Mājas – apcere par mājām

2008. gada 6. februāris

Jau kuro reizi dzirdu jautājumu par mājām. Vecākā māsa aicināja uz mājām, gaida mani mājās....

Tuva mīļa draudzene jautāja, kādu laiku atpakaļ un arī nesen atgādināja par mājām...Nesen, Mīļotais vēstulē, lūdz aprakstīt sīkāk, kā es izjūtu, izprotu, apjaušu, kas ir mājas? Kas ir mājas siltums?

Meita teikusi, Mammīt, Tu esi gaidīta mājās....Pati esmu daudz un ilgi jautājusi sev, kas ir mājas...vai tā ir īpaša vieta, vide, kas tā ir....?

Māja – par šo vārdu sapņo gandrīz ikkatrs no piedzimšanas. Sākotnēji tas ir Patvērums pie Vecākiem – vecāku Mājas, tad augam un sākam sapņot par Savu, kas māju redz kā nelielu dzīvokli, kas redz privātu māju. Katram tā ir Sava Māja. Sapņo par mazumiņu, bet laika gaitā šī māja apaug ar vērtībām (materiālajām) un ērtībām. Un sāk pazust savstarpējais siltums, saskarsme, varbūt pat vakara vai brīvdienu sarunas, dalīšanās, uzmanība, jo mājās ir ienākušas ērtības – TV, radio, internets un tur taču ir interesanti, rāda, stāsta...... par ko? Kas veido māju – mājas siltumu?

Manā izpratnē mīlestība, tuvums, savstarpējās sarunas, tie ir sākotnējie sapņi – par savu guļamistabu, kur mēs divatā..., bet ar laiku arī tur ienāk TV, radio, dators arī bērni..... Un kur tad ir mājas intīmā vide – laulības gulta?

Bērni ar savu stūrīti, mīļumu un atkal...TV, video, dators..... Ko šādā mājas vidē mēs zinām un jūtam viens par otru?

Tikai kādu dienu pamanām, ka blakus laikam ir labs partneris – netraucē skatīties TV, datoru, paēd, kad dod – nedod arī labi....Jā, kādreiz vēl arī pamīlējās, pastarpai uzmetot acis TV......Vai tās ir mājas? Vai tas ir mājas siltums?

Vai mājas ir tās kur sajūtam bērnu mīlestību, sāpes, uzmanību un cenšamies ieklausīties katra sirsniņā? Skatīties un pārrunāt, būt kopā? Kas ir mājas? Bērni izaug, vīri, sievas dažkārt aiziet, kur ir mājas?

Sienās, gultā; grāmatās, 30 m², kur ir? Kas ir? Tās ir sajūtas, kuras man ir gājušas cauri un novedušas apjukumā.... Jā, izjūtu ļoti dziļu mīļumu un vēlēšanos būt vīra, bērnu, mammas, tuvinieku vidū - Latvijā. Man patīk būt kopā ar mīļajiem..., bet vai tās ir manas mājas? Jā, materiālajā pasaulē. Tiku sapņojusi un nenoliegšu vēl patreiz sapņoju, ka reiz būs 2 istabiņas, virtuvīte – līdzās mīlošs, rūpīgs vīrs, bērni un mazbērni brauks ciemos....Idille.....tā jau sapņoju ....Rīga....bija dzīvoklis, Mīlošs vīrs, Skolnieki...šad tad atbrauca bērni, šad tad aizbraucu pie vecākiem....., likās nu ir gan Harmonija...Līdz kādu dienu apjautu ka tā ir ILŪZIJA.....

Kamēr nebūšu sakārtojusi savu patieso māju – miera nebūs....Meklēšu vēl un vēl un būs prasības vēl un vēl......

Un šeit mani dziļi aizskāra ''Pravieša'' vārdi:

'' Tava māja ir Tavs plašākais ķermenis.
Tā aug Saules gaismā un guļ nakts klusumā: un tai ir savi sapņi.
Vai tad Tava māja nesapņo?
Un sapņodama nepamet pilsētu, lai pabūtu birzī vai kalna galā?''

Pirmais ko esmu apjautusi, cenšos pieņemt un iepazīt Savas mājas Savu ķermeni, esmu pamanījusi, ka tiklīdz tur kārtojās pa plauktiņiem notikumi, dvēseliskās vēlmes un nevis iekāres vai tādēļ, ka tā ir citiem, materiālajā Pasaulē - atnāk tieši tāda mājvieta kādu vēlies, tieši tas vīrietis, kuru un kādu Tu vēlies

Patreiz dzīvoju klosterī, kura ir mana materiālā mājvieta – pagaidu.....un kāda viņa ir...skaistā kalnu ieskautā vidē, garām tek kalnu upīte, netālu divi skaisti ūdens kritumi un sniegotas kalnu virsotnes. Klusums. Jauka silta istaba, kura veidota tikai kokā, sava gulta arī no koka ar jauku matraci un siltu segu. Sava darba vieta ar skatu uz skaistu kalnu, kurš apaudzis ar egļu mežu. Siltums, labierīcības. Silta, sātīga maltīte un uzmanīga attieksme... Vai tās nav mājas?

