Ieskats Vēdiskās kultūras pērlē „Bhagavad-Gīta kāda tā ir”
Vēdas - grāmatas „Dievatziņa Vēdās un Dainās „ priekšvārds
Atpazīt savu dziļāko būtību, atklāt savu
piederību Visumam, saredzēt sevi kā neatdalāmu Kosmosa sastāvdaļu - to centušies
veikt gan seno vēdu teicēji, gan latvju dainu sacerētāji.
Līdzīgi tam, kā senās vēdas bija plaša izziņas telpa, arī
mūsu tautasdziesma ir visaptveroša izziņas telpa*, kurā iespējams atrast skaidru domu
sevis paša dziļākās būtības izzināšanai. Dainās sadzirdams tas, kas izpaužas
arī senajos vēdu dziedājumos - Lielās Dzīvības balss, kas stāsta par mūsu
izcelsmi, par gara spēku, par dievoto ikdienu. Latvju daina, daili lakoniskā četrrinde,
nosprauž skaidras ceļazīmes Lielās Patiesības virzienā. Seno vēdu dziesmas, it
sevišķi upanišadas, lai gan ne tik dziļā vienkāršībā, kā tas darīts dainās,
tomēr arī ar zināmu vārdu skopumu ļauj ieskatīties gara pasaulē tam cilvēkam, kam
ir šķīsta sirds un skaidrs prāts. Tā vienlaikus ir dievatzinas un sevis izziņas
mācība. Vien tad, kad esam savu dievišķo Pašu atklājuši, mēs spējam apjaust to,
kas ir Dievs, un izprast viņa lomu mūsu dzīvē.
Grāmatā tiek apskatītas līdzības starp dainām un vēdām,
ņemot vērā septiņus galvenos principus jeb nostādnes, tostarp sirds skaidrību,
pateicību, mīlestību un apzināšanos, ka esi daļa no Veselā. Mēģinu parādīt, ka
gan dainas, gan vēdas pauž universālu patiesību, taču ne dogmatiski. Klausītajam vai
lasītājam ir dota brīvība veidot pašam savu dzīves jēgas izpratni. Vēdas un dainas
ir bagātas ar daudzslāņainību un daudznozīmīgumu, kas ļauj lasītājam to jēgu
atklāt pēc savas izpratnes un dod iespēju pantu skaidrotājiem vienā četrrindē rast
vairākus nozīmju slāņus. Ja grāmatā pieskaros vienam slānim, vienai tautasdziesmas
interpretācijai, kurai lasītājs varbūt nepiekrīt, - tas nekas, jo tajās pašās
rindiņās, loti iespējams, paslēpušās vēl vairākas citas interpretācijas, kas cita
citu nenoliedz.
Par dainu dzejisko uzbūvi, simboliem, dievību tēliem ir daudz
rakstīts, un tomēr vēl arvien ir tik daudz ko pētīt, it īpaši simbolu
atšifrēšanā. Apzināti šiem tematiem pieskaros maz, jo mans galvenais mērķis, šo
grāmatu rakstot, ir bijis pētīt paralēles starp upanišadās pausto vēdāntas
mācību un dainās izteikto dievatziņu. To darot, nemēģināju arī sīki izklāstīt
pierādījumus par vēdu un dainu radniecību. Drīzāk, salīdzinot vēdas un dainas,
mēģinu atklāt, manuprāt, visbūtiskāko to vēstījumu - ka mēs varam dzīvi
pilnveidot, atklājot savu dievišķo Esamību. Grāmatā parādu, kā dainu un vēdu
dziedājumu vienkāršajos vārdos ietvertas cilvēka dzīves visbūtiskākās
patiesības, kuru universālo raksturu ilustrēju ar citātiem no tekstiem, kas raksturo
dažādas garīgās tradīcijas pasaulē. Atsaucos arī uz mūsdienu zinātnieku
atzinumiem.
