Daudziem ģimenes cilvēkiem šis materiāls ir atvēris acis un devis iespēju būtiski uzlabot savstarpējās attiecības ģimenē. Sena gudrība māca: ”Ja kāds Jums dod derīgu padomu, pieņemiet to”. Indiešu svētais Satja Sai Baba sniedz mums vērtīgus padomus kā harmonizēt un uzlabot savstarpējās attiecības ģimenē. Pamēģināsim savā dzīvē īstenot kaut vienu padomu, ko pieļauj mūsu dzīves izpratne. Ja tas līdz, pamēģināsim vēl kādu. Tā vai savādāk mums der zināt, ka arī tāds ir viedoklis par savstarpējām attiecībām ģimenē.

ATGĀDINĀJUMS PRECĒTIEM VĪRIEŠIEM

Kad vīrietis ņem sievieti sev par sievu, viņš viņu vienkārši neieved savā namā, bet notiek kaut kas daudz svarīgāks - viņš viņai piedāvā mājokli, mierīgu patvērumu, mīlestību, piepildījumu, un vissvarīgākais ir tas, ka viņš viņu pieņem savā dzīvē. Šivas-Šakti veids kā Ardhanārēšvara (simbolizējot Apziņas un Enerģijas mijiedarbību, Jiņ-Jang jēdzienu, Zemes-Debesu pretstatu dinamisku papildināšanos) varbūt to atspoguļo vislabāk: viņš kļūst puse no viņas, un viņa kļūst puse no viņa, abi kopā pārdzīvojot prieku un bēdas, panākumus un zaudējumus, bet kopā MĪLESTĪBĀ, DZĪVĒ un SMIEKLOS. Taču varbūt Višnu (universa saglabātāja aspekts), norādot uz Mahalakšmī (labklājības simbolisko dievieti) kā uz savu krūšu kreiso pusi vai - precīzāk izsakoties - uz sirds reģionu, skaidri atklāj, ka sievai jābūt mājas Lakšmi, un tik ilgi, kamēr viņa dod "saubakjam" (visu ģimenes dzīves labklājību), viņam, vīram, ir pienākums turēt viņu "kā savu sirdi".

Kad meitene tādā veidā ienāk vīra dzīvē un namā, tas kļūst par viņas mājām un viņai savukārt šis mājoklis jāpārveido dievišķā templī, mīlestības, saprašanās un atbalsta svētnīcā, patvērumā vīram, kad viņš atgriežas no ārējās pasaules nemiera. Sievai jābūt mājas augstajai priesterienei, princesei mīlestības svētītajā pilī, ko abi var radīt. Ja mājā ir māte un vīramāte, tad viņai - sievai - jāpaliek princesei attiecībā pret karalieni-māti, un nav jācenšas būt karalienei tik ilgi, kamēr pienāk viņas laiks un cita princese citā paaudzē padarīs viņu par karalieni.

Vīrs, kas tādu sievu pieņem savā sirdī un savā dzīvē, uzņemas lielu solījumu - turēt, lolot, aizstāvēt. Viņa kā bērns svētā paļāvībā ienāk mājā un tādēļ vīram jānodrošina, ka viņš ne ar vienu egoistisku, nepārdomātu rīcību neliks nevienai bēdu asarai rasties viņas acīs. Asarām tur ir jābūt, bet tām jābūt prieka asarām, kas līst no pateicības Dievam par dzīvi, ko Viņš ir devis. Taču cilvēks ir mirstīgs un mirstīgam cilvēkam ir daudz vājību. Un tas, par ko viņš domā kā par lielu spēku, patiesībā var izrādīties par lielu vājumu. Viņam ir ideāli, ko veicinājuši viņa mātes piemēri, vai izlasītie raksti par pagātnes dižajām sievietēm, vai tikai filmu fantāzijas. Tādējādi reizē ar sievu viņš mājā ieved arī ideālu, kādu viņš grib redzēt savu sievu, proti, pilnību visās jomās: kā sievu, māti, mīļāko, draugu, palīgu, pavāri, trauku mazgātāju, mājas uzturētāju, ienākumu guvēju u.c. Daži var meklēt pilnību kādā no iepriekšminētajām jomām, citi - vairākumā no tām vai pat visās! Neapzināti vīrs ir sējis sēklas, vai drīzāk stādījis rožu krūma stādus, jo ar katru fantāzijas ziedu būs arī nelaimju un bēdu ērkšķi. Jo ideāls ir vienīgi Dievs, visi citi - vīrieši vai sievietes - neattaisno ideālus. Bet, kamēr laulātajiem nav šādas saprašanas, fantāzija par "sapņu - filmu pasauli" var kļūt par murgu viņiem abiem.

