Njošula Khenpo dzejolis

1.

Es eju pa ielu.
Ietvē ir liela bedre, kurā es iekrītu.
Es esmu apmulsis... zaudējis cerības.
Tā nav mana vaina.
Nepieciešama vesela mūžība, lai izkļūtu laukā.

2.

Es eju pa to pašu ielu.
Ietvē ir liela bedre.
Es izliekos to neredzam.
Es atkal tajā iekrītu.
Nespēju noticēt, ka atkal esmu turpat, kur biju.
Bet tā nav mana vaina.
Atkal nepieciešams ilgs laiks, lai izkļūtu laukā.

3.

Es eju pa to pašu ielu.
Ietvē ir liela bedre.
Es redzu, ka tā tur ir.
Un tomēr, es iekrītu... tas ir ieradums;
Manas acis ir atvērtas,
Es zinu, kur atrodos,
Tā ir mana vaina.
Es mirklī tieku laukā.

4.

Es eju pa to pašu ielu.
Ietvē ir liela bedre.
Es apeju to.

5.

Es eju pa citu ielu.