Anglija, 2007. gada 25. oktobris

Nākošā mācību stunda, kura parādījās stundu sarakstā aiz Krustcelēm – Laiks un Skumjas. Kas ir Skumjas? No kurienes viņas nāk un uz kurieni dodas? Kas ir laiks? Kāpēc ir šķiršanās un satikšanās? Kāpēc laiks lido vēja spārniem? Kāpēc joprojām pamanu, ka ikdienā aizmirstu šīs vērtības? Jā, vai tās ir vērtības?

Šoreiz ielūkojos Džibrāna grāmatā “Pravietis”– ko tad viņš teicis par laiku un sajutu, ka man patiesi gribās izmērīt laiku, bet viņš taču nav izmērojams. Vēlos to izmērīt starp atmiņām par Pagātni un Tagadni un pat Laiku starp Tagadni un Nākotni. Dīvaini. Apjautu, ka vēlos vadīt savu ikdienas dzīvi un pat virzīt savu Dvēseles gaitu saskaņā ar stundām un gadalaikiem. Un tad ieraudzīju Laiku atpakaļ, kad plānoju, domāju, ka varu visu mainīt PATI... ha, ha....nekā nebija... par to patreiz pasmaidu.

Jā, droši vien ka tā būtu jauki pārvērst laiku par upi un sēdēt upes krastā uz Balta soliņa, kas veltīts vecmāmiņām, kurām paticis šeit šajā Dzīves Upes krastā sēdēt un vērot kā garām plūst Dzīves upe... reizēm mierīgi, reizēm strauji. Kā kuru reizi, kādi gadalaiki.

Un arvien vairāk ne tikai apjaušu, bet arī realizēju sajūtas, ka vakardiena ir tikai šodienas atmiņas un rītdiena ir šodienas sapnis. Kā saka Lang Po: ”Šeit un Tagad, tas ir tas”.

Apjaušu, ka laiku nav iespējams sašķelt daļās – viņš ir tāds kā viņš ir un tad, tad nāk Skumjas... kā tad tā, kā nepamanīju šo brīnišķo mirkli, šo brīnišķo cilvēku sev līdzās, kā tad tā... Pa kuru laiku nosirmojusi jūra? Un ir skumji. Cenšos akceptēt šīs skumjas, lai kā arī atmiņās nāk laiks, kad ābeles bija tik mazas un mammīte nesa no akas ūdeni. Jā, kā dziesmā, bet šo laiku atceros, kā mamma nesa ar spaiņiem ūdeni un kā ziedēja mazas ābeles Kuivižu mājā Latvijā un man ir Skumji... ka tad, jā tad... Un tagad ābeles ir lielas, senas un mammītei ir sirma galva un skarbs dzīves ceļš aiz muguras un tētis, kurš mīlēja savu darbu – pļaušanu, sēšanu, zemes aršanu un ģimeni... ir tai saulē... skumji... nepaspēju taču pateikt, ka viņus mīlēju un mīlu... sāp... Cenšos tagad, tagadnes momentā labot šīs kļūdas un nevis sēdēt upes krastā uz baltā soliņa un gaidīt. Laiks ir kā Mīlestība, ko nevar sašķelt daļās un nevar noteikt gaitu.

Mācos, lai šodiena apskauj pagātni ar atmiņām un nākotni ar ilgošanos, mācos būt Tagadnes momentā šeit un tagad, bet ir Skumji, kad pamanu, ka atkal pagājis kāds dzīves posms un tuvojās šķiršanās no Mīļotā vīra, tuviem mīļiem dvēseles cilvēkiem, ka likās, bet ir taču tik daudz laika... Gandrīz pusgads aizlidojis vēja spārniem... Pieci mēneši, kuri bija kā pieci gadi, aizlidojuši kā viens mirklis. Dziļās un mīļās attiecības ar Mīļoto Vīru, kas ir ilgušas gandrīz trīs gadus ir paskrējis kā Laimīgs, Saulains, brīnumu pilns MIRKLIS. Un rodas vēlēšanās teikt – apturiet uz mirkli laiku šo... jo reizēm ir bailes, bailes par to, kas būs, kā būs un atkal ir skumjas pēc senām bērnu dienas teikām.

Un tad sāku apjaust, ka ir taču kāds mērķis uz kuru tomēr dodos...., kaut arī kliboju, krītu, slinkoju un vēlos apstāties, jo reizēm ceļš liekās par stāvu, par garu, par...vēl un vēl par...., kad esmu nobijusies no tā kas būs.