Apbrīno viņa vīrišķību

Ko gan nozīmē vārds apbrīnot ? Kā tas atšķiras no iepriekšējās nodaļas vārda novērtēt? Kaut kādā mērā šie vārdi ir sinonīmi, tomēr Valdzinošajā sievišķībā mēs tos skaidrojam, lūk, kā: Tu novērtē vīrieti par viņa patiesajām vērtībām, kā arī par to, ko viņš priekš tevis dara, turpretim tu viņu apbrīno par viņa vīrišķību.

Dziļi savā sirdī ikviens vīrietis ilgojas pēc apbrīnas par savu vīrišķību – par vīrieša prasmēm, spējām, sasniegumiem, idejām, sapņiem un vīrišķīgo ķermeni. Viņš ir izsalcis pēc tā, tāpat kā ir izsalcis pēc ēdiena. Vienādā mērā, kā tev ir nepieciešama mīlestība, viņam ir nepieciešama apbrīna. Patiesībā, sievietes laulības dzīves laimes kalnagals ir būt mīlētai, bet vīrietim šī virsotne nozīmē tikt apbrīnotam.   

Apbrīna vīrietim ir pati svarīgākā, bet tā ir lieta, ko viņš nevar iegūt pats. To viņam var iedot vienīgi tie, kuri viņu ciena un mīl. Viņam patīk saņemt apbrīnu visur un jebkur, bet it īpaši – no sievietes, kuru viņš mīl. Sieviete, kura tiek pāri vīrieša vājībām un atklāj viņā lietas, ko neviltoti apbrīnot, lietas, ko pārējie nepamana vai nenovērtē, ir sieviete, kura jāglabā kā dārgums. Tā ir sieviete, kura iegūst vīrieša visdziļāko un maigāko pieķeršanos. Kad sieviete vīrieti apbrīno, viņš viņai sniedz pretī mīlestību.

Dažkārt vīrietis kaut ko dara vai saka sievietes klātbūtnē ar nolūku, cerēdams iemantot sievietes apbrīnu, tomēr viņa to pat nepamana. Viņa ir pārāk aizņemta un pārāk nodarbināta pati ar savām domām par savu pasauli, lai pamanītu, ka pastāv lietas, kas jāapbrīno. Šis viņas trūkums nostāda vīrieti bīstamā situācijā. Ja netiek ievērota šī svarīgā vīrieša vajadzība, viņš var kļūt uzņēmīgs pret kādu citu sievieti, kura piepilda viņa vajadzības. Iespējams, tev būs interesanti uzzināt: blēdīgas sievietes aizviļ projām vīrus no viņu sievām ne ar ko vairāk kā tikai – ar apbrīnu par viņu vīrišķību. Tā ir plaši zināma lieta, ka vīrieši pievēršas citām sievietēm ne tik daudz seksa dēļ, kā lai saņemtu apbrīnu no viņām. Daudzas sievietes ar zemu morāli to zina un izmanto savas priekšrocības šai vīrieša gauži vārīgajā vietā. Ja sieva nepiepilda šo vīra vajadzību, tad viņš var kļūt par vieglu laupījumu kādai citai.

Jaunietis līdz dziļam vecumam 

Nepieciešamība pēc apbrīnas skaidri redzama jau mazos zēnos. Viņi to neapzinās, bet tā ir daļa no viņiem. Kad zēnu vecāki ievēro viņos vīrišķīgās īpašības un pauž savu apbrīnu – tas ceļ zēnu pašapziņu un palīdz izaugt vīrišķīgiem, iedrošinot atvērties it visiem iekšējiem potenciāliem. Līdz ar to pamostas arī maiguma jūtas, kuras šī apbrīna modina attiecībās ar vecākiem. Tās rada mīlestības saites zēnu un viņu vecāku starpā. Ja zēns jūt tuvību ar vecākiem, viņš jūtas aizsargāts arī pret jauniešu problēmām, kuras var parādīties. Ja vecāki nezina par šo akūto nepieciešamību, tad, diemžēl, apbrīna izpaliek. Jā, daži jaunieši spēj pārdzīvot savus dzīves pārbaudījumus arī bez uzslavām, bet daudzi – nē.  Un tie ir skumji zaudējumi viņu dzīves ceļā. Tie, kuri nespēj kļūt par spožām gaismām, paliek ceļu malās.

Jauniešiem nepieciešamība pēc uzslavas it īpaši ir manāma karjeras sākuma gados. Viņi gaida no sevis ļoti daudz . Neviens no plāniem viņiem nešķiet pārāk straujš, neviens no sapņiem – fantāzija. Viņi ir pilni domu un ierosmju, drosmes un entuziasma. Viņi redz iepriekšējās paaudzes trūkumus un redz, kā tikt galā ar dzīves situācijām. Viņi gaida savu iespēju mainīt lietas. Bez tam, pēc viņu domām – dzīvi nav vērts dzīvot, ja nevar atrast kādu, kam uzticēties. Lielais vairums vīrieša jaunības draugu ir pārāk aizņemti paši ar savām iedvesmām, lai ieklausītos viņa domās. Vecāki cilvēki par viņu tikai pasmiesies. Kur gan lai viņš atrastu klausītāju, kurš nepārmetīs, uz kuru varēs paļauties? Viņa dvēsele kliedz pēc apbrīnas, un sieviete, kura viņam to sniedz, nav pat par mata tiesu mazāka kā eņģelis.

Arī vecāks vīrietis vēlas baudīt apbrīnu tikpat ļoti, cik jauns. Bet, ja viņš bez tās ir dzīvojis gadiem ilgi, tad laiks un vecums padara viņu vēl daudz mazāk jūtīgu pret, to, ka viņš netiek apbrīnots. Jo vecāks viņš kļūst, jo mazāk sliecas ticēt, ka kāds reiz viņu vēl apbrīnos, un vienlaicīgi – jo rūgtāk viņš uztver šo nevērību pret savu vīrišķību.

