkošanas objektu tuvāk acīm, degungalam.

Tam, kuram jācieš no tuvredzības, laikus būtu sev jāpajautā, ko viņš negrib saskatīt, kāpēc negrib saskatīt un sevi pārveidot. Savas subjektivitātes pakāpi katrs šāds cietējs var viegli noteikt pēc savu aceņu stiklu dioptrijām. Acenes ir protēzes, tātad — māns. Tādējādi — mākslīgi — tuvredzīgie koriģē sava likteņa jēgpilno projekciju ar visām tā peripetijām un izliekas, ka viss ir kārtībā. Lie­tojot kontaktlēcas, šis pašapmāns vēl vairāk pastiprinās.

Spītīga nevēlēšanās saskatīt un pieņemt visu eksistējošo tādu, kāds tas ir īstenībā, var radīt pilnīgu aklumu.

Senie ārsti ieteica pacientam tāpēc nemocīties, bet gan pieņemt savu nelaimi kā likteņa dāvanu. Jo ar šo aktu tiek dota iespēja kļūt redzīgam kā savā iekšējā, tā arī apkārtējā pasaulē, bet ciešanas, kas rodas līdz ar ie­robežojumiem ārējā dzīvē, apskaidro dvēseli. Tikai tā var izpirkt savu alošanos un aklumu. Bet vai gan cil­vēkam vajag izrādīt tik milzīgu spītību, lai pats kļūtu akls!

Grūtības, kas vecam cilvēkam jāpārdzīvo tālredzības gadījumā, var tikt kompensētas un atvieglotas ar skaidri aptvertu dzīves pieredzes izpratni, lēnprātības iemantošanu un ar pateicību Radītājam par šo pieredzi.

8.2.    Daltonisms

norāda uz to, ka cilvēks ir akls pret dzīves daudzveidību un košumu. Šie slimnieki ar patiku no­nivelē visas dzīves un citu cilvēku izpausmes. Paši būdami bezkrāsaini, viņi atņem spilgtumu arī visam sev apkārt, tā radīdami grūtsirdības atmosfēru. Sargieties no tādiem un palīdziet viņiem rast prieku!

8.3.    Konjunktivīts,

kā arī citi iekaisuma procesi norāda uz nobriedušu iekšēju konfliktu, kuru pats slimnieks stūrgalvīgi negrib saskatīt. Vai arī, gluži otrādi, lietodams viltīgus paņēmienus, grib to apiet. Un tikai asas sāpes acīs un netīkamās procedūras ar šiem jūtīgajiem orgāniem virza uz konflikta atrisinājumu. Jo drīzāk tiks atrisināts konflikts, jo drīzāk beigsies iekaisuma process acīs. Viss ir savstarpēji saistīts.

8.4.    Škielēšana

rodas, ja acu ābolu ass nav sakoordinēta. Abu acu tīklenēs rodas nesimetriski attēli. Bet, pirms mēs tos ieraugām, saprāts izlemj vienu no tiem atmest un izvēlas šķielējošās acs radīto attēlu. Būtībā cilvēks kļūst vienacis, viņš nespēj fiksēt otras acs redzēto. Lai aptver­tu veselumu un izveidotu savu viedokli, cilvēkam nor­māli jāredz divi attēli, divi punkti.

Šajā nepieciešamībā ir izteikta polaritāte. Un vajadzība ietvert divas pozīcijas.

Šķielētājs visu saredz vienpusīgi — labs vai slikts; jā vai nē; melns vai balts un tamlīdzīgi daudz ko citu. Viņš aizmirst, ka Viņa Augstība Dzīve ir gudrs pretējību saaudums. Tur ir tās spēks un evolūcijas priekšnosacījums. Katra cilvēka gudrības slieksnis ir viņa spēja apziņā ietvert pretstata pārus. Un nekāda mākslīga šķielēšanas korekcija redzi neizlabos, ja netiks iznīcināta defekta sakne. Tikai pacietība, kas sevī ietilpina visu, izdziedēs galīgi.

8.5.    Glaukomas

gadījumā acs iekšējais spiediens paaugstinās un redzes leņķis pakāpeniski sašaurinās. Slimības īstais cēlonis ir spītīga nevēlēšanās redzēt acīm redzamo. Cilvēks ir zaudējis apkārtējās vides uztveres plašumu,

viņš apzināti izveļas un saskata tikai populārāko vai mīļāko fragmentu no visa kopuma. Bet tas nozīmē apslēptu neapmierinātību vai, citādi izsakoties, neizraudātu asaru un nepiepildītu vēlēšanos psihisku spiedienu. Galīga nevēlēšanās saskatīt patiesību var kļūt par cēloni ari pilnīgam aklumam. Tik bargs ir likteņa sods — savas darbības rādiusu zaudē tie, kuri ir kļuvuši bezjūtīgi, pat cietsirdīgi pret apkārtējiem cilvēkiem.

Fiziskais aklums ir kā pēdējā iekšējā — garīgā — akluma manifestācija, kas izriet no paša apziņas dziļumiem. Dažās valstīs mūsdienīga operāciju tehnika (aparatūra un paņēmieni) ļauj nelielai daļai cilvēku, kuri cieš no akluma, atkal atgūt fizisko redzi. Bet ar to šī tik sarežģītā problēma nebūt netiek atrisināta. Ja nenotiks slimnieka garīga pārveidošanās, tad arī pēc operācijas iekšējā kaite periodiski izraisīs nepieciešamību operā­ciju atkārtot, kā ari visādi citādi sarežģīs cietēja dzīvi un aizvien liks sevi manīt.

Pamatojoties uz dziļām zināšanām par cilvēku, seno priesteru norādījums nākamajiem ārstiem bija viens: "Pirms sākat ārstēt slimību, visupirms ārstējiet apziņu!"

Acis ir īpašs, visizsmalcinātākais maņu orgāns, kas spēj gan izstarot, gan uztvert gaismu. Priesteri mācīja, ka tieši acis ir sabiezināta astrālās (zvaigžņu) matērijas daļiņa, kas izvadīta ārpus ķermeņa.

Cilvēka atveseļošanās noritēs jo ātrāk, jo godīgāk, skaidrāk un plašāk mēs spēsim saredzēt un aplūkot visu apkārtējo pasauli un cits citu, neaizraujoties un neļaujoties panikai. Tā ari ir īstā acu slimību profilakse.

Saudzēsim acis!

9.    Depresija

Tas ir sarežģīts komplekss jēdziens — tajā ietverta garastāvokļa nomāktība, drūmums, kā arī pasivitāte, kas ir tik raksturīgi tiem, kuri disponēti uz depresiju; līdzte­kus visam tam vēl ir vērojami daudzi fiziskas dabas simptomi. Visbiežāk konstatējamas šādas pazīmes: ne­no turīgas darbaspējas, drīzs pagurums, apātija, bez­miegs, ēstgribas trūkums, galvassāpes, sirds ritma trau­cējumi, radikulīts, sievietēm — mēnešreižu cikla traucējumi.

Cilvēks, kurš ieslīdzis depresijā, izjūt nemitīgu vai­nas apziņu, mēģina kaut ko uzlabot savā stāvoklī vai rast izeju no tā, kas viņu nomāc. Kas gan tā nospiež slimnieka sirdi un no kā ir atkarīga slimība, kāda tad ir izeja? Atbildot uz šiem jautājumiem, aplūkosim trīs jomas, kuras skar šo problēmu.

Agresija. Šī īpašība ir raksturīga tiem, kas ir dis­ponēti uz depresiju. Baiļu dēļ nerealizētā agresivitāte pārvēršas fiziskās sāpēs. Bet tas savukārt vēl papildus nomāc slimnieka psihi. Agresivitāte šai izpausmē kļūst par aizturi fiziskajā līmenī. Tā tiek vērsta pašam pret sevi. Šis ir spilgtākais gadījums, kad cilvēks pats ir vienlaikus enerģijas radītājs un tūlīt pat tās saņēmējs — kā sakāmvārdā: "Ko sēsi, to pļausi." Tādējādi fiziskais ķermenis kļūst reizē par sāpju un pārdzīvojumu uztvērēju.

Mēs vēlamies lasītājiem atgādināt, ka agresivitāte ir īpašs dzīvības enerģijas veids. Bailēs nomākta, nepārvei­dota kā smags slogs tā nospiež savu radītāju un nesēju. Psihiatri pūlas panākt, lai šāds cilvēks atgūtu zināmu aktivitāti. Bet depresijā ieslīgušais uztver šo palīdzību kā pārmetumu sev un noraida visu to, kas sabiedrībā rod at­zinību. Dzīvi noliegdams, šāds cilvēks cenšas apslāpēt savus agresīvos impulsus, vērsdams tos pats pret sevi, līdz beidzot viņš var nonākt pat līdz pašnāvībai.

9.1.    Atbildība.

Neskaitāmi novērojumi un aptaujas, kurās piedalījušies tie, kas mēģinājuši labprātīgi aiziet no dzīves, ļauj secināt, ka depresijas cēlonis ir cilvēka vēlēšanās izvairīties no atbildības, kā arī bailes to uzņemties.

Depresijas galējo pakāpi — pašnāvību — senā medicīna uzskatīja par dezertēšanu no kaujas lauka, par bailēm un nevēlēšanos uzņemties visu atbildību tiklab par pašlaik, kā arī savā pagātnē izdarīto. Tāpēc arī visu tautu priesteru norādījumi par pašnāvnieku bērēšanas rituālu ir strikti un skopi.

9.2.    Noraidīšana — Vientulība — Vecums — Nāve.

Šie četri cits no cita izrietošie, savstarpēji cieši saistītie jēdzieni ir galvenais tam, kurš cenšas izvairīties no sev pa spēkam neesošās līdzdalības dzīvē. Viss dzīvais — kustība, saskarsme ar citiem un prieks, ko tas vieš, it kā attālinās un parādās pretstats: apātija, vientulība, domas par nāvi, kas kā ēna seko viņam. Saslimušā konfliktu rada viņa bailes kā no dzīves, tā no nāves. Aktīvā dzīve ir saistīta it kā ar nemitīgu vainas un atbildības izjūtu. Ko darīt? Un atbilde atkal ir mūsos pašos, kā arī tajā sabiedrībā, kuras pārstāji mēs esam.

Senie dievreģi skaidri apzinājās paši un prata aiz­vadīt ari līdz citu apziņai domu, ka katra mūsu dzīve ir kā Svētā Gara dāvana, bet dzīvības izdzēšana uzskatā­ma par noziegumu tā priekšā. Dzīvība ir svēta un neaiz­skarama. Dzīvība ir dāvāta mums, lai tiktu veidota jauna individualitāte, kas atklājas konkrētā personībā. Pilnī­gojoties ir nepieciešama liela piepūle, ja mēs gribam sa­sniegt savu mērķi, un to neviens ne tikai nevar, bet arī nejaudā izdarīt mūsu vietā. Mācībā ir norādīts, ka dzīves nasta netiek dota lielāka, nekā cilvēks spēj panest. Te ir viens no Svētā Gara noslēpumiem un ari mūsu glābiņš. Tāpēc sirmseno laiku priesteru medicīna depre­sijas ārstēšanai ieteica cilvēkā pacietīgi audzināt ticību sev un saviem spēkiem. Liela uzmanība tika pievērsta agresivitātes transmutēšanai miermīlībā gan sevī pašā, gan attiecībā pret citiem, kā ari prasmē priecāties par mazumiņu. Tāpat īpaša vērība tika veltīta, lai sevī attīstītu pastāvīgu atbildību par ikkuru domu, vārdu, darbu. Un tika norādīts, ka, izvairoties no tā, mēs ieraujam sevi un ar mums saistītos cilvēkus nejēdzīgu seku bezdibenī. Tā cietēji soli pa solim tika ievadīti grūtajā pašaudzi­nāšanas ceļā. Izkopjot nepieciešamās īpašības, senlaiku dziednieki iepriekš minētajam pievienoja vēl prasmi tikt vaļā no iedomātām bailēm un rast sevī drosmi jebkurās briesmās, kā ari tik nepieciešamo gribasspēku, jo bez tā ne akmeni nevar izkustināt.

Tātad glābšanas ceļš ir apziņā, pašaudzināšanā, gribā un to nosaka mūsu vēlēšanās realizēt sevi grūtību pilnajā, daudzveidīgajā, bet tik interesantajā ikdienas virpulī.

10.       Kaislību vai māniju radītas slimības

Šim tematam jāpievērš liela uzmanība, jo pē­dējās desmitgadēs dažādas kaislības un mānijas ir ārkārtīgi savairojušās. Tās milzu ātrumā pārņem cilvēku un līdz ar to sarežģī dzīvi gan viņam pašam, gan ari citiem.

Visi māniju pārņemtie cilvēki bez mitas, konvul­sīvi un neatlaidīgi kaut ko meklē. Pati meklēšana jau nav peļama, bet viņi no tās pārlieku ātri pagurst, pār­trauc to un gala rezultāts ir tāds, ka cilvēks meklēto aizstāj ar surogātu — ar šķietamu rezultātu. Iecerētais mērķis tā arī ir palicis nesasniegts. Pretstatā šādiem cil­vēkiem literatūras un mitoloģijas galvenie varoņi, kuri arī bija meklētāji, piemēram, Odisejs, Dons Kihots, Parsifāls un citi, ir izturējuši ļoti grūtus pārbaudījumus un atgriezušies kā uzvarētāji.

Mūžsena gudrība mums vienmēr atgādina, ka mek­lēšanas process jāturpina, līdz ir sasniegts tā mērķis. Ir sacīts: tas, kurš meklē, nedrīkst aprimt, iekams nebūs radis meklēt, jo guvums viņu līdz sirds dziļumiem pārsteigs un iepriecinās un darīs pateicīgu. Tika arī no­rādīts, ka šis meklēšanas ceļš katrā ziņā ir saistīts ar da­žādām briesmām, jo būs jāiziet cauri visiem dzīves la­birintiem, pārvarot daždažādu tumsas kalpu pretestību. Taču, kad tiek gūta uzvara, visas grūtības un nedienas aizmirstas, staro prieks, bet mēs esam kļuvuši stiprāki un gudrāki. Šai pārtapšanā, kas notiek, cīnoties ar sevi un šķēršļiem, arī izpaužas dzīves skaistuma noslēpums.

Katrs no mums ik dienas izjūt savu un apkārtējās pasaules nepilnības smagumu, bet tāpēc jau nav jāceļ panika vai arī jāpaļaujas stingumam. Ir jārod izeja, jo bezcerīgu stāvokļu nav. Ir tikai mūsu prāta maldi. Tos, kuri izbīstas no savā ceļā sastaptām briesmām, ciešanām un šķēršļiem, bieži pārņem mānijas. Izbīlī viņi savas meklēšanas mērķi projicē uz kaut ko jau sa­sniegtu, tāpēc beidz meklēt un akli sāk tiekties pēc šī viltus mērķa un tam kalpot. Šādi sasniegtais nedod sāta sajūtu — ēstgriba taču rodas ēdot. Tāpēc cilvēks mēģina kompensēt meklēšanas procesu ar aizvien lielāku surogātu daudzumu. Tā viņš kļūst par narkotisko vielu, tabakas, toksisko līdzekļu, kā arī ēdiena un alkohola maniaku vai vergu.

Cilvēks, kurš apjēgtu, ka nonācis mānijas varā, spētu arī apstāties un sākt visu no jauna, bet viņš jau negrib sev atzīties, ka sajaucis mērķus! Bailes, bezat­bildība, tieksme uz ērtībām, apmātība un slinkums cieši tur viņu savās spīlēs. Katra aizkavēšanās ceļā uz izvirzī­to mērķi un jo sevišķi tāda, kas ir ieilgusi, var padarīt cilvēku par apsēsto. Šāds cilvēks jau ir apradis ar viltus ideju, kas to aizkavē ceļā uz mērķi. Un šis apsēstais savā netikumu lokā cenšas ieraut arī apkārtējos cil­vēkus.

Šādu apmātību un maldus rada daži faktori: nauda, virspusīgas zināšanas, pārticība, ērtības, panākumi sabiedrībā, iedzeršana, reliģiskie uzskati. Tam visam ir nozīme tikai tādēļ, lai uzkrātu dzīves pieredzi, bet tas var kļūt arī par patoloģiju vai māniju, ja tiek palaists garām brīdis, kad jāpāriet augstākā attīstības līmenī. Mānija ir bailes no jaunas pieredzes apgūšanas.

Tas, kurš savu dzīvi uztver kā ceļojumu, kas ar godu jābeidz, ir meklētājs, bet ne apsēstais. Šai ne sevišķi ilgajā ceļā jāatbrīvojas no visa, kas mūs verdzis­ki saista ar to, kas ir ap mums.

Par mūsu dzīves īstenajām Vadītājām jākļūst tikai visaugstākajai mērķtiecībai un samērībai.

10.1.    Ēdelība

Dzīve ir pastāvīgs darbs un nerimtīga mācīšanās. Harmonijai pietuvojas tikai tas cilvēks, kurš ir spējis saprast un iedzīvināt principu: ievēro mērenību kā garīgās un dvēseliskās, tā arī fiziskās barības (uztura) ziņā! Tā pakāpeniski un nemanāmi paplašinās apziņa. Bet garīgo barību var aizstāt ar materiālo. Diemžēl vēl

ir daudz jo daudz tādu indivīdu, kas izveļas pēdējo. Viņiem jāatceras, ka šāds dzīvesveids noved tikai pie uzblīšanas, sirds aptaukošanās un smadzeņu "tulznām".

Ja dzīves izsalkumu nevar remdēt pieredze, tad tas uzplijas miesai, un šis process izpaužas kā izsalkums pēc fiziskas barības. Taču fiziskās barības pārpilnība nespēj remdēt garīgo izsalkumu.

Iepriekšējās nodaļās bija vēstīts, ka mīlestība pir­mām kārtām ir prasme atvērt savu sirdi citam un ietilpināt viņu sirdī. Ēslis ir spējīgs tikai vai gandrīz tikai miesīgi "sagremot" mīlestību, jo viņa apziņa taču it neko nerada. Tiecoties pēc mīlas, bet paša sirdi turot aiz septiņām atslēgām un muti kā laidara vārtus virinot, turklāt pārlieku noņemoties tikai ar ēdmaņas sagādi, negausis uzblīst treknumā un tādējādi attālina iespēju tikt mīlētam.

10.2.    Alkoholisms

Potenciāls alkoholiķis tiecas uz veselīgu, bezkonfliktu pasauli. Viņa mērķis nebūt nav slikts, bet viņš vēlas to sasniegt, ignorējot visus konfliktus un problē­mas. Viņš nav gatavojies apzinīgi ieiet ar konfliktsituā­cijām tik pārpilnajā dzīvē, lai tās atrisinātu pats kā ar savu darbu, tā arī ar prāta piepūli.

Uzņemot alkoholu organismā, cilvēks it kā noslāpē sevī radušās problēmas un konfliktus. Reibinošie dzērieni uz noteiktiem smadzeņu centriem iedarbojas dažādi un tāpēc notiek nedabiska apziņas izlaušanās citā šīspasaules līmenī. No vienas puses, gan šī atraušanās no reālas dzīves, gan arī māņi rada skaistas un veselīgas dzīves ilūzijas. No otras puses, notiek nemitīga nervu sistēmas novājināšanās un tiek traucētas citu orgānu funkcijas. Un ar laiku degradējas arī pati personība. Tik dārgi — ar organisma veselību — jāmaksā par laimes ilūzijām un par bēgšanu pašam no sevis.

Itin bieži alkoholiķis meklē saskarsmi un cilvēcisku tuvību. Bet alkohola ietekmē rodas tikai tuvības karika­tūra, kas nojauc visus ierobežojumus, iznīcina arī sociā­los šķēršļus un tādējādi rada iespēju ātri "sabrāļoties", taču šī brālestība nav nedz noturīga, nedz patiesi dziļa.

Diemžēl alkohola cienītājs, tiekdamies uz cilvēku svēto brālību, kurā nav konfliktu un valda miers, šo cilde­no cilvēces sapni pats sagrauj un aizskalo ar alkoholu.

10.3.    Smēķēšana

Tabakas izstrādājumi tieši ietekmē elpošanas ceļus, bet elpošanas orgāni savukārt uztur kontaktus un regulē apmaiņas procesus organisma komunikāciju ceļos.

Analoģiska ir cilvēka darbība pasaulē. Lai atrastu sevi un savu vietu dzīvē, cilvēki sapņo par īstu saskar­smi ar sev līdzīgiem, par ceļojumiem uz tālām zemēm, par jauniem atklājumiem un par daudz ko citu, bet bieži vien pat nepapūlas tos īstenot. Tad ir vajadzīgs aizstājējs. Tukšos sapņojumus "palīdz" piepildīt ciga­rete.

Smēķēšana ir mēģinājums stimulēt un apmierināt daudzas apmaiņas un kontakta sfēras. Tā cigarete kļūst

par surogātu, nevis veicina patiesi brīvu un dziļu saskarsmi. Tirgoņi ar vilinošām reklāmas etiķetēm, kas ņirb uz tabakas izstrādājumiem, nav ilgi jāgaida. Viņi vienmēr ir tur, kur pulcējas ļaudis.

Un pienāk izvēles brīdis. Kāpēc gan jāmēro tik tāls ceļš — pēc sievietes, pēc drauga, pēc brīvības? Mazs gribas vājumiņš, un cilvēks kļūst par sevis un citu, kā arī atmosfēras indētāju. Un tas viss notiek tikai īslaicī­gas ilūzijas dēļ. Tādējādi cigaretes dūmi aizēno īsteno mērķi un reizēm pat sagandē visu dzīvi.

Un tad mūsu sirdsbalsij būtu jāsauc: apstājies,

atjēdzies un paveries visapkārt!

* * *

Mūsdienās daudzus cilvēku pretdabiskos ieradumus sīki jo sīki ir izpētījusi zinātne un atklājusi tiešu saistību starp tiem un slimībām, kuras šiem ieradumiem atbilst. Par smēķēšanas kaitīgumu, alkohola pārmērīgas lietošanas sekām, par narkotisko vielu graujošo iedarbību plaši ir informētas ļaužu masas, bet joprojām rūpniecība ražo tik postīgus līdzekļus. It kā prāva daļa cilvēces būtu sazvērējusies labprātīgi noindēt un demoralizēt sevi un visu planētu. Tās aizsargslānis jau izzūd. Vai nav pienā­cis laiks apstāties, kaut vai vēl pie liktenīgās robežas, un visiem līdzekļiem, kādi vien katram no mums ir, sākt gan sevis, gan visas Zemeslodes atveseļošanu!

Izglītots, stipras gribas cilvēks, kuram piemīt pienākuma un atbildības izjūta, taču ir tik brīnum jauks!

11.       Nieres

cilvēka organismā personificē partnerības problē­mu. Sāpes un slimības nierēs gandrīz vienmēr izpaužas tad, kad partneri ir nonākuši konfliktsituācijās. Un tas nav tikai seksuālais konflikts, bet visbiežāk — tāds, kas izraisās visās esības pasaules ikdienas saskarsmes.

Lai labāk izprastu nieru un partnerības savstarpējo saistību, pievērsīsim uzmanību psihiskajai sfērai. Un, ja problēma tiks atrisināta šajā sfērā, tad tā atrisināsies arī fiziskajā plāksnē. Pārdomas un novērojumi mums uzskatāmi liecina, ka mēs paši sevi itin bieži pazīstam vāji vai arī nepazīstam nemaz. Savas iekšējās būtības neierobežotās iespējas mēs projicējam tikai uz savu mazo "es", kaut arī mums ir jāizzina un jāpilnveido tieši šis iekšējais cilvēks. Un, jo agrāk, jo labāk. Ceļš pie viņa ved caur apziņas paplašināšanu. Iegūt skaidru ap­ziņu, izprast sevi — tas nav viegls uzdevums. Soli pa solim neapzinātais jānovada līdz apziņai un jāintegrē sevī, līdz tas kļūst par mūsu būtību.

Tādu apskaidrotu cilvēku senatnes filozofi dēvēja par androgēnu. Tas ir cilvēks, kurš, nenogurdināmi sevi pilnveidodams, ir spējis savā dvēselē sakausēt vienā veselumā kā vīrieša, tā arī sievietes īpašības. Nekādā ziņā nedrīkst sajaukt šo cildeno jēdzienu ar bezjēdzīgo hermafrodītu, kas arī vēl ir sastopams uz mūsu planētas. Iepriekš minētais attiecināms tikai uz psihisko, garīgo sfēru. Turklāt katrs cilvēks saglabā sev raksturīgo dzimuma pazīmi, bet neidentificējas ar to apziņā. Šo parādību spilgti ilustrē bērni, jo viņiem dzi­muma atšķirības ir, bet viņi tās neidentificē ar sevi.

Būt vīrietim mūsu izpratnē nozīmē apzināties sevi esam piederīgu pie vīrišķā pola ar visām tam raksturī­gajām iezīmēm. Bet mums ir jāzina, ka tad gluži automātiski viss sievišķais, kas arī ir ietverts mūsos, it kā atkāpjas ēnā. Līdzīgi ir arī ar sievišķo elementu. Un, ja mūsos pašos notiks veselīga abu elementu integrāci­ja, tad mūsu dzīve būs daudz pilnvērtīgāka. Par spīti tam, nemitīgais meklēšanas spēks un iekšējā balss liek izdarīt šos meklējumus arī fiziskajā sfērā. Tas taču ir tieši tas, kā pietrūkst mums pašiem. Un sākas sava atspulga medības. Tas atgādina aci, kas redz, ats­poguļojam objektu, bet mēs paši bez acs palīdzības nespējam saredzēt neko. Te slēpjas viens no dzīves paradoksiem, kurus mēs pat neapzināmies.

Vīrietis spēj apzināt savas dvēseles plastisko sie­višķo elementu tikai ar konkrētas sievietes starpniecību, bet sieviete — tikai ar konkrēta vīrieša starpniecību.

