Lepnība ir vispostošākā īpašība cilvēkā, kura ir viens no nozīmīgākajiem ciešanu avotiem pašam un citiem. Ja kāds palicis lepns, viņš zaudē visas iegūtās svētības un sāk pakāpeniski degradēties. Ļaudis no viņa sāk novērsties, jo šāds cilvēks sāk soļot pāri citu galvām un iedomājas, ka viņam ir taisnība. Šāds cilvēks kļūst kritisks pret citiem un sāk meklēt citos trūkumus. Tālākais scenārijs Svētajos Rakstos ir pieminēts kā kritiens materiālās pasaules atvarā. Cilvēks sāk atklāti kritizēt citus un laika gaitā noiet no sevis apzināšanās ceļa un pārstāj ticēt Dievam un Viņa kalpiem. Ja gribam sasniegt laimi un mīlestību uz Dievu, tad paralēli mūsu ikdienas garīgajai praksei, mums jāstrādā ar sevi, un, pirmkārt, jātiek vaļā no vislielākā šķēršļa – lepnības. Lai tas izdotos, ir būtiski atpazīt dažādās lepnības izpausmes: - Nesatricināma pārliecība par to, ka man vienmēr ir taisnība.
- Pamācoša noskaņa attiecībā pret citiem (attieksme pret citiem no augšas).
- Personiskā svarīguma sajūta.
- Sevis un citu pazemošana, noniecināšana (piemēram, «esmu tāds grēcinieks»).
- Doma par to, ka esmu labāks par citiem un lielība.
- Oponenta vai konkurenta nolikšana neērtā situācijā.
- Tieksme kontrolēt situāciju, atsakoties uzņemties atbildību (sūdzēšanās par to, cik viss ir slikti, bet kad piedāvā pārņemt iniciatīvu, tad atrunājas ar to, ka nav laika).
- Tieksme spoguļoties.
- Izrādīt savu apģērbu un citus priekšmetus, kas varētu liecināt par turīgumu.
- Atteikšanās no palīdzības.
- Uzņemties uz sevi vairāk darbus, nekā var izdarīt.
- Pārmērīgs darbs, kas izraisa veselības problēmas.
- Uzmanības pievēršana sev.
- Tieksme apvainoties.
- Pļāpīgums un tieksme runāt par savām problēmām.
- Pārmērīga juteklība vai nejūtīgums.
- Pārmērīga aizņemtība ar sevi.
- Domāšana par to, ko citi par mani domā un runā.
- Sarežģītu vārdu izmantošana, apzinoties ka citi tos nesaprot.
- Sava niecīguma sajūta (esmu tik mazs, melns un vājš, ka neko nevaru izdarīt).
- Nepiedošana ne sev, ne citiem.
- Sevis vai citu taisīšana par šīs pasaules varenajiem.
- Savas izturēšanās manieres izmainīšana, atkarībā no tā ar ko runājam, savtīgu mērķu sasniegšanai.
- Nepateicība.
- Necilu ļaužu ignorēšana.
- Neuzmanība. Tā saistīta ar to, ka esam vairāk koncentrēti uz sevi un nevis uz izzināmo objektu.
- Sava lepnuma un citu problēmu neapzināšanās («man viss kārtībā»).
- Sarunā izpaužas saērcināts tonis, īgnums.
- Balss pacelšana dusmās un īgnumā.
- Nepakļaušanās Dieva gribai. Piemēram, garīgo autoritāšu un zinošu cilvēku kritizēšana.
- Sevis necienīšana (darbības, kas izraisa ciešanas).
- Nesaprātīgums un neapdomība (nerēķināšanās ar sekām).
- Negodīgums pret sevi un citiem.
- Nespēja piekrist kompromisam.
- Tieksme vienmēr izteikt pēdējo vārdu («Jums ir taisnība, bet...»).
- Nevēlēšanās dalīties ar savām zināšanām, lai paliktu situācijas noteicējs.
- Nepietiekoša vai pārmērīga uzmanība uz savu fizisko ķermeni.
- Doma par nepieciešamību risināt citu problēmas (īpaši kad mūs neviens par to neprasa).
- Aizspriedumainība attiecībā pret cilvēkiem ar citu ādas krāsu un izskatu.
- Pārmērīga cieņa pret sevi.
- Sarkasms. Vēlme pasmieties vai ņirgāties par citiem, aizskart citus. Melnais humors.
|
|