Ko apbrīnot

Tas, ko viņš vēlas, lai tu apbrīnotu visvairāk par visu, ir viņa vīrišķība. Ja tu apbrīnosi vienīgi tās īpašības, kuras mīt gan sievietē, gan vīrietī, viņš būs vīlies. Piemēram, ja tu apbrīnosi viņa laipnību, uzmanību, viņa labo izskatu vai eleganci, viņš būs pateicīgs par tavām uzslavām, tomēr tas būs par maz, lai modinātu viņā jūtas pret tevi. Tieši vīrišķība ir tas, ko viņš vēlas, lai viņā pamana un apbrīno – viņa vīrišķīgais ķermenis, spējas, prasmes, sasniegumi un sapņi. Ja tu tā darīsi, tu modināsi viņā pašas maigākās mīlestības jūtas pret sevi.             

Vīrišķīgās īpašības

1. Vīrišķīgs ķermenis. Tas ir – viņa fiziskās īpašības, tādas kā, spēcīgais ķermenis, stiprie muskuļi, zemā balss, smagnējais zods, bārda, ūsas, stingra gaita, milzu rokas vai jebkas, kas viņu izceļ kā vīriešu dzimtas pārstāvi. Apbrīnot vīrišķīgu ķermeni nozīmē apbrīnot spēku un izturību, ko vērojam sporta sacensībās, svarcelšanā, peldēšanā, vadot kādu sarežģītu tehniku, koku zāģēšanā, zirgu dresūrā un pat dažās pagalam ikdienišķās nodarbēs, tādās kā zālāja pļaušana, krāsošana, smagu priekšmetu celšana, ciešu vāciņu atvēršana burkām, skrūvju skrūvēšana, darbs ar zāģi vai āmuri. Arī vīrieša apģērbs ir daļa no viņa fiziskās jomas. Tas ir daudz smagnējāks un raupjāks. Piegriezumi ir vīrišķīgi un nevis sievišķīgi.
2. Vīrišķīgas prasmes un spējas. Tas ir – galdnieka, mehāniķa, tirgotāja, ārsta, jurista vai citas profesijas, kurās vīrietis darbojas.
3. Vīrišķīgi sasniegumi. Tas ir – pagodinājums, ka viņš tiek virzīts uz priekšu savā darbā vai dalība kādās sacensībās, uzvara pārrunās, pagodinājumi par īpašiem pakalpojumiem vai sasniegumi grūtos apstākļos un uzdevumos jebkurā no vīrišķīgajām jomām.
4. Vīrišķīgi mērķi un sapņi. Tas attiecas uz lietām, ko vīrietis vēl nav sasniedzis, tomēr vēlētos sasniegt savā vai nu darba, vai ārpusdarba interešu jomā. Ja viņš par to interesējas vienīgi pa laikam, tad tev tas nav jāuztver pārāk nopietni, bet ja viņā mīt dziļa vēlme vai aizraušanās sakarā ar nopietniem mērķiem kādās vīrišķīgā nodarbēs, tad tas ir tā vērts, lai tu to pamanītu un apbrīnotu viņu.
5. Vīrišķīgas rakstura īpašības. Vīrišķīgi vīrieši tiecas būt izlēmīgi, nelokāmi un uzņēmīgi. Šie ir tikai un vienīgi vīrišķību raksturojoši dotumi. Turpretī sievišķīgas sievietes tiecas būt šaubīgas, padevīgas un bezrūpīgas. Vīrišķīgs raksturs ietver sevī bruņnieciskumu pret sievieti un bērniem. Tas ietver sevī pagodinājuma sajūtu attiecībā pret saviem vīrieša pienākumiem, tādiem kā, vien vīrietim piemītoša drosme stāties pretī situācijām, kuru dēļ viņš nejustos kā vīrietis, ja viņam tās ietu secen. Vīrišķīgs raksturs sastāv no visām tām labajām īpašībām, kas ir būtiskas vīrišķīgai iedabai.
6. Vīrieša loma. Vīrietis, kurš rīkojas kā vadītājs, kā aizsargātājs un kā savas ģimenes nodrošinātājs, veic patiesi vīrišķīgu pienākumu. Ja viņš vada savu ģimeni lēnprātīgi, bet noteikti, uzcītīgi no dienas dienā dodas uz darbu, lai nodrošinātu ģimenei iztiku, tāds vīrietis ir pelnījis gan apbrīnu, gan novērtējumu. Tev viņu jāvērtē par to, ko viņš dara, kā arī par naudu, ko viņš nopelna darba vietā. Bet jāapbrīno – par viņa vīrišķīgajām prasmēm un spējām, kas ir nepieciešamas, lai nopelnītu šos ienākumus.

Kādēļ gan vīrišķības apbrīnošana vīrietim ir tik nepieciešama? – Tā viņam liek justies vīrišķīgam. Sapratne, ka esi vīrišķīgs, dod vīrietim vislielāko baudu, ko vien viņš spēj pieredzēt.

Un, kad tu viņam sniedz šo tik ļoti nepieciešamo apbrīnu, tu kļūsti par viņa laimes neatņemamu sastāvdaļu. Viņš atkal un atkal vēršas pie tevis pēc šīs labsajūtas, ko tava attieksme viņam sniedz, kā arī pēc šīs vīrišķības sajūtas, ko viņš bauda tavā klātbūtnē. Viņa vīrišķības apbrīnošana patiesībā ir viena no atslēgām uz viņa mīlestību un uzticību.

Kā sameklēt lietas, ko viņā apbrīnot?