Ceļā uz dzimumu integrāciju gaidāma liela daudzveidība un dažādi pārsteigumi. Gadās, ka vienam partnerim vispārīgās attīstības līmenis ir daudz augstāks nekā otram. Šādā gadījumā par otra partnera mērķi varētu kļūt izaugsme līdz pirmā attīstības līmenim. Bet kas to deva! Mazais "es" itin bieži saceļas un pretojas, reizēm pārcenšoties mazināt partnera nozīmi. Labākajā gadījumā tas gluži vienkārši baidās zaudēt savu pelēcību.

Protams, ir ari spilgti gadījumi, kad satiekas divi cilvēki, kuri atrodas uz vienlīdz augstas apziņas attīstības pakāpes. Tad savstarpējā un individuālā inte­grācija notiek daudz vieglāk. Tā paver ceļu tālākai pilnveidei, jo tā ir bezgalīga.

Partnera sastapšana ir satikšanās ar neapzinātu mūsu dvēseles aspektu. Reizēm šīs dzīles ir tik dziļas, ka mums bail tajās ieskatīties un mēs bēgam no tā, kas mums lemts šai dzīves skolā, vai ari nomokām sevi, dzenoties tikai pēc ilūzijām.

Mūsu attieksme pret neapzināto vienmēr ir ambivalenta, un mēs no tā baidāmies. Ambivalenta ir arī mūsu attieksme pret partneri. Mēs viņu gan mīlam, gan neieredzam. Gribam viņu te pilnīgi iegūt, saplūst ar viņu, te — atbrīvoties no viņa uz visiem laikiem. Viņš mums šķiet reizē gan apbrīnojams, gan — atbaidošs. Galējību ir tik daudz, ka tās visas nav iespējams pat nosaukt!

Visās aktīvākās darbības un visās savstarpējas nesaskaņās mēs vienmēr iedarbojamies uz savu ēnu vai atspulgu. Tāpēc jau pretēji cilvēki savstarpēji tā pievelkas. Fizikas likums par magnēta dažādo polu savstarpējo pievilkšanos ir zināms katram. Tomēr aizvien esam pārsteigti, kad sastopam kopā vienu otram šķietami gluži nepiemērotus cilvēkus. Bet likums ir likums. Jo vairāk viņi sader kopā, jo vairāk viņos pretējību. Ja attīstīsim pacietību, tad daudzās nesaskaņas var kļūt par vienotības tilta balstiem. Un tikai tādā gadījumā mūsu attēls tiks atspoguļots visās tā niansēs.

Mūža beigās abi partneri kļūst par vienu veselumu vai vismaz — vairāk apskaidroti. Šajos gadījumos viņi vai nu apzināti, vai neapzināti ir spējuši integrēt savu apziņu.

Parasti sarežģījumi partneriem rodas tad, kad viņiem nav kopīgu interešu, mērķu un cementējošu mīlestības elementu un — kad abi partneri pārāk atšķirīgi izmanto savu partnerību. Turklāt situācijas var būt daždažādas. Viens partneris pastiprināti pilnīgo sevi un savu projekciju, bet otrs iestrēdz nevērībā pret to. Dažkārt iestājas atsvešinātības brīži, kas meklējošā dvēselē rada izmisumu. Sastopama ari patērētāja attieksme pret partneri. Mums jāsaprot — kamēr mīlestība grib būt vienpersoniska un egoistiska, kamēr tā ir virzīta uz ārējiem objektiem un izpausmēm, tā mērķi nesasniegs. Vislielākā un visvērtīgākā mūsu bagātība ir tikai tā, ko mēs paši īstenosim sevī. Un tikai tā ir neatņemama.

Mušu organisma ir vieninieku jeb nepāra orgāni (sirds, kuņģis, aknas, liesa, aizkuņģa dziedzeris) un pāra (plaušas, olnīcas, sēklinieki un nieres). Pāra orgāni tieši atbilst kontakta un partnerības tematam. Plaušas personificē saskarsmi un komunikāciju, bet olnīcas un sēklinieki reprezentē seksualitāti. Nieres atbilst part­nerībai kā sirsnīgai, ciešai, ģimeniskai tuvībai. Šīs trīs jomas personificē ari trīs sengrieķu jēdzienus par mīlestību. Philia — draudzība; Eros — seksualitāte; Agape — pakāpeniska divu iepriekš minēto jēdzienu (draudzības un seksualitātes) integrēšana vienotā psi­hiskā, garīgā veselumā — androginātā.

Visas vielas, kas nokļūst organismā, pamazām nonāk asinīs. Nieru galvenais uzdevums ir asins filtrā­cija, t.i., prasme noteikt organisma normālai funkcio­nēšanai nepieciešamos un pieļaujamos elementus, kā arī no ķermeņa izvadīt pārstrādātās un indīgās vielas. Lai organisms varētu normāli izpildīt šo sarežģīto un smalko uzdevumu, pati daba tam ir devusi veselu kom­pleksu fizisko un psihisko palīglīdzekļu.

Pirmais filtrācijas cikls darbojas pēc mehāniskā fil­tra vai sieta principa — šajā filtrā tiek aizturētas noteik­ta lieluma daļiņas. Šī filtra poru lielums ir tieši tāds, lai spētu aizturēt pašas mazākās olbaltumvielu molekulas. Otrs nozīmīgs un sarežģīts filtrācijas cikls bāzējas uz osmozes un spiediena attiecībām. Osmoze ir šķidruma spiediena izlīdzināšana un tā koncentrācijas pakāpes uzturēšana. Šo spiedienu izlīdzinot, nierēm organismā jāaiztur dzīvībai nepieciešamie sāļi un mikroelementi, no kā savukārt ir atkarīgs skābes un sārma pakāpes līdzsvars asinīs. Nekompetents cilvēks neizpratīs, cik svarīga nozīme dzīvības procesos ir šim līdzsvaram, kas veicina visu mūsu organisma sistēmu normālu funkcionēšanu. Visi bioķīmiskie procesi, dzīvības enerģijas izstrādāšana, olbaltumvielu sintēze un daudz kas cits ir atkarīgs no šā līdzsvara stabilitātes. Ar šo skābes un sārma balansa palīdzību asinis turas tieši vidū starp Iņ un Jaņ.

Pēc analoģijas likuma, visu var attiecināt arī uz partnerību. Tāpat kā nieres rūpējas par to, lai skābe (Jaņ — vīrišķais elements) un sārms (Iņ — sievišķais elemets) būtu noteiktā līdzsvarā, tā arī partneriem vienā otrā ar "filtrācijas" pieredzi jāatrod tas rezultējošais spēks, kas veicinātu kopīgu eksistēšanu un virzītu uz vienotību. Pats bīstamākais malds partnerībā ir uzskats, ka savstarpējiem konfliktiem nav nekā kopīga "ar mani". Tie, kas tā domā, riskē palikt tikai savā projek­cijā, neiepazinuši nepieciešamību un derīgumu, kuru reflektē šie atspulgi, lai palīdzētu pilnīgoties.

Ja tamlīdzīgi maldi sablīvējas, t.i, kļūst pastāvīgi, tad nieres sāk reaģēt uz to un neaiztur dzīvībai svarīgos elementus. Ar to arī ir izskaidrojami nefrīti* un glomerulonefrīti**. Tādējādi nieru slimība norāda, ka mēs savas partnerības sfērā neesam spējuši nojaust svarīgu problēmu esamību. Gluži tāpat kā nierēm piemīt spēja atšķirt no ārpuses iekļuvušos citas dabas elementus, arī cilvēka apziņai vajag iepazīt sevi part­nerībā, ja tā vispār vēlas evolucionēt.

Daudzveidīgi ikdienas dzīves piemēri ļauj mums pārliecināties, kāds sakars ir nierēm ar saskarsmi un partnerību. Tas attiecināms uz ieradumiem, kas iesak­ņojušies lielajā vairumā cilvēku, īpaša nozīme ir, pie­mēram, dzeršanai. Un nekāda brīnuma jau te nav, jo tieši šķidrums stimulē šo orgānu darbību. Arī psiho­loģiski saskarsmes iespēja kļūst vēl drošāka, kad tiek saskandinātas glāzes. Tāpat arī pāreja no "jūs" uz daudz tuvāko "tu" visbiežāk ir saistīta ar šķidruma iedzeršanas rituālu. Brāļošanās tiek "apslacīta". Cilvēcisku kontak­tu nodibināšana mūsu ikdienas dzīvē — gan tautas svēt­kos, gan kārtējā jubilejā — vēl joprojām ir grūti iedo­mājama bez kopīgas iedzeršanas. Ar iedzeršanu visur it kā tiek iegūta drosme savstarpēji tuvoties. Un cik nedraudzīgi šie kompanjoni uzlūko to, kurš nedzer vai dzer ļoti maz! Iedzeršanas gadījumos par labākajām parasti atzīst tās sīvākās un stiprākās dziras, kas stiprina un pārslogo nieres. Bet tādu dzērienu lietošanai bieži seko arī smēķēšana, kas vēl vairāk palielina saskarsmes iespēju.

Tas, kurš daudz dzer, izjūt savdabīgu nepie­ciešamību pēc partnera, bet "grādīgie" dzērieni galvā it visu sagroza un noved pie necienīgas izvēles, kas dzīvi sarežģī vēl vairāk. Un samaksa par šo vieglprātību var izpausties kā fiziskās, tā psihiskās ciešanās. Bet arī tad, cilvēk, viss vēl nav zaudēts! Apstājies, apdomā, sasprindzini gribasspēku un ar cieņu ej — "per aspera ad astra!" ("Caur ērkšķiem uz zvaigznēm!") Tikai pilnīgošanās ceļš kopā ar partneri, pašu saprāta un sirds stiprināts, izvedīs pie tām. Bet ceļa vektors lai ir līdz­svars, mērenība un Zelta Vidusceļš it visā.

11.1.    Nierakmeņi

Nierakmeņi veidojas, kristalizējoties dažādiem organismā pār­pārēm esošiem elementiem — urīnskābei, fosfātam vai kalcija oksalātam. Pastiprināta šķidruma lietošana izlīdzina akmeņu veidošanās bīstamību, jo pazemina elementu koncentrāciju un pastiprina to šķīšanu. Izveidojies akmens var nosprostot normālu filtrācijas šķīduma plūsmu un tādējādi radīt sāpju lēkmi — kolikas. Tas ir neapzināts organisma mēģinājums ar peristaltiku novirzīt bloķējošo akmeni uz urīnpūsli. Šīs sāpes ir līdzīgas dzemdību sāpēm vai arī stiprām zobu sāpēm. Tās vieš lielu nemieru un vēlēšanos kustēties. Ja ķermeņa kustības ir nepietiekamas, lai izvadītu akmeni, tad ārsts liek slimniekam vēl arī palēkāt. Ārsta galvenā terapeitiskā iedarbība pamatojas uz relaksāciju, siltuma un šķidruma pievadīšanu nieru apvidum.

Nierakmeņi veidojas no elementiem, kuri noteikti būtu jāizvada no organisma, jo tie jau ir nolietojušies, novecojuši un neko vērtīgu organismam vairs nespēj dot. Labi sacementējušies, tie kā aizsprosts iegulst no nierēm prom plūstošā pārstrādātā šķidruma ceļā. Šāda stāvokļa rašanos veicina cilvēka tendence iesprūst sen pagājušās, pārdzīvotās maznozīmīgās problēmās un dzīves situācijās. Tieši tas ir bloķēšanās cēlonis un rada tādu kā korķi. Ārsta uzstājība ir pareiza — tikai lēciens spēj atkal ievadīt vajadzīgajā gultnē un atbrīvot cilvēku no nevajadzīgās nastas.

Statistika rāda, ka ar nierakmeņu slimību visbiežāk sirgst vīrieši. Psihologi to izskaidro tādējādi, ka harmonijas un partnerības problēmas vīriešiem ir daudz grūtāk atrisināmas nekā sievietēm. Pati Daba sievietes ir pietuvinājusi šim risinājumam. Bet daudzas sievietes soda sevi ar savu ķildīgumu — tām akmeņi izveidojas žultspūslī.

Ārsta lietotos terapijas pasākumus nierakmeņu koliku gadījumā var attiecināt arī uz harmonijas problē­mas risināšanu partnerībā. Lietotais siltums ir pielī­dzināms visur ieplūstošai un visu sasildošai mīlestībai: sašaurināto asinsvadu, limfvadu utt. relaksācija jā­uzlūko par brīdinājumu, ka ir pienācis pēdējais laiks sirsnīgai atklātībai pret savu partneri. Un, visbeidzot, šķidruma lietošana, kas izraisa kustību un visu izlīdzi­na, ir kā neatliekama pašpilnveide. Par šķērsli nevar būt ne vecums, ne dienesta stāvoklis, ne reliģiskie uzskati, ne tautība.

11.2.    Mākslīgā niere

Kulmināciju nieru slimnieks sasniedz tad, kad nieru darbība apsīkst galīgi. Tad visas funkcijas, kas ir saistītas ar asiņu attīrīšanu no piesārņojumiem, uzņemas mūsu gadsimta izgudrojums — mākslīgā niere. Lieliski strādājošā mašīna kļūst par slimnieka partneri. Acīmredzot daudzi šā cilvēka dzīves gadi ir pagājuši mākslīgā partnerības spēlē. Iespējams, ka partneris nav licies uzmanības cienīgs vai arī ir dominējusi pārāk liela vēlēšanās būt "brīvam" un neatkarīgam no viņa. Nu cilvēks ir spiests mākslīgajā nierē rast to vienīgo "ideā­lo" partneri. Šis "uzticamais" partneris no metāla un plastmasas neziņo par savam interesēm un vajadzībām, neuzmācas ar jautājumiem, bet droši un teicami dara to, ko spēj. Taču — atkal nepatikšanas! Tu esi pastāvīgi atkarīgs no tā. Ne retāk kā trīs reizes nedēļā ar to jātiekas klīnikā. Bet, ja līdzekļi ļauj šo partneri iegādāties, tad tas katru nakti var gulēt blakus.

Lai cik tas skumji, tikai šai situācijā cilvēks vis­beidzot sāk saprast, ka viņam tik ilgi nebūs lieliska dzīves partnera, kamēr pats nekļūs pilnīgots! Un vai gan tas ir saprātīgi — domājošai būtnei nonākt līdz tādai kazuistikai?

*  nefrīts — nieru iekaisums.

**  glomerulonefrits — tāda iekaisuma pakāpe, kurā ir bojāti nieru kamoliņi vai arī audi, kas tos ietver.

12.       Vēzis

Tikai analoģijas kategorijās domājot, spēsim izprast, kas izraisa, veicina un ārstē vēzi. Skaidri jāapzinās, ka katrs no mums ir acīm redzams un konkrēts kopums (vienība no daudzām vienībām), kas reizē ir arī daļa no kāda cita, vēl lielāka kopuma (cilvēces). Šo kopumu savukārt veido daudzas citas kopuma vienības. Tā, pie­mēram, mežs (kā noteikts kopums) ir tikai daļa no vēl lielāka kopuma (ainavas), bet pats tas veidojas no neskai­tāmiem kokiem (daudz sīkākām kopuma vienībām). Pievēršot uzmanību pašam kokam, redzam, ka tas ir tikai meža sastāvdaļa un ka katram kokam ir savas saknes, stumbrs un galotne — tā sastāvdaļas. Stumbrs attiecas pret koku tāpat kā koks pret mežu vai mežs pret ainavu.

Aplūkosim cilvēku, kas ir cilvēces daļa un kam pašam ir daudzējādi orgāni un to sistēmas. Orgānus savukārt veido šūnas un to apvienojumi. Visur vēroja­ma spilgti izteikta hierarhiskā saikne starp kopumu un daļu, kā arī otrādi. Cilvēce no katra atsevišķa cilvēka gaida, ka viņš izturēsies tā, lai pēc iespējas vairāk veicinātu cilvēces izdzīvošanu un attīstību. Bet cilvēks pats, lai izdzīvotu, savukārt no orgāniem gaida to nor­mālu funkcionēšanu. Arī orgāns no šūnām, kas to veido, gaida tam jau dabas uzlikto pienākumu (funkciju) nor­mālu izpildi. Visi grib izdzīvot.

Šai hierarhijā, kuru varētu turpināt tālāk vai nu uz vienu, vai uz otru pusi, katrs individuālais kopums (šūna, orgāns, cilvēks) vienmēr ir zināmā pretrunā starp savu personisko dzīvi un pakļaušanos augstākai vienībai (subordinācija).

Katra kompleksā veidojuma (cilvēces, valsts, orga­nizācijas) funkcionēšana tiek virzīta uz to, lai visas tā sastāvdaļas pēc iespējas labāk pakļautos kopīgai idejai vai mērķim un kalpotu tiem. Dabisks ir secinājums, ka ikkatru sistēmu vai orgānu vājinās pat tikai dažu tā locekļu izstāšanās no spēles, kaut arī vienoto kopumu pagaidām tas nevājinās. Bet eksistē robeža, kuru pārkāpjot, rodas bīstamība, kas šo vienoto kopumu var izpostīt.

Vēsturiski uzskatāmi ir valsts iekārtu (formāciju) izdzīvošanas piemēri. Valsti spēj vājināt pat daži pil­soņi, kuriem ir parazītisks dzīves veids un kuri vēršas pret valsti, iesaistot šādā darbībā ari citus pilsoņus. Un, pieaugot šai ļaužu grupai, kuras mērķis ir pilnīgi pretējs valsts mērķiem, visai valstij rodas nopietnas briesmas. Kādu laiku valsts cenšas aizsargāt savu pastāvēšanu. Taču, ja tās mēģinājumi nevainagojas ar panākumiem, sabrukums ir nenovēršams.

Perspektīvā iespēja saglabāt valsti kā vienu veselu­mu nozīmē sadumpojušos pilsoņu grupu laikus saukt pie sabiedriskās kārtības, dodot tai visas iespējas piedalīties kopīgo mērķu sasniegšanā. Diemžēl itin bieži valsts lietotie rupjie un varmācīgie pasākumi citā­di domājošo apspiešanai vai iznīcināšanai nedod panākumus, bet drīzāk gan paātrina sabrukšanas proce­su. No valsts struktūras viedokļa opozīcijas spēki ir bīs­tami ienaidnieki, kuriem nav cita mērķa, kā vien izjaukt veco, labo kārtību un veicināt haosa izplatīšanos.

Bet šis ir tikai vienas puses viedoklis. Cilvēkiem, kuri sacēlušies pret valdošo kārtību, tas ir pavisam citāds. Un viņi to uzskata par vienīgo pareizo, ko arī vēlas īstenot. Valsts pieprasa pakļaušanos, bet grupas grib brīvību. Un var saprast kā vienus, tā otrus, bet nav viegli vienlaikus atbalstīt abu intereses, kādu no viņiem neupurējot.

Ar šais rindās ietverto jēgu nekādā ziņā nav domāts attīstīt nekādas politiskās vai sabiedriskās teorijas. Mēs vēlamies, paplašinot šauro redzes leņķi, uzskatāmi parādīt vēža attīstības procesu pilnīgi citā līmenī nekā līdz šim. Vēzis nav izolēts process, kurš izpaužas tikai tajās slimības formās un stadijās, kam medicīna devusi visiem zināmus nosaukumus. Tas ir daudz sarežģītāks un interesantāks process, kas aptver daudzas mūsu dzīves sfēras. Gandrīz visos citos slimību gadījumos vērojam tādu interesantu parādību, ka saslimušais organisms ar visiem iespējamiem līdzekļiem cenšas atbrīvoties no slimības. Un, ja viņam tas izdodas, mēs runājam par izveseļošanos, pretējā gadījumā — par nāvi.

Turpretī vēža audzējam attīstoties, ir novērojams pavisam kas cits — ķermenis pasīvi izturas pret šūnu patvaļīgo darbību — to pastiprinātu dalīšanos.

Sākumā tas nerada draudus visam organismam, jo šis process vēl noris sadraudzībā ar to. Bet laika gaitā vēža šūna, sava saimnieka neapstādināta un nepārvei­dota, sāk attīstīt un īstenot tikai savus mērķus, neko citu vairs neņemot vērā. Savu darbību tā veic saskaņā ar specifiku, kas piemīt orgānam, kurā tā ir ieperinājusies, pirmajā vietā izvirzot pašas izplatīšanos. Izturēdamās citādi nekā daudzšūnu būtnes locekle, tā atgriežas evolucionāri vēsturiskajā ziņā daudz agrākā eksistences pakāpē — kā vienšūnas veidojums. Šūnām ātri un hao­tiski vairojoties, tiek nojauktas morfoloģiskās robežas (rodas infiltrāti*) un šūnas pašas rada atbalsta punktus (izveidojas metastāzes). Pārējo — ignorēto — šūnu apvienojumu šīs šūnas lieto sev par barību. Vēža šūnu augšana un vairošanās reizēm notiek tik strauji, ka asinsvadi vairs nejaudā apgādāt tās ar uzturvielām. Tādā gadījumā vēža šūnas, izmantodamas rūgšanu, no skābekļa elpošanas ātri pārkārtojas uz daudz vienkāršāku elpošanas veidu, ko jebkura šūna spēj radīt vienīgi sev.

Ļoti "veiksmīgā" vēža šūnas izplatīšanās beidzas tikai tad, kad tā jau "apēdusi" sev kā barošanās vidi pakļauto cilvēku. Tas uzvaras gājiens līdz tam brīdim, kad organisms galīgi zaudē spēkus, vienmēr ir "veiksmīgs". Barošanās resursu izsīkšana ir tās nāve.

Rodas jautājums: kāpēc gan var pienākt tāda reize, kad šāda pilnīgi vesela šūna pēkšņi satrakojas un veic iepriekš aprakstīto ceļu? Kā vesela organisma vai orgā­na paklausīgai loceklei tai jāveic savs noteikts darbs un tam jāsignalizē par sajustiem traucējumiem, lai tos likvidētu. Ilgu laiku šūna tā arī darbojas. Bet tad reiz notiek tā, ka veselums tās "acīs" zaudē pievilcību un sākas dumpis. Katra šūna taču ir brīva un neatkarīga, tāpēc dara, ko vien grib. Un tai radusies ideja ar savu neierobežoto izplatīšanos kļūst nemirstīgai. Kāpēc gan to neizdarīt? Veselums tādā gadījumā kļūst idejai par traucētāju un ierobežotāju. Turklāt pārsteidzoši ir tas, ka šūna it kā atceras savu iepriekšējo brīvību un atgriežas pie primitīvas eksistēšanas. Tā ar pilnu jaudu kaismīgi tiecas pakļaut līdz šim eksistējušās vienotības un kopības intereses tikai savai gribai un nekautrīgi sāk īstenot savu brīvību.

"Veiksmīgā" virzība, kuras acīm redzamo kļūmīgumu pirmoreiz izdodas atklāt ļoti vēlu, visbei­dzot liek pamanīt, ka, upurējot citus un izmantojot tos par barotni, beigas ir klāt arī pašai. Vēža šūna eksistē un darbojas tikai tik ilgi, kamēr tā ir stāvokļa noteicēja. Tiklīdz par noteicēju kļūst viss veselums, ļaundabīgajai šūnai pienāk gals.

Iepriekš minētais liecina par liktenīgām sekām, ko var radīt šāda attieksme pret brīvību un nemirstību. Tādējādi, atrisinot divu polaritāšu — "es" vai "kopība" — problēmu, vēzis tiek pilnīgi sakauts. Cilvēks šīs nelaimīgās problēmas risinājumu rod ar ārkārtīgām grūtībām. Soļodams pa dzīvi, viņš taču ir raudzījies uz sevi tikai no šo divu alternatīvu aspekta, bet dzīve ir gudra un daudzveidīga. Atsacījušies no vecās sabiedrības vai paziņas, mēs pārāk vēlu ievērojam, cik tie mums tomēr nepieciešami.

Vēža slimniekam nebūt nav bijusi vēlēšanās upurēt sevi vēža šūnai, bet arī tai nav bijis tādas aizrautības, lai savu dzīvi upurētu cilvēkam. Kā cilvēkam, tā arī šūnai ir vienlīdz brīnišķīgi argumenti, tikai viņu viedokļi ir pavisam atšķirīgi. Abas puses grib dzīvot un aizstāvēt vienīgi savas intereses un priekšstatus par brīvību. Tādēļ katra puse ir gatava upurēt otru, bet ne sevi. Tas spilgti izpaužas piemērā par valsti, kurā ir divas parti­jas, kas viena otru neņem vērā, tādējādi novājinot gan sevi, gan valsti kopumā.

Parasti ārstniecības pasākumi tiek veikti, lai vēža šūnu iznīcinātu. Šai arsenālā ir iekļautas atbilstošas operācijas, apstarošana, ķīmiskā terapija. Un tas ilgst, kamēr vien to var izturēt sirgstošā cilvēka organisms. Un, ja tomēr vēža šūnas uzvar, tad tās upurē cilvēku.

Vēzis uz mūsu Zemes ir vecum vecs konflikts. Divkājaino tēze "apēst vai pašam tikt apēstam" eksistē jau sen. Vai gan mēs jelkad esam padomājuši par vēža šūnas rupjo rīcību un nežēlību, kā ari par to, cik tuvredzīga ir šī vēža šūna, ka pati sevi ved uz nekurieni? Un vai mums ienāk prātā, ka itin bieži paši uzvedamies kā vēža šūna, cenzdamies izdzīvot pēc šīs šūnas teorijas? Tieši te arī ir meklējama vēža slimības atslēga. Un nav nejaušība, ka šī slimība mūs­dienās ir tik plaši izplatījusies. Ļaundabīgās slimības — tā ir mūsu kolektīvā portreta patiesā seja.

