Veltījums dzimtas sievietēm.
Īrija, 2007. gada 29. jūlijs

SEVIS izpratne un meklējumi caur dzīves skatījumu – meita, māsa, sieva, māte, vecāmāte – sieviete.

Nācu šai Pasaulē, lai kaut ko mācītos. Pagāja laiks un sāku atskatīties un pārvērtēt pavadīto, aizgājušo… kā nu katrs mēs par to domājam. Saliekot kopā gadus, notikumus, dzīves skolu, kam ir iets cauri izrādās, ka meklēju vienu vienīgu jēgu – kā būt LAIMĪGAI un KAS ES ESMU PATIESĪBĀ?! Dīvaini un tad radās jautājums, bet kā tad tā? Lasīju daudz grāmatas, skatījos seriālus un izdzīvoju citu dzīves, sapņoju, apguvu zināšanas augstskolās. OOO… tā ir LAIME, būt bagātai, gaidīt līgavaini baltā zirgā, kā pasakā. Un tā turpināju sapņoju līdz apjautu, ka ir gan manta, gan ģimene, taču vai esmu LAIMĪGA? Vai esmu apjautusi kāpēc esmu un kas esmu šajā Pasaulē?

H.Džibrāns grāmatā “Pravietis” par sevis izpratni raksta: “Jūsu sirds klusumā izprot dienu un nakšu noslēpumu…” Jā, arī mana sirds izprot dienu un nakšu noslēpumu klusumā… Taču cik manī ir klusuma? Cik ieklausos SEVĪ – IEKŠĒJĀ sirds klusumā? Cik? … Vai esmu gatava dzirdēt šo SAVAS SIRDS klusumu? Lasīju un domāju – skaistas rindas gluži kā no pasakas…! Jā, varbūt kādam tās ir skaistas un dziļas rindas, kādam… nekas… kādam DZĪVE… manī tās pamodināja pārdomas un meklējumus.

Tālāk H.Džibrāns saka: “Bet Jūsu ausis alkst dzirdēt Jūsu sirds izpratni…”

Vai patiešām? Vai esamu gatava dzirdēt sirds izpratni, vai tikai to, kas ceļ manu viltus EGO?

"Jūs gribat izprast vārdos to, ko vienmēr esat zinājuši domās…" Un atkal un atkal jautājums SEV vai patiesi vēlējos visus šos gadus izprast vārdos to, ko zināju domās? Vai vienmēr to var arī zināt… varbūt kaut kas ir tomēr pats par sevi saprotams, taču kas tas ir… LIKUMI ? …, kādi likumi?

"Jūs gribat pieskarties ar pirkstiem savu sapņu kailajai miesai..." Pie šīm rindām sāku domāt, vai es varētu patiesi pieskarties "SAVU sapņu kailajai miesai"? Patiesi un ar mīlestību? Šīs Pravieša rindas par SEVIS Izpratni aizveda dziļās pārdomās un meklējumos… KAS ES ESMU ? Meklēju atbildes… atkal un atkal ikdienas dzīvē, saskarsmē, darbā, klasiskajā psiholoģijā, garīgajā psiholoģijā. Sāku apjaust, ka ir taču vairākas PASAULES un tikai kopumā skatoties būs cerība apjaust, KAS ES ESMU. Jā izrādās, jā patiesi … skatoties un izzinot vismaz četras PASAULES – materiālo, psiholoģisko (jeb emocionālo), enerģētisko un garīgo – apjautu, ka LAIME IR MANĪ. Tā nav man jāatņem kādam, jāubago, jālūdz no apkārtējiem, ka ja mainīšos PATI, mainīsies arī citi, ka nav sliktie un labie, ir tikai situācijas, kuras ir iespēja risināt. Un ja nav zināšanas kā to darīt, tad ir skolotāji, kuriem var lūgt pēc padoma… Izklausās vienkārši. Jā, vienkārši taču izrādās, ka augstskolās to man nav izdevies iemācīties, šīs zināšanas apguvu DZĪVES skolā un tikai tad, kad PATIESI no SIRDS PATI to vēlējos. Citiem to nav iespējams izdarīt manā vietā…

