Bērnišķīga reakcija

Kad vīrietis ir dusmīgs, uzbudināts, bargs vai ietiepīgs

Laulībā ir divi avoti nesaskaņām. Viens ir, kad tu esi dusmīga uz savu vīru. Otrs – kad viņš ir dusmīgs uz tevi. Vienmēr atdali šos divus momentus un nekad neputro. Kad tu esi dusmīga uz savu vīru, reaģē kā ieteikt iepriekšējā nodaļā. Kad viņš ir dusmīgs uz tevi, atbildi savādākā veidā:

Maigais paņēmiens

Sievietes ir apzinājušas teju visus veidus, ko teikt, kad vīrietis ir dusmīgs. Mērijā Popinsā, kad Džordžs Banks bija dusmīgs, viņa sieva viņam maigi teica, „Problēma ar tevi, Džordž, ir tā, ka tu esi nelāgs.” Agrīna Kristiešu himna iesaka, „Tu vari teikt maigu vārdu sirdij ar dusmu viru.” Maiga pieeja mazina dusmas un ir sievišķīga un enģeliska.

Bērnišķīgais paņēmiens

Cits paņēmiens, kā reaģēt, kad vīrietis ir dusmīgs, ir bērnišķīgums. Pamatā metode ir sekojoša: 1) Pārspīlē ar vārdiem vai manierēm, 2) novērs viņa uzmanību, 3) maini tēmu, 4) esi paklausīga, padevīga bērnišķīgā veidā, 5) esi rotaļīgi provokatīva. Piemēram:

  1. Mans princis: Viens no maniem krustdēliem bieži ir dusmīgs un uzbudināts. Viņa mazā meitene ir iemācījusies viņu aptīt ap pirkstu un visas lietas virzīt sev par labu. Piemēram, kad viņš ir pārlieku bargs pret viņu, viņa uzliek savas rokas uz viņa vaigiem, ieskatās sejā un saka, „Mans princi, mans izskatīgais princi.” Šī burvīgā, bērnišķīgā pieeja atbruņo viņu. Viņš pilnībā izkūst.
  2. Ziedi: Kad mans tēvocis ir dusmīgs uz savu sievu, viņa maina tēmu, sakot, „Vai tu esi redzējis ziedus pie baznīcas ieejas pēdējā laikā?” Viņa vienmēr saka vienu un to pašu, kas dara to tik smieklīgu un uzjautrina viņu, ka viņš aizmirst, kāpēc bija dusmīgs.
  3. Beibija: Viens no labākajiem piemēriem bērnišķīgai attieksmei uz vīrieša dusmām ir Mazajā Mācītājā, ko sarakstījis Sers Džeims Barijs: tas ir garš citāts, bet tik pilns ar bērnišķīgumu, ka ir kā metode, ko mācīt:

Beibija

“Beibija ar viltu panāca, ka mazais mācītājs viņai palīdz izglābties no zaldātu rindām, izliekoties par viņa sievu: Gevins bija nikns. “Tas bija skaisti,” viņa izsaucās, priecīgi sitot plaukstas. “Tas bija nekrietni,” viņš atbildēja, “un es esmu mācītājs.” Pēc viņa bāriena dzirdēšanas, Beibijas seja pārvērtās un viņa kļuva kā bērns. “Es ļoti, ļoti atvainojos,” viņa teica, it kā viņš būtu pieķēris viņu zogam džemu. Kapuce bija atkritusi atpakaļ un viņa skatījās uz viņu ar žēlastības pilnu skatienu. Viņas izskats bija tads, ka viņa pilnībā bija viņa rokās…

“Es tevi nesaprotu,” Gevins nedroši sacīja. “Tikai pāris stundas atpakaļ tu biji čigānu meitēns ar fantastisku kleitu… Tagad tu uzmet apmetni ar pleciem un pārtopi par skaistu lēdiju. Kas tu esi?” Beibija smīnot atbildēja, “Iespējams ka tas apmetnis mani nobūra.” Viņa nometa to. “Ai,” viņa teica, it kā būtu pārsteigta, ”tas bija tikai apmetnis, kas to izdarīja, tagad es atkal esmu tikai mazs, neizglītos meitēns. Mans Dievs, but apmetnis patiešām izmaina sievieti.” Tas bija viegls manevrs, lai cienījamais ministrs ietu prom, bet viņš bija aizgrābts.

Gevins ar cieņu skatījās un Beibijas pirmatnējiem čigānietes gājieniem. Kad viņš gāja viņu satikt pie vecajām dzirnavām, lai saņemtu naudu par Nenniju, viņa nodoms bija nopelt viņu. Pirms viņa ieradās, viņš skaļi pie sevis atkārtoja, ko grasījās teikt: “Kā tu uzdrīksties mani noburt? Tavā klātūtnē es lieki izšķiežu dārgās Sabata stundas; Es pat aizmirstu par Sabatu… Es esmu nevērtīgs Pasaules priesteris… Tomēr… Pirms mēs šķiramies, es aicinu tevi vairs nekad netikties, lai apžēlotu tevi –“ un viņš dzidrēja Beibiju dziedam eglē.

“Kur tu esi?” Gevins kliedz apjukumā. “Es vēroju tevi no sava loga augstumā,” atbildēja Ēģiptiete; un ministrs, paskatījies uz augšu, redzēja viņu lūkojamies lejup uz viņu no egles. “Kā tu tur tiki augšā?” viņš pārsteigumā jautāja. “Uz sava slotas kata,” Beibija atbildēja un turpināja dziedāt. “Ko tu tur augšā dari?” Gevins dusmīgi teica. “Šīs ir manas mājas,” viņa atbildēja. “Es taču teicu, ka dzīvoju kokā.” “Tūlīt nāc lejā,” Gevins oavēlēja, uz ko dziedātāja atbildēja ar savas Skotu balādes turpinājumu.