Mūsu gadsimtam raksturīga ir īsta ekspansija. Politiskajā, reliģiskajā, ražošanas un personiskajā dzīvē cilvēki cenšas izvērst kā savus mērķus, tā arī intereses, neņemot vērā objektīvos ierobežojumus. Turklāt tiek lietota rafinēta cenšanās visur iedibināt savus atbalsta punktus (metastāzes). Un jo bieži tie dod neierobežotu iespēju gūt izdevīgumu un iedzīvoties. Kā audzēja šūna tiecas drīzāk ieņemt vairāk atbalsta punktu, tāpat arī cil­vēks nereti dzītin dzenas pēc dažādiem labumiem. Komunikāciju sistēma veicina sakarus ar dažādām val­stīm un tautām. Ir tādi cilvēki, kuri ērti un izdevīgi aplidojuši visu pasauli, bet nav iepazinuši prieku, ko dod sazināšanās ar kaimiņu vai partneri, bet galvenais — nav iepazinuši paši sevi. Aizmirsuši vienotības jūtas, viņi reizēm nezina, kā un kur pavadīt brīvo laiku. Toties azartiski ražo un ražo pat par daudz preču un pārtikas produktu, lai tikai manipulētu ar cenām, pat iznīcinot šos ražojumus, — lai tikai saglabātu šīs cenas! Mūslaiku valdošā filozofija nezina citu mērķi kā vien attīstība un progress. Strādā, pētī, eksperimentē, bet kāpēc, kā dēļ? Progresa vārdā! Kāds mērķis ir progre­sam? Vēl lielāks progress! īstenībā cilvēce atrodas tādā progresa trasē, kurai nav mērķa.

Milzu aklums un tuvredzība ir raksturīgi lielum lielam vairumam mūsdienu cilvēces, kas ne ar ko neatšķiras no vēža šūnas un tās izdarībām. Gadsimtiem ilgi daudzi jo daudzi divkājaino pārstāvji kā saimnieki nežēlīgi ekspluatējuši apkārtējo vidi, lai tikai stimulētu sabiedrisko ekspansiju. Pašlaik jau sācies tāds kā atskurbuma brīdis, kad mēs beidzot esam konstatējuši, ka Dabas nāve neapstādami nozīmē arī mūsu pašu bojā eju. Tik tiešām apbrīnojami, kur planētas maitātāji rod vīrišķību tik drosmīgi apdraudēt sevi ar vēzi? Vai tā ir bērnišķīga naivuma vai arī gara tumsības izpausme?

Vēzis — tas ir mūsu patiesais spogulis, kas nežēlīgi un nepievilcīgi atklāj gan mūs, gan ari mūsu ceļa beigas. Vēzi nevar tāpat vien iznīcināt, tas jāizprot apziņas līmenī, apzinoties gan sevi, gan ari to, ko paši esam sastrādājuši. Cilvēkam vienmēr ir vēlēšanās sasist spoguli, ja viņu neapmierina attēls. Un ko tas dod?... Cilvēkam bez jebkādiem kompromisiem ir jāapzinās, ka vēža rašanās cēlonis slēpjas viņā pašā. Ļaundabīgais audzējs — tā ir pati lielākā iespēja atklāt savas kļūdas un misēkļus. Jācenšas uzmanīgi un pacietīgi pārskatīt un atklāt tā "konspekta" vājās puses, kuru līdz šim esam lietojuši gan mēs, gan — vēzis.

Liela ir mūsu atkarība tiklab no kopuma, kā arī citam no cita. Gadu simtiem ilgi pastāv visaptverošā Vienotība. Tā ir Visumā eksistējošo saskaitāmo summa. Šī Vienotība dod dzīvību daudzveidībai, kuras ikkatra daļa ir un paliek Vienotības sastāvdaļa un ar apslēptām saiknēm ir vienota ar to. Diemžēl vēža slimniekam nav šīs izpratnes, tāpēc viņš ir spiests savu kļūdaino vienotības izpratni dalīt ar vēzi. Un, jo vairāk viņa "es" apziņā norobežojas no Vienotā, kurā pašam ir tas gods būt par tā daļu, jo dziļāka ir šī zaudēta veseluma izjūta. Ar laiku viņā nostiprinās un "sacietē" ilūzija, ka viņš pats ir nozīmīgs centrs un ka viņam ir pa spēkam veikt neiespējamo, nemaz neņemot vērā dabas likumus, apkārtējos apstākļus un cilvēkus.

Bet patiesībā tā īsti savrupināta Kosmosa esība nekur nav sastopama, jo viss ir savstarpēji grandiozi savijies ritošos mūžības ciklos. Cik lielā mērā mēs sevi atvirzām no vienotā veseluma, tik ari zaudējam savas esības pirmcēloņa atgriezenisko saiti. Tādos gadījumos ego cenšas pilnīgi apmierināt tikai savas prasības un citiem diktēt ceļa virzību... Tādam "es" labs ir tikai tas, ar ko var vēl vairāk norobežoties. Un to viņš dara tikai sevis dēļ, jo viņu vajā bailes kļūt par vienu no visiem. Jo tas taču ir ego nāves vēstnesis. Ja uzmanīgi pavērosim, tad redzēsim, ar kādu apdomu un pat ar inteliģentiem paņēmieniem aizstāvas un savu eksistēšanu attaisno egoists, izmantodams pat svētas teorijas un modernus uzskatus. Tā aizbarikādējies, tāds "es" var nodzīvot gana ilgi, citus maldinādams. Iepriekšminētais rāda, ka ceļā uz mērķi "es" un "tu" ir jāņem vērā eksistējošās polaritātes. Mērķi, kuru dēvē­jam par Vienotību, var sasniegt vienīgi, upurējot savu "es". Jo, kamēr eksistē "es", eksistē arī "tu". Un tik ilgi mēs izjūtam pretrunas.

Lai atdzimtu garā, visupirms jānomirst šai mazajā "es".

Islāma mistiķis Rūmi šo tematu vispārina ar brīnišķīgu un aizkustinošu nostāstu. "Vīrietis piegāja pie iemīļotās sievietes durvīm un pieklauvēja. Balss jautāja: "Kas tur ir?" — "Tas esmu es," viņš sacīja. Sekoja atbilde:

"Man un tev šeit nepietiek vietas." Un durvis pali­ka slēgtas. Pēc grūtībās un vientulībā pavadīta gada vīrietis atkal atnāca un pieklauvēja. Tā pati balss iekšpusē vaicāja: "Kas tur ir?" — "Tu," skanēja atbilde. Un šoreiz durvis viņam tika atvērtas.

Tikmēr, kamēr mūsu "es" bez mitas tieksies pēc tādas dzīves, kuras mērķis ir tikai laupīt, sagrābt, mēs vienmēr, agrāk vai ari mazliet vēlāk, cietīsim sakāvi tāpat kā vēža šūnas. No parastām šūnām tās atšķiras ar to, ka par augstu vērtē savu ego. Šūnas kodols korelē ar tās apziņu. Nav lieki zināt, ka ļaundabīgā audzēja diagnosticēšana pamatojas uz šūnas kodola morfoloģiskām pārmaiņām. Šīs kodola pārmaiņas atbilst pārlieku augstu vērtētai egocentriskai domāšanai. Tas ari ir galvenais slimības simptoms, kas izpaužas mūsdienās.

Vēža šūna meklē savu mūžīgo dzīvi materiālajā izaugsmē un ekspansijā. Tās nesējs veic ko līdzīgu. Abi neapzināti kaut ko meklē tikai matērijā... Bet ko īsti? Dzīvi — visā tās krāšņumā! Kāds paradokss! Jaucot sa­turu ar formu, vēlamo saturu cenšas iegūt, forsējot formu. Tas nav nekas cits kā rūgts pašapmāns... Reiz tālā senatnē cilvēcei tika mācīts, ka ir nepieciešams upurēt formas aspektu, lai visbeidzot piepildītos ar sa­turu.

Sevis izzināšanas ceļā katram jāiegaumē tas, ka "es" vai tūkstošveidīgais ego (patība) nav neatkarīga būtība. Tā ir tikai daļa no mums, turklāt — zemākā, kas nezina citas daļas. Mūsu būtība jeb augstākais "es" ir spējīgs saprast, ietvert sevī visu un visus neierobežoti — līdz bezgalībai. Tas ir sintezēts un draudzīgs. Tāpēc mums nav jābrīnās, ka ego lieto daždažādas viltības, lai tikai noturētos, kaut arī šķietamā, tomēr personības varenības stadijā, izmantodams jebkurus tam piee­jamos līdzekļus.

Tikai sīvā kaujā uzvarot patību sevī pašā, izcīnām spēju uzupurēties. Bet dzīve ir ārkārtīgi gudra, tās atsi­tieni nekļūdīgi trāpa tiem, kas ir vainīgi dzīves dižo likumu priekšā. Tādējādi tie, kas ir sākuši apzinīgi iedziļināties svēto esības aspektu studēšanā un pēc tam arī to lietošanā, bez pienācīgas savu negatīvo īpašību pārveides, kopā ar saviem sekotājiem tiek bargi sodīti. Mazais "es", kas piepildīts ar iedomību un lepnību, nekad nespēs īstenot patiesi cildenu mērķi. Tikai nedaudzi dzīvajo vidū pilnīgi atzīst, ka viņu "es", ar ko viņi identificē sevi pašu, nekad neizcīnīs uzvaru. Diža nodarbe prasa arī dižu upuri no sevis.

Lielākajai daļai cilvēku ir bail no nāves, un tas liecina tikai to, ka mēs vēl pārāk identificējam sevi ar savu "es". Bet cik nožēlojami maz mēs zinām par savu būtību, kaut gan Zemi apdzīvojam jau daudzus miljonus gadu! Tik sasāpējušās vēža problēmas atri­sinājums ir rodams tieši šais zināšanās par sevi pašu.

Un tikai tad, kad mēs sākam apzinīgi, soli pa solim izzināt sevi kā veselumu (kopumu), sarežģītu un pretrunīgu būtni un līdz ar to — savu aprobežotību, tikai tad visbeidzot sākam sevi apjaust kā veseluma daļu. Un sākam apzināties un uzņemties atbildību par šo kop­umu. Izpratnei attīstoties, sākam reāli apjēgt, ka šā veseluma vai vienības labklājība ir arī mūsu labklājība,

jo mēs reize esam gan veseluma daļa, gan arī pats veselums. Tā katra šūna organismā saņem kopīgu ģenētisko informāciju. Taču tai, savukārt, skaidri jāsa­prot, ka tā patiesi ir arī veselums, kā māca hermētiskā** filozofija. Mikrokosmoss ir līdzīgs makrokosmosam.

Bieži vien nāvējošas ir aplamās pārdomas par "es" un "tu" atšķirību, kuras rada šā "es" visvarenības un visatļautības ilūziju. Šim "es" izdabā vāja rakstura cil­vēki un kļūst tam par barotni. Taču īstenībā "es" un "tu", daļas un veseluma liktenis ir nedalāms. Jo nāve, ko vēža šūna gatavo organismam, kļūst arī par tās nāvi, tāpat kā apkārtējās vides nāve ietver sevī arī mūsu pašu nāvi. Taču vēža šūna stūrgalvīgi tic savai "zvaigznei", tāpat savai "zvaigznei" tic arī cilvēki. Tāda ticība ir lik­tenīga.

Par pašu galveno starp visiem pārējiem un jo svarīgākajiem ārstniecības līdzekļiem mēs nosauk­sim mīlestību. Ar savu gaismu tā spēj izgaismot tumsu, kas ir mūsos, tā palīdzēs atklāt mūsu izveidotos ie­robežojumus un barikādes; ielaist sirdī citus un sasildīt tos, lai mēs kļūtu vienoti ar tiem. Tikai tad radīsies brālīgums. Tas, kurš patiesi mīl, neizvirza savu "es" pir­majā vietā, jo izjūt tieksmi pēc veseluma un vienotības. Tas attiecināms ne tikai uz cilvēku, bet gan uz visu, kas eksistē. Tie, kuri patiesi mīl dzīvniekus, uzskata par pil­nīgi neiespējamu .raudzīties uz tiem no ēdāja viedokļa. Tā nav saldena pseidomīlestība, bet gan — mūsu būtības dzīlēs apzināta aktīva šīs kopības izpratne.

Vēzis parasti norāda uz cilvēku, kam piemīt psei­domīlestība. īstai mīlestībai raksturīga ir spēja pārvarēt

visas robežas un šķēršļus. Tajā apvienojas un saplūst visi pretstatījumi. Tā izplata savu brīnumaino ietekmi uz visu dzīvo, un tā nebaidās no nāves. Mīlestība ir dzīves kvintesence. Tam, kurš nav savā apziņā pār­dzīvojis tādu mīlestību, nemitīgi draud briesmas ieslīgt tikai miesīgā mīlā vien, kurai sekas būs nenovēršams vēža uzbrukums.

Arī vēža šūna tāpat pārvar visas robežas un šķēr­šļus un nebaidās no nāves, drosmīgi iedama plašumā un dziļumā. Taču vēzis ir mīlestība uz maldu pamata.

Iegaumēsim: pilnība un saplūšana vienā veselumā var īstenoties tikai apziņā, nevis matērijā.

Matērija ir tikai apziņas ēna un gluži veltīgi ir cen­sties pierādīt pretējo. Formu pasaules iekšienē cilvēks nekad nespēj pilnīgi īstenot to, kam ir nemainīgs pamats.

Lai kā pūlētos tie, kas vēlas pasauli darīt labāku, tā neatveseļosies, kamēr netiks atrisinātas problēmas un konflikti visas cilvēces līmenī. Nekad cilvēce nebūs vesela, ja netiks atrisināts dzīvības un nāves jautājums. Nekad nebūs visaptverošas mīlestības, ja mēs nepār­varēsim tos ierobežojumus, kurus rada formu pasaule. Un visus šos mērķus sasniegt un problēmas atrisināt var katrs un jebkurā laikā, rūpīgi izpētot sevi un visu ap sevi. Guvuši lielāko uzvaru — uzvaru pār savu mazo "es", mēs kļūstam brīvi. Un ne velti gudrajie ir teikuši, ka "brīvība ir kā paradīzes putns, kurš dzied tikai tajās sirdīs, kas atbrīvojušās no patības".

Atcerēsimies, ka arī vēzis respektē mīlestību, bet tikai īstu. Un īstas mīlestības simbols ir sirds. Sirds — tas ir vienīgais mušu fiziska ķermeņa orgāns, kuram vēzis uzbrukt NEVAR!

* Audu sabiezējumi un to apjoma palielinājums, ko rada šūnu elementu vai šķidruma iespiešanās un uzkrāšanās audos.

** Tā ir filozofija, kuras pamatlicējs ir Hermejs Trismegists.

13.       Grūtniecība un tas problēmas

13.1.    Šķietamā grūtniecība

Sevišķi spilgtas šais gadījumos ir psihosomatiskās iezīmes. Tad sievietēm rodas ne vien dažādas subjektī­vas sajūtas — iegribas, nelaba dūša (pat vemšana), bet arī objektīvi simptomi, kas raksturīgi īstai grūtniecībai. Piebriest krūšu dziedzeri, krūtsgalos parādās stipra pigmentācija un var rasties pat piens. Sievietes uzstājīgi apgalvo, ka skaidri izjūtot augļa kustības un sava miesas apjoma palielināšanos.

Šīs jau sensenis zināmās, tomēr retās parādības īste­nais cēlonis ir divu galējību dziļais konflikts pašas sie­vietes apziņā: nepārvarama vēlēšanās tikt pie bērna un neapzinātas bailes uzņemties atbildību par viņu. Parasti šķietamās gaidības piemeklē neprecētas sievietes, kuras dzīvo izolēti. Tamlīdzīgus simptomus spēj izraisīt pastāvošās un neatrisinātās pretrunas starp seksualitāti un mātišķību. Lai šīs problēmas atrisinātu, sievietēm jāap­zinās dabas dotais aicinājums veikt cēlo mātes misiju, bet nav jāaizmirst, ka šīs sūtības īstenošanā seksuālajām attiecībām nepavisam nav mazsvarīga nozīme. Jo ikkatrā šķietamās grūtniecības gadījumā mums atkal un atkal visā pilnībā atklājas neapšaubāmā patiesība, ka orga­nisms "nokļuvis gaidībās" bez jebkāda cēloņa un satura. Centīsimies to aptvert ar visu savu būtni un izpratnes spēku!

13.2.    Problēmas grūtniecības laikā norāda

Problēmas grūtniecības laikā norāda, ka ir vai nu slēpta, vai arī klaja vēlēšanās atbrīvoties no gaidāmā bērna. Šāds viedoklis noteikti tiks aizgūtnēm apstrīdēts, taču mēs apgalvojam, ka tieši šīs apstrīdētajās pašas visvairāk ir pārņēmusi šāda vēlme. Un nevajag liekuļot, jo runa taču ir par sevī pieņemto jauno dzīvībiņu un atbildību tās priekšā! Un ja mēs tik tiešām esam konstatējuši, kā īsti ir, tad vispirms jāatbrīvojas no vispārpieņemtām un mums jau tik ierastām dzīves normām un aizspriedumiem. Jo tieši tie aizšķērso mums ceļu uz tālāku attīstību. Mēs taču stūr­galvīgi un ilgi noliedzam visu to, kas neiekļaujas jau sen nomaldījušās sabiedrības radītajās dzīves shēmās. Un tomēr pēc zināma laika šīs noraidītās problēmas un impulsi reflektējas fiziskajā ķermenī kā noteiktu

slimību simptomi vai arī ka novirzes no normas, tādejā­di radot līdzsvaru lietu patiesākā būtībā.

Mēs gribam uzsvērt šīs savstarpējās saiknes nozīmīgumu un ieteikt pašiem nepārsteigties ar ātriem un asiem apsvērumiem: "uz mani tas nemaz neattiecas, tikai uz kādu citu."

Šīs neatrisinātās problēmas ir tieši attiecināmas uz bērnu un vecāku kariem, bet iepriekš minētie simptomi, savukārt, skaidri jo skaidri atklāj mūsu negodīgumu.

Pat vāji izteikta nevēlēšanās dot dzīvību bērnam liek topošajam cilvēkam pūlēties visiem spēkiem, lai atstātu māti. Vieglākā veidā šī nevēlēšanās grūtniecēm izpaužas kā nelabums vai vemšana. Visbiežāk šie simp­tomi parādās ļoti maigām un smuidrām sievietēm, kurām grūtniecības laikā pastiprināti izdalās sievišķie dzimumhormoni (estrogēni). Un tieši šis hormonālais "uzbrukums" atklāj grūtnieču vāji attīstītās mātes jūtas un viņu bailes un naidīgumu, par ko liecina nelabums un vemšana. Novērojot, cik bieži grūtniecības laikā izpaužas vispārējs nespēks, šķebīga dūša un notiek vemšana, kļūst skaidra bērniņa atstumšanas vai arī pietuvināšanas dinamika.

Svarīgi ir apzināties, cik ļoti mūs apkauno tās bais­mīgās bailes, kas pārņem bērniņu mūsu šaubu dēļ, kamēr vēl neesam galīgi izlēmuši, vai laist viņu pasaulē. Un tas turpinās tik ilgi, kamēr māte nav pilnīgi uzņē­musies visu atbildību. Mainīgās novirzes topošās mātes organismā norāda uz šīs sadursmes apzinātās pārveides pakāpi.

13.3.    Draudošais aborts

Medicīnā izšķir agros aborta termiņus (6—14 nedēļas) un vēlos, kurus rada grūtniecības toksikozes. Tie noris ar paaugstinātu asinsspiedienu, olbaltumvielu pastiprinātu izdalīšanos nierēs, krampjiem (grūtnieču eklampsija), ar nelabumu un vemšanu no rītiem. Tā izpaužas mātes naidīgā attieksme un pat daļēji reāls, daļēji abstrakts mēģinājums atbrīvoties no bērna. Olbaltumvielas, kas izdalās no nierēm, ir ļoti nepieciešamas bērna attīstībai. To daudzumam samazinoties, auglis netiek pienācīgi apgādāts ar orga­nismam tik nepieciešamajām uzturvielām. Un tāpēc bērns cenšas aizkavēt savu augšanu. Krampji, kas var rasties grūtniecības laikā, liecina par mēģinājumu bērnu izdzīt ārā. Visi šie biežāk sastopamie simptomi norāda uz nepārveidotu pretdarbību. Simptoma jauda un tā bīs­tamības pakāpe rāda, cik stipra ir bijusi bērna atgrūšana un cik daudz vēl mātei sevi jāpilnveido, lai izpelnītos viņa piedošanu un atzīšanu.

13.4.    Vēlīno abortu gadījumos

Vēlīno abortu gadījumos sastopamies ar izteiktākām ekstrēmām situācijām, kurās apdraudēta ir ne tikai bērna, bet arī pašas mātes dzīvība. Šais situācijās krietni pavājinās asinsrite pla­centā. Placenta ir saskarsmes josla starp māti un bērnu. Asinsrites vājināšanās tajā liecina arī par šīs saskarsmes pakāpes vājināšanos. Ja trešdaļa placentas kļuvusi nepilnvērtīga, bērns bieži vairs nav dzīvotspējīgs. Un, ja tomēr "izmestais" bērns izdzīvo, tad pilnvērtīgas barības trūkuma dēļ viņš ir ļoti maziņš, ārkārtīgi vājš un līdzinās krunkainam vecītim.

Tik vēlīns aborts ir fiziskās miesas neatlaidīgs mēģinājums atbrīvoties no bērna, neņemot vērā pat to, ka ir apdraudēta arī pašas mātes dzīvība. Tiek uzskatīts, ka diabētiķes, nieru slimnieces un tuklās pacientes ir pakļautas īpašām briesmām. Mūsuprāt, šī grupa norāda uz to, ka viņām ir viena kopīga problēma — mīlestība. Diabētiķes īsteni neuztver nekādu mīlestību un nespēj to ari nevienam dot. Nieru slimniecēm ir neatrisināta partnerības problēma, bet tuklās pacientes mīlestības trūkumu sevī acīmredzot cenšas kompensēt ar ēdelību.

Kaut ari grūtniecības un dzemdību periodā rodas daudzas pamatīgas fiziskas un psiholoģiskas problē­mas, parasti mātes savus bērnus neatdod itin nevienam un ne par kādiem pasaules dārgumiem. Taču vecumvecā bērna un mātes problēma jaunā attiecību spirālē atkārtojas krietni vēlāk — tad, kad bērni atstāj vecāku mājas. Pirmo reizi bērns atstāj mātes klēpi, kurā viņš bija labi aizsargāts. Jau pieaudzis, viņš otro reizi atstāj mājas pavarda aizsardzību. Cilvēka apziņā tas var izpausties kā "grūtas un pat ieilgušas dzemdības", līdz nabas saite visbeidzot tiek pārgriezta.

Ja ļoti uzmanīgi izpētīsim slimības stāvokļus, tātad arī cilvēka problēmas, tad ievērosim, ka viņa dzīve vibrē divu polu diapazonā. Tā ir dzīvības ienākšanas (apaugļošanās) un atbrīvošanās no tā kā no augļa, kas ir jau nogatavojies un savu zemes ceļojumu pabeidzis. Pirmo parādību mēs visbiežāk dēvējam par mīlestību,

bet pēdējo tas galēja izpausmes veida — par nāvi. Dzīvot nozīmē tikt pakļautam nepārtrauktam un rit­miskam pieņemšanas (apaugļošanās) un atbrīvošanās (aiziešanas) treniņam. Lielākoties izdodas veikt otro, bet ne pirmo (nākšanu pasaulē). Reizēm neizdodas ne pirmais, ne otrais. Intīmā tuvībā sieviete tiek aicināta atbrīvoties un atvērties, lai ielaistu un ietvertu sevī "tu". Dzemdībās viņa ir aicināta to darīt atkārtoti, tikai vēl lielākā apjomā, lai tagad viegli atbrīvotos no savas būtnes daļas, kurai jākļūst par īstenu "tu". Ja šis akts neizdodas, tad dzemdībās rodas sarežģījumi —jāizdara pat ķeizargrieziens.

Pārnēsāti bērni parasti nāk pasaulē ar ķeizargriezienu. Pārnēsāts bērns "nevēlas atdalīties" vai dzimt. Mātes nepamatotā trauksme un bailes par savu dzimumorgānu stāvokli pēc dzemdībām un par iespēju kļūt vīram seksuāli nepilnvērtīgai rada līdzjūtību bērnā un viņš dara visu, lai "nepiedzimtu". Ar pretēju problē­mu saskaramies, kad priekšlaicīgas dzemdību sāpes (krampji) rada ūdens pūšļa plīšanu un līdz ar to — priekšlaicīgas dzemdības. Tas ir uzskatāms mēģinājums tikt vaļā no bērna. Akts, kurā māte zīda bērnu, ir daudz nozīmīgāks nekā barošana vien. Mātes pienā ir antivielas, kas pirmajā dzīves pusgadā veic varenu aizsardzības funkciju. Ja bērns tās nesaņem, viņam pietrūkst drošības izjūtas, kas ir ieprogrammēta šais antivielās un tiek uzņemtas līdz ar mātes pienu. Aizsardzība zūd arī tāpēc, ka nav saskarsmes ar ādu, kas parasti notiek, bērnu barojot ar krūti. Nespēja vai arī nevēlēšanās zīdīt savu bērnu liecina par nepietiekamu matēs gatavību pabarot un aizsargāt viņu. Šī problēma spilgtāk izteikta ir tām mātēm, kurām nav vai nepietiek piena, nekā tām, kuras atklāti atsakās zīdīt savus mazuļus.

13.5.    Neauglība

Ja sievietei, par spīti viņas lielajai vēlmei un visvisādai piepūlei, bērns tomēr nerodas, tas nozīmē, ka viņa to neapzināti atgrūž vai arī viņas "lielā" vēlēšanās nav necik godīga. Negodīgs motīvs — vēlēšanās ar bērna palīdzību saglabāt partneri vai sev par labu atri­sināt ieilgušu konfliktu. Tādos gadījumos pats organ­isms reaģē daudz godīgāk un tālredzīgāk.

Līdzīgi veidojas arī vīrieša neauglība. Tā ir labi apslēptas iekšējas bailes no nebrīvuma un atbildības par bērnu, kas var nākt pasaulē.