Esmu atradusi daļēju atbildi uz SAVIEM jautājumiem. Lai izvairītos no pilnīgas paklupšanas, dzīve man blakus visu laiku ir devusi CILVĒKUS, kuri palīdzēja mācīties un atbalstīja, tikai kaut kā reizēm bija grūti pamanīt. PATI… PATI… PROTU… PROTU…, kā balodis, Latviešu tautas pasakā, taisu ligzdu PATI… PATI… Un atskatoties apjautu, ka pirmie dzīves skolotāji man bija, ir un būs mani VECĀKI – MAMMA un TĒTIS, kuriem esmu ļoti pateicīga. MAMMA un TĒTIS palīdzēja mācīties MĪLĒT BEZ NOSACĪJUMIEM, mācīja dzīves vērtības. MAMMA un TĒTIS deva iespēju nākt šajā PASAULĒ. Tieši MAMMA un TĒTIS bija tie, kuri centās un atbalstīja, lai es BŪTU šeit un tagad, jo jau no bērnības ļoti bieži vēlējos doties atpakaļ tai saulē. Biju sīka un kustīga, ne jau no mierīgajiem bērniem… Paldies par MĪLESTĪBU, kuru deva VECĀKI. Pirms nākšanas šajā ģimenē, mani sagaidīja MĀSA – nopietna, atbildīga, perfekta un precīza, kura mācīja un māca joprojām šīs īpašības, par ko reizēm dusmojos, taču īsu laiku, jo VIŅU mīlēju un mīlu, tādu kāda MĀSA ir… Un tad mūsu ģimenē ienāca MAZĀ māsa – kura mācīja MĪLĒT savādāk – tās bija rūpes un reizēm pat neizpratne un reizēm tas bija arī aizvainojums, kā tā viņai vairāk (šajā brīdī saprotu un saku paldies māsiņai, jo caur šīm situācijām vairāk izpratu mammu, tēti, kad man piedzima pašai meita). Vecāki mācīja mīlēt un uzņemties atbildību par mazo, trauslo Dvēselīti – Mazo Māsu. Viņa – tik patiesa, klusa un vienkārša…

Paldies MAMMAI un TĒTIM, ka tieši šī BŪTĪBA VIENKĀRŠI MĪLĒT (kas nav nemaz tik vienkārši, mīlēt bez nosacījumiem), pieņemt cilvēkus tādus kādi viņi ir, nešķirot pēc "deguniem" un būt pateicīgai par katru nodzīvotu dienu, tika un tiek mācīts visu laiku un manā dzīvē, kas spēlē ļoti lielu lomu joprojām.

Šajās attiecības biju MEITA… MĀSA… un visu šo laiku pavadīja SAPŅI, kuriem vēlējos pieskarties… Lielākā daļa ir piepildījušies un turpina piepildīties… izrādās, kad pieskaras sapņu "KAILAJAI MIESAI", tad sāp… ļoti, ļoti sāp… un ir bailes, ir vēlēšanās paslēpties… Un tā pēc gadiem sāpēja vārds… ĢIMENE… Tika izsapņots princis baltajā zirgā un viss notikās, bet nebija kā pasakās…. Bija rūpes, sāpes, atbildība un pēc gadiem, izrādās, pietrūka VISUMA– DIEVA LIKUMU zināšanu… (izrādās tādi arī ir !!!), lai saglabātu pirmo MĪLESTĪBU, lai saglabātu ĢIMENI… koptu dziļākas attiecības… Paldies šim dzīves posmam. Caur šīm attiecībām iepazinu, kas ir būt SIEVAI, MĀTEI, un kas ir VĪRS un BĒRNI. Tikai maza nianse – AIZMIRSU, KAS ESMU ES, aizmirsu, ka esmu SIEVIETE un aizmirsu SIEVAS, SIEVIETES un MĀTES PIENĀKUMUS!!!!! Kurus izrādās skolās man nav sanācis iemācīties un ieklausīties!!!! Un tā manā dzīvē ienāca SKOLOTĀJI – vīrs, meita un dēls. No šī brīža skatu punkta varu teikt bija VISS, ko var vēlēties Materiālajā Pasaulē, bet… Bija sāpes, aizvainojums, pazemojums… un sākās MEKLĒJUMI caur studijām, grāmatām (tikai kautrējos pajautāt tiem, kuri bija jau LAIMĪGI, kā viņi to sasnieguši)…? Kas tas ir? Kāpēc man nav LAIMES…? Tādas LAIMES, par kuru SAPŅOJU… Saticība attiecībās… It kā ir MĪLESTĪBA…, ir darbs, kolēģi, finanses, vienā vārdā – materiālā labklājība, bet… slimības… slimības… jau bija pierastas kā pašas par SEVI saprotamas… MEITA un DĒLS, viņi lika aizdomāties un censties meklēt un mainīt. Vēlējos, lai viņi būtu LAIMĪGI, VESELI… Tieši šie divi faktori bija "pēdējais spēriens", lai sāktu ieklausīties "SIRDS KLUSUMĀ" … "LAI AUSIS PATIESI SAKLAUSĪTU SIRDS IZPRATNI"… un biju jau gatava PIESKARTIES "SAPŅU KAILAJAI MIESAI"…