Jo vīram jāsaprot, ka sieva ienāk viņa mājā ar savu pašas uztveri, pašas idejām un ideāliem par laulības dzīvi un ideālu vīru. Šos ideālus viņas prātā būtu varējušas audzēt tās pašas sēklas, no kurām izauga vīra uzskati un ideāli.

Un tā divas dvēseles sanāca kopā mīlestībā - abas lolodamas ideālus, kādi ir iespējami vienīgi debesīs ... un pat ne tur, jo vai Pārvatī (Šivas dzīvesbiedre) nesadusmojās uz Šivu un nepazaudēja savu vietu Kailāsā (Debesu mājoklī)? Vai Lakšmī nebija savu problēmu ar Višnu un vai Sīta neparādīja, ka tad, kad sieva novirzās no sava ideāla, viņa zaudē māju un vīru?

Sāciet dienu ar mīlestību,

Piepildiet dienu ar mīlestību,

Pabeidziet dienu ar mīlestību •

Tas ir ceļš pie Dieva.

Tātad - kas ir glābiņš vīram? Kā lai viņš tiek galā ar laulības dzīves likstām un nelaimēm - ar sīkajām dusmām, bēdām, pārpratumiem utt?

Ja vīrs grib ķildoties ar sievu par kaut ko, par dažām kļūdām, ko viņš ir pamanījis, viņam vajadzētu brīdi apstāties un padomāt par visu labo, kas sievai piemīt, par prieku un laimi, ko viņa ir devusi viņam, par darbu, ko viņa uzņemas no rīta līdz vakaram, lai vadītu saimniecību mājās, uzraugot bērnus, virtuvi utt. Ja viņš apstāsies un palūkosies uz pašreizējo "kļūdu" un pārpratuma avotu šādā plašā kontekstā, tad viņa dusmas droši vien izgaisīs, un viņš, atjaunojis savu personīgo redzējumu, mazliet mīkstinās situāciju un rīkosies atbilstīgi

Bet pieņemsim, ka vīra prasības, viņa ideāli utt. nesaistās ar pārmērībām vai pārspīlējumiem. Pieņemsim, ka viss, ko viņš gaida vai, drīzāk, starp viņa daudzajām cerībām ir konkrētas lietas, piem., uzturēt tīrībā māju un telpas, gādāt par pareizu barību un ēšanas laiku bērniem, uzraudzīt bērnus, ārstēt, kad viņi ir slimi, nodrošināt bērniem pareizu kulturālu un reliģisku praksi mājās, mīlestību un cieņu pret vīramāti utt. Pieņemsim ,ka viņa cerībās ir ļoti pasaulīgas lietas, un viņš konstatē, ka šīs vienkāršās cerības nav piepildījušās, nerunājot nemaz par ideālu - ko viņam darīt?

Vai viņam klusējot ignorēt to visu, lai sievai neradītu bēdas vai apjukumu pat ne dusmu dēļ, bet pastāvīgi atgādinot? Ja lietas, vienkāršās augšminētās lietas, viņš atkārto pastāvīgi, bet uzlabojuma nav, vai viņam jādomā, ka sieva ignorē viņa vēlmes un pamet novārtā savu pašas dharmu? VAI viņam jādomā, ka sieva ir darījusi vislabāko, kas viņas spēkos, kad viņš ir prom (kantorī u.c.), bet viņai neizdodas sasniegt manāmu rezultātu (apstākļu vai varbūt pašas nepiemērotības dēļ)? Bet tā kā viņam diemžēl nav dievišķas redzētspējas, lai redzētu sievas pūles viņa prombūtnē, viņa mirstīgais skatiens redz tikai to, ko redz - un tas varētu būt problēmas avots!

Tātad - ko viņš var darīt? Uguns izmet dzirksteles vienīgi tad, kad tā deg, tanī laikā to var uzpūst. Ja sit pa sakarsētu zelta gabalu, arī no tā karstuma dēļ lec dzirksteles. Līdzīgi arī karstā brīdī, kad vīrs izsakās par kaut ko tādu, ko uzskata par sliktu, "dzirksteles" var lidot no sievas acīm un mutes. Kā auksta uguns vieta nerada dzirksteles (tāpat zelts, kas ir auksts), tā arī gaidiet, lai notikums iet savu gaitu. Savi komentāri vīram jāpatur sevī. Tas var likt apslāpēt sevī dažus sarūgtinājumus, bet ir daudz labāk nekā radīt bēdas, sajukumu un nesaprašanos starp vīru un sievu, pareiza paziņojuma dēļ, kas izteikts nepareizā vietā nepareizā laikā, vai pat pareizā vietā, bet nepareizā laikā.