14.       Gremošanas problēmas

Barības sagremošanas process ir pielīdzināms elpošanai. Elpošanas procesā mēs no apkārtējās vides uzņemam tos elementus, kuri var asimilēties, bet liekos atdodam atpakaļ — izelpojam. Līdzīgi, tikai vēl dziļāk mūsos, norit arī gremošanas process, jo matērijas sub­stancei jānokļūst mūsu organisma dzīlēs. Gaisa elemen­ti tiek vadīti ar elpošanu. Bet zemes elementus, kas ir raupjāki, vada gremošanas akts. Elpošanai ir savs stin­gri izteikts ritms, bet gremošanai tāda nav. Barības vielu ievadīšanas un uzņemšanas ritms zaudē precizitāti, jo zemes elementi ir lielāki un blīvāki.

Gremošanai ir līdzība ar smadzeņu darbību. Smadzenes (saskaņā ar apziņu) arī apstrādā un "sagremo barību", tiesa gan, tā nav materiāla. Bet cilvēks nepārtiek no maizes vien. Jāveic arī fiziskās pasaules iespaidu pārstrāde. Tādējādi gremošana sevī ietver:

a) iespaidu uzņemšanu ārēju formu un tēlu veidā,

b)  derīgas (veselīgas) un nederīgas (neveselīgas) barības atšķiršanu,

c) derīgas barības asimilāciju,

d) grūti sagremojamu vielu izdalīšanu.

Pirms sākam risināt tieši ar gremošanu saistītās problēmas, jāsaka daži vārdi par šo problēmu sim­bolisko nozīmi. Itin bieži dzirdam: "Par gaumi nestrī­das." Neapšaubāmi, strīdēties nevajag, saprātīgāk ir pavērot. Viedās senatnes ārsti sacīja: "Nosauc man visu to, ko tu lieto uzturā, un es pateikšu, kas tu esi!" No tā savukārt izriet, ka no patikas vai nepatikas, ko pacients izjūt pret kādu barību, var daudz ko izsecināt. Ja cilvēks barībā kaut ko akcentē īpaši, tad tas atklāj viņā zināmu rakstura īpašību vai īpatnību. Ja kaut kas "nav viņa gaumē", tad arī šī nepatika liecina par kaut ko, kas ir pamatā šim "nav viņa gaumē".

Izsalkuša cilvēka galvenā tēze: "Gribu dabūt, gribu uzņemt." Tā ir noteiktas vēlmes izpausme. Sāta sajūta ir vēlmes apmierinājums, uzņemot barību un to inte­grējot. Tādējādi tas, kam nav iespējas pilnīgi vai arī daļēji apmierināt mīlestības badu un kas ilgojas pēc tās, cenšas apmierināt šo prasību, pārlieku tiecoties pēc sal­dumiem. Izteikta saldumu kāre nenoliedzami norāda uz neapmierinātu vajadzību mīlēt un tikt mīlētam. Mīlestība un saldumi ir cieši saistīti. Ja bērniem piemīt spilgti izteikta tieksme pēc saldumiem, tas spilgti pierāda, ka viņi netiek pietiekami mīlēti. Parasti tādu bērnu vecāki līdzīgu paziņojumu noprotestē, sacīdami, ka viņi darot visu iespējamo bērna labā. Diemžēl šie vecāki aizmirst, ka "visu darīt" un "mīlēt" nav viens un tas pats. Bērns, kurš tiecas pēc saldumiem, ilgojas mīlestības un atzinības. Un tas ir daudz ticamāks pierādījums, nekā pašu vecāku teiktais... Tie, kas bieži lutina bērnus ar saldumiem, ļauj spriest, ka patiesībā viņi savus bērnus nemīl, bet cenšas mīlestību aizstāt ar surogātu.

Ir novērots, ka cilvēki ar intelektuālu ievirzi itin bieži izrāda tieksmi pēc sāļas barības. Cilvēki, kas savos uzskatos ir ļoti konservatīvi, labprāt ēd konservē­tu barību (arī konservus), kūpinājumus, dzer stipru, pat rūgtu tēju. Nosliece uz asiem ēdieniem ar daudzām garšvielām liecina arī par tieksmi uz jauninājumiem un neparastumu. Tie ir tie, kam patīk risks un likteņa izaicinājumi. Pavisam ko citu varam vērot gadījumos, kad cilvēki nelieto ne sāli, ne garšvielas, ne kūpināju­mus. Tie ir tie, kas sargās no visām jaunām tendencēm un iespaidiem. Parasti viņus pārņem nepamatotas bailes novirzīties no reiz izraudzītā ceļa un tādējādi nokļūt iedomātās briesmās. Viņi milzīgi baidās no jebkuras konfrontācijas. Cilvēki ar šādu ievirzi visai bieži nonāk amorfā stāvoklī.

Īpašas bailes aizrīties ar zivs asaku simbolizē bailes no "iebrucējiem". Bailes lietot uzturā kauliņu ko­dolus norāda uz bailēm no nenovēršamām problēmām.

Eksistē arī pretēja ļaužu grupa, tos dēvē par makrobiotiķiem. Parasti tie ir tādi cilvēki, kuri meklē problēmās, velēdamies izzināt to būtību (kodolu) un jebkuras lietas sūtību. Viņiem ir acīm redzama tieksme pēc cietām ēdamvielām. Viņi cenšas pat desertam pievienot ko cietu. Toties šai cilvēku grupai ir raksturīgas itin bieži izteiktas bailes brīvi izpaust sevi mīlā un maigumā. Reizēm šis psiholoģiskais konflikts sasniedz tādu kulmināciju, ka viņi vispār atsakās ēst. Un, kad dzīvība ir apdraudēta, rodas nepieciešamība viņus māk­slīgi piebarot intensīvās terapijas palātā. Bet ko gan labāku viņi var vēlēties? Tas taču ir ērts veģetēšanas veids — bez konfliktiem un bez pašu līdzdalības tajos.

15.       Zobi

Barība vispirms nokļūst mutē un tur ar zobiem tiek sasmalcināta.

No filozofiskā viedokļa košana un sakošļāšana ir agresīvs akts, kas izpaužas prasmē labi satvert, "nolikt" un saspiest. Tāpat kā suns briesmās izrāda agresivitāti — atņirdz zobus, arī mēs sakām, ka cits citam rādām zobus. Turklāt uzskatām, ka tā esam izrādījuši savu noteiktību, jo mēs taču pabaidījām viens otru...

Slikti un slimi zobi visbiežāk norāda uz to, ka cil­vēks ar lielām grūtībām apvalda savu agresivitāti. Parasti šai ļoti svarīgajai cēloņsakarībai neviens nepievērš uzmanību, jo tagad jau visiem ir slimi zobi. Un tie ir bojāti pat bērniem. Mēs aizmirstam, ka kolektīvie simptomi norada uz kolektīvam problēmām.

Agresivitāte jau sen ir kļuvusi par galveno problē­mu visās mūsdienu pasaules sociāli labi attīstītajās val­stīs.

Valsts instances jo aktīvi aicina cīnīties ar savu agresivitāti, bet nepaskaidro, kā tas darāms. Šī mākslīgi atvirzītā, bet cilvēkā slēptā agresivitāte, kas ir pielāgo­jusies gluži tāpat kā mīlestības pārpilnība un miermīlī­ba, nenovēršami atklājas aizvien no jauna.

Patiesības ir kā dažādas slimības. Galu galā tās savās izkropļotajās formās nogulsnējas sabiedrībā tieši tāpat kā tās prototipā — cilvēkā. Pašlaik mūsu slimajai sabiedrībai neskaitāmās klīnikas ir kā modernizēti kau­jas lauki. Tur cilvēki tiek pakļauti ciešanām, kuras viņiem sagādā pašu ļaunums, ko viņi ilgi nav uzdrīkstējušies atklāt un apzināti pārveidot labestībā.

Nebrīnieties, ka mēs, aplūkojot dažādas slimības, atkal un atkal pievēršamies agresivitātei un seksua­litātei. Abus problēmu lokus cilvēks cenšas atbīdīt arvien vairāk un nesaskata tajos būtību. Te daudzi var iebilst, minot neskaitāmus piemērus, kas rāda, cik strau­ji vairojas noziegumi un seksuālās novirzes. Viņiem varam atbildēt ar vēstures gaitā nostiprinājušos pār­liecību, ka tās pēc būtības netika pētītas ne tad, kad iepriekš minēto problēmu vēl nebija, un netiek pētītas arī tagad, kad to ir bez sava gala. Abas parādības ir viena un tā paša procesa dažādas fāzes.

Ik dienas mūsu ļaunuma un neapvaldītās seksuālās izlaidības plūsmas rada bezjēdzīgus domu tēlus, kuri palīdz veidot negatīvo enerģētisko lauku. Bet tas,

savukārt, ietekme mūs, provocējot uz nekrietnu rīcību. Neapvaldīts niknums un seksuālā izlaidība novājina gan mūs, gan mūsu planētu. Tāpēc ir nepieciešama tik dziļa izpratne par padarīto un tā sekām, kā arī gribas pavēle — pārveidoties pašam vai uzlabot ne vien mūsu, bet arī Zemes enerģētisko lauku.

Taču pievērsīsimies atkal zobiem, kuri kā dzīv­niekam, tā cilvēkam simbolizē agresivitāti un iespēju īstenot uztura uzņemšanu, nokožot un vēl sīkāk sadalot ēdamo. Bieži vien gadās dzirdēt iebildumu: daudz veselīgāki zobi ir dažām pirmatnējām tautām, jo tās uzturā lieto dabisko barību un ievēro krietni precīzāku tās uzņemšanas režīmu. Taču šīm tautām ir arī pilnīgi citi ieskati par agresivitāti. Līdztekus kolektīvajām problēmām eksistē ari personiskās problēmas, un tās visas var izskaidrot ar to, cik veseli ir zobi.

Pēc veseliem vai slimiem zobiem varam spriest ne tikai par agresivitātes pakāpi mūsos, bet arī par mūsu dzīvotspēju. Agresivitāte un dzīvotspēja ir viena spēka divi pretpoli. Padomāsim par teicienu: "dāvinātam zirgam zobos neskatās." Šā teiciena slēptā jēga ir šai iespējā ieskatīties mutē, lai noteiktu dzīvotspēju un vecumu. Psihoanalītiķis zobu izkrišanu interpretēs kā dzīves enerģijas un potences ievērojamu zaudējumu.

Ir cilvēki, kuri regulāri naktīs griež zobus, turklāt reizēm tik stipri, ka tuviniekiem ar speciāliem līdzekļiem tas jānovērš. Simbols ir kā uz delnas — zobu griešana simbolizē bezspēcīgu agresiju. Tam, kurš dienā nevar rea­lizēt vai pārveidot savu agresivitāti, naktī jāgriež un jākla­bina zobi tik ilgi, kamēr viņš "nav notrinis" tiem asumu.

Kam ir slikti zobi, tam ir samazināta vai pat izzudusi dzīvotspēja un tādējādi arī iespēja aktīvi piedalīties dzīves cīņās un dažādu grūtību pārvarēšanā. Dabiski, ka tāds cilvēks jutīs lielas grūtības ari, barību sakošļājot.

Tā dēvētie liekie zobi to īpašniekam, kad viņam vairs nav kādreizējā dzīvīguma un spēka, tomēr atvieg­lo barības uzņemšanu. Taču īstenībā katra protēze ir pašapmāns. Mākslīgie zobi ir kā maksa par ļauno prieku, īsi sakot — labāk zināt nekā velti lolot cerību.

Smaganas ir zobu pamats, kurā tie ieguldīti kā gultā. Pēc analoģijas tie ir dzīvīguma un agresivitātes, uzticības un pašpārliecinātības pamati. Ja cilvēkam pietrūkst uzticības un pašpārliecinātības, tad viņam nekad neizdosies tikt galā ar savām problēmām. Viņam nepietiks drosmes "pārkost cieto riekstu". Lai ticētu sev, ir vajadzīgs attiecīgs impulss, ko rada uzticība. Uzticība ir ticības māsa. Šādi mūsu smaganas sadzīvo ar zobiem. Šo cēlsirdīgo misiju tās nevarēs veikt, ja pašas būs jūtīgas un bojātas: asiņos pēc katra pieskāriena. Asiņojošas smaganas skaidri liecina, ka esam sasnieguši vienu no galējībām. Tā ir vai nu pilnīga ticības zaudēšana sev un citiem, vai arī izteikta pašpaļāvība, pat bravūra. Gan viens, gan otrs vienādi vājina smaganas un negatīvi ietekmē ari zobu stāvokli.

Saudzējot zobus, atcerēsimies labvēlību!

16.       Kuņģis

Šā orgāna primāra funkcija ir barības uzņemšana. Reizē ar uzturvielām kuņģis uzņem arī visus ārējos ie­spaidus, bet asimilē tikai tos, kurus tas spēj pārstrādāt. Maksimāla atvērtība un pasivitāte, kā arī gatavība ap­zināti uztvert ārējos iespaidus ir nepieciešama pil­nīgākai uzņemšanas procesa norisei. Iepriekš minētās kuņģa īpašības pārzina sievišķais pols ("iņ")- Vīrišķais pirmsākums ("jaņ") personificē spēju noraidīt iekodēto programmu un stimulēt aktīvu darbību, bet sievišķajā ir ietverta gatavība uzņemt šo programmu un spēja uzupurējoties ietilpināt sevī un nosargāt uzticēto. Psihiskajā sfērā sievišķais pols ir īpaši apveltīts ar spēju intuitīvi izjust visa notiekošā būtību. Sieviešu dzimuma pārstāvēm tas izpaužas ka palielināta iespaidojamība un jūtīgums dažādās variācijās līdz pat galējībām.

Ja cilvēks metodiski "izstumj" no savas apziņas spēju just un sajust, tad šī funkcija it kā tiek nodota ķermenim un tad nu kuņģim kopā ar fizisko barību jāpārstrādā arī psihiskā. Līdzīgos gadījumos ne tikai mīlestība var "iziet caur vēderu", bet tādējādi var tikt bojāts arī kuņģis.

Kuņģim ir arī vēl citas funkcijas, kuras atbilst vīrišķajam polam — kuņģa sulas radīšana un izdalīšana. Tās uzdevums ir applaucēt, saēst un sadalīt. Šīs īpašības ir izteikti agresīvas.

"Es esmu saskābis" — tā sevi mēdz raksturot cil­vēks, kurš ir saslimis vai arī pārkāpis kādas normas. Kas gan ir noticis? Ja cilvēkam neizdodas apzināti savaldīt vai pārveidot savas dusmas, tad viņš ir spiests tās "norīt". Vēlāk šī dažādu agresivitātes veidu negatīvā enerģija, kas tikusi "norīta", sāk stimulēt šūnas un tad paātrināti izdalās kuņģa sula. Šādi lielākoties tiek palielināts skābes daudzums kuņģa sulā, un tāpēc rodas mokošas grēmas — dedzinoša sāpju sajūta pakrūtē.

Tas viss kuņģim jādara tikai tādēļ, lai pārstrādātu un sagremotu nemateriālas sajūtas un jūtas. Tas ir tas, ko vajadzēja paveikt apziņai. Grēmas un atraugas nav nekas cits kā sarežģīts kuņģa mēģinājums cietējam atgādināt, ka daudz labāk būs tad, ja savu uzbudināmību un aizvainojamību viņš nenorīs, bet gan apzināti pārstrādās, pārveidojot tā, lai šis nevēlamais norītais kumoss nekļūtu par iekšēju agresoru — par kuņģa sieniņu spēcīgu kairinātāju.

Taču kuņģa slimniekam ir ari savas personiskas problēmas. Viņam pietrūkst spējas un gribasspēka ri­sināt savas problēmas un konfliktus. Viņš maldās pa dzīvi kopā ar savām dusmām un sakaitinātību, neap­zinādamies visu atbildību par tām kā pret sevi, tā arī pret citiem.

Daļa kuņģa slimnieku ārēji neizrāda nekādu agre­sivitāti (viss tiek norīts sevī), citi turpretim ir pārmērīgi agresīvi. Galējības visu tikai sarežģī vēl vairāk, nepieciešams ir pilnīgs bezkompromisa risinājums. Šīs dvēseles drāmas īstais, slēptais cēlonis ir pašpaļāvības trūkums, nepietiekama ticība sev un saviem spēkiem, kā arī tas, ka cilvēks nejūtas drošs un pasargāts. Taču viss minētais ir pamatu pamats, lai viņš patstāvīgi spētu pār­varēt konfliktsituācijas un problēmas.

Katram ir zināms, ka sakaitinātam un pārskābinā-tam kuņģim slikti sakošļāta barība ir īpaši grūti sagre­mojama un asimilējama. Taču mēs neizprotam, ka šī nepietiekami sakošļātā barība kopā ar slēptu agresivitāti kuņģim ir kā papildu slogs, kas izraisa skābes daudzu­ma palielināšanos kuņģa sulā, tā radot draudus, ka tiks saēsta kuņģa siena.

Kuņģa slimnieki ir cilvēki, kuri nevēlas ielaisties konfliktā un, ja arī ir iesaistīti tajā, tad negrib pakļauties un izrisināt problēmu līdz galam. Viņi neapzināti atkāp­jas "bērnībā", kura ir brīva no konfliktiem. Tāpēc viņu vēderi arī prasa putriņbarību. Visiem zināms, ka kuņģa slimniekiem uzturvielas jāsasmalcina un jāizberž caur sietu. Šai procedūrā tā it kā ir izgājusi caur filtru un kļuvusi droša, bet kuņģa slimnieka problēmas ir palikušas vietā... Šie pacienti necieš rupju barību, un, pirms viņi riskē to uzņemt, tā visupirms jānomērdē un labi jāapstrādā. Viņi nelieto arī rupja maluma maizi, jo to ir grūti sagremot. Turpretī visi pikantie ēdieni, alkohols, kafija, nikotīns un saldumi šos cilvēkus ļoti kārdina.

Kuņģa slimniekiem jāzina un jāatceras: kā dzīvei, tā ari barības uzņemšanai jābūt pilnīgi brīvai no aiz­spriedumiem un bravūras. Viņu mēģinājums izvairīties no jauniem iespaidiem noteikti radīs smaguma sajūtu kuņģī.

Lietojot skābes daudzumu samazinošos medika­mentus, šī sajūta kļūst mazliet vieglāka. Taču iegūtā "atelpa" starp mokošām grēmām un smaguma sajūtu kuņģī ir tikai kā glābjošais gaisa malks, ko izdevies iekampt astmatiķim... Jāatceras, ka uzkrājusies kuņģa sula ir diezgan agresīva. Un šī agresija veicina aizvien jaunu un jaunu kuņģa sulas porciju veidošanos. Medicīnas praksē tik bieži lietotā trankvilizatoru* tera­pija atklāj mums tiešu saikni starp psihi un fizisko ķermeni. Šo līdzekļu iedarbē saikne starp psihi un veģetatīvo nervu sistēmu pārtrūkst. Kuņģa čūlas gadījumā, kad skābe izdalās nemitīgi un lielā daudzumā, operatīvi jāiejaucas un jāpārgriež tas nerva zars, kurš izraisa skābes rašanos. Abos gadījumos saikne "jūtas-kuņģis" tiek pārtraukta tādēļ, lai kuņģim nevajadzētu fiziski pārstrādāt jūtas un sajūtas. Zinātnes pasaulei jau Pavlovs, kas veica daudzus zinātniskus eksperimentus ar suņiem, atklāja psihes un kuņģa sulas sekrēcijas ciešo saikni. Kuņģa slimniekam emociju un agresivitātes būtība nevēršas uz ārpusi, bet gan tieši

otrādi — uz iekšu. Bieži šīs virzības dēļ sakumā izvei­dojās abscess, kas vēlāk pārklājas ar čūlām, bet simp­toma galējās izpausmēs var pat rasties persorācija. Šis "augonis" kuņģī neaug uz ārpusi, bet gan saēd tā sieniņu, darbojoties uz iekšpusi.

Kuņģa slimniekam jāiemācās apzināti, rūpīgi orientēties savās jūtās un sajūtās. Vajag izsvērt un izanalizēt ikkatru problēmu un konfliktu, turklāt arvien fiksējot savas sajūtas un iespaidus. Kuņģa čūlas slimniekam jāatzīst un jāpārveido sevī tieksme pēc infantilas (bērnišķīgas) atkarības, pēc mātes aprūpes, kā arī savas ilgas pēc mīlestības un nodrošinātības. Tas jādara pat tad, kad šīs vēlmes ir labi slēptas aiz šķieta­ma neatkarīguma un drosmīguma. Kuņģis tik un tā at­klās mūsu iekšējās dzīves īsteno stāvokli.

* Trankvilizatori — nomierinoši ārstniecības preparāti, kurus lieto nervu uzbudinājuma novēršanai.

17.       Aizkuņģa dziedzeris

Pie gremošanas trakta orgāniem pieder ar aizkuņģa dziedzeris, kura pārziņā ir divas ļoti svarīgas funkcijas. Eksokrīnā funkcija attiecas uz gremošanas sulu izstrādāšanu, to darbība ir izteikti agresīva. Endokrīno daļu veido īpašas šūnu grupiņas (saliņas), kuras izstrādā insulīnu. Nepietiekams insulīna daudzums rada cukura diabētu.

Vārds diabēts ir aizgūts no grieķu valodas. Dar­bības vārds diabēts nozīmē: izmest, izdalīt, iziet cauri. Sākumā šo slimību dēvēja par cukura slimību ("cukura novājināts urīns", kas burtiski nozīmēja — cukura izkrišana vai caurkrišana). Ja atkal pievērsīsimies sim­bolikai, tad šī parādība salīdzināma ar izgāšanos mīlas jautājumos. Diabetiķis no barības nespēj uzņemt cuku­ru. Tas viņam kā caurbirim "izkrīt" un atkal atražojas urīnā. Ja vārdu "cukurs" aizstāsim ar "mīla", sapratīsim diabētiķa galveno psiholoģisko problēmu. Saldumi tikai aizstāj citu "saldu" vēlmju apmierināšanu, kas dzīvi padara tik pievilcīgu. Aiz diabētiķa vēlmes panašķēties ar saldumiem un reizē viņa nespējas tos asimilēt un uzņemt sevī slēpjas nepilnīgi realizētā paša mīlestība, kurai vēl pievienojas nespēja atvērties cita cilvēka mīlestībai. Diabetiķis ir spiests dzīvot, lietojot saldumu aizstājējus un ari īstenās vēlmes viņam jāaizstāj ar ko citu.

Paaugstināts cukura daudzums asinīs pārskābina visu organismu līdz pat komas stāvoklim. Skābe ir agre­sijas simbols. Atkal saskaramies ar jau pazīstamo pola­ritāti. Mīlestība — agresivitāte vai saldais — skābais. Šiem poliem pasaules mitoloģijā atbilst Venēra un Marss.

Sirgstošā miesa māca mums vienkāršu patie­sību: tas, kurš nemīl, var kļūt skābs, tātad arī neintere­sants. Vai, citiem vārdiem sakot, kas pats neprot pilnasinīgi dzīvot, vairs nebūs uzmanības un mīlestības objekts. Uztvert mīlestību var tikai tas, kurš vēlas un prot to arī dot. Diabetiķis lielāko daļu savas mīlestības atdod kā neasimilētu cukuru urīnā. Viņš alkst pēc mīlas (pēc saldumiem), bet neuzdrošinās savas alkas aktīvi īstenot, jo to neļauj stingrais priekšstats. Viņš atkal un atkal ilgojas pēc aizliegtā, bet cukurs aizvien izkrīt un izkrīt, tādējādi ļaujot organismam saskābt pavisam.

Rast izeju un atveseļoties šai situācija var vienīgi, izprotot visus mīlestības aspektus, iemācoties mīlēt un iemācoties mīlestību dāvāt citiem.

* Perforācija — patoloģisks process, kurā kāda orgāna vai organisma dobuma sienā rodas caurums.

18.       Zarnu trakts

Tievajā zarnā barība tiek pilnīgi sagremota — sa­dalīta pamatelementos, kuri pēc tam tiek asimilēti. Jau pirmajā acu uzmetienā ir pamanāma visai liela tievās zarnas ārējā līdzība ar smadzenēm. Daudzējādā ziņā šo orgānu funkcijas un uzdevumi ir līdzīgi — smadzenes "sagremo" nemateriālo sfēru iespaidus, bet tievā zarna — materiālās substances un iespaidus. Pacientiem, kuriem ir zarnu darbības traucējumi, jāuzdod sev jautājums: vai pārāk bieži un pārāk sīki netiek analizēts itin viss? Šiem cilvēkiem patiešām ir tieksme pārlieku daudz analizēt un kritizēt — viņi visos un visur atrod nepilnības.

Zarnu trakts ir arī labs indikators, kas uzrāda, cik lielā mērā baidāmies par savu esamību. Daba ir apveltījusi to ar spēju novērtēt un organismam izdevīgo barību utilizēt. Bet zarnu trakta slimnieki gaužām baiļojas un uztraucas par savu dzīvību. No vienas puses, viņus sa­trauc atkritumu izdalīšana, bet no otras — ka tikai nenomirtu badā!

Krietni retāk zarnu darbības traucējumus jūt tie cil­vēki, kuriem raksturīga ir pretēja problēma — pilnīgi vai arī manāmi pietrūkst spējas kritizēt un analizēt. Uz viņiem ir attiecināmi diezgan reti sastopamie īpašie gadījumi, kad izkārnījumos atrod aizkuņģa dziedzera sekrēcijas trūkuma dēļ palikušās taukvielas (kad izkārnījumi ir trekni).