Sāku mācīties. Kas tad ir LAIME? Kas ir MĪLESTĪBA? Kas ir LAULĪBA un ko vēlos ES PATI? KAS ES ESMU…? Tā ir pagājuši gadi šajā DZĪVĒ un ir gūtas atziņas, ka esmu darījusi sāpes SEV. Esmu darījusi sāpes tuviem, mīļiem cilvēkiem, ejot SAVOS meklējumos. Baidījos dalīties, ka aiz grūtībām saprast, mani noliegs. Meklēju pat "vieglāko ceļu" – atgriešanos TAI SAULĒ…, lai tuviniekiem būtu vieglāk. Bija sajūtas, ka mana klātbūtne un esamība padara TUVINIEKU dzīvi grūtāku… Līdz apjautu, ka ne jau ES nosaku dzīves kārtību un LIKUMUS, ka ir kaut kas daudz augstāks… Varam to saukt dažādi – par DIEVU, VISUMU, LIKTENI, JĒZU, BUDU, KRIŠŅU… kas katram tuvāks. Varam ticēt, varam neticēt, varam pieņemt, varam noliegt. Varam kā STRAUSI likt galvu smiltīs un izlikties, ka DIEVA nav. Tai pat laikā AUGSTĀKIE LIKUMI IR. Izrādās biju AUGSTĀKOS LIKUMUS aizmirsusi… !!??

Paldies VISIEM, kuri manā dzīvē ir bijuši un mācījuši ieraudzīt, kas ir MĪLESTĪBA… dziļāku atbildi gūstu grāmatā "PRAVIETIS", kur viņš mums stāsta par MĪLESTĪBU:

"Kad mīlestība Tevi aicina, tad seko tai, kaut arī tās ceļš ir grūts un stāvs…"

Atskatoties uz dzīves notikumiem, uzdevu SEV jautājumu, bet kā tas ir? Un apjautu, ka nezinu vai esmu sekojusi un ja jā, tad cik tālu…, vai līdz "dzīves kalna virsotnei"? Vai pusceļā esmu apstājusies?

"Un, kad tās spārni tevi apskauj, tad ļaujies tai, kaut arī to spalvās slēptais asmens var ievainot Tevi"… šai brīdī apjautu, ka esmu saņēmusi daudz šādus ievainojumus un dziedējusi brūces, tomēr kad tās vērušās atkal vaļā, tad otrai dziedināšanai esmu izvēlējusies citus līdzekļus un metodes… AIZBĒGŠANU…

"Un kad tā runā uz tevi, tad tici tai, kaut arī tās balss var sagraut tavus sapņus, kā ziemeļvējš noposta dārzu"… vārds manā dzīvē spēlē lielu lomu, tieši VĀRDS ir noārdījis ilgi celtas attiecības, jūtas… Vārds radījis daudz dziļākas brūces kā nazis, kurš grieza miesu… Pēc vārdiem sāpējis un turpinājis sāpēt ilgi, ilgi… Un tad apjautu – MANĪ VAIRS NAV PRASMES MĪLĒT. Laiks mācīties piedot un patiesi pieņemt katru tādu kāds viņš ir.

