Retrīta laiks klosterī: 15.– 25.10.2007, Aj.Metta: 19.– 21.10.2007
Anglija, 2007. gada 24. oktobris

Ir kārtējā dzīves stunda manā dzīvē. Stunda, kad ieskatāmies sevī un cenšamies būt atklāti pret sevi. Stunda, kad esi atvērts pieņemt beznosacījuma mīlestību, stunda, kad pieņem to kas ir un kā ir, kad esi apmierināts ar to kas ir. Stunda, kad esi tagadnes momentā un apjaut – jā, tas ir tā.

Skaistā, saulainā un krāsainā rudens dienā – oktobra vidū – gatavojos doties uz trīs dienu mācībām (retrīta) pie skolotājas (Adžanas) Mettas, kurai manā dzīvē, ierodoties Anglijā Amaravati klosterī, ir ļoti liela nozīme. Ieraugot viņas mīlestības pilno skatienu, sajūtot viņas iekšējo mieru – toreiz apjautu, jā, tas ir tas ko es meklēju, bet ko gan var mācīt mūķene? Tā toreiz domāju. Līdz notika dziļa saruna ar pirmo un dziļāko skolotāju (Adžana) Thanasanti un tad sapratu cik daudz manā galvā ir dažādi aizspriedumi un dogmas. Esmu dziļi pateicīga šīm abām brīnišķīgajām skolotājām, kuras ir palīdzējušas ieraudzīt un turpina palīdzēt un atbalstīt, turpināt uzsākto garīgās sevis izzināšanas ceļu. Un zinot cik dziļi un ar kādu beznosacījuma mīlestību skolotāja sniedz zināšanas – gatavojos šīm dienām pārdomāti.

Pirms apjaušot, ka iespējams šī ir mūsu pēdējā mācību stunda, jo viņa plāno doties projām uz Ameriku un es pēc kāda brīža plānoju doties uz Vāciju pie Bikhuni Muditas. Varbūt mūsu ceļi šķirsies uz ilgu laiku... kas zina... Apjaušot jauna ceļojuma sākumu centos sajust, kas ir tas, kas mani biedētu, kas ir tas ko es vēlos – vai patiesi vēlos būt Baltā Mūķene ar sirds patieso skaidrību vai to spēlē un stāsta prāts – ja jau Jānis, tad arī es... bet varbūt vēlos aizbēgt no kaut kā – no Sevis pašas. Kas ir šis magnēts?

Soli pa solim sevi vēroju jau vairākus mēnešus... Manīju kā lēnām, bet ar dziļām iekšējām izjūtām arvien vairāk, ilgāk sāku vilkt baltās drānas un arvien grūtāk palika apģērbt kaut ko tumšu (uz ilgāku laiku), pamanīju, ka kļūstu jūtīgāka. Katru dienu notika un notiek jaunas un jaunas realizācijas. Tad sajutu, ka vēlos nogriezt īsākus matus – ar domu nu kā tad būs... ne tik īsus kā mūķenēm, bet tomēr un tad... pāris stundas pirms mācību sākuma sajutu, ka vēlos nogriezt savus matus – kā mūķenēm....(nullīte).

Jā,...šādas sajūtas negaidīju. Biju pārsteigta, ka ieraugot sevi spogulī jutos tā it kā Es beidzot būtu atgriezusies un ka visu laiku to vien būtu gaidījusi... tas mani mulsināja... mulsināja un tai pat laikā sajutu dziļu iekšējo mieru, kā bērns, kurš ilgi sēdējis pie loga un gaidījis pārnākam savus vecākus un beidzot sagaidījis.

Nākošais solis ko sajutu bija, ka manā galvā ir iekurts ugunskurs...Tā dega no iekšpuses... deg... varētu teikt sildās vēl tagad (ir pagājušas trīs dienas). Vēroju ķermeņa izmaiņas un cenšos pieņemt.

Sēdošās meditācijas laikā pamanīju, ka šo soli esmu spērusi, lai izjustu ne tikai vai esmu atvērta uzsākt iet šo Baltās Mūķenes ceļu, bet arī vai varēšu ar mīlestību un bez agresijas tikties ar tuviniekiem (laiks, kurš tuvojās katru mirkli), ja nu kādam radīsies jautājumi, vai spēšu mierīgi un līdzsvaroti runāt par to kas ir manī, vai uzbrukšu un teikšu, kā Jūs muļķi tādi to nesaprotat. Vēroju sevi un savu ķermeni, kurš tērpts Baltā. Un sajutu – jā, tas ir tas, ko esmu meklējusi daudzus gadus, jā, tas ir tas miers, līdzsvars, tā mīlestība...