Ja tievās zarnas darbība ir traucēta, tad itin bieži rodas šķidru izkārnījumu izdalīšanās jeb caureja. Tautā ir paruna: "No bailēm bikses pilnas". Tautas gudrība precīzi izsaka pamanīto sakarību starp caureju un bailēm. Baiļu apmāts cilvēks tik tiešām nespēj analizēt situāciju un iespaidus. Dzīvinošā enerģija tamlīdzīgos gadījumos ir pilnīgi vai daļēji paralizēta, bet gūtie ie­spaidi paliek nesagremoti un it kā "izkrīt cauri". Tādējādi tie mūs vairs neskar un uz mums neattiecas. Viss domas spēks caurejas gadījumos tiek virzīts uz to, lai rastu kādu klusu un drošu vietiņu, kur viss ritētu savu gaitu, bez liekiem uztraukumiem un satraucošiem iespaidiem. Parasti caurejas gadījumos tiek zaudēts daudz šķidruma, kas simbolizē kustīgumu un elastību, bet tie taču ir tik nepieciešami, lai paplašinātu egocentriskās apziņas šaurību. Tikai paplašināta apziņa var izprast un uzveikt bailes. Viens no galvenajiem terapi­jas līdzekļiem, ar ko iedarbojas pret caureju — organisma ievada daudz šķidruma. Organismam liela daudzumā zaudējot šķidrumu, tā ir vienīgā iespēja, kā novērst pacienta dzīvībai draudošās briesmas — kram­pjus un spazmatiskās lēkmes.

Iepriekšējās nodaļās jau minējām baiļu tiešo sakaru ar uzskatu šaurību un stūrgalvīgu turēšanos šādas šaurības pieejā dzīves problēmām. Simptoms (caureja) tieši to arī atklāj. Vai pēkšņi uzradies vai arī tik tikko manāms, tas vienmēr liecinās par baiļu esamību cilvēkā. Jo izteiktāka caureja, jo mūsos ir iemiesojušās lielākas bailes un baiļošanās atbrīvoties no mūs sasaistījušiem aizspriedumiem. Katrs hroniskā procesa saasinājums atkal un atkal signalizēs par neveiksmīgu apziņas apspiešanu. Un tikai apziņas līmenī atrisināta uzskatu šaurības problēma palīdzēs cilvēkam drīzāk atveseļoties.

19.       Resnā zarna

Tajā noris barības sagremošanas procesa pēdējā stadija. Tur tiek atūdeņots nesagremotās barības pārpa­likums. Visvairāk izplatītais resnās zarnas darbības traucējums ir aizcietējumi. Psihoanalītiķi cilvēka spēju izvadīt izkārnījumus skaidro kā atdošanas un dāvināšanas aktu. Izkārnījumiem ir simbolisks sakars ar uzkrātām bagātībām un naudu. Tāpat kā pasakās, arī dzīvē reāli eksistē izšķērdētāji un sīkstuļi. Nejaušu iekāpšanu suņa mēslos tautas gudrība skaidro kā negaidītu naudas saņemšanu. Mūsuprāt, ar šiem "mājie­niem" pietiek, lai lasītājiem kļūtu skaidra simboliskā sakarība starp mēsliem un naudu, starp izkārnījumiem un spēju atdot kā domās, tā ari reāli.

Hronisks aizcietējums — tas nozīme izteiktu ne­vēlēšanos kaut ko atdot un vienmēr ir saistīts ar sko­pulību. Vēdera aizcietējums ir plaši izplatīts simptoms. No tā cieš lielākais vairums mūsdienu cilvēces. Šis simp­toms uzskatāmi liecina, ka lielākā daļa cilvēku tiecas pēc materiāliem labumiem un nevēlas no tiem atteikties. Resnā zarna kā spogulis parāda cilvēka ierāvēja būtību. Ir ari cits resnās zarnas visai svarīgs simboliskās nozīmes līmenis. Tievajai zarnai atbilst apzinātā, analītiskā domāšana, bet resnajai zarnai — neapzinātā jeb zemap­ziņas domāšana. Mitoloģijā zemapziņa asociējas ar pazemes valstību, ar mirušo pasauli, aizkāpa dzīvi. Tiešā nozīmē resnā zarna ari ir kapsēta — tajā atrodas pārstrādātas un mirušas daļiņas, kas nekādā ziņā nedrīkst nokļūt dzīvības apritē. Tur notiek rūgšanas process un veidojas pūstošas un pat visai indīgas vielas. Resnā zarna simbolizē vistumšāko mūsu dzīves pusi, bet ekskremen­ti tajā atbilst tumsonīgai apziņai. Šai kontekstā parādās aizcietējuma nākamā nozīme — tās ir neapzinātas bailes atklāt savu noslēpumu, vājumu, problēmu vai aizspriedu­mus. Tas ir mēģinājums neko nemainīt sevī. Turklāt vēl uzkrājas dvēseles pārdzīvojumi, kas sadrūzmējas cits uz cita. Un, ja šai nejēdzīgajā gūzmā nav nekāda pārtrauku­ma, cilvēks riskē tikt pie hroniska aizcietējuma ar visām no šā simptoma izrietošām sekām. Tāds sevī noslēdzies pacients skaidri demonstrē nevēlēšanos dalīties savā pieredzē vai pilnīgi to atdot kā psihiskā, tā ari fiziskā nozīmē. Lai likvidētu izveidojušos ekskrementu korķus, ir nepieciešami mīkstinātāji un šķidrinātāji līdzekļi. Ne­pieciešama ari paša apziņas apskaidrošana. Cilvēkam skaidri jāapzinās, ka noslēpt neko nevar — ar laiku viss tik un tā atklājas. Resnā zarna šo tēzi demonstrē visā pil­nībā.

Par čūlaino kolītu sauc pēkšņu sačūlošanos noteik­tos resnās zarnas posmos, kuri jau ir hroniski iekaisuši. Tas noris ar sāpēm, un izdalās asiņainas gļotas. Arī šai jautājumā spilgti atklājas tautas gudrībā ietvertās dziļās psihosomatiskās zināšanas. Bez ziepēm otram dibenā ielīdis — tā saka par izdabātāju. Jau tikai mazliet iedziļinoties problēmā, sākam saprast, ka nenoliedzami būs jāatsakās no savas personības, lai visā pilnībā iztap­tu citam. Šai nolūkā mums jāspēj patiesi iedzīvoties otrā cilvēkā, iepazīt viņa ieradumus un uzminēt viņa vēlēšanos. "Ielienot" otrā, ar viņu nenovēršami rodas simbioze (dažādu sugu organismu ilgstoša kopdzīve, kurā vienam no otra ir kāds labums). Asinis un gļotas — materiālas substances. Tie ir seni dzīvības simboli. Tos zaudē no organisma tas, kurš baidās izveidot savu per­sonību un tādējādi īstenot svarīgus dzīves uzdevumus. Tam ir vajadzīga sava noteikta nostāja, pat cīņa, kas reizumis noved pie vientulības vai atstumtības. Un tieši no tā arī baidās čūlainā kolīta slimnieks. Bailēs no ats­tumtības viņš ir gatavs liet asinis un sviedrus (gļotas) caur savu zarnu traktu. Viņš neapzināti upurē savas dzīvības simbolus.

Palīdzēt viņam var tikai skaidra apzināšanās, ka ikkatrs cilvēks ir no dabas apveltīts ar spēju veidot sevi un pilnā mērā realizēt sevi caur domām, jūtām un darbu. Neveicot to, cilvēks var zaudēt savu fizisko dzīvi.

Katrs sevi pilnveido pats.

20.       Aknas

Aknu darbības izpēte atklāja, ka tās lielā mērā un daudzveidīgi iedarbojas uz mūsu organismu. Aknas mūsu ķermenī ir pats lielākais orgāns, un tam ir galvenā nozīme vielmaiņas procesos. Tās var salīdzināt ar sarežģītu organisma laboratoriju, kurā noris brīnu­mainas reakcijas un pārvērtības.

Īsi par svarīgākajām aknu funkcijām.

1.  Enerģijas akumulēšana (uzkrāšana): aknās asi­milētie ogļhidrāti pārvēršas taukos, kas pēc tam tiek transportēti uz organisma "tauku depo", kur tie no­gulsnējas kā rezerve vajadzības gadījumam.

2. Enerģijas producēšana: glikoze un tauki ir svarī­gākie enerģijas avoti. Nokļūstot aknās, tauki tiek sadedzināti, un tādejādi atbrīvojas enerģijas dzīvības uzturēšanai.

3.  Olbaltumvielu apmaiņa: aknas ne tikai sadala tajās nokļuvušās olbaltumvielas, bet arī sintezē jaunas. Aknas ir savienotājposms dzīvnieku un augu valsts olbaltumvielām, kuras reizē ar barību nonāk aknās un tur tiek pārstrādātas cilvēkam raksturīgā olbaltumā. Katra no minēto  veidu olbaltumvielām ir stingri indi­viduāla, kaut arī bāzes struktūrelementi, no kuriem tās tiek veidotas, ir vienādi un universāli.  Augu un dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielu individuālā atšķirība meklējama tikai aminoskābju izkārtojumā. Konkrētam olbaltumam raksturīgā aminoskābju secība ir iekodēta DNS   (dezoksiribonukleīnskābes     molekulās*).   Šī likumsakarība labi redzama no vieniem un tiem pašiem materiāliem celtās individuālo projektu mājās.

4.  Atindēšana: ja organismā nokļūst inde, kas tam ir sveša, tad aknās tā tiek pakļauta sarežģītam inaktivācijas (iedarbīguma, aktivitātes neitralizēšanas) proce­sam, izšķīdināšanai ūdenī un izvadīšanai no organisma reizē ar žulti vai arī caur nierēm. Lai no organisma pa­visam izvadītu pārpalikušo bilirubīnu (tas ir hemoglo­bīna sarkano asinsķermenīšu radīšanas pamats), aknām tas jāpārveido. Šim orgānam normāli funkcionējot, vis­beidzot tiek sintezēta urīnviela, kura izdalās caur nierēm. Aknu dezintoksikācijas (indes iznīcināšanas) funkcijas traucējums var radīt dzelteno kaiti.

Un kā ir ar aknu svarīgāko funkciju simbolisko nozīmi? Vispirms — atindēšana. Šī īpašība ir nepie­ciešama, lai katrs no mums spētu un prastu atšķirt un

samērot lietu būtību. Aknu slimības un traucējumi to darbībā vienmēr norāda, ka ir nepilnīga vai vispār nenotiek izzināšana — slimnieks nespēj atšķirt lietderī­go no kaitīgā (indīgā), kā arī neievēro samērību. Kamēr vien ir iespējams kontrolēt barības kvalitāti un daudzu­mu, aknas funkcionē normāli, tās saslimst un to darbība vienmēr tiek traucēta no "pārāk daudz". Šis "pārāk daudz" var būt nesamērīga barības un taukvielu uzņemšana, pārmērīgas alkohola, zāļu devas u.c. Saslimšana parasti norāda, ka aknu atindēšanas spēja ir mazinājusies un var zust pavisam, ja turpināsies pār­mērīga barības uzņemšana vai arī radīsies pārlieku liels ideju sablīvējums, kā arī sagrābšanas tendences kā garī­gajā, tā materiālajā jomā.

Paturot prātā, ka aknas ir enerģijas piegādātājas, varam izsecināt, ka slimas aknas daļēji vai arī vispār ne­spēs to piegādāt. Tāpēc slimniekiem manāmi zūd sek­suālā potence, interese par dzīvi un dzīvesprieks. Rodas apātija.

Tieši tādā veidā augstākais Pirmsākums mūsos koriģē un kompensē neapvaldītās fantāzijas radīto pro­blēmu simptomu, ko var ietvert jēdzienā "pārāk daudz". Šī fiziskā orgāna — aknu — gudrā reakcija pacientu māca: ja laikus neapdomāsies, šis pārmērīgums tik un tā labumu nedos un radīs tikai zudumus un zaudējumus.

Izteikta iedomība un nesavaldība spilgti izpaužas asins nesarecēšanas gadījumos, kad aknas nespēj veikt recināšanu. Pat vismazākais sasitums var izraisīt noasiņošanu. Dzīvības sula plūstin izplūst no organis­ma. Ciešot slimības mokas, no daudz kā atsakoties un sevi visādi ierobežojot (ēdienu, dzērienu, seksa ziņa utt.), slimnieks lēnām apgūst mēra izjūtu un nepie­ciešamības jēdzienu kopā ar izpratni par trūkumu. Vis­pārliecinošāk šis process vērojams, ja cilvēks slimo ar hepatītu (aknu iekaisumu) vai aknu cirozi (blīvu saistaudu savairošanās aknās, kur tie aizņem šā orgāna specifisko audu vietu).

Aknas ir interesants orgāns filozofiskiem novēro­jumiem un slēdzieniem. Tām ir spilgti izteikta sim­boliska attieksme pret filozofiskajiem un reliģiskajiem esības jautājumiem.

Tāpēc atcerēsimies, ka aknas spēj sintezēt jaunas ol­baltumvielas. Olbaltums ir visa dzīvā celtniecības ķieģe­līši, kas veidojas no aminoskābēm. Olbaltumi atšķiras ti­kai pēc citādā secībā izkārtotām aminoskābēm (organis­kas skābes, kurās ir NH2 grupa, augu un dzīvnieku olbal­tumvielu uzbūves galvenais elements). Mainot amino­skābju telpisko struktūru, aknas izdara kvalitatīvu lēcie­nu: to savukārt apstiprina piemērs, kur dzīvnieka un au­gu olbaltums tiek pārveidots cilvēkam raksturīgajā. Tā­dējādi saglabājas pilnīga identitāte un līdzība pašos celt­niecības elementos, kuri balsta tikko radīto kombināciju.

Olbaltumvielu sintēzē mikrokosmoss pilnīgi at­spoguļo makrokosmosu. Kā mazajā, tā arī lielajā kos­mosā viss pamatojas uz pirmelementu, kura kombināci­jas rada daudzveidīgo formu bezgalīgu attīstību un pilnīgošanos. Tas pārliecinoši pierāda likumu — vienības ietilpšana veselumā un veseluma veidošanās no daudzām atsevišķām vienībām. Šo likumu mācīja senseno gadsimtu gudrajie.

Aknas ietekme arī vel kādu citu mušu apziņas paplašināšanas veidu — reliģiju. Burtisks šā termina "reliģija" tulkojums: izrāviens, lai sasniegtu vienotību vai saikni ar Visaugstāko. Visā reliģijas vēsturē redzam, kā cilvēki nepagurdami meklē šo izejas punktu, kas radītu impulsu, lai apvienotu cilvēka personību ar Visaugstāko, ar Pirmcēloni, kurš devis dzīvību bezgalī­gai daudzējādībai. Lēni un secīgi domājošs cilvēks pār­liecinās, ka daudzveidība ap mums ir tikai ilūzija. Tā ir matēriju veidojošo elementu tikai dažāda izkārtojuma rotaļa, tie ir vieni un tie paši un mūžības bezgalība nezūd. Tikai ejot ciešanu, izzināšanas prieka un matēri­jas apgūšanas ceļu, mēs spējam atvērt vārtus garam, pirmavotam, kurā izgaist visas ilūzijas par jebkādu atšķirību.

Iepriekš minēto un vēl daudz ko citu savā sasprindzinātajā darbā ietver lielā un dzīvā mūsu organisma laboratorija — aknas.

Ieklausīsimies tajās un saudzēsim tās!

* DNS — lielmolekulārs organisks savienojums (nukleīn­skābe), kas satur ģenētisko informāciju un veido gēna ķīmisko pamatu. DNS ir matrice ribonukleīnskābes sintēzei.

21.       Urīnpūslis

Urīnpūslis ir tvertne, kurā nokļūst izdalītais urīns. Kad ir sakrājies noteikts urīna daudzums, cilvēks urīnpūslī sāk just spiedienu. Šis spiediens signalizē par nepie­ciešamību pūsli atbrīvot. Un, tiklīdz tas noticis, cilvēks izjūt tīkamu atvieglojumu. Katram mums no savas pieredzes ir labi zināms, ka vēlēšanos nolaist urīnu ietekmē ne tikai zināma urīna daudzuma spiediens, bet itin bieži arī mūsu dvēseles stāvoklis. Respektīvi viss, kas mūs nomāc, no kā mēs varam zaudēt garīgo līdz­svaru. Pastiprinātas urinēšanas cēloņi visbiežāk ir eksā­meni, nepieciešamība apmeklēt ārstu vai augstāku amatpersonu, atzīšanās mīlestībā un daudz kas cits, kas rada bailes un spriedzi. Gudrodams dažādus situācijas risinājumus, cilvēks nereti izvēlas vissliktāko. Domas un jūtas — tā ir enerģija. Un par šīs milzīgas enerģijas pieņēmēju kļūst urīnpūslis.

Stipra vēlēšanās izvadīt urīnu tādos gadījumos mums nepārprotami signalizē, ka vispirms jāatbrīvojas no psihiskā spiediena. Bet tas ne vienmēr izdodas. Situācijā, kurā nav iespējams dabiski atviegloties, cil­vēkam ar visu gribasspēku jāsatur urīnpūslis. Izrādās, ka tas ir pilnīgi iespējams, kaut gan reizēm spiediens ir tik liels, ka mūsu cīņa var radīt sāpes. Aplis noslēdzies — skaidri redzams, kā uz mums iedarbojas psihiskā spiediena spēks.

Radušos pasīvo spiedienu var pārvērst aktīvā, ja apzināti iegalvosim sev, ka nepieciešams apmeklēt tualeti. Šīs intīmās vietas apzināts profilaktisks apmek­lējums atbrīvo mūs no iespējamām nepatikšanām, tur­klāt dod mums uzskatāmu mācību: gandrīz katru nepatīkamu situāciju var apsteigt un vadīt. Teiktais attiecināms gan uz cilvēkiem, gan uz sabiedrību ko­pumā.

Par pašu svarīgāko no visiem simptomiem, kas izpaužas sirdzējam, mēs uzskatām varaskāri. Medicīniskajā un sociālajā praksē šis simptoms diemžēl netiek pienācīgi novērtēts. Ja rūpīgi pavērosim gan sevi, gan sirdzēju, tad konstatēsim, ka ikkatrs slimnieks tiecas izmantot savu slimību par līdzekli, lai iegūtu varu un valdību. Šis vērojums atklāj vienu no mūsu sabiedrības un mūsu pašu spēcīgākajām un visvairāk apslēptajām iezīmēm. Lai arī cik tas būtu skumji, varaskāre pašlaik kļuvusi par vienu no cilvēka pamat­problēmām. Ja cilvēks ir centrēts tikai uz savu "es",

viņš noteikti tieksies pēc privileģēta stāvokļa, bet tas nozīmē — pēc varas noturēšanas. Katrs "... bet es gribu!" ir šīs egocentriskās personas tieksmes izpausme. Bet, tā kā jau pašai idejai — tiekties pēc varas — ir samērā negatīva nokrāsa, mēs redzam, ka daži indivīdi veikli slēpj savas politiskās vai jebkuras citas spēles cīņā par varu.

Samērā nedaudziem pietiek drosmes atklāti paz­iņot un īstenot savu tīkošanu pēc varas. Lielākais vairums cilvēku cenšas apmierināt savas apspiestās vēlmes citādi — valdīt aplinkus. Lietā tiek likti visi saslimšanas veidi, un te sabiedrība ir bezspēcīga. Šīs dzīves jomas nav tik viegli atklājamas, jo pienākuma attieksmju projekcija cilvēkam pret cilvēku, pret notiekošo, pret apkārtējo vidi joprojām ir un paliek deklaratīva. Tā kā gandrīz visi šais jomās iekļautie cil­vēki vairāk vai mazāk līdzīgi izmanto savu stratēģiju, lai iegūtu varu, tad tas, ka viņus citi varētu atmaskot,' "cietējus" neinteresē. Katrs mēģinājums šos cilvēkus visā nopietnībā pārliecinoši atmaskot tiek apspiests. Viņi aizbildinās ar kādu nopietnu slimību un pat ar nāves iespēju. Šāda aizbildināšanās, jo bieži — arī asaras, notrulina mūsos lietu patiesās būtības uztveri.

Saslimšana cilvēkam gandrīz vienmēr var palīdzēt sasniegt to, kas citādi būtu pilnīgi neiespējams: uzupurēšanos, uzmanību un līdzjūtību, naudu, izbrīvējumu no darba, palīdzību un arī kontroli pār citiem. Vēlreiz labumu no savas slimības pacients gūst, kad viņš iedarbina tās simptomu, lai sasniegtu savu varu, turklāt nezaudējot iespēju pilnīgi izveseļoties.

Temats "Simptoms ka varas izpausme" jo sevišķi uzskatāmi raksturo tos, kuri naktīs nevar saturēt urīnu.

Bērns, kuru dienas gaitā apspiež vecāki un skola un kuram dienā pietrūkst spēka un prasmes aizsargāt savas tiesības, visas savas problēmas atrisina, vienā paņēmienā naktī izlejot veselu šķidruma straumi gultā. Tādā īpatnējā veidā jau bērnībā varu mīloša būtne, kas sastapusies ar ne mazāk valdonīgu apkārtni, realizē pats sevi. Šais gadījumos cietušais netraucēti īsteno atbrīvošanos no dienā uzkrātajām negatīvajām emoci­jām, tā ērti radīdams saviem varenajiem vecākiem bez­palīdzības situāciju un neļaudams viņiem sevi apspiest kaut vai tik ilgi, kamēr tiek mazgāta veļa un meklēta palīdzība. Tāpat bērns ar šo simptomu palīdzību slēpj savu varaskāri ari dienā. Un, jo vairāk viņš spītēsies — negribēs aptvert savu uzvedību, tās iemeslus un ten­dences, kā arī nemēģinās darīt sevi lēnprātīgāku, t.i., atsacīties no egocentriskām nosliecēm, jo ilgāk saglabāsies arī visu atklājošais nakts simptoms.

Tikai apzināta vecāku un bērnu sadarbība, kas virzīta uz psihiskās spriedzes un savstarpējā aizvainoju­ma likvidēšanu, var palīdzēt atbrīvoties no tik neestētiska simptoma.

Urīnpūšļa iekaisums liek sevi manīt kā izteikti dedzinoša sajūta urinēšanas laikā, turklāt pacientam urinēšana ir mokoša. Kaut ari bieži jūtama "mazā" vajadzība, urīns tomēr izdalās nelielos daudzumos, reizēm pat neizdalās nemaz. Tā izpaužas galīga nevēlēšanās un nespēja atbrīvoties no kaut kā tāda, kas izraisa tik stipru iedarbību vai spiedienu. Bet tieši tāpēc

mokošie simptomi liek uzmanīgi pārlūkot to, kas agrāk ticis laists caur pirkstiem, un pieņemt gudru lēmumu, lai atbrīvotos no nomācošā balasta.

Tādējādi reizēm mūsu uzmanību piesaista iekaisušā urīnpūšļa simptomi un atbrīvo no apslēptas vēlmes — katrā ziņā būt tam, kas valda.

22.       Žultspūslis

Aknām izdalot žulti, tā uzkrājas žultspūslī kā tvert­nē. Tālāk tā pēc vajadzības aizplūst pa žultsvadu, palīdz sagremot uzņemto barību. Taču žulti tās vadā var aizkavēt šķēršļi, kurus parasti veido žultsakmeņi.

Ikdienā katrs no mums ne reizi vien būs dzirdējis, ka daži, raksturodami savus paziņas, dēvē tos te par holēriķiem, te par žultainiem (dzēlīgiem) cilvēkiem, bet dažkārt arī par ļoti žultainiem. Tā allaž tiek uzsvērta žults atbilstība visam agresivitātes kompleksam, kas izpaužas šais cilvēkos. Akmeņi žultspūslī biežāk rodas sievietēm, bet pretējam dzimumam vairāk jācieš no nierakmeņiem. Savukārt precētām sievietēm, kurām ir bērni, žultsakmeņi sastopami biežāk nekā neprecētām.

Enerģijai ir tendence kustēties. Nobloķēta enerģijas plūsma ar laiku tiek pārvērsta enerģētiskā korķī, kas veicina svarīgas funkcionālas pārmaiņas orgānā vai orgānos. Ja šis sastrēgums saglabājas ilgstoši un šo bloķēšanu nekas neizjauc, tad enerģija vēl vairāk sabiezē un sablīvējas. Dažādi nogulsnējumi un akmeņi organismā ir radušies sabiezējušās enerģijas dēļ. Droši varam apgalvot, ka žultspūšļa akmeņi cilvēkā ir viņa pārakmeņojusies agresivitāte.

Nevajadzētu brīnīties, ka akmeņi žultspūslī itin bieži veidojas sievietēm, kurām ir ģimene. Tas notiek tāpēc, ka sievietes, kurām ir nevaldāms temperaments, radījušas ģimeni, izvēlas to par savas darbības arēnu, kurā nu grib netraucēti spēlēt galveno lomu. Tām rak­sturīgais enerģiskums un agresivitāte pārējos spiež rīkoties pēc šo "valdnieču" noteiktiem likumiem. Ar visu un visiem neapmierinātas, uztverdamas savu ģimenes stāvokli kā nepatīkamu neizbēgamību un ne-razdamas sevī spēku mīlēt citus, sievietes tādējādi pieļauj savu enerģiju sabiezēšanu, līdz tā pārakmeņojas. Un tikai žultsakmeņu kolikās (sāpēs) šīs pacientes (retāk — pacienti) ir spiestas beidzot visu atgūt. Agrāk viņām nav bijis īstas vēlēšanās un drosmes sevi apvaldīt. Tikai ar spēcīgu enerģijas izrāvienu, sāpju kliedzienu un saucienu pēc palīdzības nomāktā enerģija var atgūt dabas noteikto spēju plūst pareizā virzienā.

Tādējādi reizēm pati slimība savu "saimnieku" sauc pie kārtības.

Lai miers valda katrā ģimenē!

23.       Organisma aizsardzības sistēma. Alerģija

Naidīgumā ir iekļauti jēdzieni "neietvert", "nelaist iekšā". Tā pretpols ir visaptverošās mīlestības jēdziens. Jebkura — pat vismazākā — tās izpausme ierobežos šo negatīvo attieksmi: nelaist iekšā, nepieļaut. Mīlot cil­vēks paver savas robežas un ielaiž dievināto un mīlēto sevī. Šo robežu vai šķautni, kura katram īstajā laikā jāatklāj, mēs saucam par "es" (ego). Caur šo "es" mēs iepazīstam visu, kas atrodas aiz mūsu pašu robežas, iden­tificējot to" ar sevi. Mīlestības uguns ir tik stipra, ka spēj izkausēt šos ego ierobežojumus un ielaist sevī "tu", lai apvienotos ar to, nu jau kopīgi ejot izziņas ceļu. Norobežojoties mēs tik tiešām pierādām, ka nemīlam, un otrādi, ja robežu nojaucam, tad līdz ar to apliecinām savu mīlestību. Bet visbiežāk mēs izmantojam savu "aizsardzības sistēmu", lai novērstu draudus, ko radījušas jūtas mūsu zemapziņas vai apziņas dzīlēs.