Vīram ir labāk, ja lietas ir "aukstas" - pieminēt savu nelaimīgumu un paskatīties, kas sievai ir ko teikt. Tas var būt process mūža garumā, bet tas var radīt un radīs vairāk gaismas nekā "karstums". Ja tomēr pat šādi izteicieni par nelaimīgumu, kas teikti ar mīlestību, ar nodomu vienīgi labot, nevis meklēt kļūdu, pat "aukstajos" periodos ātri uzkurina niknu, naidīgu reakciju no sievas puses, vīram vajadzētu atturēties pat no tādiem mēģinājumiem! Ko tad viņš var darīt? Vai viņam jāpaliek zem "sievas tupeles" un jādzīvo totālā sasprindzinājumā visu savu mūžu, apslēpjot zaudētās ilūzijas un vēlmes pēc labākām mājām un riskējot to visu padarīt par cēloni jaunai piedzimšanai tikai tāpēc, lai izpirktu šīs apspiestās vāsanas?

Nē! Tomēr ir vēl cits ceļš. Ik pa dažiem mēnešiem rakstiet sievai mīlestības apliecinājumu, stāstiet viņai, pārlieciniet viņu par nemirstīgu mīlestību un tad izklāstiet viņai sava nelaimīguma cēloņus, lietas, kuras jums patiktu redzēt uzlabotas tādā veidā, ka ... un lūgums viņai ar mīlestību norādīt uz kļūdām, kādas viņa redz jūsos, un ko vajadzētu izlabot vai uzlabot. Pieņemiet viņas komentārus ar sirsnību un pielieciet arī pūles, lai to izdarītu!

Dēlam nav lielāka pienākuma, nav augstāka labuma, kā kalpošana saviem vecākiem. Līdzīgā veidā vīriem un sievām kalpošana viens otram ir visaugstākā dharma.

Ja viss iepriekš minētais nepalīdz, tad lūdziet Dievam palīdzību, vadību, kā atrisināt šo situāciju, kā padarīt laimīgu jūsu sievas dzīvi. Viņš noteikti vadīs! Tāpēc ka jūs atrodat ceļus, lai padarītu laimīgu savas sievas dzīvi, ja jūs cenšaties padarīt viņu tik laimīgu, kā jūs censtos pats savas laimes dēļ - viņa noteikti atbildēs ar to pašu ... ja vien viņa nav no "neparasto" sugas.

Taču gan vīram, gan sievai jāapjēdz, ka dzīve ir "sansāras" okeāns ... un okeānā būs viļņi, uzplūdi un atplūdi ... un reizēm bezvējš. Pārtulkojot dzīves valodā tas nozīmē priekus, bēdas un garlaicību. Mēs nevaram lūgt Dievam apturēt okeāna viļņošanos, ne arī lūgt viļņus bezvēja periodos.

Tas, ko mēs varam lūgt Viņam, ir glābšanas josta, lai brāzmainajos viļņos mēs paliekam galotnē zinādami, ka tad, kad būsim "lejā", bēdās, nākošais vilnis mūs pacels "augšā", pretī priekam - taču tai pašā laikā apjēgt, ka tam atkal sekos kritiens "lejā". Arī bezvējā, dzīves garlaicībā un smagā darbā lai peldam, ienirstam, uznirstam, katru darbu atdodam Dievam -meklējiet dievišķību visā, ko jūs darāt, meklējiet pilnību, kad jūs mazgājat traukus, slaukāt grīdu un tīrāt māju un pasniedziet to Dievam, kas mīt jūsu iekšienē, un pēkšņi smagā darba vairs nav, tas kļūst svētīts, kļūst par sādhanu. Tāpat arī vīram - smagais darbs kantorī, ģimenes dzīvē, darot vienu un to pašu atkal un atkal - centieties pēc izcilības un nevis pēc viduvējības pat visvienkāršākajā darbībā. Ja sievas uzdotā iepirkšanās jums ir smags darbs, veltījiet to Dievam un ņemiet Viņu līdzi - tādējādi iepirkšanās un smagais darbs kļūs par sādhanu, par jagnu!

Tā ir Dievības lielā mācība visiem namturiem, un tā ir viena liela ŠAI mācība visiem Dieva pielūdzējiem!

