2007. gada 25. novembris
Atvadas un Šķiršanās.....Ir divi vārdi, kas it kā apzīmē vienu procesu....tādas sajūtas man ir bijušas. ..Pēdējās dienās izjūtu, ka laikam ir atšķirība...Tuvojās laiks, kad es varētu būt lielākā attālumā no Mīļotā cilvēka ...ir skumjas, ir sāpes, ir apmulsums....Esam kopīgi apjautuši ka vēlamies turpināt izzināt garīgo praksi, bet....reizēm arī skolā iestājamies vienā gadā, vienā dienā. Ieejam vienā klasē, atsēžamies vienā solā un laimīgi gaidām stundas sākumu un tad ienāk mācību pārzine un sāk saukt pēc vārdiem un uzvārdiem, lai noskaidrotu vai A klasē ir visi, vai nav kāds ieklīdis no B klases... Patreiz jūtos līdzīgi, ka esmu ienākusi A klasē, bet izrādās, ka mana vieta ir B klasē, pie citas skolotājas....
Es pieceļos un dodos tur kur plānots mācību pārzinei – šoreiz, kas tas ir mācību pārzine? Liktenis? Karma? Kas tas ir? Kādēļ radusies situācija, ka viens ceļš, bet cita klase, citi skolotāji? Pārtraukt, sākt dusmoties...? Ko tas dos? Vilkme, magnēts turpināt iesākto ir tik dziļš un spēcīgs, ka ar Prātu liekās glupi, bet ir kaut kas tāds, kam pat Prāts nav spējīgs pretoties....
Un tad vērojot sāku pamanīt, ka Atvadas un Šķiršanās rada atšķirīgas sajūtas un rezonansi... Ir rudens...krāsojās koki, krīt lapas...atvadas no vasaras, bet ne šķiršanās...jo paiet kāds laika ritums un ir atkal rudens vai nu to vēlamies vai ne,bet viņš ir...Tā nu tas ir ka dabā ir savs ritums....
Atvadas – bija bērnība – atnāca jaunība, bija jaunība – kas atnāca tad ? Vai arī šajā laikā mēs no kaut kā šķīrāmies vai atvadījāmies, bet varbūt tas ir kaut kas cits? Atskatoties apjaušu, jā esmu bijusi maza meitene, tad jauniete, tad precēta sieva...vai no kaut kā atvadījos? Vai devos tur kur sirds sauca – veda?
Radās sajūtas, ka atvadas ir process jaunā kvalitātē ar jaunu pieredzi, un virzienu uz maz zināmo..., bet kas tad ir šķiršanās?
Izrunājot šo vārdu, sajūtās parādās ļoti dziļas Skumjas un pat Sāpes....Tā it kā kaut ko zaudētu un ka to varētu neatgūt...Un tad atkal ir jautājums? Kā es varu kaut ko zaudēt, ja man nekas nepieder?
Apjukums – pilnīgi un galīgi....
Ir 25.11.2007 šodien šeit un tagad Amarvati Budistu meža tradīciju klosteris, Hemel- Hempsteda, Anglija, ir 10:27- svētdiena. Vakardiena ir galā un ir šodiena. Dienas aiziet un saplūst, tāpat kā aizveras zieds un saplūst ar savu rītdienu. To, kas man šeit tika dots (un ļoti daudz un dziļi – Mīlestība bez nosacījumiem), es centīšos paturēt. Centīšos paturēt un turpināt, jo rīt...rīt plānots doties uz B klasi, pie citiem skolotājiem Vācijā...
Es saku ardievas Mīļotajam, mūkiem un mūķenēm, saku ardievas dienām, kuras esmu pavadījusi šajā vietā. Reizēm ir sajūtas, ka tas bija vakar, kad mēs tikāmies sapnī...un ka joprojām sapņoju, ka pamodīšos un būšu Rīgā, jaukā, siltā dzīvoklī un Mīļotais bužina galvu un aicina mosties jaunai dienai....Bet nu, mans miegs ir projām un sapnis ir beidzies...Mīļotais, kurš ir līdzās kā tieši, tā netieši ir atbalstījis un turpina atbalstīt dziedināt manu vientulību un caur Ilgošanās, Skumjām un Sāpēm es esmu atradusi LAIMI – sevī...
Un ir atnākusi mūsu izvēles diena, kad mūsu rokas glāstu ritmā, apskāvienos saskarsies citā sapnī, citā elpā....telpā...laika....
Ar šo ticību un izpratni, ko esmu apjautusi šeit un tagad – ka mans ķermenis ir brīvs un cenšos ļaut viņam būt brīvam...kā “Pravietī ” teikts:
“ Tas, kas esat jūs, mīt virs kalniem un klīst līdzi vējam.
Tas ir nevis kāda radība, kas izlien sildīties saulē vai rok tumšas alas drošībai,
Bet gan brīva būtne, kas aptver zemi un kustas VISUMĀ.
Ja šie vārdi ir neskaidri, tad necentieties tos padarīt skaidrākus.
Neskaidrs un miglains ir visu lietu sākums, bet ne to gals.
Un es labprāt gribētu, lai jūs mani atcerētos kā sākumu.
Dzīve un viss dzīvais tiek apjausts caur miglu, nevis caur kristālu,
Un kurš gan nezina, ka kristāls ir sairstoša migla?”
Turpināšu meklēt Beznosacījuma Mīlestības – Mettas, Agapes dziļumus...
Rīt....tas, lai paliek Rītdienai...šodiena ir tāda kā ir....SKUMJAS un ATVADAS no MĪĻOTĀ.....uz nezināmu laiku....cenšos skatīties Skumjām, Atvadām sejā..
Un vai tas nav arī sapnis?
Centīšos atcerēties, kas manī ir vissvarīgākais un mulsākais...un tas esot arī visstiprākais.
Paldies Mīļais par laiku, kuru esam bijuši un būsim kopā, paldies par atvadu Skumjām, paldies, ka turpini mani atbalstīt un atlaist, tai pat laikā turpini rūpēties un mīlēt bez nosacījumiem.
Ļoti dziļi izjūtu AGAPI........
Atvadas un Skumjas ...Šķiršanās un Asaras.....
Komentāri
Ieva, 2007. gada 25. novembris
Turies!!!! Domās ar Tevi, Guna!
Bh. Jānis, 2007. gada 26. novembris
Dieva un cilvēku Mīlētā Guna Jūs esat brīnišķa tieši tāda, kāda esiet Jūsos jau ir Agape, Metta, tagadnes moments, kurš mostas kopā ar Jums. Esmu ar Jums un mācos Jūs vienkārši Mīlēt tādu, kāda Jūs esiet.
Jums jau izdodas un Jūsos jau ir turpinājums...
Mīlestībā un pateicībā Jūsu pazemīgais kalps Jānis