Sevi pilnīgojot, ļoti svarīgi ir atcerēties gudrajo apgalvojumu: mikrokosmoss ir līdzīgs makrokosmosam. Tāpat arī to, ka katra atstumšana un naidīgums, ko apkārtējā pasaule izrāda pret mums, vienmēr ir atbildes reakcija uz mūsos psihiskajā līmenī slēpto naidīgumu. Katrs gadījums, kurā izpaužas mūsu naidīgums un ātra sakaitinātība, tikai nostiprina ego, sabiezinot tā robežas. Katrs nē, pretdarbība dabiskai notikumu gaitai mūsos un ārpus mums atstāj mūsu pašu radītā ierobežojuma lokā un pakļauj mūsu "es", taču katra piekrist vai vienoties spējīga cilvēka robežas ir difūzas (izkliedētas) un saskarsmē mēs tās nejūtam. Diemžēl reti kad spējam atzīties pat paši sev, ka nēsā­jam sevī visu agresīvo līdzekļu arsenālu. Kopumā tieši tas arī traucē kļūt tādiem, kāds patiesībā esi, un lī­dzināties makrokosmosam.

Ceļš uz apgaismību teorētiski ir ļoti vienkāršs, un formulēt to var īsi: viss, kas eksistē, ir labs. Mums jāiemācās ietvert savā apziņā visus un visu, kas ir ap mums, lai tādējādi mēs kļūtu vienoti ar visu jau eksistējošo. Vienīgais ceļš un vienīgais drošais līdzek­lis, ar kura palīdzību var sasniegt šo mērķi, ir mīlestība.

Vērīgs gars var iebilst: ja viss, kas eksistē pasaulē, ir labs, tad šim pašam postulātam jāattaisno arī naidīgums. No filozofiskā viedokļa tā arī ir, jo pašam naidīguma nesējam un apkārtējiem cilvēkiem tādējādi laika gaitā tas palīdz apjaust visas eksistējošo polaritāšu nokrāsas. Tikai praktiski izzinot pretstatu cīņu un ietverot tos vienotībā, iespējama indivīda evolūcija vai arī veselas valsts evolūcija. Cilvēkam liek evolucionēt arī slimība, ja mēs patiesi vēlamies izveseļoties un šādas sevis pārveides labad piepūlamies visos iespē­jamos fiziskajos un psihiskajos aspektos.

Virsapziņas sfēras strāvojumus, kuriem ir jāveicina paša personības attīstība, sevi norobežojušais ego klasi­ficē kā naidīgas, tādējādi arvien vairāk un vairāk attālinādamies no tiem. Fiziskajā jomā tāds cilvēks virza savu ieroci pret "ārējiem" ienaidniekiem, kurus parasti dēvē par kairinātājiem vai par indēm.

Ļoti bieži ilgus gadus tā ari dzīvojam šai paša izprātotajā vērtību sistēmā, turklāt uzskatām, ka tā ir pati pilnības mēraukla. Spilgta aina atklājas, izpētot daudzu diētisko skolu aizstāvju dažādo attieksmi pret "ārējiem ienaidniekiem". Ko vieni noliedz un atzīst par "nevēlamiem", to citi kaismīgi cildina.

Alerģija ir īpaša reakcija uz kādu matēriju, kura atzīta par naidīgu. Cilvēka organismā darbojas izdzīvošanas stimuls, tāpēc viņa aizsardzības sistēmas pastāvēšana ir pilnīgi attaisnojama. Organisma imūnsistēma pret alergēniem* veido antigēnus **, un tas rāda, ka pret naidīgajiem iebrukumiem jau ir zināma aizsardzība. Alerģijas slimniekam šī apzinātā aizsardzī­ba ir pārmērīga. Viņš uzceļ aizsardzības valni un pamazām naidīgumu izplata visās dzīves jomās. Ar laiku arvien lielāks vairums vielu tiek pasludināts par agresorēm, bet tas, savukārt, ļauj daudz intensīvāk bruņoties pret ienaidniekiem. Tāpat kā militārismā

bruņojums demonstrē agresīva noskaņojuma pakāpi, tā arī alerģija ir stipra organismā jau iekļuvušā naidīguma un agresijas izpausme. Visiem alerģijas slimniekiem ir pat ar neapzinātu naidīgumu saistītas problēmas, bet tieši tāpēc viņi parasti nevis dzīvo, bet eksistē.

(Lai nerastos aplama izpratne, atgādināsim, ka runājam par malā nostumto psihisko aspektu, kuru pats cietušais neapzinās. Var jau būt, ka viņš to ļoti labi zina, taču sevī nekādi nesaskata. Var būt ari tā, ka šī agresivitāte ir pilnīgi nostumta malā un nekad vairs netiks likta lietā, bet psihē šī agresivitāte tik un tā saglabājas. Nostumt malā to var tiklab nelīdzsvarots, kā arī gluži mierīgs cilvēks.)

Alerģētiķim agresija virzās no psihes uz ķermeni un tikai tur savdabīgi izpaužas. Tagad ķermenis var gan aizstāvēties un uzbrukt, gan cīnīties un uzvarēt, cik vien dvēselei tīk... Un, lai šī aizraujošā nodarbība tik drīz nebeigtos, par ienaidniekiem tiek pasludināti vis­dažādākie objekti: ziedputekšņi, kaķa vilna vai zirga spalva, putekļi, mazgājamie līdzekļi, meža zemenes un tomāti. Izvēle nav ierobežota — te nu alerģētiķis nebaidās ne no kā. Viņš cīnās ar visiem un ar katru, kaut gan priekšroku dod simboliskam favorītam.

Visiem zināms, ka agresivitāte ir cieši saistīta ar bailēm. Vienmēr cīnās ar to, no kā visvairāk baidās. Rūpīgi iepazīstoties ar alergēniem, mēs drīz vien atklā­jam tās slimnieka dzīves sfēras, kuras rada viņa dzīvē tik lielas bailes un ar kurām viņš tik kaismīgi cīnās. Pirmajā vietā ierindojas mājdzīvnieku vilna, gal­venokārt kaķa vilna. Ar kaķādiņu (kā ar ādiņu vispār) asociējas maigums, mīkstums, pakļāvība, tāpat arī viss dzīvnieciskais. Tas ir mīlestības simbols ar norādi uz seksualitāti. Teiktais attiecināms arī uz trušādiņu. Pēc analoģijas — zirgiem vairāk ir izteikti instinktīvie kom­ponenti, bet suņiem — agresivitāte. Taču šīs atšķirības ir nenozīmīgas, jo simbolam nekad nav skaidru robežu.

Daudzējādā ziņā līdzība te saskatāma ar ziedputekšņiem, alerģisko iesnu ierosinātājiem. Ziedputekšņi ir apaugļošanās un augu dzīves turpināšanas simbols, tāpat kā ziedu bagātais pavasaris ir tas gadalaiks, kad lielais vairums alerģētiķu sirgst ar siena drudzi. Dzīvnieku vilna un ziedputekšņi kā alergēni norāda mums, ka mīlas, seksualitātes un apaugļošanās problēmas tiek saistītas ar bailēm un naidīgumu. Bet tas savukārt nozīmē, ka šīs problēmas netiek ielaistas un ietvertas apziņā.

Analoģiski izpaužas bailes no netīrības, nekārtības un istabas putekļiem. Pats par sevi saprotams, ka alerģētiķis cenšas izvairīties no saskares ar alergēniem, turklāt vairīdamies arī no attiecīgajām dzīves sfērām, un to līdzjūtīgi sekmē apkārtējie cilvēki un medicīnas darbinieki. Šīs slimnieka spēles nekādi netiek ierobežotas: mājdzīvniekus aizvāc, neviens nedrīkst smēķēt, jāievēro sterila tīrība utt. Un tieši šai apkārtējo cilvēku tiranizēšanā alerģētiķis atrod reti labu darbības lauku, lai īstenotu savu agresivitāti.

Desensibilācijas *** metodes ideja ir laba, bet to vispirms vajadzētu lietot psihiskajā līmenī, ja ir nopiet­na vēlēšanās gūt panākumus. Kamēr alerģētiķis neiemācīsies apzināti nonākt saskarsmē ar paša atraidītajam un paša noniecinātajam sfērām, kamēr viņš tas draudzīgi neietilpinās savā apziņā, atveseļošanās nebūs pilnīga. Nebūtu lietderīgi, ja mēs atbalstītu alerģijas slimnieka taktiku. Viņam noteikti jāiemācās mīlēt savus ienaidniekus. Visdedzīgākajam materiālistam skaidri jāapzinās un jāsaprot, ka alergēni uz alerģijas slimniekiem iedarbojas tikai simboliski, nevis kā matērija — ķīmiski. Sacīto labi ilustrē narkozes un psi­hozes gadījumi — tad pacientam alerģija neizpaužas. Šais situācijās apziņa it kā atvienojas. Bet fotogrāfija, kurā ir redzams kaķis, vai lokomotīves dūmi filmā, kuru skatās astmātiķis, radīs pilnīgi pretēju reakciju. Šais gadījumos alerģiskā reakcija nav atkarīga ne no vienas substances.

Mīlestība, seksualitāte, auglība, agresivitāte, netīrumi — tās ir reāli eksistējošas dzīvības formas, kuras lielā mērā ietekmē dzīvotspēju. Taču tieši tās iedveš alerģētiķim lielas bailes. Un galu galā viņa attieksme pret tām top naidīga. Par viņa ideāliem kļūst sterilitāte un neauglība.

Alerģētiķis dzīvo tādā stāvoklī, ko diezin vai var nosaukt par dzīvi. Neko nemainot apziņā, savām iegribām izdabājot, viņš var nonākt līdz agresijai, kas ir vērsta pret viņu pašu un apdraud viņa dzīvību.

Nav jābrīnās, ka dažos gadījumos šī apdraudētība var sasniegt galējo pakāpi. Tad šādu "neagresīvu" cil­vēku ķermenim jāiztur tik ilgas cīņas, līdz viņi paši aiziet bojā! Kad šī sevis aizsargāšana, kas izpaužas pašnorobežošanā un inkapsulācijā kā apziņā, tā reālajā dzīvē ir sasniegusi apogeju, acīm redzot atliek iespēja gulties zārka. Tā taču ir vienīga telpa, kura nav alergēni...

Tikai pacietība, labdabība un visaptveroša mīlestī­ba pret apkārtējo pasauli un pat pret mūsu ienaid­niekiem pasargās no iepriekš aprakstītā fināla vai vis­maz paildzinās to.

*  Alergēns — [gr. all/os/ cits — erg /en/ darboties — gēnos izcelšanās] med. savienojums, kas ierosina alerģiju.

** Antigēns [anti.+genos cilme, dzimšana] organismam sveša viela, kas izraisa antiķermeņu izveidošanos asinīs, limfa un audos.

*  * * Desensibilācija [de— lat. sensibilis ar jutekļiem uztverams, jutīgs] — darbība, kuras mērķis ir samazināt pārmērīgu organisma   jutīgumu pret kādas vielas iedarbību vai arī novērst šādu jutīgumu.

24.       Ada un ar to saistītas problēmas

Āda ir cilvēka ķermeņa visapjomīgākais orgāns. Tā veic daudzas un dažādas funkcijas. Aplūkosim svarīgākās:

1) ierobežošanas funkcija un aizsargfunkcija;

2) saskares un kontakta funkcija;

3) izpausmes un atveides funkcija;

4) seksuālā funkcija;

5) elpošanas funkcija;

6) izdalīšanas funkcija;

7) siltumregulācijas funkcija.

Daudzējādās funkcijas, kuras jāveic ādai, atklāj tām visām piemītošo kopīgo spēju vibrēt (t.i., radīt svārstību kustības). Daudz uzskatāmāk tā vērojama

starp diviem galvenajiem — ierobežojuma un kontakta — poliem. Ādas slānis ir mūsu ārējā materiālā robeža, kura pastāvīgi jūt apkārtējās vides iedarbību. Āda visā pilnībā atspoguļo gan mūsu būtību, gan pasauluzskatu, un šim objektīvajam atspoguļojumam mēs nekādi nevaram pretoties.

Ādas virskārtā caur nervu galiem reflektē visi mūsu iekšējie orgāni, tāpēc jebkurš traucējums tajos projicējas uz ādas un rada dažādas pārveidības. Savukārt kairinājums noteiktās ādas daļās pa nervu kanāliem tiek novadīts uz attiecīgajiem iekšējiem orgāniem. Šī iekšējo orgānu saistība ar noteiktām ādas vietām, kuras ir zinātniski noskaidrotas un medicīnas darbiniekiem zināmas kā Heta joslas, pamato refleksjoslu terapiju. Pie šiem ārstniecības veidiem pieder sinepju plāksteru un banku likšana, pēdu masāža, akupresūra (uzspiešana) attiecīgos punktos, ausu adatterapija un vēl daudz kas cits.

Pieredzējis praktiķis, rūpīgi aplūkojis pacienta ādu un izdarījis uzspiedienus noteiktos punktos, drīz nosaka diagnozi. Un, attiecīgi iedarbojoties uz šiem punktiem, viņš var atvieglot orgānu stāvokli.

Ko mums āda visbiežāk atklāj, ko tur vislabāk varam saskatīt? Tas ir apsārtums, uztūkums, sabiezējums, iekaisumi, dažādi izsitumi un abscesi. Ādas vietas, kur tie izpaužas, nav nejaušas, tās precīzi izgaismo atbilstīgus notikumus mūsu dzīvē. Senāk pieņemtā shēma, kas ļauj novērtēt cilvēka raksturu pēc dzimumzīmju atrašanās vietas, var radīt tikai papildu maldus. No tās būtu jāatsakās kā no nejēdzīgas

māņticības. Viss redzamais ir tikai neredzamas sfēras līdzība, tieši tāpat kā jebkurš mākslas darbs ir mums neredzamās mākslinieka idejas izpausme. No redzētā vienmēr kā no izejas punkta varam spriest par neiz­pausto, neredzamo. Šo atziņu mēs neviļus liekam lietā diendienā. Ieejot nepazīstama cilvēka dzīvojamā istabā un aplūkojot tās iekārtojumu un priekšmetus, mums tūlīt rodas priekšstats par saimnieka gaumi un tieksmēm. Līdzīgus iespaidus iegūsim, ielūkojoties drēbju skapī... Mūsu gadsimtā visur, kur vien raugāmies, varam pamanīt daudzus bezgaumības parau­gus. Ņemiet vērā, ka iegūtā informācija atspoguļojas mūsos kopumā. Katrā tās daļā atrodam veselumu, tāpēc nav svarīgi, kuru sastāvdaļu aplūkojam. It visur redza­mi vieni un tie paši bezgaumības paraugi, kurus ap sevi savākuši cilvēki.

Viengabalainu priekšstatu par cilvēku mēs rodam, apskatot acs varavīksneni (iridodiagnostika), ausi, pēdas, katru asins pilienu, katru šūnu, katru seju un ķermeņa uzbūvi (psihognomija) un tāpat — arī ādu.

Šī grāmata māca iepazīt cilvēka saslimšanas simp­tomus. Un nav jau svarīgi, kur skatīties, ka tikai būtu vēlēšanās saredzēt! Patiesības drumslas pār mums ir dāsni izkaisītas it visur.

Pienācīgi jānovērtē jau pats fakts, ka speciālisti meklē cēloņsakarību esamības eksperimentālos pierādījumus. Līdz šim meklējumi vēl ir bijuši neauglī­gi un veltīgi, kaut gan apgaismības brīdi var tuvināt, ja vēlmei pierādīt bez jebkādiem aizspriedumiem pievienosim to, ka viss, kas eksistē, ir ciešā savstarpējā saistība un stingri pakļaujas analoģijas likumam: viss, kas ir augšā, tāpat ir arī apakšā, un viss iekšējais līdzi­nās ārējam, un — otrādi...

Uz ādas samērā labi atspoguļojas mūsu psihiskais stāvoklis un daudzējādās reakcijas. Visi mēs labi pazīs­tam sarkšanu no kauna, nobālēšanu un nosvīšanu bailēs un uztraukumā, šausmu šermuļus, ko tautā sauc par zosādu. Pirmos eksperimentus un mērījumus attiecībā uz asociatīvajām saiknēm izdarīja K. G. Jungs. Mūsdienu elektroniskie aparāti ar pastiprinātāju palīdzību ļauj daudz precīzāk izmērīt un pat grafiski attēlot ādas īpatnējo elektrovadāmību. Katrs vārds, katrs jautājums, katra izjūta un doma mērījumu rezultātus tūlīt maina.

Tas viss liecina, ka āda ir milzīgs projecēšanas lauks, kurā skaidri atspoguļojas gan visi somatiskie notikumi, gan psihiskie procesi. Un, ja tā ir, kādu gan ilūziju tad lolojam, dažādi grimējot to, cenšoties noslēpt visas ādas nepilnības, nevis cītīgi pūloties darbā ar sevi? Šo mānīgo rīcību, kas jau veido veselu nozari, sauc par kosmētiku. Un mēs šai iluzoriskajā mākslā labprāt ie­guldām savus līdzekļus. Mūsu mērķis nebūt nav norāt tos, kuri kosmētiski izskaistinās, mēs gribam tikai vēl­reiz aicināt objektīvi aplūkot sevi un padomāt par viena vai otra ādas defekta iekšējo cēloni, kā arī par to, kur sakņojas senā tradīcija krāsot un visādi rotāt savu ķermeni. Ja āda izsaka iekšējo stāvokli, katrs mēģinājums to mākslīgi labot zināmā mērā ir negodīga rīcība. Mēģinot kaut ko "notušēt" (nogrimēt), kaut ko inscenēt, cenšamies rādīt to, kā mūsos nav. Tādējādi,

zaudējot iekšējā satura un arējas formas savstarpējo atbilstību, radām sev neīstu ārieni. Starp "būt brīnišķīgam" un "brīnišķīgi izskatīties" atšķirība ir tāda pati kā starp būtību un ārējo izskatu. Visa šī neīsto masku izrāde, no makijāžas līdz groteski kroplīgajai plastiskās operācijas idejai, lai tikai vairotu skaistumu, liecina, ka cilvēce ir zaudējusi savu īsto seju.

Iepriekšminētie mēģinājumi kļūt citādam un glītākam izvirza problēmu: mīlestības trūkums pirmām kārtām pašam pret sevi. Iemīlēt sevi jau sen kļuvis par visgrūtāko uzdevumu. Katrs, kas domā, ka viņš to spēj un ari mīl, jauc savas būtības izpratni ar savu mazo ego. Viņš pat nezina, kā šīs vissvarīgākās jūtas pamodināt. Ārēji izveidodami sevi kā veselumu, tajā ietveram arī savu neredzamo tēlu. Tieši tāpēc nekāds grims nepalīdzēs noslēpt īsto seju. Aizraušanās ar kosmētiku vienmēr liecina, ka iekšējais cilvēks vai viņa apziņa ir palikuši nemainīgi.

Vajag tikai pavirši aplūkot ādu, lai noteiktu cilvēka psihisko statusu. Zem ļoti jutīgas (plānas) ādas slēpjas ļoti jutīga dvēsele, bet zem raupjas un taukainas ādas meklējams noslēgts un stūrgalvīgs biezādainis, kas tiecas dzīvot pārticībā. Nenoteiktu jūtu, šaubu un baiļu mākti cilvēki pārmērīgi svīst. Āda ir arī cilvēku saskarsmes subjekts. Šī saskarsme var izpausties dūres belzienā vai maigā glāstā. Cilvēkam ir izvēles iespēja, bet tā savukārt atspoguļojas viņa ādā. Ādas slimības var noritēt ādā iekšā un zem tās (izsitumi, iekaisumi, abscesi) vai arī izpausties kā tās ārējs bojājums. Abos gadīju­mos der padomāt par iespējamo savas aprobežotības

jomu. Diemžēl reti kādam izdodas palikt pilnīgi vese­lam un neskartam.

24.1.    Ādas izsitumi

Ļoti spilgts piemērs te ir pusaudži, kuri nonākuši dzimumnobriešanas stadijā un kuriem uz sejas parādās pinnes. Šai periodā hormonu darbības dēļ seksuālās vēlmes cenšas izlauzties uz āru, bet bailes tās apspiež un nomāc. Grūti vadāmais dzimumnobriešanas periods izpaužas kā pats spilgtākais konfliktsituācijas paraugs. Šai attīstības posmā nosacīto pusaudža mieru pēkšņi izjauc pilnīgi jauni un neparasti vēl neapzināti aicināju­mi, kas nāk no organisma dzīļu dzīlēm. Sākas pastiprināts mēģinājums apzināt sevi kā sabiedrības vienību un reizē arī to, kas notiek pašā. Bet šī jaunā sajūta tik neatlaidīgi uzmācas un ir tik nepazīstama un nepierasta, ka tieši tāpēc iedveš bailes. Tās pusaudzi no sapņu pasaules atved atpakaļ ierastajā stāvoklī. Bet tas neturpinās ilgi. Satraukums, kas pāraug uzbudinātībā, atkārtojas atkal un atkal.

Te arī meklējams pusaudža gadu un agrīnās jaunības laika iekšējais konflikts. Vienlīdz stipri iedar­bojas gan vēl neizbaudītās dzīves daļas intriģējošā pievilcība, gan bailes no tās. Katrs konflikts noris pēc šā scenārija, mainās tikai tā tematika. Pusaudža gadu un agrīnās jaunības laika galvenie temati ir seksuālie, mīlas, partnerības jautājumi. Šai laikā pamostas tieksme pēc pretējā dzimuma un interese par to. Parādās stipra vēlme rast ciešāku saskarsmi, tomēr ir bail riskēt un kļūdīties. Pēkšņi uzradušas seksuālas fan­tāzijas liek kaunēties par sevi. Izsitumi, kas radušies uz ādas, nenoliedzami liecina par iekšēju konfliktu. Šais gadījumos āda kā ierobežotāja apslāpē pāri malām plūstošo vēlmi atrast sev otru. Psihei tagad jāpārslēdzas uz ārstniecības procedūrām. Pilnīga uzvara būs tikai tad, kad tiks saprasts, ka ādai jābūt tīrai un jāpatīk otram, turklāt neaizmirstot, ka tā ir tiešā kontakta orgāns.

Iekaisusī āda uzskatāmi rāda, ka līdz šim pastāvošie ierobežojumi psihiskajā jomā ir pārtraukti un pilnīgi jauna, instinkta spēka vadīta enerģija tieksies realizēties fiziskajā jomā. Bet no priekšlaicīgas pieredzes, kura šai vecumā nav vēlama ne garīgajai, ne arī fiziskajai organisma veselībai, glābj paša seja, ko ir izķēmojušas pinnes. Nerealizētās vēlmes pārvēršas iekaisušā ādā. Cik cieša ir savstarpējā saikne starp sek­suālajām problēmām un izsitumiem, skaidri saskatāms arī pēc to atrašanās vietas uz ādas. Zēniem izsitumi parādās tikai uz sejas, bet meitenēm — uz sejas, retu­mis arī muguras rajonā un uz kakla priekšpuses. Citas ķermeņa daļas nekad netiek bojātas, jo pretējā gadījumā bojājumi neatbilstu savai nozīmei. Ja ir kauns un māc raizes par savu seksualitāti, vajadzētu transformēt šīs izjūtas tā, lai būtu kauns no kauna par saviem nejauka­jiem izsitumiem. Tādējādi šauri ievirzītā domāšana pārslēgsies un izveseļošanās paātrināsies.

Visu ar dzimumnobriešanas perioda izsitumiem var attiecināt ari uz citiem ādas izsitumiem. Acīm redzamie izsitumi vienmēr liecinās, ka kaut kas tāds,  kas ilgi slēpts iekšiene, beidzot ir izlauzies atklātība. Izsitumi neapšaubāmi parāda to, kas agrāk bijis apslēpts. Šis atklājums palīdz izprast izsitumu cēloņus tik izplatītām bērnu slimībām kā masalas, skarlatīna (šarlaks), masaliņas. Katrā šādas slimības gadījumā notiek bērna lēciens jaunā attīstības pakāpē. Jo izteiktāki ir izsitumi, jo intensīvāk noris slimība un straujāka ir bērna attīstība.

Ja bērna āda pārklājas ar krevelēm vai kļūst kraupjaina, tā ir kā atbilde mātēm, kuras nevērīgi izturas pret savu bērnu un pārāk maz veltī viņam īstu, sirsnīgu uzmanību. Kreveles ir acīm redzama neredzamās sienas izpausme, ko radījuši vecāki un bērna paša mēģinājums to tādējādi pārraut. Bērna ekzēma liecina par mātes beziemesla iekšējo antipātiju pret viņu. Visbiežāk šādi sevi izpauž mātes, kurām ir nosliece uz īpašu "estētisku-mu", tās, kuras ļoti augstu vērtē pašas sevi.

24.2.    Psoriāze (zviņēde)

Psoriāze (zviņēde) ir visplašāk izplatītā dermatoze (ādas slimība). Izsitumiem uz iekaisušās ādas ir plankuma veids, asi izteiktas malu joslas un tos klāj sudraboti baltas zvīņas. Psoriāze izplatās gan lokālā, gan ģeneralizētā* veidā. Ārēji āda atgādina bruņas, kādas ir daudziem dzīvnieku valsts pārstāvjiem. Pats par sevi saprotams, ka dabiskās aizsardzības un kontakta funkcijas šādā gadījumā tiek izjauktas pilnīgi. Turklāt nekas netiks ielaists sevī un netiks izlaists no sevis. Par noslēgtiem cilvēkiem tautā mēdz teikt, ka viņiem esot bieza āda, jo viņus klāj bruņas. Aiz šādas "aizsargāšanas ar bruņām" slēpjas izsmalcināta patmīlība un milzīgas bailes no tā, ka tikai apkārtējie cilvēki to neaizskartu un neapvainotu.