1. Domā par viņu. Iespējams, lielākā daļa tavu domu ir pievērstas sev pašai svarīgām lietām – bērniem, sīkajiem mājas darbiem, personīgajām problēmām, kā arī lietām, kurās tu iesaisties. Tomēr, mēģini domāt par savu vīru. Domā par to, kāda veida cilvēks viņš ir. Kādas problēmas viņam ir nācies piedzīvot? Kam gan visam viņam nav nācies tikt pāri? Ko viņš līdz šim ir savā dzīvē paveicis? Ko viņš vēlas savā nākotnē? Kās ir viņa stiprās puses? Apbrīno tās.
2. Vēro viņu. Turi acis vaļā, vēro, ko viņš dara, un tu atradīsi daudz lietu, par ko viņu apbrīnot. Katram vīrietim ir vai nu smadzenes, vai muskuļi, vai kāda prasme – tātad novēro viņu kādā no šīm trim jomām.
3. Klausies kā viņš runā. Pati lielākā iespēja apbrīnot savu vīru būs tad, kad viņš runās, it īpaši, kad viņš runās par sevi, par lietām, kas viņu interesē vai arī par savu dzīvi ārpus mājas. Vislabāk viņā parādīsies viņa dotumi un spējas tad, kad viņš runās par savu darbu. Jo tikai tad viņš var atklāt savu drosmi vai kādas citas vīrišķīgas īpašības – ja sastapsies ar kādām problēmām vai grūtībām savā darbā.    

Tātad, iedrošini viņu runāt pašam par sevi, it sevišķi par to dzīves daļu, kuru viņš pavada ārpus mājas. Sāc ar to, ka uzdod viņam galvenos viņa darba jautājumus. Tas nenozīmē, ka iesaku tev kļūt par okšķeri vai būt pār mēru ziņkārīgai. Nē. Ievirzi sarunu tajā, par ko viņš interesējas un tad iedrošini, līdz viņš sāk atvērties par to, kas viņam interesē. Kad redzi, ka saruna viņam ir iepatikusies, turpini to, izsakot savas piezīmes vai uzdodot jautājumus. Un tad mācies klausīties.

Kā klausīties vīrieti

Ja sekosi, lūk, kādam likumam, tad kļūsi par labu klausītāju: Neklausies tikai tajā vien, ko viņš runā, bet ieklausies arī tajā vīrietī, kurš runā. Pamani, cik ļoti viņš ir piesaistīts šai lietai, cik labi viņš tiek galā ar sarežģītiem sīkumiem, kādas iemaņas un zināšanas viņš ir ieguvis, kā viņš ir izstrādājis un attīstījis pats savas idejas, cik daudz viņš tām ir nodevies un cik viņš tām ir uzticams. Kādas gan prāta un morālās spējas atrodas viņa rokās! Cik viņš ir neviltots!

Ja viņš runā par politiku, reliģiju vai kādiem notikumiem pasaulē, tad, lūdzu, neseko sarunai tik cieši, lai vienlaicīgi nespētu novērtēt to, kā šis vīrietis runā. Un neiesaisties tematā tik ļoti, lai tev sāktu veidoties kāds savs stabils viedoklis, kas jūs novestu pie strīdiem. Protams, seko sarunai, tomēr seko arī cilvēkam. Iespējams, viņš atvērs tev kādas īpašas zināšanas sakarā ar šo lietu, zināšanas, kuras nāk no viņa intelekta, pieredzes vai aizrautīgas zinību apguves. Ja vīra izturēšanās atklāj  viņa neiecietību par to, kā viss notiek, tas var liecināt par to, ka viņam ir labas idejas šai lietā, kuras vienkārši ir jānoformulē un jānovērtē. Kad esi noskaidrojusi, kādas ir viņa idejas, tad sāc meklēt viņā ideālismu un uzticību tai lietai, kurai viņš tic.

Ja tu nevari saprast visu, par ko viņš runā, neļauj tam visam sevi iemidzināt kā šūpuļdziesmai. Meklē viņā tās rakstura īpašības, kuras tu varētu apbrīnot. Patiesībā, ja tu sekosi vienīgi sarunas tēmai un mēģināsi izprast to, un nevis domāsi par vīrieti, kurš izpauž sevi, viņš jutīsies vīlies. Tu vari droši neuztraukties, jo viņš nerunās vienīgi tādēļ, lai tiktu novērtēta viņa interesējošā lieta. Viņš vēlas, lai apbrīna tiktu dāvāta viņam pašam kā vīrietim. Patiesībā tu pati vari redzēt – ja viņš tīši runā par lietām, kas tev nav saprotamas, tad tas tiek tā darīts viena vienīga iemesla dēļ – lai radītu tevī apbrīnu.

Tev nav jābūt ne labi izglītotai, ne augsti inteliģentai sievietei, lai sekotu gudra vīrieša sarunai. Savā baudā, ka viņš tiek apbrīnots, viņš gaužām reti pamana, ka viņa runa netiek pilnībā saprasta. Un, pat ja viņš to pamanīs, arī tas viņam patiks, kā šajos Meterlinka vārdos:

„Un kas par to, ka man šķita, ka viņa nekā nesaprot,
Vai tik tiešām jūs domājiet, ka tie ir mani cēlie vārdi, pēc kā es alkstu
Tai brīdī, kad kāda dvēsele lūkojas manā dvēselē?”

Ja tu iemācīsies pareizi klausīties savā vīrā, tad nebūs nozīmes, vai saturs ir interesants vai garlaicīgs. Jūs varat runāt par pasaules kārtību vai par viņa biznesa karjeras lietām. Tu priecāsies par jebkuru, pat visnomācošāko sarunu, lai tikai atrastu lietas, ko viņā apbrīnot. Lūk, kāds stāsts jum parādīs, kā ir pareizi jāklausās:

Alise un Džims

Alise ir ideāla klausītāja. Viņa uzmanības pilna un ar interesi klausās savā vīrā Džimā. Džims ir vīrietis, kurš kāro pēc apbrīnas, jo ārpasaulē viņš to reti kad saņem. Biznesa pasaulē viņam ir milzu panākumi, viņš ir augsti mācīts, viņam pieder atjautīgas idejas, tomēr neviens nerūpējas un neuztraucas par to, lai tās tiktu apbrīnotas. Daži pat uzskata, ka par viņa panākumiem ir jāpateicas tikai veiksmei.