Pirmais solis, kuru spēru piedošanas praktiskajos darbos – bija VECĀKI, lūdzot piedošanu un mācoties pieņemt, ka VECĀKI ir tādi kā ir – un MAN MANI VECĀKI IR PAŠI LABĀKIE. Manī izrādās bija sāpes, ka varbūt mamma un tētis mani nav mīlējuši, ka varbūt es viņiem traucēju dzīvot un, visbeidzot, ļoti, ļoti gribēju, lai MAMMA, TĒTIS mani saprot un domā tā kā es… Un tad apjautu daudz dziļāk, paldies VECĀKIEM, ka viņi mani mīlēja tā kā mācēja. Paldies, ka rūpējās, paldies par to, ka deva iespēju dzīvot! Man nav tiesības prasīt no vecākiem it neko…!!!!!! Kad to apjautu kļuva vieglāk, daudz vieglāk un sāku sajust, ka izmainījās attiecības ar mammīti. Centos mazāk prasīt un mazāk gaidīt, vairāk pieņēmu situācijas kādas tās ir. Ja teica, ka nesaprotot. Ja vēlējās izzināt kā, ar ko un kāpēc dzīvoju, tad centos saglabāt mieru bez uzvilkšanās. Ja teica, ka nav labi, centos piekrist… Vecāki vēl bērniem tikai labu… no savas izpratnes, dzīves pieredzes un vērtībām. To mācījos pieņemt.

Otrais solis, lai ietu dziļāk un tālāk, bija attiecības ar cilvēku, kurš man deva zināšanas par VĪRA un SIEVAS attiecībām, kuras bija pārtrauktas un "noraktas kā nebijušas". Paldies, ka manā dzīvē ienāca dzīves skolotājs, kurš ieteica atvērt acis uz VISUMA DIEVA LIKUMIEM... Šajā laika posmā ļoti sāpēja DĒLS… Nezināju kā palīdzēt… MEITAI dzīve bija sakārtojusies un, tad uzdevu jautājumu SEV – kā tad tā? Centos audzināt ar vienlīdzīgu MĪLESTĪBU un attieksmi, bet…vienam atveras ceļš, bet otram šķēršļi un šķēršļi.

Sākot izzināt Visuma likumus, guvu atziņu, ka attiecības ar bērnu tēvu pirmo vīru un vīrieti manā dzīvē nav beigušās, īpaši, ja tās "aprok", aizbēg no tām.

Attiecības ar māti iedod bērnam izpratnes dziļumu ģimenes iekšienē, attiecības ar tēvu sabiedrībā – darbā, skolā… Un tad SEV atzinu, ka neesmu mācējusi pateikt bērnu tēvam: “…es baidos, es esmu vāja (kas ir sievietes būtība)”. Baidoties būt sievietei, baidoties būt vājai, centos būt vīrietis. Centos būt stipra un, tādā veidā, izspiedu no savas dzīves to vīrieti, kurš mani patiesi mīlēja un patiesi vēlējās par mani rūpēties. Tā salauzu pirmo ģimeni pati savām rokām. Pēc daudziem gadiem spēru šo soli un atzinos bērnu tēvam, ka esmu vāja, ka baidos… Centos piedot par sāpēm un notikumiem, kuri bija "aprakti". Centos apjaust, ka viena pagale nedeg, ka stāvajā un grūtajā ceļā uz patiesu un dziļu Mīlestību, atteicos iet līdz galam – noguru. Centos apjaust, ka spārni, kuri apskāva, man likās kā asmeņi, un ka vārdi grieza vairāk, dziļāk un sāpīgāk par nazi… Atbilde atnāca vienkārša – biju sajaukusi sievietes un vīrieša pienākumus ģimenes attiecībās. Tā vietā, lai būtu mierīga, līdzsvarota, dalītos sāpēs kā jūtos – ierāvos sevī un ES PATI, PATI… Ja Tu tā, tad Es šitā… Tā pilīti pa pilītei, līdz medus muca, manā izpratnē, bija kļuvusi par darvas mucu. Ejot cauri piedošanām un pieņemšanai, sakārtojās DĒLA attiecības darbā, lēnām izveidojās stabilākas attiecības ģimenē… Jā, tas viss sāpēja ne tikai fiziskajā līmenī, tas sāpēja arī dvēseliski un kā vēl sāpēja! Raudāju naktīs, raudāju aiz sāpēm pa dienu… Palīdzēja lūgšanas, meditācijas, skolotāju padomi un ieklausīšanās savas sirds klusumā.

Un tad pienāca brīdis, kad apjautu… vēlos jaunu ģimeni,… jaunas attiecības… Vēlos vienkārši MĪLĒT un BŪT MĪLĒTA…! Taču kā…? Kas tad ir LAULĪBA…? "Pravietī" par laulību ir teikts: "Kopā jūs esat dzimuši, un kopā būs jums mūžam būt. Jums būs kopā būt pat Dieva klusajā atmiņā, bet lai jūsu kopā būšanā ir brīva telpa, un ļaujiet debesu vējiem virpuļot starp jums"… Sākums skan skaisti…! Manī dzima jautājums, kas ir šī brīvā telpa? Kas ir šie debesu vēji, kas virpuļo…?