Jo vairāk attīstīta ir patmīlība un jūtelība, jo lielākas ir bailes un vēlēšanās aizsargāties, jo blīvāk un plašāk pacienta ādu aptver zvīņēde.

Tas līdzinās parādībām dzīvnieku valstī. Nocirpuši vilnu dzīvniekiem, mēs atklājam zem tās neaizsargātu, viegli ievainojamu un maigu būtni. Tāpat arī zvīņēdes slimnieki slēpj sevī vieglu aizvainojamību un sīku­mainību. Bet arī šāda maniere — dzīvot, nevienu un neko neielaižot sevī, baidoties kļūt "ievainotam", piešķir dzīvei traģisku nokrāsu. Bailes no aizvainojuma un neuzticēšanās cilvēkiem, kas jau iesakņojušās dvēselē, uzceļ aizsardzības valni pret visiem un pat pret mīlestību un tiem, kas sirdzēju mīl. Par mīlestības klāt­būtni liecina atklātība, prasme ielaist otru sevī, bet šai gadījumā vārti ir cieši aizdarīti. Tādējādi no "dzīves viļņu svaigās plūsmas" zem bruņām tiek izolēta dvēse­le. Pieaugošo baiļu un periodisko slimības saasinājumu nomākta, tā pamazām var tapt aizvien nabadzīgāka. Pārraut šo patoloģisko loku kļūst grūtāk un grūtāk. Taču reiz arī šai dvēselei, kas pastāvīgi baidās no lamatām un tik izsmalcināti vairās no ievainojumiem, rūgtā paša pieredze liks saprast, ka dvēsele ir nemirstīga un to nevar ne ievainot, ne aizvainot. Viss, kas noris ārējo formu pasaulē, skar tikai to indivīda daļu, kura pati ir spējīga daudz ko sagrozīt un daudz ko arī aizspriedu­maini izskaidrot. Atveseļošanās var sākties tikai pēc daudzkārtējiem triecieniem, kas ir saņemti no ārienes.

Ja liktenis būs labvēlīgs un psihoterapeits būs ne tikai teorētiski, bet ari garīgā ziņā izglītots, tad apvērsums dvēselē var paātrināties un līdz ar to — sāksies ādas atveseļošanās.

Šai slimībai raksturīgas ir galējības — viegla aizvainojamība un aizsargāšanās ar "bruņām" (noslēg­šanās sevī). Galēja slimības izpausme nosakāma ne vien pēc bojātās ādas apjoma, par to liecina arī asiņojošu ieplaisājumu parādīšanās uz ādas. Tādējādi palielinās briesmas inficēties. Uz ādas acīm redzami saskaras divas galējības — ievainojamība un ragvielas veidotās "bruņas". Psihiskajā ziņā tā ir vēlēšanās būt labās kai­miņattiecībās, gūt tuvību un arī bailes no visa tā.

Psoriāze sākas ar ādas bojājumiem elkoņu rajonā. Ar elkoņu palīdzību mēs "izsitamies" dzīvē, un tie ir ari mūsu atbalsts pārdomās. Tieši šais vietās sākas ragvielas un bojājumu parādīšanās uz ādas. Tie ir pirmie vēstneši, kas brīdina par mūsu rīcības nepareizi izraudzīto vektoru. Neieklausoties brīdinājumā, cilvēks riskē — visa ādas virsma var pārklāties ar zvīņveida plankumiem. Un tad šie ragvielas laukumi kļūst par acīm redzama absurda un galējību ierobežotājiem mūsos pašos. To, ko laikā nav paveikusi apziņa, vēlāk izdarīs pamatīgi bojātā āda, laika gaitā piespiezdama slimnieku kapitulēt.

24.3.    Nieze

ir saistīta ar daudzām ādas slimībām, bet reizumis tā var parādīsies arī kā patstāvīga slimība — nātrene, nātru drudzis. Šis samērā nepatīkamais simptoms, likdams nemitīgi kasīties, var novest cilvēku līdz izmisumam. Vārdiem "niezēt" un "kasīties" mūsu sarunvalodā psiholoģiski atbilstošas nokrāsas ir: " man nekur nav miera", " iekšā viss knieš" vai ari "tas uz mani neattiecas", "beidz kasīties! (strīdēties)", "kam niez, tas kasās". Šais formulējumos vārdu "kasīties" un "niezēt" nozīmes sasaucas ar vārdu "kairinājums" (sakaitināšana, sadusmošana, saniknošana, iekaisums, iekaišana). Lai gan tuvākā jēdzieniskā nozīme vārdam "kairinājums" ir seksualitāte, tomēr mēs vēršam uzmanību arī uz citām dzīves jomām, kurās šis jēdziens tāpat var radīt rezonansi. Katrā cilvēkā taču iespējams izraisīt gan agresīvās, gan labās jūtas. Ja kaut kas mums kļūst vilinošs un interesants un tas nemitīgi mūsos tiek stimulēts, tad ar laiku tas var izpausties gan kā seksua­litāte, mīlestība, simpātija vai agresivitāte. Pašam vār­dam "kairinājums" ir vairākas nozīmes. Parasti tiek izjusta tā jēdzieniskā divējādība. Šā jēdziena izpausmes mainās no rupjām līdz pavisam izsmalcinātām. Turklāt vienā gadījumā mēs paši esam iekaisuši, bet citā — kaismīgi reaģējam. Bet katrā gadījumā iekaišana izraisa uzbudinājuma vilni. Tā arī latīņu valodas vārds "prurigo" norāda ne tikai uz kairinājumu, bet arī uz kaisli un juteklību, tāpēc darbības vārdam "prurire" ekvivalents ir darbība vārds "kasīties" (kairināt).

Ādas nieze nozīmē to, ka psihiskajā ziņā mūs kaut kas neliek mierā, kairina. Neverīgums vai vieglprātīga attieksme šai jomā, nevēlēšanās analizēt savas jūtas var radīt nevēlamas sekas. Jebkuras niezes cēlonis ir kāda kaislība, — tā iekšēji dedzina kā uguns, kura tiecas izlauzties uz aru, meklējot plašumu. Šīs uguns dēļ esam spiesti kasīties. Jo spēcīgāka kaisles liesma trako mūsos, jo vairāk izteikta ir nieze.

Ādas kasīšana simbolizē vāji izteiktu meklēšanu, rakņāšanos sevī. Līdzīgi rakņājam un meklējam kaut ko zemē, lai šo "kaut ko" izceltu dienas gaismā. Tāpat arī mūsu slimnieks meklē kaut ko ādas virspusē, laižot darbā nagus, bet reizēm arī ko citu, lai tikai remdinātu niezi. Dažkārt pēc lielas piepūles viņš tomēr atrod to, kas viņu tik ļoti ir kaitinājis, plosījis, uzbudinājis un satraucis. No kasīšanās radušies noberzumi un jēlumi galu galā izskaidros arī jebkuras nervozitātes cēloņus. Nieze vienmēr mums laikus dara zināmu to, par ko mēs iepriekš neesam -interesējušies un kam neesam pievērsuši nekādu uzmanību. Tā pavēsta par nemieru mūsu dvēselē, bet dvēselei taču ir tik svarīga nozīme mūsu fiziskajā dzīve. To daudz kas var satraukt: pazudinoša kaislība, kvēla mīla, aizrautīga iedvesma, negantas dusmas un niknums. Tāpēc nav jābrīnās, ka nieze itin bieži ir saistīta ar sarkaniem plankumiem un liesmainām ekzantēmām. Dvēseles dziļumos skan aicinājums: kasīsimies un skrāpēsimies tik ilgi, līdz visā pilnībā apzināsimies, ka sakasījumi (jēlumi) ir labi un mums ļoti vajadzīgi!

Tādējādi mūsu ādas kārtas (materiālie pārsegi) at­klāj mūsu iekšējās tieksmes un noslēpumus.

* Ģeneralizēti — slimības izplatīšanās no ierobežota sākot­nējā perēkļa "fokusa" pa visu organismu.

25.       Locītavas

To galvenā funkcija ir gādāt par cilvēka ķermeņa kustīgumu. Locītavu bojājumu raksturīgākais simptoms ir iekaisums, kas ierobežo kustības un var padarīt locī­tavas pat pavisam nekustīgas. Locītavu nekustīgums vienmēr norāda, ka pacients ir sācis "buksēt" vai ka viņa prāts ir sastindzis. Tāda locītava daļēji vai arī pilnīgi zaudē spēju veikt savu funkciju. Cilvēks, kurš pretēji veselajam saprātam cītīgi paliek pie sava viedokļa vai arī veselas uzskatu sistēmas, tāpat zaudē daļu savu spēju vai arī savas darbības vērienīgumu. Jo vairāk rodas jautāju­mu, kuros cilvēks iespītējas, jo vairāk locītavu skar šis nekustīgums. Lepni izsliets, nekustīgs kakls, piemēram, liecina par iesīkstējušu privātīpašnieku.

Tāpat ka locītavu nekustīgums un to iekaisumi ir sastopamas arī kontūzijas, izmežģījumi un saišu sastiepumi. Simptomu valoda kļūst daudz labāk saprota­ma, ja padomājam par to, ka cilvēkam vienmēr ir iespē­jams pārspīlēt, krist galējībās, pārcensties, jebkurā jautājumā "aiziet par tālu", "iesprūst", kaut ko saārdīt tā, ka spalvas vien pajūk, vai daudz ko sagrozīt, kādu apmelot (neīstā locītava). Pirms vēlas un cer, ka ievilktā un ārstētā locītava funkcionēs pareizi, steigšus jāapzinās sava situācija, jānokārto savi darbi un attiecības ar cil­vēkiem. Ievelkot izmežģīto locītavu ar rāvienu, bieži gadās, ka vēlāk tā tomēr novirzās no iepriekšējās, dabiskās vietas. Tāpat tas ir arī cilvēka dzīvē. Jo katrs, ja nonācis ekstrēmā situācijā, var vēl vairāk sevi "iedzīt tajā", un tā var turpināties tik ilgi, līdz tiks sasniegts pārejas punkts, no kura vēl iespējama izeja. Tāpat kā traumatologs ar rāviena metodi ievelk locītavu, tā ari mums — jebkurā sarežģītā situācijā, ja tikai esam pilnī­gi iejutušies šai galējībā un apzināti liekam lietā gribu, vienmēr ir iespēja rast izeju. Bet dzīvē ne visai bieži ir sastopams tik viendabīgs cilvēks, kas varētu strauji novērsties no liktenīgā, viszemākā punkta uz ass, ap kuru rotē mūsu garīgais un fiziskais glābiņš (vai nu augšup pa asi, vai lejup). Cilvēki lielākoties šeit ari iestrēdz, jau pēc dabas būdami slinki un mazdūšīgi, visu darīdami nekārtīgi un vienaldzīgi, iesākto pamezdami pusratā. Šā slinkuma, uzskatu un darbības veida aprobežotības dēļ cilvēks tikpat kā neko nemaina sevī. Un iesīkstējusī, nekustīgā apziņa pamazām rada arī locī­tavu nekustīgumu. Ar šādu apziņu nav iespējams no šā kulminācijas punkta, kas ir raksturīgs katram sarežģītam notikumam, katrai situācijai, izdarīt strauju pagriezienu uz pretējo pusi. Šādu apziņu inertums neļauj realizēt ide­jas, kas palīdzētu atveseļoties. Tā, piemēram, kodolfiziķi bija metafizikas pirmatklājēji stingri zinātniskā līmenī. Atklājums deva reālu iespēju aktīvi veicināt mieru. Bet pirmie šīs kara veicinātājas kustības mēģinājumi to reali­zēt tūlīt pat ieslēdza plašu masu domāšanas viduvējībā. Jūtams un iedarbīgs rezultāts būs tikai tad, kad šī ideja, atstādama nospiedumus cilvēka smadzenēs, īsti iesak­ņosies kaut vai pusē no mūsu planētas cilvēku prātiem.

Locītavu relatīvo kustīgumu var paildzināt līdz zināmam laikam, kamēr tas nav izvērties par pilnīgu nekustīgumu. Visi slimības uzliesmojumi vai ari citas pamainās organismā liecina par tiem rāmjiem, kurus mēs sev esam izveidojuši attiecīgajā brīdī.

Šie atklātie simptomi gluži kā grāmatā ļauj lasīt, kādu ceļu izvēlējies mūsu pacients: vai viņš ir patiess, kādas problēmas nodarbina viņa prātu un sirdi un kur atrodas viņa nekustīguma punkts. Kamēr eksistē šie cēloņi — spītīgums un inertums, slimnieks nespēs pārorientēties uz citu viedokli, tāpēc locītavu deformā­cija aizvien vēl turpināsies.

Mūsdienu medicīna dod plašas iespējas locītavas aizstāt ar dažādām mākslīgām protēzēm. Visbiežāk lie­lu traucējumu dēļ jāaizstāj gūžas locītava. Iepriekš, stās­tot par zobiem, ari par acīm, lasītāja uzmanību pievēr­sām domai, ka neviena protēze nevar pretendēt uz pil­nīgumu, bet ir tikai surogāts un meli. Ja cilvēks ir iek­šēji sastindzis un stūrgalvīgi turas pie sava pasauluzskatā, bet arējās izpausmes joprojām labprāt liekuļo un simulē pretējo, lai iztaptu tiem, ar kuriem nonāk saskarsmē, tad dzīve pati izdara korekciju patiesības virzienā, cenšoties ievadīt cilvēku kārtīgumā un godīgumā, kaut arī ar visvisādiem traucējumiem gūžu locītavās. Ātra un efektīva korekcija, aizstājot dabisko locītavu ar mākslīgo, neatveseļo slimnieku. Pārcietis operāciju, viņš joprojām izliekas, taču tagad simulē vēl arī normālas kustības.

Lai ticamāk iztēlotos lielas cilvēces daļas negodīguma ainu, ierosinām iedomāties šādu situāciju — pēc burvju nūjiņas mājiena visiem cilvēkiem reizē tiek noņemtas un uz laiku noslēptas visas protēzes: visas acenes un kontaktlēcas, dzirdes aparāti, mākslīgās locītavas, zobi un žokļi, sirdsdarbības stimulatori; atklā­jas kosmētisko operāciju pārcietušā patiesais vaigs; no kauliem tiek izņemtas visas metāla naglas un daudz kas cits. Skats, kuru var tikai uzburt iztēlē, būs baismīgs. Ja ar tās pašas burvju nūjiņas palīdzību atņemtu medicīnai visus tās sasniegumus protezēšanas nozarē, mēs atklātu, ka visapkārt, turklāt ļoti daudz, būs tik tikko pārvieto­ties spējīgu, pusaklu, puskurlu un līdz nejēdzībai neglī­tu kropļu. Ārēji tas izskatītos ķēmīgi, bet tā būtu reālā patiesība — tā mūsu planētas lielākās daļas iedzīvotāju dvēseles patiesā seja, kura dzīvē ir apslēpta dziļi jo dziļi. Daudzas dziednieciskās mākslas cenšas pasargāt mūs no šāda ķēmīguma, cītīgi restaurējot sabojāto ķermeni, papildinot to ar mākslīgi izgatavotām protē­zēm. Kad protēzists darbu ir pabeidzis, cilvēks gandrīz vienmēr it kā būtu dzīvespriecīgs un ārēji pārveidots.

Bet kas noticis ar viņa dvēseli? Diemžēl tā lie­lākoties ir palikusi nemainīga. Turpmāk dvēsele var nomirt vai arī — kļūt akla vai kurla, bezjūtīga vai badī­ga. Palikdama tumsonīga, tā drudžaini tversies pie jebkā un tiks kropļota vēl vairāk... Cilvēki stūrgalvīgi negrib ievērot un atzīt slikto sevī, šā iemesla dēļ godīgums un krietnums viņos vieš lielas bailes, kas pāraug pat kriet­nu cilvēku vajāšanā. Nav glīti (skaistuma patiesajā iz­pratnē), nav godīgi lietot viltu un mākslīgus paņē­mienus, lai uz kādu laiku saglabātu nevainojamu ārieni un jaunību. Tiem, kas aizraujas ar ārējiem efektiem, vajadzētu atcerēties: neko nevar noslēpt, viss reiz kļūst redzams. Par šausmām citiem un pašam "varonim", var gadīties, ka viņa īstā un tik netīkamā seja kādudien pēkšņi atklājas visā kailumā.

Vissvarīgākās rūpes (arī par mūsu ķermeni) ir pastāvīga, nemitīga savas apziņas paplašināšana. Miesa ir tikai pārejošā, cilvēka nīcīgā daļa. Apziņa ir cilvēka nemirstīgā daļa, kurā katrs iemiesotais cilvēks var cerī­gi uzkrāt visus personīgajā pieredzē gūtos dārgumus. Tikai šīs — gara un dvēseles bagātības — var padarīt patiesi skaistu mūsu fizisko miesu, bet nekad tas nenotiek otrādi.

26.       Reimatisms

Reimatisms ir slimība, kurai nav precīzi noteiktu robežu, no tās cieš viss organisms. Šis apkopojošais jēdziens ietver sevī miesas audos notiekošo mokošu pārmaiņu simpto­mus. Visvairāk cieš locītavas un muskuļi. Reimatismam vienmēr raksturīgi ir gan akūti, gan hroniski iekaisuma procesi. Reimatisma process ir saistīts ar muskuļu audu tūsku, pakāpenisku locītavu deformāciju un to sacietē­jumiem. Sāpes un stingums locītavās ierobežo kustības. Un tā ar laiku cilvēks var kļūt invalīds. Slimība noris cikliski. Šie traucējumi locītavās un muskuļos rodas pēc miera un uzlabošanās perioda, ja pacients šai laikā nav pamatīgi izanalizējis savu stāvokli. Saslimšanas sākums parasti izpaužas ar rītos sajūtamu ekstremitāšu stīvumu un tirpšanu, vieglam sāpēm locītavas, kuras reizēm pietūkst, bieži vērojams arī to apsarkums. Simptomi pa­rādās simetriski. Kaite pakāpeniski pāriet no mazākām perifēriskām locītavām uz lielākām. Locītavas kļūst nekustīgas dažādā laikā un galu galā sasniedz invali­ditātes pakāpi.

Tie, kas slimo ar poliartrītu, gan žēlojas maz, bet izrāda lielu pacietību un vienaldzību pret savām ciešanām.

Un tieši poliartrīta slimības polimorfā aina visā pil­nībā atklāj kustību aparāta slimību būtību: kustības un kustīgums asociējas ar prāta un sirds dzīvīgumu, bet sastingums (stagnācija) — ar konservatīvismu, ietiepību, spītību, cietpaurību un stūrgalvību.

Gandrīz visi izmeklētie pacienti reimatiķi pirms saslimšanas bijuši aktīvi un kustīgi, nodarbojušies ar dažādiem sporta veidiem, daudz strādājuši mājās un dārzā, nerimtīgi palīdzēdami tuviniekiem un draugiem.

Lielākoties tie ir kustīgi, veikli un nemierīgi cilvē­ki. Ar tādām rakstura īpašībām apveltītie ļaudis mūžīgi tiecas vairāk izdarīt, visu pagūt, kustas un rosās tikmēr, līdz šīs pārcentības dēļ kļūst invalīdi. Un tikai šai situā­cijā visbeidzot rod mieru un var sākt domāt: kāpēc tā noticis un kam gan tas viss bija vajadzīgs?

Šais gadījumos pārmērīgais fiziskais kustīgums un pārliekā aktivitāte tiek koriģēta ar nekustīgumu. Iespējams, ka šis apgalvojums sākumā izraisīs lasītājā neizpratni tāpēc, ka līdz šim mēs pievērsām uzmanību tieši kustību un pārmaiņu nepieciešamībai. Bet šī sakarība kļūst skaidra, tiklīdz atcerēsimies, ka tieši

fiziskā ķermeņa saslimšana pilnīgi informē par lietu īsteno stāvokli katrā no mums. Tā poliartrīta slimnieki liecina par savas apziņas sastinguma pakāpi. Augsta aktivitātes un kustīguma pakāpe, kura vienmēr ir no­vērojama reimatisma slimniekiem, izpaužas tikai fizis­ki, bet ne apziņas līmenī.

Pats vārds "nekustīgums" sasaucas ar daudzu citu vārdu jēgu: šaurība, saspiestība, spītība, ietiepība, nepakļāvība, stūrgalvība, cietpaurība, sastingums (stīvums), miršana, nāve... Šie jēdzieni patiesi atspoguļo ar poliartrītu sirgstošo pacientu būtības lielāko daļu. Viņu psi­hosomatisko stāvokli esam rūpīgi pētījuši piecdesmit gadus. Visi šo problēmu pētītāji vienprātīgi atzīst, ka šīs kategorijas pacientiem piemīt pats daudzveidīgākais un paradoksālākais rakstura īpašību apvienojums. Ātra daba, kašķīgums, patvaļība, kas savienota ar vislielāko godprātību un tieksmi kārtīgi un nevainojami paveikt darbu, kā arī mazohistiski depresīvas rakstura iezīmes vienlaikus ar stingri izteiktu uzupurēšanos un vēlēšanos palīdzēt tuvākam. Tam pievienojas stingrs dzīvesveids un nosliece uz sliktu garastāvokli.

Vai šais rakstura iezīmēs ir daudz elastības un har­monijas?

Aktīva piedalīšanās sportā un citos pasākumos, kur ir vajadzīgs fiziskā ķermeņa nemierīgums, — tas viss tikai novērš uzmanību no iekšējā darba ar sevi un garīgām problēmām. Šādiem cilvēkiem patīk visi cīņas sporta veidi. Šī patika, kura nebūt nav nejauša, palīdz saprast iepriekš minēto pacientu galveno problēmu — agresiju. Reimatiķis aiztur savu agresivitāti kustību jomā, bloķējot enerģiju muskuļos. Normālajam cilvēkam jābūt aktīvam kā fiziskā, tā garīgā ziņā. Tā ir neapstrīdama veselīgas dzīves norma. Vienas tendences pārsvars pār otru var radīt bīstamas sekas. Enerģija, kas netiek pārvērsta citos veidos un netiek izmantota, iesprūst, tādējādi izraisīdama iekaisumu muskuļos un locītavās ar tai raksturīgo sāpīgumu. Bet jebkura slimība ir cilvēka izrādītās agresivitātes sekas psihiskā vai fiziskā līmenī. Ja kāds ir ļāvis vaļu savai agresivitātei un tā ir devusi triecienu citiem, tad pēc zināma laika agresoram pašam nenovēršami būs jāizjūt sava upura sāpes. Arī aizturētais agresīvais impulss vēršas pret savu saimnieku un arī viņš izjūt sāpes, bet šai gadījumā — no autoagresijas (pašsaindēšanās). Cietējam vienmēr pastiprināti jādomā par sāpju cēloni.

Daudziem reimatisma veidiem raksturīgas ir speci­fiskas izpausmes. Ja, piemēram, iekaisusi apakšdelma cīpsla, roka savelkas dūrē (hroniska epikondilopātija). Dūre šai gadījumā rāda tās piepūles pakāpi, kas ir lieto­ta, lai aizturētu agresivitāti un apspiestu vēlēšanos "reiz tā īsti sist dūri galdā un ne tikai to vien..." Līdzīga parādība ir novērojama arī Dipetrēna kontraktūrā, kad dūrē savilkto plaukstu vairs nevar iztaisnot. Atvērta plauksta — miermīlības un labvēlības simbols. Sveicinot pretimnācēju ar paceltas rokas mājienu, atgriežamies pie senā paraduma: satiekot otru cilvēku, apliecināt savu nolūku tuvināties viņam. Šāda simboli­ka ir vispārpieņemta. Dūre arī tagad demonstrē nepatiku un naidīgumu.

Reimatiķim agresivitāte nav pašmērķis, pretējā ga­dījumā tā tiktu bloķēta viņā pašā. Tā šai pacientā rada stipras un neapzinātas pienākuma jūtas un gatavību uzupurējoties palīdzēt citiem. Tāda, samērā dīvaina, al­truistisku tieksmju kombinācija un reizē arī vēlme valdīt pār citiem ieceļ šos cilvēkus "labvēlīgo tirānu" kategori­jā. Slimība visbiežāk rodas tieši tad, kad cilvēks novēr­šas no iespējas pārslēgt savu ārējo dzīvi uz iekšējo vai pārslēgties no pienākumu izpildes un uzupurēšanās uz pievēršanos citiem. Tikai šīs darbības varētu būt sakrā­jušās agresīvās enerģijas izlādētajās un neitralizētajās.

Daudzveidīgie blakussimptomi, kas seko pamat-slimībai, mums arī liecina par aizturētās agresivitātes apslēpto nolūku. Sarežģījumi kuņģa un zarnu traktā, sirdsdarbības un dzimumsfēras traucējumi (frigiditāte, impotence), kā arī daudzie traucējumi psihiskajā sfērā (bailes, apspiestība, mānijas) ir visbiežāk sastopamie blakussimptomi. Tas, ka sievietes divreiz biežāk slimo ar poliartrītu nekā vīrieši, rāda, ka sievietes ir daudz jūtīgākas, vieglāk ievainojamas un aizvainojamas, ka viņu naidīgie impulsi ir daudz dzīvīgāki, bet tas nozīmē, ka tie ir arī daudz dziļāk apzināti.