Veltījiet Dievam katru darbu, ko jūs darāt - sieva mājas tīrīšanu, vīrs iepirkšanos, mašīnas mazgāšanu, jebkuru vienkāršu mājsaimniecības darbu - un jūs padarīsiet garīgu ikvienu mirkli savā dzīvē. Tāpat neilgojieties pēc sava darba augļiem. Laulātais draugs, nemeklējiet savas sievas uzslavu teikdams, cik apzinīgs apgādnieks jūs esat, ka iepērkaties vai palīdzat nomazgāt traukus, jo atalgojuma meklēšana ir bēdu sēkla, ja sieva tanī brīdī nejaušas izklaidības dēļ neizsaka vārdos atzinību, kas viņai ir sirdī.

Līdzīgā veidā sieva, kas ir nopūlējusies, lai pagatavotu vislabākās maltītes, sakoptu māju un darītu visu citu - ja jūs visu savu kalpošanu esat veltījusi Dievam, nemeklējiet un negaidiet nezin kādu atalgojumu vai slavināšanu, jo vīrs, kas patiešām augstu vērtē jūsu darbu, tanī dienā var aizmirst izteikt vārdos dziļās jūtas, kas viņam ir sirdī, viņa prāts var būt nodarbināts ar citām problēmām. Ja jūs tomēr gaidāt atzinību, jūs arī sējat vilšanās sēklas.

Treškārt, vīrs vai sieva, lai ko jūs darāt, nedomājiet, ka jūs esat darītāji! Ja jūs veltījat savu darbu Dievam, ļaujiet Viņam pārņemt vadību. Jūs bijāt tikai Viņa gribas instrumenti, lai pagatavotu garšīgu maltīti vai palīdzētu trauku mazgāšanā vai iepērkoties - tad kāpēc jums vajadzētu kaut ko gaidīt? VIŅA GRIBA LAI NOTIEK! Ja jūsu darbs gūst atzinību - tā pienākas Viņam; ja jūsu darbs nav novērtēts ar vārdiem - tā ir Viņa griba; un ja tas, ko jūs darījāt, vispār nav atzīts, ja jūsu smagais darbs ir nopelts - ARĪ TĀ IR VIŅA GRIBA. -Neļaujiet tam sabojāt savu garastāvokli!!

Uzmaniet savus vārdus, darbus, domas, raksturu un sirdi Esiet labs; redziet labu; dariet labu; tas ir ceļš pie Dieva.

Dzīve vienmēr nebūs gluda zēģelēšana. Cilvēkam dzīvē būs kāpumi un kritumi, zaudējumi un panākumi, labklājība un nabadzība uti. Lai drosmīgi to visu pieņemtu un atrastu atrisinājumus, vīram un sievai vajadzētu saprast vienam otru un vienoti skatīties acīs dzīves problēmām.

Sievietei vajadzētu uzticēties savam vīram un nebūt aizdomīgai par viņa darbiem un gaitām. Citādi viņas dzīve kļūs nožēlojama.

Šis ir Gītas (dievišķais) vēstījums ģimenes dzīvei - "niškāma karma" (nesavtīga kalpošana) katrai dzīves dienai:

• VELTĪJIET DIEVAM KATRU DARBU LAI CIK VIENKĀRŠS VAI
VERDZISKS TAS BŪTU (Atcerieties: vienīgi jūsu prāts var darbu padarīt
verdzisku - nevis darīšana)

• NEILGOJIETIES PĒC SAVU DARBU AUGĻIEM VAI APBALVOJUMA
(SLAVINĀŠANAS, ATALGOJUMA utt.)

• NEDOMĀJIET, KA JŪS ESAT DARĪTĀJS! JA JŪS ESAT SEVI VELTĪJIS
DIEVAM - VIŅŠ IR DARĪTĀJS UN JŪS ESAT INSTRUMENTS ...

LAI VIŅA GRIBA NOTIEK JŪSU DZĪVĒ UN LAI JŪSU DZĪVE IR PIEPILDĪTA AR MĪLESTĪBU, SAJŪSMU UN SMIEKLIEM!

Vecākiem (tēvam un mātei) vajadzētu kļūt par gaismas bāku, kas vienmēr spīd cilvēcisko vērtību - patiesības, tikumības, miera, mīlestības un nevarmācības - spožumā, tā rādot piemēru, kam sekot viņu jaunākajai paaudzei,

Vēlāka doma

Retā gadījumā vīrs (vai sieva) dabū laulātu draugu, kas, par spīti visai mīlestībai un rūpēm, ko jūs izrādāt, var būt neatsaucīgs šādām vibrācijām (vai nu kopš paša laulības dzīves iesākuma, vai varbūt pēc dažiem gadiem) un vai nu nerūpējas, vai nav spējīgs (varbūt kādas dziļi iesakņojušās psiholoģiskas problēmas dēļ) atbildēt ar to pašu.