Un "Pravietis" turpina:

Caur šim rindām apjautu, ka esmu vēlējusies radīt sev līdzīgu vīrieti… aizmirstot, ka sievietes domāšanas veids un pienākumi ļoti atšķiras no vīriešu domāšanas veida un pienākumiem… Aizmirstot, ka katrs mēs nākam no savas ģimenes ar citām tradīcijām. Ka man nav sanācis pacensties pietiekoši daudz stāstīt kā jūtos, kā redzu, izjūtu pasauli, notikumus ap mani un manī. Centos kādu vainot savās situācijās un grūtajos dzīves uzdevumos, kad tie manā ceļā nonāca… Slimības pieņēmu, kā pašas par sevi saprotamas… (tagad vēlos par to pasmaidīt!!!!).

Izrādās, ka slimība ir mūsu domāšanas un vērtību kļūda… Saku paldies par visu, kas ar mani noticies un notiek… ir gūtas atziņas, ka var sakārtot veselību, attiecības, ja skatāmies VESELUMĀ caur četrām pasaulēm, par kurām rakstīju sākumā. Pat tad, kad mediķi saka: "Tāds vecums, ko tad Jūs vēlaties ar tādu vēsturi… Būt vesela…? Būt LAIMĪGA…?" Mācoties VISUMA likumus, lūdzot, piedodot, meklējot sevi, meklējot absolūto patiesību VARU BŪT PATIESI LAIMĪGA! Tiekoties pēc mēnešiem, šie paši speciālisti saka :"Tas ir retums, tas ir brīnums… "

Trešais solis manā dzīves ceļā KAS ES ESMU ? KO ES VĒLOS ? KAS IR MĪLESTĪBA ? KAS IR LAULĪBA? Šiem jēdzieniem cauri vijās aukliņa – meita, māsa, sieva, māte, vecāmāte – sieviete.

Jā, varu arī teikt, ka esmu pateicīga MAZBĒRNIEM, kuri turpināja mudināt šis zināšanas izzināt un apgūt. MAZBĒRNI nāca šai pasaulē uzdodot nākošos dzīves jautājumus.

Pienāca brīdis apjaust un spert ceturto soli, kas ir būt vecmāmiņai… Izrādās arī šo lomu man nav sanācies iemācīties augstskolās… Ir stereotipi par vecmāmiņām ar copītēm, taču kas patiesībā ir būt vecmāmiņai? Paldies pirmajam ENĢELIM – MAZMEITAI, kurai sekoja divi nākamie ENĢELĪŠI – MAZDĒLI!!!!! Un te nu nonācu strupceļā… Kā tā? ES taču vēlos jaunu ģimeni! Ko tagad darīt…? Vēlos būt LAIMĪGA, taču kas tad galu galā ir BŪT LAIMĪGAI? Ir taču it kā VISS. Tomēr tai pat laikā ir SKUMJAS, aizmirsti SMIEKLI… Ir daži priekšstati – bērni izaudzināti. Darbs ir. Jāpalīdz audzināt mazbērnus, ko nu vairs domāt par sevi! Ko nu vairs vēlēties būt laimīgai? Tagad ESMU VECA – VECUMS!!???

Te kārtējo atbildi deva "Pravietis", kur viņš runā par bērniem:

«Jūsu bērni nav jūsu bērni.
Tie ir dēli un meitas, kas dzimuši no Dzīves ilgošanās pašai pēc sevis.
Tie nāk caur jums, bet ne no jums, un, kaut arī tie ir kopā ar jums,
tomēr tie jums nepieder.
Jūs varat dot tiem savu mīlestību, bet ne savas domas.
Jo tiem ir pašiem savas domas.
Jūs varat dot pajumti to miesai, bet ne to dvēselei,
jo to dvēsele mīt rītdienas mājoklī,
kurā jūs nevarat ieiet, pat savos sapņos ne.
Jūs varat tiekties būt līdzīgi viņiem,
bet necentieties tos padarīt līdzīgus sev.
Jo dzīve neiet atpakaļ, nedz arī tā kavējās vakardienā.
Jūs esat šaujamloki,
no kuriem jūsu bērni kā dzīvas bultas tiek raidīti uz priekšu.
Visuvarenais Strēlnieks redz mērķi uz bezgalības takas,
un Viņš liec jūs no visa spēka, lai Viņa bultas lidotu ātri un tālu.
Lai jūsu liekšanās Strēlnieka rokā jūs ielīksmo,
jo kā Viņš mīl bultu, kas lido uz priekšu,
tāpat Viņš mīl arī šaujamo loku, kas paliek uz vietas…»