Tad sekoja nākošie soļi, sajūtas, redzējumi – staigājošās meditācijas laikā. Ir skaista, saulaina, krāsaina rudens diena un daudz taku... Gan īsākas, gan garākas, gan pa apļi, gan krustceles. Sāku vērot un ieklausīties, kā tad jūtos kad eju pa jau zināmu, kā jūtos, kad dodos uz nezināmu un sasniedzot gala punktu kā tad jūtos. Kā jūtos, kad nonāku krustcelēs?

Visam cauri vijās iekšējā sajūta, bet kas būs aiz tā apvāršņa, kad došos uz Vāciju? Kas būs ar Jāni? Vīru, vīrieti, mīļoto, draugu, atbalstu, skolotāju, kurš manā dzīvē atnāca, varētu teikt pat uzausa, kā Agra Rīta Saule. Kurš arī praktizē šo garīgo ceļu un tuvākajā laikā arī plānojās, ka tiks ordinēts par Balto Mūku. Kā veidosies mūsu ģimenes attiecības? Uzsākot dziļāk praktizēt varu atzīt, ka izjūtu vīru ļoti dziļi un ar katru dienu šī mīlestība padziļinājās un attiecības kļūst maigākas, atvērtākas, līdzsvarotākas, harmoniskākas un esmu apjautusi, ka ģimeni stiprina skatīšanās vienā virzienā un garīgo skolotāju klātbūtne. Kāds būs šis šķiršanās laiks? Vai tas būs gads, mēneši, nedēļas, bet varbūt mūžība?

Varbūt ir labi tā kā ir...varbūt palikt šeit un tagad... ko darīt? Es –Vācijā, Mīļotais – Anglijā... Un tad jau likās gana... man taču tik daudz ir dots – esmu realizējusi sevi kā meitu, māsu, sievu, māti, vecomāti...ko vēl?

Esmu uzzinājusi, kas ir būt Laimīgai sievietei, esmu atradusi atbildi, ka viss ir manī... Nu it kā varu mierīgi turpināt dzīvot – divās istabiņās un virtuvītē, – rūpēties par Mīļoto Vīru, sēdēt šūpļu krēslā un lasīt mazbērniem un vīra bērniem pasaciņas, iet pastaigāties, cept pankūkas. Nu ko vēl var vēlēties? Biju šādā dziļā staigājošā meditācijā un tad uzdevu jautājumus – Uz kurieni ? Uz kuru pusi? Ļāvu ķermenim kustēties, ļaujot prātam atpūsties un kājas aiznesa pie Budas Stupas. Skatos un mulstu... un tālāk, tad sajutu, ka ar mani runā – Tev ir dots. Laiks dot tālāk, turpini mācīties un turpini dalīties...

Sajutu dziļu mieru un tajā brīdī pamanīju, ka stāvu krustcelēs ar seju virzienā uz Mācībām (tā nosaucu vienu no virzieniem) un Došanu. Apjautu, ka jau kuro reizi cenšos ar pateicību, mieru pieņemt to kas ir un to kas tiek dots.

Visu šo laiku vēroju sajūtas, kuras atnāca dažādas, sākot ar bailēm, izmisumu, skumjām. Vēroju kādēļ tieši šīs sajūtas, kas ir tas... apjaušot, ka tas nav saistīts ar tagadnes momentu...atausa atmiņā bērnība, jaunība, šis laiks, kad jau varu teikt, ka manā dzīvē arī ir sācies krāsainais rudens... kad biju teikusi man nav baiļu, man nav skumju un izmisuma – es pati, es varu – ļāvos asarām, kuras bija dziļi apslēptas.

Un patreiz palikušas Skumjas, dziļas skumjas un atkal vēroju, kādēļ? Bailes, ka pazaudēšu Mīļoto vīrieti. Tās lēnām aizgāja, kad apjautu, viņš man nepieder. Par ko man vairākkārtīgi teica garīgie skolotāji – Inna jau Latvijā, it kā sapratu, bet nesanāca, Niks – Īrijā, Thanasanti un Metta šeit Anglijā. Atlaist un mīlēt beznosacījumiem. Pieņemt tādu kā ir un mīlēt katru dienu kā pirmo reizi. Jā, ir Dziļas Skumjas, jā, esmu apmulsusi, jo Mīļotais Vīrietis ir ļoti būtisks. Apzinos, ka Viņu Dievinu, ka Viņš ir Dieva dāvana, ka esmu pieķērusies kā dadzis un apvijusies kā puķuzirnis, kuram ir vēlme vīties... un ziedēt un mīlēt...

