Fragments no Adžana Čā lekciju krājuma «Viss mūs māca»

Vēl joprojām, meditācija kopumā netiek labi izprasta. Mēs praktizējam grupā, bet bieži nezinām ko tas viss nozīmē. Daži domā ka meditēt ir ļoti grūti. “Es nāku uz klosteri, bet es nevaru sēdēt. Man nepietiek izturības. Manas kājas sāp, mugura sūrst; vienas vienīgas mocības.” Tā viņi padodas un vairs nenāk, domājot, ka viņiem tas nav pa spēkam.

Bet patiesībā samādhi nenozīmē sēdēt. Samādhi nenozīmē iet. Nedz arī gulēt vai stāvēt. Sēdēšana, iešana, acu aizvēršana un atvēršana, tās visas ir tikai darbības. Aizvērtas acis nenozīmē, ka jūs praktizējat samādhi. Tas var nozīmēt ka jūs vienkārši esat miegaini un truli. Ja jūs sēžat ar aizvērtām acīm, un ļaujaties miegam – galva klanās uz visām pusēm un žoklis atkāries – tāda sēdēšana nav samādhi. Tā ir sēdēšana ar aizvērtām acīm. Samādhi un aizvērtas acis ir divas atšķirīgas lietas. Patiesu samādhi var praktizēt gan ar atvērtām, gan aizvērtām acīm. Tas iespējams sēžot, ejot, stāvus vai guļus.

Samādhi nozīmē, ka prāts ir stingri fokusēts, ar visaptverošu apzinātību (mindfulness), savaldību, un piesardzību. Jūs pastāvīgi apzināties kas ir pareizi un nepareizi, pastāvīgi vērojat visus stāvokļus, kas rodas prātā. Kad prāts aizšaujas prom domāt par kaut ko, ar nepatikas vai ilgošanās noskaņojumu, jūs to apzināties. Daži cilvēki zaudē apņēmību: “Es to vienkārši nespēju. Tikko kā es apsēžos, mans prāts sāk domāt par mājām. Tas ir briesmīgi.” Hei! Ja tāds mazumiņš būtu nepārvarams šķērslis, Buda nekad nebūtu kļuvis par Budu. Viņš pavadīja piecus gadus cīnoties ar savu prātu, domājot par savu māju un ģimeni. Tikai pēc sešiem gadiem viņš sasniedza atmodu.

Dažiem liekas, ka šī pēkšņā domu uzpeldēšana ir nepareizi vai slikti. Var parādīties vēlme kādu nogalināt. Bet nākamajā mirklī jūs to apzināties, jūs saprotat ka nogalināt ir nepareizi, tāpēc jūs apstājaties un atturaties. Vai no tā ir kāds sliktums? Kā jūs domājat? Vai arī, jums ienāk prātā doma kaut ko nozagt, un tam seko stiprāka apdomāšanās, ka tā rīkoties ir nepareizi, un jūs atturieties no šīs vēlmes realizēšanas – vai tā ir slikta karma? Ne jau tad, kad parādās tieksme, uzkrājas sliktā karma. Pretējā gadījumā, kā gan varētu pastāvēt ceļš uz atbrīvi? Vēlmes ir tikai vēlmes. Domas ir tikai domas. Sākumā jūs neko neesat radījis. Pēc tam, ja jūs rīkojaties ar ķermeni, runu vai prātu, tad jūs kaut ko radāt. Tad neziņa (avijja) ir pārņēmusi vadību. Ja jums parādās vēlme zagt un tajā brīdī jūs paši apzināties sevi un apzināties, ka tas būtu nepareizi, tad tā ir gudrība un parādās zināšanas (vijja). Prāta tieksmes ir nepilnīgas.

Ja prātā parādās vēlme kaut ko nozagt un mēs rīkojamies saskaņā ar to, tad tie ir maldi; ķermeņa, runas un prāta darbības, kas seko šai vēlmei, dos negatīvus rezultātus.

Lūk tā tas ir. Vienkārši domas neizraisa negatīvu karmu. Ja mums nebūs nekādu domu, kā tad izveidosies gudrība? Daži cilvēki vienkārši vēlas sēdēt ar tukšu prātu. Tā ir kļūdaina izpratne.

Es runāju par samādhi, kuram seko gudrība. Patiesībā, Buda nevēlējās daudz samādhi. Viņš nevēlējās džānu un samāpatti. Viņš redzēja samādhi kā vienu no faktoriem ceļā. Sīla, samādhi un pannā ir sastāvdaļas, gluži kā sastāvdaļas, ko mēs izmantojam gatavojot ēdienu. Mēs izmantojam garšvielas, lai padarītu ēdienu garšīgāku. Garšvielas nav galvenais, galvenais ir ēdiens, ko mēs ēdam. Samādhi prakse ir tāda pati. Budas skolotāji Uddaka un Alara lika spēcīgu uzsvaru uz džānas praktizēšanu un dažādu spēju, kā, piemēram, gaišredzība, sasniegšanu. Bet, ja jūs tiksiet tik tālu, no tā ir grūti tikt vaļā. Dažās vietās tiek mācīts šis dziļais mierīgums – ar baudu sēdēt klusumā. Meditētājus tad pārņem un apreibina viņu samādhi. Ja viņiem ir sīla, viņus apreibina viņu sīla. Ja viņi iet ceļu, tad viņus apreibina ceļš, kurš pārsteidz ar skaistu un brīnumainu pieredzi, un viņi nesasniedz īsto mērķi.

Buda teica, ka tā ir smalka kļūda. Tomēr tas ir pareizi priekš tiem, kas ir rupjā līmenī. Bet patiesībā Buda vēlējās, lai mums būtu pareizs samādhi daudzums, bez iestrēgšanas tajā. Pēc tam, kad mēs apgūstam un attīstām samādhi, šim samādhi tad vajag attīstīt gudrību.

Samādhi, kas ir pietiekoši attīstīs, lai sniegtu prāta mieru, ir kā akmens, kas guļ uz zāles. Samādhi stāvoklī, kas ir drošs un stabils, gudrība izpaužas arī kad acis ir atvērtas. Kad gudrība ir dzimusi, tā aptver un zina ("vada") visas lietas. Tāpēc Skolotājs nevēlējās šos smalkos koncentrācijas un apstāšanās līmeņus, jo tie novirza no ceļa un ceļš tiek aizmirsts.

Tāpēc ir vajadzīgs būt brīviem no pieķeršanās sēdēšanai vai jebkādai citai konkrētai pozai. Samādhi neatrodas aizvērtās acīs, atvērtās acīs, sēdēšanās, stāvēšanā, iešanā vai gulēšanā. Samādhi caurauž visas pozas un darbības.