Mājās viss notiek gluži otrādi. Kad vakariņas ir galā un nu viņiem abiem ir pāris minūtes, ko pavadīt kopā, Alise allaž ievirza sarunu par viņa darbu. Viņa laiku pa laikam viņu pamudina, kamēr viņš kļūst iekarsis, runājot par savu tēmu, un tad viņa sāk klausīties. Pavēro viņu uzmanīgi, un tu redzēsi, ka viņa tikai reizumis ieklausās Džima runas tēmā. Daudz vairāk viņa nodarbojas ar to, ka meklē lietas, kuras apbrīnot. Un kādas gan tās būtu? Ne jau viņa izskats, jo viņš izskatās kā jebkurš gluži parasts vīrietis. Arī ne viņa valoda, jo viņai ir tādas pašas izteikšanās prasmes, kā viņam. Un arī ne viņa idejas, jo arī tās ir diezgan pierastas.

Viņa savā vīrā saskata lojalitāti, drosmi un ideālismu. Šeit ir vīrietis, kura sirds gavilē pretī saviem ideāliem, pretī tam, kam viņš tic, lai kas tas arī būtu. Un nav svarīgi, vai viņa tam piekrīt vai nē. Lūk, viņa sēž un apbrīno – apbrīno nevis idejas, nevis vārdus, bet gan viņa vīrišķību, viņa dedzības pilno pacilātību, kas varētu tracināt citus cilvēkus, kuri viņam nepiekrīt. Alise ciena arī pārējās šī nelokāmā čempiona, kāds viņš patiesi ir, izpausmes. Tik ilgi, cik viņai ir dota iespēja vērot šo vīra aizgrābtības pilno jūsmu sejas izteiksmē, kā arī viņa apbrīnojamā rakstura atklātību, viņa nemēdz vairāk nekā jautāt. Pat Džima nospiestais garastāvoklis modina Alisē apbrīnu. Vai gan viņš nejūtas depresīvi vienīgi savu ideju veltīguma dēļ?

Nataša

Romānā Karš un miers Nataša zināja, kā klausīties vīrietī. Pjērs, stāstot viņai par savu pieredzi karā, „tagad saskatīja jaunu nozīmi visam tam, kam bija gājis cauri. Tagad, kad viņš par karu stāstīja Natašai, viņš pārdzīvoja to reto laimes sajūtu, ko pazīst vīrieši, kad sievietes viņos klausās – ne jau tās gudrās sievietes, kuras, kad klausās, mēģina iekļauties tajā, ko klausās, lai bagātinātu savu prātu un, kad to pieļauj iespēja, visu vārds vārdā atkārto, vai arī izmanto lietas, kas viņam ir stāstītas, kā savas idejas, un ne arī tās, kuras nekavējoties piemetina kādu gudru sakāmo, kas izstrādāts viņu pašu prāta dzirnās. Nē, patiesu laimi sniedz tās sievietes, kuras ir apveltītas ar spēju atlasīt un iesūkt sevī visu labo tajā, ko stāstot vīrietis atklāj par sevi pašu . Nataša, šo visu nezinādama, tomēr bija pilna uzmanības. Viņa nepalaida garām ne vārda, nevienu no viņa balss intonācijas locījumiem, nemazāko muskuļa izliekumu viņa sejā, arī ne vienu viņa žestu. Viņa noķēra pat kluso, neizrunāto vārdu no spārna gala un ievietoja to savas atvērtās sirds pašā viducī, vienlaicīgi gremdējoties šai Pjēra smagā garadarba slepenajā nozīmē.”

Kā paust savu apbrīnu

1. Esi patiesa. Tavam patiesumam vislielākā vērtība būs tad, ja tas tiks attiecināts uz vīrieša jūtām, viņa lepnumu par sevi un it īpaši – viņa vīrišķību. Patiesums nav virspusēji glaimi, ar ko vajadzētu rotaļāties. Tev ir jāizstrādā sevī īsta un patiesa apbrīna, pirms spēj tu to izpaust vārdos, un arī – lai tā darbotos. Ja tava apbrīna nav patiesa, pat ja visos smalkumos sekosi šīs nodaļas norādījumiem, tad vislabāk būs atturēties no šīs tēmas. Tādā gadījumā jebkas, ko tu teiksi, būs skaidri saskatāms kā nepatiesi teikts, un tai vietā, lai novērtētu tavu cildinājumu, viņš to nepieņems, uzskatot par manipulāciju, kurā tu mēģini sev iegūt kādus labumus.
2. Esi konkrēta. Kad paud savu apbrīnu, nerunā vispārējas frāzes. Nesaki, piemēram: „Tu esi tik vīrišķīgs vīrietis!” Viņš var atbildēt ar jautājumu: „Kādā veidā vīrišķīgs? Kurā jomā tev šķiet, ka esmu vīrišķīgs?” Ja nevari sadomāt ātru atbildi, tad tas viss liksies nesaprotami.

Esi konkrēta, ja paud savu apbrīnu par kādu noteiktu viņa īpašību vai arī kādu atgadījumu, kad bija pamanāma šī viņa apbrīnas vērtā īpašība. Un tieši tādēļ ir tik svarīgi viņu vērot un viņā klausīties, jo tādējādi tu ieraudzīsi viņa īpašās rakstura iezīmes, kas tev jāapbrīno. Ja spēsi precīzi uztaustīt tās reizes, kurās viņa apbrīnošanas vērtās īpašības izpaudās, tad tas būs patiesi, pat viņa acīs.        