Patreiz cauri šķiršanās Skumjām no Mīļotā, no savējo vides, no skolotājiem, kuri devuši savu svētību – sajūtu, ka Vācijā un ejot tur, kur ir dota zaļā gaisma mani gaida jaunas atbildes, jauna pieredze, jaunas atziņas. Un dziļāka saikne ar Mīļoto.

Kavējoties atmiņās, jo arī tādas nāk un aiziet, ieraudzīju iepriekšējās dzīves krustceles un atpazinu, kad biju bēgusi un baidījusies ieskatīties sevī, savā sirdī. Ūūūūūūūūū kļūdas, sāpes. Esmu pateicīga par to, ka ir bijušas šādas kļūdas, jo tagadnes momentā varu atpazīt, ka sāpes nāk no iepriekšējās pieredzes un ka to esmu centusies projicēt un pat vēl tagad reizēm tā notiek, ka projicēju savās attiecībās no pagātnes nākotnē un tagadnē.

Arī patreizējās Skumjas saistās ar to, ka ļoti mīļa, ļoti tuva dvēselīte uz mirkli (kopš līdzās otra pusīte) novērsusies un tieši šī situācija izsauc sajūtas, bet ja nu Mīļotais vīrietis arī tā darīs? Un tad atkal apjautu, ka projicēju mūsu mīļajās attiecībās citu situāciju.

Saliekot šīs un citas nianses, kas nāk gan caur sāpēm, gan asarām... tad apjautu, un iestājās dziļš miers. Kad atzinu, ka man jau nekas nepieder, nav manos spēkos kādu paturēt vai noturēt... Dievs dod un Dievs ņem... Es klauvēju un Viņš man atver, es lūdzu un viņš man dod. Izjutu mīlestības pilnu – maigu, siltu, pūkainu plūsmu ieplūstam manī.

Esmu Dzīves kārtējās krustcelēs un šūpolēs....Dziļi, dziļi iekšā sirdī esmu sajutusi, ka mani NES UZ ROKĀM un centīšos pieņemt un būt apmierināta ar to kas ir šeit un tagad. Akceptējot gan Skumjas, gan Sāpes...sajūtas, kuras nāk centīšos pieņemt.

Laiku kurš ir dots būt kopā vai būt šķirtai ar Mīļotām Dvēselēm centīšos Viņām sniegt, dalīties ar to Lielo Beznosacījuma Mīlestību, kuru jūtu, ka man tiek dota katru dienu, mirkli, minūti...

Vakara meditācija (tagad 10 dienas klusums, ieklausīšanās sevī ) un redzējumi, cik dziļi skolotāji palīdzējuši ar patiesu beznosacījuma mīlestību ieraudzīt, sajust patieso būtību – šo tagadnes momentu. Atmiņā atnāca kādas Lielas Krustceles Latvijā, kad bija apjausma, ka pa vecam vairs nevaru, bet pa jaunam nezinu kā dzīvot. Stāvēju krustcelēs, kas saucās Latvija – tuvie un mīļie, garas darba stundas, kredīts, tai pašā laikā zināmas lietas un jutu iekšēju garīgu izsalkumu, kur to gūt – šo mieru, līdzsvaru un beznosacījuma mīlestību sirdī, kur to atrast – kur atrast atbildes starp četrām pasaulēm, kur ir tas vidus ceļš. Starp garīgajām skolām, kur ir tas vidusceļš – Kristietība, Vēdiskais, Budisms. Kur ir atbilde? Lūdzu vidusceļu – iedeva skolotāju Niku. Lūdzu vietu iedeva Angliju, Īriju un varbūt pat Indiju? Kur? Ko darīšu svešatnē nezinot valodu, nezinot tradīcijas? Kur būs mājas? Kā dzīvošu? Dziļi sirdī jutu, ka tur kur saka skolotājs, vīrs – gūšu atbildes. Un tomēr protesti, protesti.... ko tad es nu vairs... Sāpēja, bet biju Laimīga. Jau pirmajos brīžos izjutu Vīra dziļo un patieso atbalstu, mīlestību, rūpes, ieklausīšanos un iepazinu vīra noteiktību un mērķtiecību, caur ko jutos sargāta, aprūpēta kā nekad šai dzīvē. Un apjautu, ka sekošu un centīšos ieklausīties Vīrā. Esmu pateicīga, ka pārstāju spuroties – nu ne uzreiz, bet lēnām.... ar skolotāja Nika atbalstu, dziļo mieru, mīlestību sāku ieraudzīt tās dziļumbumbas, kuras pati biju aprakusi sevī. Viņš ir lielisks zemūdens bumbu spridzinātājs. Pateicoties Mīļotajam vīram, Viktoram, Dhīrašantam un Nikam sāku ieraudzīt daudz atvērtāka un plašākā skatījumā pasauli un lietas – par kurām biju jau runājusi un apjautusi. Tās Krustceles Sāpēja ļoti, ļoti... ar nonākšanu Latvijā slimnīcā. Taču esmu pateicīga par to kas ir bijis, kas ir un kas būs.