Tas var smagi ievainot un atstāt postīgas sekas uz bezpalīdzīgo laulāto, jo mīlestība var rasties no spontāni izpaustām rūpēm, no līdzdalības vienam pret otru, interesēšanās un patiešām uzupurēšanās utt., mīlestību nevar uzspiest no ārpuses.

Tādēļ ikvienam jāsāk mācīties ļoti agri (un tas ir derīgi visiem precētajiem ļaudīm un pat neprecētajiem) attīstīt iekšēju žiroskopu - iekšēju spēku , kas padara jūs neietekmējamu jebkura cilvēka neatsaucībai, kuru jūs mīlat. Tāds iekšējs žiroskops, aizsardzības vairogs pret neatbildētas mīlestības "bultām un katapultīm" ir NIŠKĀMA PRĒMA (nesavtīga mīlestība)!

* gr. Gyroscop - ierīce griešanās likuma novērošanai (griežas kā vilciņš) un lai parādītu Zemes griešanos; ritenis, kas, ātri griežoties, stabili notur objektu, kurā tas iestiprināts.

NIŠKĀMA PRĒMA - īpašība, kas piemīt "mīlestībai bez vēlmes pēc mīlestības augļiem"! Mīlestība, kas tikai dod un dod, bet negaiflfa pretī tādu pašu mīlestību ar līdzīgu atvērtību, sirsnību un kvēli! Ja mīlestība ir atbildēta ar to pašu, to vajadzētu pieņemt ar atvērtību - nav nozīmes, pat ja jūt, ka mīlestības atsaucībai nav īstuma vai sirsnības -vienalga, lai cik skaidri jūs jūtat, ka atbildētā mīlestība ir mākslota, jūs paliekat neskarts; jo niškāma prēma pat negaida mīlestību un tādēļ neapspriež piedāvātās mīlestības kvalitāti.

Patiesībā tā ir dievišķa mīlestība - bezpienākuma mīlestība, no kuras rodas niškāma kanna, jo nesavtīga kalpošana var rasties vienīgi no nesavtīgas mīlestības augstākā avota!

Tam tad vajadzētu būt galējam bruņojumam, lai aizsargātu sevi, lai spētu dzīvot pilnīgu dzīvi bez gaidīšanas, nerūpēšanās vai ilgošanās (pēc atsaucības). Tas patiešām ir lielo dvēseļu ceļš, jo tas ved cilvēku uz samādhi - "sama-budhi" ("prāta līdzsvarotību").

Radot niškāma prēmu" (NKP), kas ved uz "niškāma karmu" (NKK), (un patiešām pretējais var būt patiess, t.i., NKK var vest uz NKP vai būt NKP izpausme), cilvēks var dzīvot iekšēja prieka un apmierinātības pilnu dzīvi: pacelties pāri laimes un bēdu, mīlestības un naida, dusmu un miera pretstatiem un palikt saistītam pie "Dieva" sevī, kas rodas no katrā dvēselē mītošās dievišķības, no dievišķās mīlestības neizsīkstošā, neizsmeļamā, vienmēr pilnā okeāna - NIŠKĀMA PRĒMAS, NESAVTĪGĀS MĪLESTĪBAS!

Daži vārdi sievai (Post Scriptum)

Piezīme sievai, mātei, ģimenes pamatam, uz kā balstās civilizācijas kāpumi un kritumi:

Bieži sievas sūdzas par vīriem, kuri nepavada vairāk laika mājās. Vīri var uzturēties ārpus mājas vairāku iemeslu dēļ:

(i) Viņi ir iesaistījušies nežēlīgajā un necienīgajā dzīves konkurences cīņā maldīgi domādami, ka viņi dzīvo vienīgi tādēļ, lai strādātu, lai sagādātu ģimenei visu fiziskajai dzīvei nepieciešamo. Viņi vienādo mīlestību tikai ar materiālu nodrošinājumu. Un tad viņi nomirst - bieži vien priekšlaicīgi, jo stress un vienveidīgs darbs, kas bieži ir apvienots ar neveselīgiem ēšanas paradumiem (jā, ieskaitot arī veģetāriešus!), kļūst par viņu kapa zvanu.

(ii) Viņi pavada laiku bāros, ar kokteiļiem un citās sabiedriskās nodarbībās, uzskatīdami to par dzīves baudīšanu vai vissliktāk - par "prāta mieru", tomēr arī tādēļ, lai uz brīdi izbēgtu no dzīves nepatikšanām, no darba nepatikšanām, un - skumji teikt - arī no nepatikšanām, ko sagādājusi sieva un māja, kas nav kļuvusi par mājām.