Tev viņš jāpieņem

Lai gan tava apbrīna vīrietim ir pati svarīgākā lieta, viņš to neturēs nekādā vērtē, ja tā neies roku rokā ar to, ka tu viņu pieņem. Iespējams, ka pastāv lietas, par kurām tu viņu apbrīno, bet citās jomās esi kritiska pret viņu. Tādā gadījumā tas būs tas pats, ja tu viņam pasniegtu kūkas gabaliņu ar pelējumu, kuru esi mēģinājusi pa virsu nomaskēt ar putukrējuma kārtu. Vispirms tev ir jāpieņem vīrietis visā pilnībā, un tikai tad tava apbrīna tiks pilnībā novērtēta.

Ieguvumi

Ja no sirds apbrīnosi savu vīru, tad tas būs pamatīgs ieguvums abām pusēm. Vīrietī tas piepildīs viņa viskvēlāko vēlēšanos. Bez tam, tā viņam kļūs par milzu motivāciju savas vīrišķības, kā arī panākumu audzēšanā, tādējādi sniedzot piepildījuma sajūtu. Un tikpat nozīmīgi būs arī tavi ieguvumi. Visvairāk tev ir nepieciešama viņa mīlestība, vai ne? Ja dosi viņam savu apbrīnu, tad pretī viņš tev dos savu mīlestību. Tas būs redzams, lūk, kādos atgadījumos no dzīves:

Ieskaties viņa acīs

Mēģināt pateikt vīram, ka es viņu pieņemu un apbrīnoju par to, ka viņš ir stāvējis pats uz savām kājām un turējies pats pie savas pārliecības, bija pagalam grūta lieta, kuru man bija jāizsaka vārdos. Pirmkārt, es neesmu no tiem cilvēkiem, kuri mēdz skaļi teikt tādas lietas, un otrkārt, man šķita, ka tūdaļ pati sākšu smieties. Trīs vai četras reizes mēģināju izteikt savu sagatavoto runu, tomēr katru reizi tas viss beidzās ar to, ka pagriezos un izgāju ārā no istabas. Visbeidzot nolēmu, ka to izdarīšu, lai arī par kādu ķezu tas viss neizvērstos. Tātad, es iegāju istabā un uzsāku savu runu. Kad biju jau pusceļā, pēkšņi sajutu, ka viss, ko es saku, ir tieši tas, ko es patiesībā jutu. Pēkšņi sapratu, ka tas arī ir bijis par iemeslu, kādēļ es iemīlējos savā vīrā. Viņš vienmēr bija pastāvējis uz saviem uzskatiem, kuriem viņš ticēja, un nebija ļāvis man sevi sabradāt.

Tūdaļ viņa acīs pavīdēja neredzēta izteiksme. Nekad agrāk nekā tāda netiku manījusi. Tur gailēja tik liels lepnums! Un – ne jau par sevi. Tas bija lepnums par mani. Aptuveni pēc nedēļas viņš mani aizveda pusdienās, kur man bija jānoklausās divas lietas, ko viņš vēlējās man teikt. Viena man bija sāpīga, taču otra – lieliska. Viņš teica, ka pirmo reizi viņš bija jutis, ka esmu pret viņu uzmanīga. Viņš nekad nebija domāji, ka man rūpētu tas, kas notiek ar viņu. Un otrkārt, ka nekad nebija mani mīlējis vairāk, kā tai brīdī. Ko gan sieviete var vairāk vēlēties? Vai tas nav tas, ko mēs patiesi vēlamies – kā vērts ir vispār dzīvot?

Es atkal jūtos kā līgava

Mans stāsts nebūs pārāk aizraujošs. Mūsu laulība ir vienmēr likusies jauka. Šajos kursos es iestājos, jo man šķita, ka man ir nepieciešama lielāka pašpārliecinātība, tomēr atklāju, ka problēmu ir daudz vairāk, nekā tās spēju apzināties. Vienmēr pieņēmu un apbrīnoju savu vīru, tomēr nekad to viņam netiku teikusi. Daļēji tādēļ, ka mana apbrīna bija tik liela, ka likās, ka viņš par to zina. Bija gaužām grūti uzsākt runāt šādas lietas, tādēļ sāku rakstīt zīmītes. Kad viņš gribēja runāt par tām, es atbildēju: „Jā, tā ir patiesība” vai arī ”Es vēlējos būt droša, ka tu zini, ko es jūtu.”

Un tā es turpināju teikt viņam šīs cildinošas lietas. Vīra atbildes reakcija bija tik milzīga, ka beidzot aptvēru, cik liela ir bijusi viņa vēlme tās izdzirdēt. Viņš sāka teikt man, kas viņam patīk no tā, ko es daru, un tas manī viesa pašapziņu, kuras man allaž bija trūcis.

Viņa maigums pret mani ir kā pasakā. Es atkal jūtos kā līgava. Pats lielākais, ko viņš man ir teicis ar asarām acīs, ir: „Esmu sapratis, ka tu esi pati jaukākā, pati sievišķīgākā sieviete pasaulē, un es mīlu tevi tik ļoti, ka pat nevaru to aprakstīt. Tu esi visa mana dzīve.”

Es iemācījos klausīties

Divdesmit septiņu laulības dzīves gadu laikā es nekad nebiju zinājusi, kādi ir mana vīra plāni, ko viņš domā vai kurp viņš iet. Vienīgais, kā es par to visu varēju uzzināt, bija, kad nejauši dzirdēju viņa sarunas pa telefonu vai kad dzirdēju, ka viņš runā par to ar citiem cilvēkiem. Kopš ”Valdzinošās sievišķības kursiem” esmu sākusi viņā ieklausīties. Ja tai brīdī es lasu, es ne tikai nolaižu zemāk grāmatu, es pat to aizveru un pievēršu viņam visu savu uzmanību. Es apstājos, skatos un klausos! Esmu pārsteigta, cik viņš ir kļuvis atvērts un kā viņš ar mani dalās! Viņš stāsta man to, par ko neesmu cerējusi dzirdēt pat savos visneticamākajos sapņos.

