Sens tibetiešu stāsts.

Ļoti nabadzīgs vīrs smagā darbā pamanījies sakrāt veselu maisu graudu. Viņš bijis lepns uz sevi un, atgriezies mājās, paņēmis auklu un piesējis maisu pie vienas no savas mājas spārēm, lai pasargātu graudus no žurkām un zagļiem. Viņš atstājis maisu tur karājamies un nolicies gulēt zem tā, lai maiss būtu vēl lielākā drošībā. Gulēdams tur, viņš sācis domāt savā prātā: "Ja varēšu pārdot šos graudus nelielos daudzumos, es labi nopelnīšu. Par nopelnīto varēšu vēl nopirkt graudus un atkal darīt tāpat – tā es neilgā laikā kļūšu bagāts, un sabiedrība ar mani rēķināsies. Man pakaļ skries vesels bars meiteņu. Es apprecēšu skaistu sievieti, un drīz vien mums piedzims bērns... tas noteikti būs zēns... kā gan lai mēs viņu nosaucam?"

Viņa skatiens, slīdēdams pāri istabai, apstājies pie lodziņa, caur kuru bija redzams uzlecošs mēness.

"Kāda zīme!", viņš nodomājis. "Lieliski! Tas nudien ir labs vārds. Es viņu saukšu «Ievērojams kā Mēness»."

Kamēr viņš noņēmies ar saviem prātojumiem, žurka atradusi ceļu augšup pie graudu maisa un pārgrauzusi virvi. Taisni tobrīd, kad vīrs izrunājis vārdus «Ievērojams kā Mēness», graudu maiss nokritis no griestiem, un viņš bijis uz vietas beigts. «Ievērojams kā Mēness», protams, tā arī nepiedzima.