(iii) Viņi aktīvi piedalās sportā, sociālā vai reliģiski garīgā kalpošanā un citās derīgās aktivitātēs, kur izmanto savu talantu un tas nāk par labu pārējiem tādā vai citādā veidā.

Sievām jāsaprot, ka vīra dharma tālu pārsniedz vecākus, sievu un bērnus - ne nevērīgas attieksmes dēļ pret viņiem, bet pareiza līdzsvara dēļ, un lai Dieva viņam dotās spējas izmantotu, palīdzot sabiedrībai, kā tikko minēts (iii). Patiesībā, jo vairāk viņš nesavtīgi velta sevi citu labklājībai, jo vairāk sieva un ģimene gūs labumu simt smalkos veidos - veidos, kas var nebūt pamanāmi uzreiz, bet dos labumu viņiem vēlākā dzīvē, kad bērni būs paaugušies. No nesavtīgas, sabiedrībai veltītas kalpošanas sēklām, kuras sēj tēvs, bieži vien ražu - augļus un labumus - gūst bērni vēlāk savā dzīvē. Mazliet pārdomājot, teiktais kļūs acīmredzams.

Ja sieva, izpildot savus sievas, mātes u.c. pienākumus, ir spējīga arī pievienoties vīram minētajās citās aktivitātēs, tā ir papildu svētība.

Ko teikt par (i) un (ii) punktu? Kāpēc viņi neatrod laiku, lai būtu mājās? Droši vien uzņēmējs vai kantora darbinieks var "izslēgt" (pēc savas patikas), ka viņš nav neaizvietojams, ja saslimst vai nomirst -jo darbs mierīgi turpināsies! Tādējādi tas ir prioritāšu jautājums. Bet kāpēc gan šāds vīrs - (i) un (ii) punktā - nepadara arī mājas par prioritāti?

Šeit sievai jāuzdod sev daži būtiski jautājumi. Vai māja ir mājas, patvērums, mīlestības ligzda vīram, vai varbūt tā ir tikai ēka, ko apdzīvo konfliktējošas individualitātes? Vai vīrs jūt, ka, atnācis mājās, viņš ir līdzīgs kuģim, kas atgriežas mierīgā ostā, izbēdzis no sabiedrības niknās jūras rēcošajiem viļņiem, vai varbūt vīrs ienāk citā trakojošā, dusmu pilnā jūrā, pārkāpjot mājas slieksni?

Nevienam normālam vīram nepatīk pavadīt laiku ārpus mājām bez vajadzības! Es saku "normālam", jo ir arī "nenormāli" vīri, kas neatbilst šai normai. Bet, ja normāls vīrs mājās neatrod mieru, mīlestību, biedriskumu utt., tad viņš to meklē kaut kur citur - bāros , liķiera pudelēs, sieviešu rokās, kam samaksāts par simpātijām, ar draugiem, ar kuriem viņš spēj smieties un runāties par neloģiskām lietām u.c.

Vīram, kuram nav nekāda garīga pamata vai enkura, kurš ir dusmīgs un neapmierināts ar sievu vai ar to, kas notiek mājās, reti piemīt prāta stingrība vai iekšējs stiprums, lai cīnītos ar mentālajām mokām, ko viņš cieš. Viņš nezina, kā tās atvieglot asaru straumēs, kas ļoti palīdz atbrīvoties no iekšējās spriedzes, ne arī ir spējīgs gūt mierinājumu, apkampjot savus bērnus un ļaujot viņu siltumam un mīlestībai būt par samierinātāju. Šīs divas metodes ir palīdzējušas daudzām sievām glābties no nepanesamām garīgām ciešanām un arī viņu spēja pakļauties Dievam ir liels spēks, ko sievietes ir izrādījušas gadu simtiem.

Bet vīrs līdzīgi bērnam, kam vajadzīgs ārējs "nomierinātājs", lai apklusinātu viņa dusmu lēkmes un apturētu asaras, meklē nepastāvīgus, fiziskus vai sociālus mierinātājus ārpus mājām. Reizēm neapmierinātība, vīra nespēja gūt "atsaucību" no sievas izlaužas varmācībā kā pazemošanas akts pret vainīgo, sievu sitot. Bet tā ir novirze no normas un jāaplūko atsevišķi.

Tādējādi sievai, pirmatnējās parašakti (dievišķās enerģijas) iemiesojumam un saubakjas (visa nepieciešamā laimīgai ģimenes dzīvei) devējai kā Mahalakšmī ir vajadzīgs spēks un drosme uzņemties dievišķo lomu ģimenē, no kuras vīrs slīd prom un nepavada laiku mājās.