Ieklausīšanās savā vīrā, kad viņš runā, ir devusi man daudz vairāk nekā jebkas cits. Tas noņēma visus šķēršļus un radīja mūsu laulībā mīlestību. Bieži viņš sāk runāt tieši tad, kad es klusu kopā ar viņu sēžu, neteikdama ne vārda. Es vienkārši tur esmu. Es esmu pieejama. Es neatrodos otrā istabā, es nešuju vai nesūcu putekļus. Viņš sāk runāt un dalās ar mani savos plānos vai sapņos, un mums abiem par to ir liels prieks.

Viņš tur viņus savās važās

Mans vīrs bija gana atjautīgs cilvēks, tomēr gauži nogurdinošs sarunu biedrs. Kad mēs pusdienās ielūdzām ciemiņus, viņš allaž uzsāka sarunu, tomēr tik stomīgi un nedroši un ar tik lielām pauzēm starp teikumiem, ka cilvēki mēdza viņa stāstījumu pārtraukt un mainīt tematu. Arī es pati dažkārt pārķēru viņa stāsta pavedienu, turpināju un nobeidzu to pati. Tā tas viss vilkās, līdz izlasīju „Valdzinošo sievišķību”. Izstudēju nodaļu, kā apbrīnot vīrieti. Drīz pēc tam mūs atkal ielūdza pusdienās, un vīrs atkal iesāka sarunu. Es pievērsu viņam savu mirdzošo acu skatienu, neskatījos ne uz vienu citu cilvēku un tādējādi piespiedu it visus viņā klausīties. Vēl ilgi pēc tam, iespējams pat gadu vai vairāk, viņš vienkārši runāja pa tiešo vērsdamies pret mani .... jo es taču biju tik pārņemta ar to, ko viņš teica. Pamazām viņa pārliecinātība par sevi kā labu sarunu biedru auga augumā. Un šodien viņš ir viens no interesantākajiem sarunu biedriem ... viņš tur visus savu sarunu važās iekaltus. Cilvēki man saka: „Es varu stundām klausīties tavā vīrā.”

Un atkal no sākuma

Es biju precējusies ar savu vīru jau trīspadsmit gadus. Lielākā tiesa no tiem bija pavadīti nelaimīgā laulībā. Jau trīs reizes bijām mēģinājuši iet katrs uz savu pusi, un es nolēmu, ka beidzot tam ir jānotiek. Biju nolēmusi izšķirties. Aptuveni tajā pat laikā kāda mana draudzene ieteica man izlasīt grāmatu „Valdzinošā sievišķība”, kā arī – iziet kursus. Es atbildēju, ka ar tik stūrgalvīgu vīru, kāds ir man, nekā vairs nevar panākt un ka esmu nolēmusi šķirties, tomēr viņa burtiski vai lūdzās, lai es grāmatu vismaz izlasu. Uz to brīdi mēs praktiski jau bijām šķīrušies.                         

Es nezinu, vai jūs varat iedomāties, kā jūtas sieviete, kad viņa iet cauri šķiršanās procesam. Tas ir vēl briesmīgāk kā nožēlojami. Jutos kā sastingusi. Tik pat varēju būt mirusi. Es lūdzos tā, kā vēl nekad līdz tam nebiju lūgusi Dievu, lai viņš man palīdz ik katru dzīves minūti, ik katru stundu. Nezināju, pie kā griezties, tādēļ solīju, ka paļaušos tikai un vienīgi uz Dievu, kamēr Viņš mani vedīs cauri tam visam. 

Es lūdzos, lai mans vīrs vēlētos mani satikt un ar mani runāt. Tas piepildījās. Vispirms man bija jānoklausās viņa apsūdzība. Pār mani tika izgāzts viss rūgtums. Tad mēs klusu aprunājāmies, un pat spējām saprast viens otru. Nolēmu ņemt viņu atpakaļ, tomēr vienlaicīgi arī baidījos. Kā gan es varēju būt droša, ka grāmatā aprakstītais darbosies? Jautāju vīram, vai viņam nav nekas pretī, ja iešu kursos ar nosaukumu „Valdzinošā sievišķība?” Viņš jautāja, par ko ir šie kursi. Teicu viņam, ka viss, ko zinu, ir tas, ka šis kurss palīdz izveidot laimīgāku laulību, kā arī mani var padarīt par labāku sievu. Viņš piekrita, ka apmeklēju šos kursus un pat šķita par šo visu ļoti iepriecināts.

Pirmajā nodarbībā skolotājas uzdevums bija mājās pateikt vīram ko cildinošu par viņa vīrišķību, muskuļoto ķermeni, utt. Nedomāju, ka varēšu sevi piespiest ko tādu teikt. Tieši pirms nākamās nodarbības, par cik zināju, ka man kaut kas ir jādara, jo skolotāja mums par to jautās, es nogaidīju, līdz mēs bijām apgūlušies gultā un izslēdzu gaismu. Man likās, ka ģībšu. Visbeidzot tomēr pateicu, ka viņam ir vareni muskuļi. Šis ir mirklis, kad mūsu laulība sākās no jauna. Kursos mūs lūdza negaidīt vis kādus materiālus labumus, bet gan vienkārši – laimīgu laulību. Es saņēmu abus. Lūk, dažas lietas no tām, kuras mans vīrs man ir nopircis, pat nesakot man nekā: apburošs naktstērps, rakstāmmašīna, ceļojums uz Havaju salām, virtuves plīts, galds un krēsli, dīvāns un atpūtas krēsls, grīdas sega guļamistabai, smaržas, ziedi, un vēl daudz kas cits, ko pat nespēju atcerēties.

„Mana meitene ar medus krāsas acīm”

Bija pēdējā eksāmenu nedēļa universitātē, tieši pirms mana vīra gala eksāmeniem. Viņš bija pavadījis septiņus gadus, mācoties šai augstskolā, jo ik pa laikam mācības nācās pārtraukt. Bieži bija jāstrādā pilnu darba dienu, lai uzturētu mūsu arvien pieaugošo ģimeni. Arī mācību laikā viņš nepārtrauca strādāt, pildīja visdažādākos pienākumus baznīcā, kā arī rūpējās, lai mājas pienākumi nepaliktu novārtā.