Reimatisma ārstēšana ar dabiskām metodēm pir­mām kārtām tiek virzīta uz to, lai uzsūktu un izvadītu no organisma bojātām vietām jebkurus nogulsnējumus un toksīnus. Pēc mūsu domām, noslāņojušies toksīni ir mūsu līdz galam neatrisinātās problēmas un netransmutētās (nepārveidotās) domas, haotiskie sablīvējumi psihiskajā līmenī. Te arī saredzam izejas punktu, no kura var iedarboties terapeitiski. Šai gadījumā tikai badojoties ir iespējams likt savam organismam pāriet uz iekšējo barošanos un tādējādi arī likt iekšējām ugunīm

sadedzināt tos atkritumus, ar kuriem slimnieks tik neap­domīgi piesārņojis savu organismu. Turklāt pirmo reizi sākas gan tā, kas notiek mūsos, gan ap mums "sagremo­šana" un pārdomāšana. Psihiskajā līmenī šis process at­bilst, savas apziņas atjaunošanai un atvēršanai aktīvam darbam, no kura pacients agrāk neatlaidīgi novērsās, tāpat kā viņš novērsās arī no problēmām un tematiem, kurus varētu izprast un atrisināt, paplašinot apziņu.

Reimatiķa locītavu progresējošo nekustīgumu sekmē arī tas, ka šīs kategorijas slimnieki ir ļoti noslēgti. Tāda maniere ļoti veicina arī psihisko iestrēgšanu vie­nā jautājumā. Turot sevi rāmjos, kurus reiz paši ir radījuši, viņi, baidīdamies no tiem atkāpties, sargās kādam atzīties savā iekšēji slēptajā altruismā, augstajās morāles normās, pilnīgoties un uzupurēties. Noslēpuši šo labāko daļu dziļāk un "drošāk", viņi ir spiesti palikt kopā ar savu ego­ismu, neprasmi ātri pielāgoties jauniem apstākļiem, kopā ar varaskāri, mūžīgo neapmierinātību ar sevi un citiem, kā ari — ar savu nerealizēto agresivitāti. Tas viss haotiski brāzmo psihiskajā līmenī, kurš, savukārt, atbilstīgi atraisī­to kaislību spēkam visu projecē miesā (ķermenī) kā visiem acīm redzamu sīkstu spītību, kas traucē sasniegt savaldību un harmoniju kontekstā ar visu, kas ir apkārt.

Vai tiešām cilvēkam, kurš ir apveltīts ar saprātu, jānonāk līdz atbaidošajam kustību spējas zudumam, lai tikai šādā nožēlojamā stāvoklī sāktu pārdomāt dzīvi un atvērtu sirdi visam, kas notiek ap viņu, līdz beidzot gūtu mieru un cerību?

27.       Nelaimes gadījumi

Daudzi cilvēki ar neizpratni izturas pret nelaimes gadījumu izskaidrošanu, pamatojoties uz simptomu analīzes vispārpieņemto koncepciju. Turklāt viņi uzska­ta, ka nelaimes gadījumi nekādi nav saistīti ar viņiem pašiem, ka tie rodas tikai no ārpuses, nejaušības dēļ. Šādi argumenti vēlreiz norāda, cik samudžināta un nekorekta ir cilvēku vairākuma domāšana. Bieži jo bieži, lai attais­notu savas domas un neapzinātās vēlēšanās, lietā tiek lik­tas visvisādas plaši izplatītas teorijas. Cilvēkus pārņem ārkārtīga nožēla, kad viņi dzird vispusīgu atbildi par esību un tās likumiem vai arī norādi, ka ir pārāk daudz ņēmuši no dzīves un citiem cilvēkiem, pārāk daudz vēlējušies tikai sev. Notikuma (vainas) projekciju viņi vienmēr meklē tikai ārējos apstākļos. Itin bieži ir bijis jābūt par lieciniekiem šo atmaskoto cilvēku sarīkotām nejēdzīgām neapmierinātības un aizkaitinātības scēnām. Lai sasniegtu savu mērķi, viņi taču bieži ir piepūlējušies, radījuši tik zinātniski neapstrīdamu pamatojumu savai rīcībai, atraduši tik argumentētas un labi slēptas viltības savu nodomu legalizēšanai, un nu — viss velti... No parasta cilvēka viedokļa tas viss ir attaisnojams. Bet mūsu grāmata ir veltīta tiem, kuri rūpīgi un bez aiz­spriedumiem meklē patiesību, vēlēdamies apgūt to, un kuri tic, ka šis mērķis ir sasniedzams tikai patiesi iepazīs­tot pašam sevi. Vienīgi uzveicot jebkuru mazdūšības iz­pausmi, tiecoties norādītajā virzienā, mēs spēsim pieņemt un saprast nelaimes gadījumu izcelsmes skaidrojumu.

Apgūstot šo tematu, mums vienmēr jāievēro, ka aiz katra notikuma vai parādības ārējām izpausmēm ir kaut kas tāds, kas meklējams aiz šā ārējā. Šo kaut ko inter­pretējam kā mums saredzamo cēloni, kas rāda vēl pla­šākas un smalkākas savstarpējās sakarības. Paskatoties spogulī, mēs redzam savu attēlu un labi saprotam, ka ne jau spogulis ir mūsu ārējā izskata cēlonis. Saaukstē­šanās slimību gadījumos vainojamas mūsu izdalījumu analīzēs konstatētās baktērijas. Nelaimes gadījumos iereibušo transportlīdzekļu vadītāju, kas ir pārkāpis apdzīšanas noteikumus, gan mēs, gan policija, ne mirk­li nedomājot, uzskatām par tiešu katastrofas cēloni. Dī­vainākais te ir tas, ka neviens šo pieņēmumu neapstrīd. Taču šāds viedoklis ir tikai šajā apkalpošanas sfērā.

Iedziļināties notikušā būtībā un visās cēloņsakarībās spēj vienīgi gaišreģis, kas nepieciešamības gadījumā varētu šā notikuma analoģiju atveidot materiāla plāksne. Lai uzzīmētu vēlamo ainu, mēs lietojam audeklu un krāsas, taču ne jau tie ir atainojamā cēlonis. Ar mēdija (gaišreģa) palīdzību, kurš spēj izgaismot notikuma iekšējo sakarību kopumu, mākslinieks to visu ietvers redzamā formā un atainos uz audekla. Šī glezna gan var nepatikt notikuma dalībniekiem, taču tā kopā ar iegūta­jiem argumentiem tuvinās notikušā īstajam cēlonim.

Lielākoties cilvēki savu nelaimju cēloņus meklē tāpat kā slimību cēloņus. Viņi nevis cenšas atklāt sevī kliedzošus trūkumus, bet meklē tos kaut kur citur. Taču atbilde visiem cietušajiem ir viena: dzīves smago triecienu perēklis nav nekas cits kā vien cietušais pats. Un izņēmumu šai ziņā nemēdz būt. Tieši šī likum­sakarība pārtrauc ciešanas, ja laikus tiek izbeigti paša patmīlībai tik vēlamie izņēmumu meklējumi. Cietušais vienmēr ir cietis tikai savas nepilnības dēļ. Katrs cil­vēks ietver sevī gan vainīgo, gan upuri. Un, kamēr katrs no mums sevī neatklās šos divus, mums nevar būt drošas garantijas palikt veselam un neskartam, bet tas nozīmē — arī laimīgam. Straujums un naidīgums, ar kādu mēs uzbrūkam šķietamajam nelaimes vai­niniekam, spilgti rāda mūsu apziņas attīstības pakāpi. Zaudējuši saprātīgumu, mēs iekļūstam pašu izliktajās cilpās, kuras neļauj saskatīt abus (vainīgo un upuri) vienā personā un tādējādi likvidēt nelaimes cēloni.

Daudzi slaveni psihologi (Freids, K. Marbē, Aleksandrs) ir pievērsuši cilvēces uzmanību tam, ka nelaimes gadījumiem parasti ir neapzināta, bet tomēr motivācija, kā arī tam, ka šiem upuriem ir nosliece uz nelaimes gadījumiem, jo viņiem piemīt specifisku rak­stura īpašību kopums. Viena no spilgtākajām viņu īpašībām ir tieksme radušos konfliktus dēvēt par nelaimēm, "iecelt" sevi nelaimju rangā.

Ko gan var piesaukt ar tādu domāšana? veidu?

Tieši šīs specifiskās indivīda īpašības veicina avārijas situācijas katrā viņa darbības jomā un pat sadzīvē. Pēdējo gadu statistikas dati rāda nelaimes gadījumu skaita pieaugumu. Rūpīgi daudzu gadu novērojumi un pētījumi liecina, ka nelaimes gadījumu upuri savas kārtējās problēmas nerisina apzināti un tāpēc viņiem visā pilnībā "uz savas ādas" jāizcieš var­mācīga apmācības eskalācija, jāiemācās visu darīt ap­zināti un ar atbildību. Nelaime mums taču nekavējoties liek mainīt rīcību, jo pēkšņi un tieši tā piespiež mūs ri­sināt daudzus dzīves jautājumus.

Nelaimes gadījumi mums nepārprotami jāuztver kā teatralizēti uzdevumi, kuros tiek izspēlētas daudzas sav­starpējas sakarības un notikumu gaita. Izziņas un sava progresa dēļ redzētais un dzirdētais jāattiecina uz sevi pašu un attiecīgo situāciju un jāizdara ari rūpīga analīze.

Nelaimes gadījumi nav nekas cits kā savu paša problēmu karikatūra, un tā ir trāpīga un "sāpīga" — kā jau karikatūra.

27.1.    Lūzumus

Lūzumus parasti rada mehāniska iedarbība no ārpuses ekstrēmās situācijās, kas saistītas ar kustībām. Katrs kaula lūzums tūlīt pat liek cietušajam piespiedu kārtā ilgstoši palikt miera. Šis pasivitātes stāvoklis ļauj pār­domāt dzīvesveidu un izturēšanos pirms notikuma. Katrs lūzums norāda, ka ir radusies galēja nepieciešamība izbeigt vienaldzīgo attieksmi pret savu iekšējo attīstību, ka jāpārtrauc līdzšinējais dzīvesveids un ka jātiecas pēc jauna. Ir paruna, ka plīst tur, kur plāns. Liela pārslodze vai arī pārlieks kautrīgums reiz arī atklāj šo vājo vietu.

Kauli cilvēka organismā simbolizē izturību un stin­grumu, tie piešķir mums pienācīgu stāju un stabilitāti. Kaulus vērtē pirmām kārtām pēc to stipruma un cietības. Tie kauli, kuri kļuvuši trausli, savu funkciju veikt vairs nevar. Ja kauli ir pārsātināti ar kaļķi, tie nevar būt pilnvērtīgi starpnieki ikdienas darbībās. Bet kaļķa trūkuma pakāpe kaulos atbilst stingumam psi­hiskajā jomā (smadzenēs), ko cilvēks parasti pat ne­mana. Apziņas "pārkaulošanās" dēļ cilvēki kļūst uzpūtī­gi, kategoriski un stūrgalvīgi turas pie saviem ie­skatiem. Tā ir tādu cilvēku kategorija, kuri nepakļaujas nekādiem argumentiem. Ar gadiem psiholoģiskā piemērošanās spēja tiek zaudēta vēl vairāk un tādējādi paātrinās kaļķa zušana kaulos. Līdz ar to pieaug arī lūzumu iespējamība.

Taču, ja cilvēks pārlieku ieslīgst savā subjekti­vitātē, gudriniece dzīve lai apgaismotu šā cilvēka ap­ziņu, vienpusību koriģē ar mugurkaula lūzumu. No egoisma brīvs cilvēks labprātīgi pielāgojas un apgūst dižos dzīves likumus. Tas, kurš pieredzējis mugurkaula lūzumu, ir spiests tos apgūt šā likteņa trieciena ietekmē.

Un tikai tā, bet ne citādi konkrētais cilvēks spēs gūt mācību, ka jāsavieno sevī nelokāmība un elastīgums.

27.2.    Autokatastrofas

Šis plašais jēdziens nav īsi izskaidrojams. Daudz vieglāk to izdarīt, aplūkojot konkrētu gadījumu. Turklāt mums ļoti uzmanīgi jāieklausās, ko un kā atstāsta pats cietušais. Mūsu pacietīgi izteiktie un vairākkārt atkār­totie jautājumi atklās visu svarīgāko un būtiskāko, kaut gan tādā veidā atklātās daždažādās savstarpējās cilvēku un notikumu saiknes daudziem vēl nav pārliecinošs pierādījums. Šādas pārrunas, lai noskaidrotu katastrofas cēloņus, dod apbrīnojamu un pamācošu iespēju saskatīt, ka cilvēks savā stāstījumā neviļus izvairās no visa (it kā to izfiltrēdams), kas skar viņa personiskās un jo īpaši — intīmās problēmas.

Katra cilvēka dzīvē var notikt tieši tas pats, kas autokatastrofās: atmešana sāņus, virziena vai pamata zaudēšana, kontroles vai vadības spējas zaudēšana, situācija, kurā viņš var tikt izmests vai izgrūsts no trans­portlīdzekļa, uzbrukt kādam, sadurties ar kaut ko utt. Skaidrības labad aplūkosim dažas spilgtākās situācijas. Viena no visbiežāk sastopamām atbildēm, noskaidrojot katastrofas cēloņus, ir šāda: "Es nekādi nevarēju laikā nobremzēt." Šī atbilde norāda uz to, ka cilvēks, lai pats ātrāk attīstītos, savā dzīvē ārkārtīgi un neattaisnojami steidzies un šis steidzīgums viņu arī pakļāvis briesmām pirmajā izdevīgajā gadījumā. Tik steidzīgam cilvēkam biežāk vajadzētu kontrolēt savas vēlmes un fantāzijas, kā arī ierobežot ātrumu. Parasti, kad dodam šādu pado­mu, dzirdam atklātu atbildi: "Es nemaz nemanīju." Šāda atbilde rāda, ka šis cilvēks arī savā dzīvē daudz ko ļoti svarīgu neievēro. Šī trakulīga dzīšanās pēc panākumiem tiek pārtraukta slimnīcas gultā, kur nekavējoties un ap­zināti jāpārskata visi savi ātruma manevri.

Bet tam, kurš aizmieg pie stūres, cik vien iespē­jams drīzāk jāpamostas un jāatsaucas uz dzīves svarīga­jiem aicinājumiem, negaidot tīri fizisku nelaimes triecienu. Tas, kurš ignorē citus un kādu maldina, vei­cina ķildas un savstarpēju norobežošanos, kā arī aicina uz anarhiju, neglābjami sadursies ar pretestību, uzdrāzīsies virsū kādai barjerai, bet savus "ratus" no grāvja viņam nāksies izvilkt pašam. Satiksmes negadījumi parasti sekmē cilvēku aktīvāku saskarsmi, taču šīs kategorijas cietušajiem pat tuvināšanās vienmēr notiek agresīvi.

Aplūkosim vēl vienu konkrētu gadījumu šai autokatastrofu sērijā, kurš var uzskatāmi parādīt notiku­ma shēmu. Atcerēsimies, ka nelaimes gadījumus neviens nav izgudrojis, — tie vienmēr ir kāda atsevišķa cilvēka vai veselas cilvēku grupas tipisko īpašību izpausmes rezultāts. Tā, piemēram: krustojumā divi privātie automobiļi saduras tik spēcīgi, ka abi tiek uzmesti ar riteņiem gaisā uz ietves. Lielākā daļa pasažieru atrodas automobilī ar aizvērtām, nospros­totām durvīm un sauc pēc palīdzības. No automašīnas atskan skaļa radio mūzika. Saskrējušie garāmgājēji pamazītēm no dzelzs bruņām atsvabina cietušos. Tos, kuriem nepieciešama medicīniskā palīdzība, aizved uz slimnīcu.

Šo situāciju simbolu valodā var komentēt šādi: notikušā atgadījuma līdzdalībnieki visi labprātīgi bija izvēlējušies šo ceļu, kas atbilda viņu vēlmēm un jau sen viņu slimīgo iztēli kairinošam kārdinājumam. Un viņi tuvojās nelaimes gadījumam pa visīsāko ceļu.

Mums skaidri jāapzinās, ka ne tikai ielai, bet arī cilvēka dzīvei ir savi krustojumi. Taisna iela — taisn­prātīgas, normālas dzīves personificējums; tāda būtu jādzīvo visiem cilvēkiem. Tas, ka visu brauciena dalīb­nieku taisnvirziena kustība katastrofā tiek pārtraukta, rāda, ka viņiem visiem jau sen bijusi liela nepieciešamība izdarīt sevī būtiskas pārmaiņas.

Katrs noteikums un katra likumsakarība tiek izmēģināti ar katru no mums pašā dzīves virpulī. Un tie arī rada priekšnosacījumus mūsu pārveidei. Cilvēka dzīvē parādījušās grūtības un sarežģījumi nav nekas cits kā zīme — viņam jāmaina sevi. Neviens no katas­trofas dalībniekiem neprata saskatīt šo nepieciešamību. Viņu izraudzītais ceļš ir tas pats dzīves ceļš, kuru cil­vēks izvēlējies neapzināti. Bēdīgi, ka cilvēkam reti pietiek vīrišķības, lai pilnīgi apzināti novirzītos no sava iepriekšējā ceļa. Jebkuras pārmaiņas rada bailes, kaut arī cietušie bieži atzīstas, ka ne reizi vien ir izjutuši aicinājumu citām acīm paskatīties uz pasauli. Partneriem nelaimes gadījumos kopīgs ir tas, ka dabū­tais trieciens atbrīvo viņus no iesīkstējušiem ieradu­miem un tieksmēm, attīra ceļu viņu pārveidei.

Aprakstītajā gadījumā, kā ari tad, ja rodas citādas traumas, impulss pārveidot sevi nāk no ārpuses. Ari neapzināts jautājuma risinājums var būt veiksmīgs, bet — tas nav stabils, jo jautājums nav atrisināts pašā būtībā.

Diemžēl daudzi cilvēki redz tikai to, ko grib redzēt. Visas problēmas var atrisināt, tās dziļi apzinot un ap­zināti pieņemot lēmumu. To risinājums tikai materiāla­jā plāksnē vien nekad nevar būt pilnīgi veiksmīgs.

Līdz galam neatrisinātā problēma var savalgot un nomākt cilvēku aizvien vairāk un vairāk, tāpat kā to izjuta cietušie apgāztajā automobilī. Tā var gadīties, ja notikusī nelaime nebūs dziļi apzināta un pārdzīvota, kā arī tad, ja no iepriekšējā ceļa netiks aiziets pilnībā. Nesaklausīts, vērā neņemts brīdinājums vēlāk var kļūt liktenīgs. Kā automobilī cietušo kliedzieni skaļās radiomūzikas dēļ top gandrīz nedzirdami, tā arī iekšējā balss ne reizi vien ir brīdinājusi, ka cilvēkam jāmainās, taču nav sadzirdēta dzīves ārišķīgā spožuma un mānīguma dēļ. Cilvēks nevarēja sevi laikus atbrīvot iekšēji, tāpēc atraidītā dvēsele ilgi gaidīja izdevīgu gadījumu, lai realizētu savu misiju no ārpuses.

Nelaimes gadījumi ir svarīgi notikumi, kuri atver mums neapzināto problēmu izprašanas kanālus. Dvēseles kliedziens pēc palīdzības darbojas dzir­damības rādiusa robežās. Tikai tādējādi daži cilvēki kļūst godīgāki un kārtīgāki, dzīvē izvēloties gan drau­gus, gan savu ceļu.

27.3.    Sadzīves un ražošanas traumas

Tām ir liela līdzība ar autokatastrofām gan atgadījumu, gan to simbolisko skaidrojumu daudzvei­dības ziņā. Aplūkosim vēl dažus netipiskus gadījumus.

Bagātīga  simbolika  ir  saistīta   ar   apdegumu

traumām. Daudzos izteicienos vardi "uguns" un "degšana" rāda atbilstību psihiskajam stāvoklim: "apdedzināja sev mēli" (izpļāpāja ko lieku), "apde­dzinājās", "rotaļājās ar uguni", "iet caur uguni" utt. Minētajos gadījumos uguns kļūst par briesmu signālu. Jebkurš apdegums liecina, ka draudošās briesmas mūsu apziņā nav pienācīgi novērtētas vai ari — ka vispār tās neesam saskatījuši. Tāpēc apdegumi liek mums uzmanīgāk izturēties pret rotaļāšanos ar briesmām.

Uguns ir attiecināma arī uz mīlas un seksualitātes tematiku. Te jāatšķir kvēla mīlestība no ugunīgas mīlas. Pirmajā gadījumā runājam par iemīlēšanos, otrajā — par dedzinošu kaisli. Tās tiešie dzinuļi — uguns un lies­ma. Šī seksuālā uguns simbolika samērā spilgti izpaužas jaunu būtņu savstarpējās attiecībās.

Apdegumi vispirms skar ādu, kas ir cilvēka ķermeņa robeža un ari aizsargkārta. Ādas bojājumi vienmēr brīdina par nepieciešamību dziļāk ieskatīties sevī un izvērtēt savu mīlestību. Lai mīlētu un kļūtu mīlami, mums pirmām kārtām jāsakārto savas robežas, jāiededzina sevī jūtu ugunis un, tām iekvēlojoties un pieņemoties spēkā, jāsadedzina šīs robežas pavisam.

Ari citām traumām, kas bojā ādu, raksturīga ir līdzīga simbolika. Alegoriski tā skar psihes jomu (trau­mas). Turklāt jāpievērš uzmanība ne tikai tiem ievaino­jumiem, kurus radījis kāds cits, bet ari tiem, kas dabūti, pašam sevi savainojot. Kritieni un klupieni ļauj bez īpašām pūlēm atskārst notikuma īsto cēloni.

Smadzenes ir atbildīgas par domāšanas gaitu. Uz­skats, ka smadzeņu satricinājums radīs lielus traucējumus

domāšanas procesa, ir pareizs. Katrs mēģinājums tūlīt pēc smadzeņu satricinājuma paturēt vertikālu stāvokli parasti rada galvassāpes un tādējādi piespiež cilvēku tūlīt atgul­ties. Tikai tā reizēm pacienta galva un viņš pats iemācās sajust nejēdzīgu domu postīgo ietekmi "uz savas ādas".

Disciplinēsim, izkopsim savas domas un turēsim tās tīras, jo tās spēj nodarīt citiem sāpes!

28.       Pārdomas par AIDS

Patlaban, milzu atklājumu laikā, ir pieaudzis satraukums par jaunu slimību, kuras nosaukumu veido četri burti — AIDS (iegūtā imūndeficīta sindroms). Ar jēdzienu "sindroms" apzīmē slimības raksturīgāko pazīmju kopumu.

Ierosinātājs, kas atklāts kā materiāla viela, ir speci­fisks vīruss, niecīgs pēc apjoma un ārkārtīgi jutīgs pret savu vidi. Tā eksistēšanas un pārnēsāšanas dabiskā vide ir asinis un sperma.

AIDS vīrusa dabisks rezervuārs ir kāda labi zināma pērtiķu suga — zaļie pērtiķi, kuri mīt Centrālajā Āfrikā. Septiņdesmito gadu beigās šis vīruss pirmo reizi tika atklāts kādam narkomānam Ņujorkā. Šai riska grupai

raksturīgi ir tas, ka narkomāni lieto kopējas injekcijas adatas. Ar tām viņi ievada narkotiskās vielas, tādējādi veicinot vīrusu tiešu nokļūšanu asinsritē, bet pēc tam ar seksuālajiem kontaktiem to izplatot tālāk.

Līdz šim pirmā vieta AIDS izplatības ziņā neapšaubāmi pieder homoseksuālistiem. Un te nav pamata izbrīnam, jo viņu praktizētās dzimumattiecības caur anālo (tūpļa) atveri bieži vien ievaino taisnās zarnas gļotādu, un sperma, kurā ir vīruss, nokļūst asinīs. Maksti daba veidojusi tā, ka tajā līdzīgi bojājumi rasties nevar.

Tā ir likteņa ironija, ka AIDS vīrusu atklāja tieši tai laikā, kad Amerikas homoseksuālisti izkaroja, likumīgi nostiprināja un ievērojami uzlaboja savu stāvokli. Drīz vien kļuva zināms, ka AIDS samērā plaši ir izplatīts arī heteroseksuālistu vidū (starp tiem, kas dzimumkontaktus uztur gan ar pretējo dzimumu, gan ar sev līdzīgiem) Centrālajā Āfrikā.

Pētījumu dati liecina, ka gan vīrusu nēsātāju, gan AIDS slimnieku jau ir ļoti daudz. Šo situāciju var uzstatīt par īstu AIDS epidēmiju. Un tāpēc nav aiz kalniem pandēmija*. Slimība izplatās reizē ar brīvās mīlas un seksuālo baudu reklāmu, kas izkropļo prātu un jūtas. Tāpēc tā patiesi kļūst par kolektīvu, visiem kopēju problēmu. Un — vai! — tai tautai, kas to neņem nopiet­ni! Daļa veselo iedzīvotāju jūt līdzi slimajiem un žēlo tos, turpretī citi šai saslimšanā redz taisnīgu Dieva sodu par rupju viņa likumu pārkāpšanu.

Papētīsim īpatnējo AIDS simptomātiku no četriem viedokļiem.

I.  AIDS neatgriezeniski un pilnīgi saārda organis­ma aizsardzības spēju un spēkus, kuri palīdz pretoties jebkurai ārējai infekcijai.  Saslimušais jūt nemitīgi zūdam spēku, un nekas to vairs nespēj novērst.

II.  AIDS vīrusam ir ilgs inkubācijas periods (laiks no inficēšanās sākuma līdz brīdim, kad izpaužas slimī­ba), reizēm pat vairāki gadi. Šis laiks ir ārkārtīgi bīstams gan pašam vīrusa pārnēsātājam, gan arī tiem, kuri ar viņu stājas dzimumkontaktā. Taču, ja pareizi pārveido domas un jūtas, šis periods var kļūt par cerību laiku.

III.  Ar AIDS var saslimt tikai, inficējoties ar tā ierosinātāju, ko pārnēsā asinis un sperma. Tās ir cilvēka organisma dzīvības esences, kuras savstarpēji vieno virs zemes dzīvojošās būtnes un veicina to atkarību citai no citas, tāpēc AIDS problēma nebūt nav tikai personiska darīšana.

IV.  Seksualitāte ir galvenā AIDS problēma, ko aplūkosim jo sīki. Reāli un viegli iespējams ar vienreiz lietojamām injekcijas adatām izsargāties no šīs bī