Spēru piekto soli cenšoties atlaist bērnus VIŅU dzīvē, mācoties mīlēt un pieņemt bērnus bez nosacījumiem, pateikties par dāvātajiem trīs ENĢEĻIEM. Mīlēt par to, ka VIŅI ir un ka izvēlējās tieši mani par savu mammu un, ja neesmu mācējusi parādīt pareizo dzīves ceļu, tad par to atvainojos. Mēs katrs šai pasaulē nākam meklēt savu ceļu… TICOT, MĪLOT un MĀCOTIES. Kopjot savas attiecības, kā kopjam dārzu – ravējot no nezālēm… … un darot to katru mirkli… … apzinoties savus pienākumus un lomas. Apjaušot, ka attiecības nav kā vienreizējie trauki, kurus izlieto un aizmet…!!! Attiecības ir dzīves brīnums, kuru mācās, lolo un kopj!!!

Sestais solis, kur atrast SEVI – tas ir ļaut sev PATIESI MĪLĒT. Turpinu censties piedot un pieņemt. Dziļāk iet pirmos piecus soļus.

Manā dzīvē bija iespēja mēģināt vēlreiz VEIDOT LAULĪBU. Ienāca dzīvē VĪRS, kurš solīja mācīties VIENKĀRŠI MĪLĒT. Gūstu atziņas un izpratni par to, ko saka "Pravietī" par LAULĪBU, MĪLESTĪBU un LAIMI. Gūstu atbildes un piepildījumu uz "aukliņas", kura caurvij manu un gandrīz katras sievietes dzīvi – meita, māsa, sieva, māte, vecmāmiņa – vienā vārdā SIEVIETE. Apjaušu, ka LAIME IR MANĪ, MANAS SIRDS KLUSUMĀ. Man LAIME NAV JĀUBAGO, JĀLŪDZ, JĀATŅEM APKĀRTĒJIEM. Mana LAIME NAV ATKARĪGA NO TĀ, KAS NOTIEK MAN APKĀRT, ja pieņemu apkārtējos tādus kādi viņi ir. Mīlot apkārtējos bez nosacījumiem, dzīves uzdevumus cenšoties risināt caur šo prizmu.

Šajā “Veltījumā dzimtas sievietēm” centos dalīties tajā, kas dzīves laikā risinājies manā DVĒSELĒ. Meklējot SAVU būtību. KAS ES ESMU? KAS IR LAIME? Kur esmu kļūdījusies pirmajās attiecībās, veidojot ģimeni? Kur esmu kļūdījusies attiecībās ar mammu, tēti, māsu, bērniem, vīru, vedeklu un znotu. Tas viss deva rezonansi darba attiecībās.

Esot tālumā (Īrijā), daudz dziļāk izjūtu, cik maz esmu runājusi par to kā jūtos. Lai izdzīvotu un uzrakstītu šīs rindas nācās iziet daudzus labirintus, aizlaist projām milzum daudz "aizspriedumu un stereotipu", kas bija prātā, domās un sirdī. Nācās iekrist daudzās bedrēs, dabūt punus, būt dubļu peļķēs, nomazgāt muti, paskatīties spogulī un doties tālāk.

Varbūt pienāks brīdis un spēšu dalīties dziļāk arī tajā ko jūtu par citām dzīves norisēm. Mīlu Jūs Visas un Visus. Lai Dievs mums dod apjaust, izprast un izzināt katrai savu ceļu, vietu un lomu dzīvē, attiecībās, ģimenē...

PALDIES TĒTI un MAMMĪT, ka devāt iespēju dzīvot, ka rūpējāties un centāties, lai es paliktu šeit, kad bērnībā vēlējos doties caur savām slimībām uz to sauli. Esmu patiesi LAIMĪGA un pateicīga Jums. Jūs bijāt un esiet mani pirmie dzīves skolotāji!!!!

Paldies par doto vārdu !!!