Bieži viņš jutās saskumis un šķita zaudējis drosmi. Viņš nejuta sevī piepildījumu. Vienīgais, kas bija saskaitāms, tas bija – laiks, ko viņš patērēja, apmeklējot augstskolu. Bet tas nebija liels mierinājums. Vienīgās reizes, kad viņu uzslavēju, bija kādu grūtību pārvarēšanas brīži, un pat tad nedarīju to pareizā veidā. Man bija gauži paštaisna attieksme. Es vadīju naudas tēriņus, mudināju viņu uz arvien jauniem pienākumiem baznīcā un aizrādīju ik reizi, ja viņš nedarīja arī ko priekš manis personīgi, kā piemēram, neatvēra durvis un tamlīdzīgi. Man šķita, ka tādējādi viņam palīdzu, kad norādu uz viņa kļūdām.

Tad mana vīra māsa, pilna sajūsmas, izstāstīja man par „Valdzinošo sievišķību”, un es iesāku to lasīt. Grāmata mani aizrāva, jo tur bija teikts, kas tieši ir jādara un kādā veidā ir jārunā, tai vietā, lai nepārtraukti norādītu vīram: „dari tā” un „tā nedari”. Es pārlasīju grāmatu vēl un vēlreiz. Kad mans vīrs pārnāca mājās, es biju tik satraukta, ka visa trīcēju. Sāku viņam stāstīt, cik priecīga esmu, ka viņš ir tieši tāds vīrietis, kāds ir, un, ka redzu, ka līdz šim neesmu viņu sapratusi, pieņēmu, ka daudz biju kļūdījusies, un ka esmu laimīga, ka viņš nav vis kļuvis par piekāpīgu manu roku veidojumu, bet gan, ka viņam piemita drosme palikt pie savas pārliecības. Es lūdzu viņa piedošanu un teicu, ka vēlos pierādīt, ka man viņš patīk tieši tāds, kāds viņš ir.

Tas iedarbojās kā pareizi piemeklēti radio programmas viļņi. Viņa seja izmainījās. Arī visa viņa būtība šķita kā izkustināta no vietas. Savas ierastās bēdu izteiksmes vietā viņš sāka izstarot laimi. Nākamajā dienā atkal izmantoju apbrīnošanas metodi un teicu viņam, ka lepojos ar viņa drosmi pabeigt savu izglītību, kā arī nepadošanos, kā to darītu citi, sastopoties ar tādām pat grūtībām. Es stāstīju viņam, cik augstu es vērtēju viņa darbu, ar ko viņš nodrošina visu nepieciešamo mūsu sadzīvei. Paskaidroju arī, ka tikai tagad aptveru, ka līdz šim esmu viņu vienīgi kavējusi, mēģinot būt noteicēja, un ka patiesībā es viņu mīlu tieši par to, ka viņš ir tāds, kāds viņš ir. Teicu, ka mēģināšu pārstāt viņu pārveidot.

Likās, ka tas pat daudz vairāk palielināja mūsu „radio” viļņu apjomus, nekā iepriekšējās dienas atzīšanās. Viņš izturējās pret mani kā pret karalieni. Viņš pat sāka vērt man vaļā mašīnas durvis. Apbrīnojami vieglā kārtā, ar mīlestību, bet stingrību viņš uzņēmās ģimenes vadību. Tas bija kas tāds, ko agrāk nebiju viņā manījusi. Viņš bieži sasauca ģimenes apspriedes, un es jutos tā, it kā mēs patiesi būtu salaulāti debesīs. Vēl vairāk – kādu dienu viņš mani aizveda uz mūsu mājas sapņu zemesgabalu un izstāstīja par saviem brīnišķajiem plāniem sakarā ar mani un mūsu burvīgo ģimenīti (pieci bērni). Patlaban viņš atrodas vasaras nometnē un bija ieplānots, ka viņš brauks uz mājām tikai divas reizes, tomēr viņš ierodas pie mums ik katru nedēļas nogali. Viņš man nodziedāja dziesmu „meitene ar medus krāsas acīm” un teica, ka es esot pati jaukākā sieva uz pasaules.

Nekad neesmu jutusies laimīgāka!

Esmu tik satraukta par to, ka vēlos izstāstīt savu stāstu, ka pat nezinu, ar ko sākt. Mēs ar vīru esam precējušies gandrīz piecpadsmit gadus. Vienpadsmit no tiem pagāja cīņā ar alkoholisma slimību. Ik viens cilvēks, kuram dzīvē ir nācies saskarties ar šādu apgrūtinošu situāciju ģimenes vai draugu lokā zina, kā tu jūties savā agonijā vērojot, kā tie, kurus tu mīli, sagrauj paši sevi. Tomēr, atskatoties atpakaļ, es redzu, ka mana vīra alkoholisma problēma man bija pagalam ērts grēkāzis manis pašas nepilnībām. Es allaž varēju vainot viņa dzeršanu tajā, kā pret viņu attiecos. Nu, protams, viņš dumpojās. Un, lai arī cik nožēlas pilns par saviem iedzeršanas paradumiem viņš jutās, tomēr to viņš neatmeta. Tajā laikā es atrados tik tālu no valdzinošas sievietes, ka, šķiet, tas īsts brīnums, ja tagad jums rakstu savu stāstu.