Es turpinu mācīties būt patiesa pret sevi un būt tagadnes momentā.

Paldies Mīļotais, ka esi līdzās gan priecīgos, gan skumjos un sāpju pilnos mirkļos un ka turpini atbalstīt un iedvesmot kāpt plūkt puķes kalngalā un nevis ielejā. Esmu apjautusi, ka atbalstot un mudinot Tevi patiesībā iedvesmoju un iedrošinu sevi iet tur, kur daudzus gadus atpakaļ pārstāju doties. Pirmo reizi, kad man bija apmēram 17 un tad kad bija nedaudz pāri 30. Šodienas meditācijā guvu atbildi, kādēļ Dievs atsūtīja tieši šo Dāvanu 17 gadu starpībā un 30 gadus jaunu, simpātisku un mērķtiecīgu vīrieti. Pati lūdzu. Lūdzu līdzās saprotošu un piemērotu otro pusīti, lai varētu būt pieņemta tāda kā esmu un kurš mani vienkārši mīlētu. Tās arī bija krustceles. Un skolotāja Inna jautāja – vai vēlos ģimeni, vai daudz naudas un karjeru....izvēlējos ģimeni, jo dziļi sirdī toreiz 3 gadus atpakaļ jutu, ka ja man līdzās būs otra pusīte, tad viss pārējais sekos. Neesmu kļūdījusies. Sekojot Vīram esmu atradusi patieso Laimes saknīti.

Ja, esmu Krustcelēs, tad īpaši cenšos sakārtot vēlmes... jo Dievs dod. Vakar vakarā ļoti vēlējos mazu, baltu Budas tēlu, lai būtu kā piemiņa par Amaravati. Dalījos ar Mīļoto un šodien pienāca pie manis pati trauslākā, mazākā mūķene Sumedha un teica, ka sveicot mani aizgājušajā jubilejā un sniedza mazu, sīku, skaisti iesaiņotu kaut ko. Atverot man pretī smaidīja Mazs, Balts Budas tēls. Gluži kā Latvijā 7. Zilonis.

Un visās šajās krustcelēs esot saku paldies tētim un mammai par dziļo un patieso mīlestību kādu viņi ir devuši un turpina dot. Paldies, ka mācījāt mīlēt un būt līdzās priekos un bēdās. Caur ko ļoti dziļi izjūtu vecāko māsu un arī jaunāko, kura ir tai Saulē un turpina mani atbalstīt. Paldies mani mīļie, labie paši pirmie skolotāji. PALDIES, pazemībā un pateicībā noliecu galvu Jūsu abu priekšā.

Šodien 24.10 rīta stundā ir sajūta, ka mācību stundu par Krustcelēm esmu mazliet apjautusi.

Varu teikt “Pravieša” jeb H.Džibrāna vārdiem:

Nesakiet viss: ”Es esmu atradis vienīgo patiesību,”– bet gan drīzāk: ”Esmu atradis kādu patiesību.”
Nesakiet viss: ”Es esmu atradis dvēseles īsto ceļu.”
Drīzāk sakiet: ”Esmu sastapis dvēseli, kas iet pa manu ceļu.”
Jo Dvēseles staigā pa dažādiem ceļiem. Dvēsele nedz iet taisnā virzienā, nedz arī aug taisna kā niedre. Dvēsele atklāj sevi kā zieds, kas raisa neskaitāmas ziedlapiņas.

Komentāri

Jana, 2007. gada 24. oktobris

Es raudu un īsti nezinu kādēļ... zinu gan, es ļoti gaidu tavu ierašanos Latvijā.

Mudite, 2007. gada 24. oktobris

Lasīju ar asarām acīs, sāpīgi,bet skaisti!!!

Ailenda, 2007. gada 24. oktobris

Arī apraudājos... paldies Tev

Guna, 2007. gada 28. oktobris

Arī es raudāju un priecājos. Raudāju, ka sāpēja un priecājos, ka esmu atradusi saknīti, atbildes... un ka pateicoties skolotājiem mācos vērot lietas šeit un tagad. Jā, tas gan sāp, gan priecē...pēc tam