Meditācija‎ > ‎

Efektīva attieksme meditācijas laikā

  • Atturēsimies no pārāk stipras koncentrēšanās un kontroles. Atturēsimies no sevis piespiešanas un ierobežošanas.
  • Atturēsimies no kaut kā radīšanas, iedomāšanās, fantazēšanas vai sapņošanas. Apzināsimies to, kas notiek tagadnes momentā.
  • Centieni kaut ko radīt ir mantkārība – cilvēks cenšas noraidīt to, kas notiek.
  • Vienīgi vērojošam prātam nepiemīt mantkārība, vēlme izbēgt, maldi vai bažas.
  • Pārbaudīsim sevi vismaz divreiz, lai apzinātos, ar kādu attieksmi meditējam.
  • Pieņemsim un vērosim visu notiekošo – gan patīkamo, gan to, kas nav patīkams.
  • Mēs vēlamies iegūt tikai labu un patīkamu pieredzi. Mums nav vēlme iegūt pat niecīgu pieredzi, kas nav patīkama. Vai tas ir taisnīgi? Vai tas ir mācības ceļš?
  • Atturēsimies kaut ko gaidīt. Atturēsimies no jel kādām vēlmēm. Būsim brīvi no raizēm, nervozitātes, uztraukumiem – pretējā gadījumā būs grūti meditēt.
  • Ja mēs tik ļoti koncentrējamies meditācijas laikā, tad izskatās, ka mums ir viena no šīm minētajām nostādnēm... Vēlamies, lai notiek tas, kas mums patīk? Vēlamies, lai beidzas tas, kas mums nav patīkams?
  • Ja prāts kļūst gurdens meditācijas laikā, tad mūsu attieksme meditējot ir kļūdaina.
  • Mums nav iespējams praktizēt, ja mūsu prāts ir saspringts.
  • Ja mūsu prāts un ķermenis nogurst, tad ir īstais laiks pārbaudīt meditēšanas attieksmi un paradumus.
  • Meditācija ir apzināta nogaidīšana un vērošana, atrodoties tagadnes momentā: bez domāšanas, bez analīzes, bez tiesāšanas, bez vērtēšanas.
  • Ja meditējam laikā, kad prāts kaut ko izteikti vēlas, tad ļoti iespējams, ka meditējot arvien vairāk nogursim.
  • Vērojošs un meditējošs prāts ir atbrīvots un mierīgs.
  • Izvēlēsimies ērtu meditācijas pozu, jo gan prātam, gan ķermenim svarīgi justies ērti.
  • Viegls un no piesaistēm brīvs prāts ļauj harmoniski meditēt. Vai mūsu prāts ir viegls un brīvs no piesaistēm? Vai mūsu meditācija ir harmoniska?
  • Meditācija ir vērošana, pieņemšana un notiekošā akceptēšana, lai kas arī notiktu – patīkams vai nepatīkams.
  • Ko mūsu prāts dara? Domā vai apzinās?
  • Kur mūsu apziņa ir šobrīd? Iekšā vai ārpusē?
  • Vai vērojošais prāts ir pienācīgi zinošs? Vai tikai pavirši zinošs?
  • Atturēsimies notiekošo veidot tā, kā mēs to vēlētos. Meditējot mēģināsim uztvert, apjaust un pieņemt notiekošo tā, kā tas notiek (kāds tas ir).
  • Esmu līdzsvarots un atvērts arī tad, kad prāts domā. Meditācija nav domāšanas novēršana. Apzināta domāšana, kad vien tā parādās, ir tas, ko meditējot praktizējam.
  • Nav vajadzīgs noraidīt notiekošo – objektus, parādības, lietas, sajūtas, situācijas utt. Ir svarīgi apjaust to, kā mūsu patieso dabu piesārņo materiālie objekti. Atlaižot pieķeršanos pie šiem objektiem, varam būt brīvi no piesārņojuma.
  • Tikai tad, ja ir ticība, rodas enerģija. Tikai tad, kad ir enerģija, apzinātība kļūst pastāvīga. Tikai tad, kad apzinātība ir pastāvīga, apgaismība kļūst skanoša. Tikai tad, kad apgaismība ir skanoša, tad mēs iepazīstam notiekošo tādu, kāds tas patiesi ir un ticība turpina pieaugt.
  • Objekts meditācijā nav galvenais. Objektu meditācijā izmanto tādēļ, lai palīdzētu apziņai pamosties un kļūt vērojošai. Ja apziņa pamostas un kļūst vērojoša, tad mēs esam tagadnes momentā un apziņā ienāk īstais objekts.