Kāds var domāt, ka sievai ar savu pastāvīgo "došanas un došanas" attieksmi, ar pakļaušanos, neatbildēšanu ar uguni uz uguni var būt loma, kas pazemo. Bet vienīgi cilvēks ar pazemot kāru prātu piešķirs šādu apzīmētāju tādai sievai. Tieši otrādi - viņas savaldīgā rīcība ir sievietei paļ*slavinājumu, padara viņu godāšanas cienīgu, jo viņa ir pārvarējusi savus zemiskākos instinktus, dzīvnieka dabu, kas prasa "zobu pret zobu, aci pret aci". Viņa ir atļāvusi savai mīlestībai, savam garīgumam gūt uzvaru sevī. Viņa ir sapratusi, ka vislabākais ir uguni apdzēst ar ūdeni, dusmām tikt pāri ar pacietību un mīlestību.

Kāds var just kārdinājumu jautāt: "Kāpēc sievai vienmēr jāspēlē nomierinātajās loma? Ir vajadzīgas divas rokas, lai aplaudētu! Kāpēc vīrs nevarētu mainīt savus ceļus un pusi ceļa nākt sievai pretī?"

Atbilde uz to ir acīmredzama! Ja abi ietu pretī viens otram pusceļu, ja mīlestība un cieņa būtu abpusēja, ja māja vīram būtu bijusi osta, mīlestības ligzda, patvērums, viņš visu savu laiku pavadītu mājās un būtu pilnīgi padevīgs savai sievai, kamēr pilda savu dharmu pret sabiedrību.

Bet kaut kur ceļā kaut kas ir aizgājis greizi! Varbūt tuvība sāka veicināt nevērīgu izturēšanos lielākas mīlestības un saprašanas vietā! Varbūt vīram vai sievai pietrūka vārdu, simbolu, fiziska kontakta, lai izteiktu atzinību, mīlestību utt. Lai kāds būtu cēlonis, bet sekas

Redziet Dievu katra, ko jūs satiekat; redziet Dievu visā, ko jūs darāt. Dzīvojiet kopā, cieniet viens otru; neļaujiet augt skaudības un naida sēklām un piegružot mīlestības skaidro straumi.

ir bijušas "zaudēta mīlestība"! Kā tagad atgūt zaudēto?

Tam ar lielāko gribasspēku, lielāko garīgo enerģiju, ar lielāko mīlestību, ar lielāko spēju izmantot budhi (intelektu), lai izrīkotu kaprīzo manasu (prātu), jāuzņemas vadība situācijas labošanā. Protams, reizēm tas var būt vīrs, ja viņam iepriekš minētais piemīt lielākā mērā un ja viņš apjēdz, ka kaut kas ir jādara, lai apdzēstu ģimenes elles uguni un padarītu dzīvi par debesīm. Ja sieva ir apveltīta ar tādu vīru, kas analizējot redz, ka ir slikti, un sāk kaut ko mainīt, tā ir liela svētība.

No otras puses, vīrs var būt vājāks un, ja viņš ir apveltīts ar sievu, kas ir gatava stingri paskatīties uz sevi un ķeras pie bojājumu labošanas, dodot vairāk pozitīvas mīlestības un izpratnes, viņa (līdzīgi zvejniekam, kas uzvar lielo drosmīgo zivi jūrā, atlaižot vai pievelkot zvejas auklu, kā kuru reizi ir noderīgi, un beigās pieveic zivi) arī būs spējīga vīru vest atpakaļ pie "māju normas", lietojot mīlestības "āķi" un pacietības un izpratnes "makšķeres auklu".

Bet tas, kas pastāv uz to, ka divām rokām jāsatiekas pusceļā, līdz galam paliks ar pastieptu roku ne mīlestībā, bet izaicinājumā, un otra roka nekustēsies. Jā! Divām rokām jāsastopas! Taču sieva, kas spējīga mīlēt un piedot, kas saprot laimes un miera atjaunošanas noslēpumu rūpju pilnā laulībā, pastieps savu roku un meklēs otra roku ne pusceļā, bet % ceļa vai "100% ceļa" un mēģinās pieskarties ... maigi. Tad ar katru mīlestības, simpātijas un izpratnes pieskārienu - jo Baba saka: "Mīlestība dzīvo no došanas un piedošanas" - viņa panāks, ka otra roka lēni virzīsies uz priekšu līdz pus ceļam ... ne vairāk kā pusi ceļa, jo vīrs, ko tādējādi atkal pārspējusi sievas mīlestība, pielūgs viņu kā pašu Dievieti -- jo viņa ir atdevusi viņam viņa pašlepnumu, mieru, viņa templi, svētvietu, viņa Mājas!