Vēdu dziedājumu uzmanības centrā ir pārlaicīga,
vispārcilvēciska mācība; tautasdziesmā sadzirdama līdzīga mācība. Tomēr dainu
teicēji izceļas ar to, ka mācējuši debess gaismekli nonest uz zemes - atklāt
dievišķo Gaismu ikdienas dzīvē. Kā saka Māra Zālīte: "Tautasdziesma aptver
visu cilvēka esamību gan kosmiskos lokos, gan ikdienišķajās izpausmēs. Tautasdziesma
ir vispārcilvēciska un nacionāla vienlaicīgi, vēsturiskajā konkrētībā sakņota un
pārlaicīga reizē."** Dainas apgaro ikdienas soli, ikdienu pārvērš dievotā
pasaulē. Tur ne vien pausta dievbijīga attieksme pret Visumu, bet arī atrodami ļoti
praktiski norādījumi, kā veidot dzīves ceļu, kuru ejot mēs arvien vairāk varam
garīgi pilnveidoties.
Nerakstīju šo grāmatu kā filoloģe vai dainu pētniece. Mana
nozīmīgākā pieredze ir vēdu pētniecībā un manis pašas latviskās sirds kopšanā.
Kopš pusaudzes gadiem - gan pašmācības ceļā, gan arī vairāk nekā 30 gadu
mācoties no vēdāntas meistariem, - dziļi smēlos Indijas garīgo zināšanu avotā.
Vēl agrāk, kā bērns, aizrautīgi dziedāju latvju tautasdziesmas. Pēc trimdas gadiem,
kad 1989. gadā pirmoreiz atgriezos Latvijā un pamazām atklāju agrāk nedzirdētās
dievdziesmas, savā dziesmu vācelītē katru gadu iemetu vēl pa dārgi krātai
tautasdziesmai. Tātad šajā grāmatā ir apvienotas divas mīlestības - latvju daina un
indiešu veda. Vēdāntas mācību lietoju kā atslēgu, kas man palīdzējusi atvērt
agrāk neatvērtas durvis uz mūsu tautas lielo gara mantojumu. Novēlu, lai arī
lasītājam atvērtos kādas agrāk vēl neatvērtas durvis! Šī grāmata ir tikusi
rakstīta sirdsdegsmē, tādēļ aicinu lasītāju to lasīt ar atvērtu sirdi, ne tikai
ar prātu vien.
Šo rakstu darbu veicot, esmu ļoti pateicīga daudziem mīļiem
cilvēkiem par iedvesmu un gara stiprināšanu. "Iekustināšana" šajā tēmā,
lai gan vēl neapzināti, notika 1989. gadā dievturu daudzinājumā Dziesmu svētku
laikā Longbīčā Kalifornijā, kad klausījos Vairas Vīķes-Freibergas uzrunu, kurā
pirmoreiz dzirdēju vēdas citētas latviešu valodā. Vienā stāstījumā te vienkopus
bija gan sanskrita tekstu citāti, gan dainas. Tas manī izraisīja dziļu dvēselisku
pārdzīvojumu, jo līdz tam brīdim nekad nebiju dzirdējusi vēdu mācību pieminētu
latviešu valodā. Kopš 1994. gada, kad uzsāku savus lekciju ciklus Latvijā, man ir
laimējies satikt daudzus dainu un vēdu mīlētājus. Paldies visiem jums par iedvesmu!
Īpašs paldies tiem, kas tieši palīdzējuši šīs grāmatas
tapšanā: Andrim Buiķim, Imantam Freibergam, Mārai Maršandai, Mārai Mellēnai, Valdim
Muktupāvelam, Guntim Pakalnam un jo īpaši Rutai Grīnbergai, bez kuras mīļajiem
mudinājumiem, garīgā atbalsta un praktiskas valodnieciskas palīdzības šī grāmata
nebūtu tapusi.
* Atsaucos uz Māras Zālītes sacīto: "No bezgalīgās izziņas un sajūtu
telpas, kuru veido latviešu tautasdziesmas.." Zālīte M. Kas ticībā sēts. Rīga:
Karogs, 1997. 131. lpp.
** Zālīte M. Op. cit. 116. lpp.
Grāmatas „Dievatziņa Vēdās un Dainās „ autore
Rudīte Raudupe - Losaltosā Kalifornijā 2002. gada augustā