Beidzot viņš pārstāja dzert, lai arī pēc savas iniciatīvas un ar Dieva žēlastību. Kaut gan tas bija noticis, mēs bijām nesalaužami pārliecināti, ka mums ir jāšķiras. Es, patiesi, neatceros, ko no šāda veida dzīves biju gaidījusi, tomēr, man par lielu sarūgtinājumu pašai sev bija jāatzīst, ka mēs vēl joprojām turpinājām strīdēties un savstarpējās attiecībās problēmas turpināja milzt. Viņš ne pavisam neatbilda tam, ko no viņa biju gaidījusi. Tagad viņš vairāk rūpējās par saviem draugiem, nekā par mani. Mēs tik daudz viņa dēļ bijām cietuši! Bija redzams, ka mana attieksme, kopš viņš pārstāja dzert, nebija mainījusies. Lamu un pārmetumu vietā par dzeršanu, es pilna enerģijas pieķēros viņa raksturam. Pat nepamanīju, cik nejauks cilvēks biju kļuvusi.

Pēc aptuveni divu gadu klumpačošanas, es pamazām ļāvu sevi straumi nest projām no viņa. Biju ļoti vīlusies dzīvē un pat aizgāju līdz tam, ka man šķita, esmu iemīlējusies kādā citā. Pateicoties Dievam, tas nenoveda līdz pilnīgam postam. Mans vīrs saprata, ka ne pavisam nejūtos laimīga, tomēr šai situācijā viņš jutās bezpalīdzīgs.

Visā šai laika posmā manā grāmatu plauktā atradās „Valdzinošās sievišķības” eksemplārs. To man bija aizdevusi draudzene, kura sajuta, ka manir  problēmas, tomēr kāda neizprotama iemesla dēļ es šo grāmatu tā arī nebiju pat atvērusi. Esmu cilvēks, kas nepaiet garām nevienai neizlasītai grāmatai. Laikam jau Dievs zināja, ka vēl neesmu gatava Valdzinošajai sievišķībai. Nedēļām ilgi tā stāvēja uz mana naktsgaldiņa.

Pēkšņi es apjēdzu, ka esmu sastapusies ar faktu, ka taisos mainīt savā dzīvē savu vīru pret citu vīrieti. Mums augustā bija jādodas atvaļinājumā, un es nolēmu – ja jau izmaiņām mūsu laulības dzīvē nav nekādu cerību, tad atgriežoties es pieprasīšu šķiršanos. Oktobrī vienojāmies, ka šķiršanās notiks janvārī. Bijām priecīgi, ka visbeidzot esam nolēmuši kaut ko lietas labā darīt, lai reiz beigtu šo neveiksmīgo laulību.

Pēc trim dienām es atvēru Valdzinošās sievišķības vāku un nespēju to aizvērt. Tas izklausīsies neticami, bet izmainījās visa mana dzīve. Man bija jāizcīna milzu cīņa, pielietojot valdzinošās sievišķības principus, tomēr tie nostrādāja. Man derēja it viss. Man tika norādīti visi mani nepareizie uzskati par vīriešiem un laulību. Un nelikās, ka būs kas jāzaudē, lai iegūtu visu.

Šķiet pavisam lieki ir aprakstīt, ka nākamās pāris nedēļas nodarbojos ar savas dvēseles izpēti. Bija tik jauki vērot, kā mans vīrs atbild uz it visu Valdzinošo sievišķību. Janvārī par šķiršanos jau negāja vairs ne runa. Vēl jo vairāk – mēs devāmies vienu nedēļu garā ceļojumā kopā ar draugiem. Mani pārņem trīsas, to atceroties. Atšķirība starp šo ceļojumu un iepriekšējo, pirms „Valdzinošās sievišķības”, ir neiedomājama. Agrāk jutos tik atstumta un nožēlojama, ka bija vai jāraud. Šoreiz ik pa laikam ar patiesu sirsnību izmantoju gan uzslavas, gan apbrīnošanu. Ieguvumi sekoja nekavējoties. Jau nākamajā rītā viņš bija pilns bažu, sajuzdams pat vismazāko caurvēju brokastu laikā. Biju pārsteigta. Kopā devāmies uz kafejnīcu, un viņš nosēdās pie citiem vīriem, tomēr es jutu, kā viņš mani vēro. Kad pēc brokastīm devāmies pastaigā, viņš man teica: „Manuprāt es atkal sāku tevī iemīlēties.” Nekad mūžā neaizmirsīšu šo saules pielieto rītu.

Ir grūti noticēt, ka ir pagājis tikai gads, kā atklāju grāmatu „Valdzinošā sievišķība”. Es stāstu par tās labumiem ikvienam, ko sastopu, un tāpat rīkojas mans vīrs, lai gan nekad to nav pat palasījis. Viņš saka: „Es nezinu, kas tur rakstīts, bet man tā patīk.” Nekad savā dzīvē neesmu jutusies laimīgāka.

Apbrīnošanas likumi

1. Pieņem viņu tādu, kāds viņš ir
2. Domā par viņu
3. Vēro viņu
4. Klausies, kā viņš runā
5. Paud savu apbrīnu vārdos
6. Esi patiesa
7. Esi konkrēta

Uzdevums:

1. Uzraksti 10 vīrišķīgas lietas, ko tu viņā apbrīno.
2. Vakarā palūdz viņam uzrakstīt desmit lietas, kas viņam tevī patīk, un to pašu izdari arī tu par viņu. Nolasiet viens otram savus sarakstus, pie katra punkta pakavējoties ilgāk, lai izskaidrotu, kādēļ jūs apbrīnojiet tieši šīs lietas. Nebūs nekāda prieka, ja šos sarakstus vienkārši viens otram iedosiet rokā. Pavēro viņa reakciju. Pieraksti labos rezultātus savā Mīlestības Grāmatiņā.
3. Visas nākamās nedēļas laikā vēro viņu. Ja pamani vēl kāda vīrišķīgas iezīmes, izsaki par tām apbrīnu. Pieraksti rezultātus.
4. Klausies, kā viņš runā, sekojot likumiem, kuri tika doti.

Sievietes laulības dzīves pamats ir būt mīlētai, bet vīrieša dzīves pamats ir tikt apbrīnotam.