Tāds vīrs un sieva, kas savu māju ir padarījuši par "dievišķām mājām", tagad var staigāt savu dzīves ceļu kopā, lai sasniegtu galamērķi - TĒVA mājas DEBESIS ... OM!OM!OM!OM! ...!!

SAIRAM

No četrām purušārthām - dharmas, arthas, kārnas un

Mōkšas -pirmās trīs jāsasniedz vīram un sievai kopīgi,

kamēr ceturto - Mōksu - vīrs un sieva sasniedz patstāvīgi.

Mīlestība kā doma ir Patiesība Mīlestība kā darbība ir Pareiza Uzvedība

Mīlestība kā izpratne ir Miers Mīlestība kā jūtas ir Nevarmācība

Visiem cilvēkiem jādalās nesavtīgās universālās mīlestības dārgajā mantojuma un tas

jāattīsta ar praksi ikdienas dzīvē.

Baba

Piezīme abiem - vīram un sievai

Lai ko jūs redzētu vai dzirdētu par laulības dzīves ārējām parādībām, lai ko saka par laulības dzīvi kā par "rožu gultu" - vienmēr jāatceras ērkšķu esamība.

Divi cilvēki, kam jāuzturas kopā ciešas tuvības situācijā ļoti ilgu laiku, abi sāk redzēt viens otra labās un sliktās puses. Diemžēl pēc kāda laika labais tiek uzskatīts kā pats par sevi saprotams un "sliktais" kļūst par galveno faktoru Tādējādi strīdi un pārpratumi bieži vien par ļoti sīkām lietām kļūst par dzīves veidu ... dažiem biežāk nekā citiem.

Viens princips, ja to patur prātā, glābs gan vīru, gan sievu no ilgstošām mokām, un tas ir: - "NEKAD NEĻAUJIET DIENAI NOBEIGTIES AR STRĪDU."

Lai kādi strīdi un domstarpības jums būtu pa dienu, nekā no tā neņemiet sev līdzi gultā. Kad ejat gulēt, tad "skūpstiet un ļaujiet izpausties dabai".

Bieži tas ir tikai mūsu ego, mūsu satraukums, kas liek otram atzīt savu vainu un to nožēlot vai lūgt piedošanu pirmajam, tā paildzinot jebkuras nesaskaņas, un visādas atstumtības izjūtas. Bet, ja kāds reiz apjēdz vienu lielu patiesību, proti: lai kāds pierādījums jums būtu, jūs netaisāties dusmoties viens uz otru visa atlikušā mūža garumā, jo zināt, ka dažās dienās "tas viss" būs pagājis - tad kādēļ paildzināt nelaimi? Aizmirstiet, kas ir labs vai slikts - lai stiprākais sper pirmo soli un kas bijis, lai ir izbijis! Tā ir vēl viena niškāma prēmas, nesavtīgas mīlestības, izpausme.

Un kamēr mēs esam sakarā ar "skūpstīšanu un dabas prasībām", vīram un sievai jāatzīst otra laulātā fiziskās jeb seksuālās vajadzības. "Nodarbībai ar mīlestību" jādod apmierinājums abām pusēm un bieži vien pacietība un sapratne ir vienīgais, kas vajadzīgs. Tādējādi jaunlaulātajiem pāriem izpratne par otra laulātā "prātu un ķermeni" ir tikpat svarīga kā saprašana par dzīves fonu un citām mājas un māju fiziskām un emocionālām vajadzībām.

Kā Bhagavans Baba ir atgādinājis precētiem pāriem: "Vispirms saprast un tad nokārtot", jo noregulēšana bez saprašanas būs īslaicīga. Baba ir atgādinājis arī, ka vīrs un sieva ir kā cukurs un ūdens un katrs no tiem nevar būt patīkams lielā mērā. Tomēr, ja pareizs cukura daudzums ir sajaukts ar ūdeni, tas kļūst ļoti garšīgs. Tas ir harmoniskais sajaukums, kas dzīvei dod saldumu, tā ir harmonija, kas jāmeklē precētajiem pāriem un tas ir process mūža garumā ... sādhana pati par sevi!

LOKA SAMASTHA SUKINO BHAVANTU OM! SHANTI! SHANTI! SHANTI!

Lai VISI CILVĒKI visur IR LAIMĪGI OM! MIERS! MIERS! MIERS!

Mīlestība dzīvo no došanas un piedošanas. Ego dzīvo no ņemšanas un aizmiršanas. "

Baba