Kāpēc uzsveru, ka koka? Tāds ir bijis un ir mans sapnis par māju, kura apdarīta kokā – grīda, sienas, mēbeles, no dabīga koka....Nu viss tas ir...un vēl varu izglītoties garīgajā mācībā..., ko arī esmu vēlējusies.

Jā, līdzās nav Mīļotais, bērni, Skumji, reizēm sāp, jo esmu Viņam un bērniem ļoti pieķērusies.....

Šajā brīdī, esmu pārliecināta, ka tad kad Manā Mājā, Manā Ķermenī, kur Es Dzīvoju atnāks Miers, tad Materiālajā Pasaulē arī būs Māja, kur līdzās būs Mīlošs Vīrs, Bērni, Mazbērni, Mamma, Skolnieki...

Mīļotā Dvēsele IR visu laiku Līdzās!!!!Dvēselēm nav kilometri. Protams, ka tās ir atziņas un mana apcere par Mājām...Mierīgi paskatoties uz to kas ir šodien šeit un tagad. Vēl mācos, to dziļi izjust Sevī...

Zinu, ka ir kāda Māja, kur kurās kamīns, ir siltums gan no bērza malkas, gan sievietes, sievas un mātes mīlestības. Zinu un jūtu, ka tajā mājā ir dziļa mīlestība. Jā, droši vien, ka ir arī ciešanas, bet caur viņām nāk atziņas, stiprinās mīlestība un attiecības ģimenē. Esmu izjutusi un zinu ''Silta jauka istabiņa, bērzu malku kurināta. Vel siltāka vēl jaukāka, kad māmiņa istabā.''

Paldies par to vecākiem.

Taču apjaušu, ka šajā brīdī viena veidot šādu vidi nedošos. Sajūtu, ka būs diena, kad Mīļotais aicinās un nav svarīgi kur un kad, celšos un došos līdzi. Jo tikai kopīgi sieviete un vīrietis var radīt siltu istabu – bērza malkas siltumu mājās dod sievietes beznosacījuma mīlestība. Viņa ir tā kura silda un saglabā. Vīrs, kurš sargā, rada un dod, kā arī rūpējās Pasaulē jeb ārpusē par māju un ģimeni.

Šajā vai nākošajā dzīvē nezinu, bet TICU....un LŪDZU....

Paldies Mīļie, ka pamudinājāt apcerēt par Mājam, patreiz tas ir ļoti būtiski.

Komentāri

Paldies, ka esat, Guna! Paldies par vēstuli! Saņēmu to no Everitas. Lasot interviju Unā, man arī bija skumjas. Arī es pamanīju, ka pat pēc 2 gadu kopdzīves nevilšus dators un TV kļūst par atbalstu un saprotošo būtni... var jau būt - jo tas nepārmet, kā to daru es..

Ieva, 2008. gada 7. februāris

Mājas patiešām ir sirsniņā Tur ir visi mīļie cilvēki, sajūtas un jūtas, tur ir mīlestība, draudzība un cieņa. Mēs kā gliemezīši nēsājam līdzi savas mājiņas...tomēr, kāpēc esot tālu prom, mēs tā ilgojamies pēc fiziskās vietas, kur esam dzīvojuši, pēc fiziskiem cilvēkiem, pēc tuviem, mīļiem acu skatieniem un apskāvieniem? Varbūt šī fiziskā sastapšanās mums palīdz uzturēt arī siltu un gaišu to iekšējo māju, iekšējo mājas sajūtu?
Noteikti, komunikācijas, jaunās tehnoloģijas ienāk mājās un paliek tur, svarīgi ir, vai es izmantoju tās savā labā vai viņas izmanto mani savā labā (tas tā nosacīti). Piemēram, sazināties ar jaukiem, mīļiem cilvēkiem caur netu....tas taču ir prieks, tomēr, ja mēs diennakti sēžam un sērfojam netā, tad nepieciešams apdomāt, ko es cenšos "nospiest" sevī!
Un, priecājaties, ja jums kāds pārmet, tas nozīmē, ka vēl ir, kur augt un tas ir resurs!

Inita, 2008. gada 8. februāris

Cik dziļi,dziļi tu meklē! Māja tas jā tas nav tik ļoti materiālais un manta. Māja-vietiņa,kur tu esi tu,kur vienkārši gribas atgriezties, kur vienkārši ir miers un tu tiec galā ar sevi un savām šaubām. Māja - kur vienkārši vēlies būt un nesāp...