Nākamajā mirklī sniega pika trāpīja pa viņa cepuri. “Ta sir par to, ka biji tik skarbs pret mani,” viņa paskaidroja… “Kāpēc tu esi tik riebīgs šodien, un jā, vai tu zini, ka tu sarunājies ar sevi?” “Tu kļūdies,” Gevins bargi sacīja. “Es runāju ar tevi, drīzāk es teicu sev, ko –“ “Ko tu esi nodomājis teikt man?” teica apmierinātā čigāniete.

“Vai tu savas runas gatavo kā sprediķus? Es ceru, ka tu man esi sagatavojis ko jauku. Ja tas būs jauks, tad es varbūt tev iedošu šo egles zaru.” “Es nedomāju, ka tev tas šķitīs jauki,” mācītājs lēni atbildēja, “bet mans pienākums –“ “Ja ta sir par pienākumu,” Beibija viņu pārtrauca, “nesaki to. Nedari, un es tev iedošu svētās ogas.” Viņa izņēma ogas no savas kleitas kabatas, triumfā smaidot, tā, it kā būtu izgudrojusi zāles pret pienākumu; un tā vietā, lai ar sašutumu rādītu ar pirkstu uz viņu, Gevis stāvēja kā iemiets.

“Bet, nē,” viņš sacīja, atceroties, kas viņš ir un pastumjot dāvanu malā, “Mani nevar piekukuļot. Man tev tas jāsaka –“ “Tagad,” Ēģiptiete skumji sacīja, “es redzu, ka tu esi dusmīgs uz mani. Ta sir tāpēc, ka es sacīju, ka es dzīvoju kokā? Vai tu man piedosi šos briesmīgos melus.” Viņa noslīga ceļos, pirms viņš paspēja to apturēt, un versa viņā lūdzošu skatienu, ar sakrustotām rokām. “Tu atkal āzē mani,” teica Gevins, “bet es neesmu dusmīgs uz tevi. Tev ir jāsaprot –“ 

Viņa pielēca kājās un aizbāza ausis. “Tu redzi, es neko nevaru dzirdēt,” viņa teica. “Klausies, ka es tev saku –“ Gevins turpināja. “Es nedzirdu ne vārda. Kāpēc tu mani bar, kad es esmu turējusi savu vārdu? Ja es varētu noņemt rokas no savām ausīm, es varētu atdot tev naudu par Nenniju, un, Mr. Dišart, man jāiet prom pēc piecām minūtēm.”

“Pēc piecām minūtēm,” Gevins piebalsoja ar tik drūmu seju, ka Beibija dzirdēja vārdus ar savām acīm un nolaida rokas. “Kur tāda steiga?” viņš jautāja, mehāniski paņemot piecas mārciņas, un aizmirstot visu, ko viņš grasījās teikt. “Jo es esmu vajadzīga mājās,” viņa atbildēja, ar viltīgu skatienu raugoties uz savu egli.

“Vai tu gribētu visu par mani dzirdēt?” viņa jautāja. “Tu tiešām uzskati mani par čigānieti?” Tad, sarunas vidū, viņa nostādīja viņu ar muguru pret sevi, lai mērītos augumiem. “Samēramies,” viņa mīlīgi teica, liekot savu muguru pie viņa. “Tu taču neizstiep kaklu, vai ne?” Tā nebija labākā lieta, ko teikt Gevinam, jo viņš bija jūtīgs uz lietām, kas skāra viņa auguma garumu, bet tas bija bērnišķīgi. Kad viņa redzēja, ka viņš ir aizvainots, viņa nokaunējās par sevi un aši mainīja tematu.

Un, kad viņa grasījās iet prom, viņa teica, “Es zinu, kāpēc tu izskaties tik norūpējies. Tu domā, ka es prasīšu tev, kādā krāsā ir manas acis, un tu atkal to esi piemirsis.” Viņš būtu atbildējis, bet viņa pētīja viņu. “Neizliecies,” viņa bargi teica; “Es zinu, ka tu domā, ka tās ir zilā krāsā.” Viņa pienāca tuvu klāt, ka abu sejas gandrīz saskārās. “Raugies uzmanīgi viņās,” viņa svinīgi teica, “un tagad tu atcerēsies, ka viņas ir melnas, melnas, melnas.” Pēc katra vārda izteikšanas viņa bikstīja galvu viņam sejā. Viņa bija burvīga. Viņš bija apburts. Viņš būtu aplicis savas rokas viņai apkārt, bet viņa aizskrēja prom.”

Ievēro, ka Beibija uz Gevina dusmām nereaģēja, tēlojot aizskartu vai nīgru, vai mēģinot viņu labot, vai strīdoties pretī. Tā vietā viņa spēlējoties novērsa viņa uzmanību viņa paša dusmām. Viņa dziedāja Skotu balādi, viņa teica, ka viņa dzīvo kokā, piedāvāja viņam svētās ogas, un jautāja viņam, kādā krāsā ir viņas acis. Vēl viņa nokrota ceļos ar lūgšanā saliktās rokām, viņa lūdza viņam piedošanu. Viņa ielika pirkstus ausīs, lai nedzirdētu, ko viņš saka. Visas šīs lietas ir bērnišķīgas.

Un Gevinam, kurš bija pastāvīgā draudzes novērojumā no agra rīta līdz vēlam vakaram, un kurš nekādi nespēja pretoties savām jūtām pret viņu, viņa likās tik apburoša, tik svarīga viņa paša laimei, ka viņš riskēja ar savu mācītāja status, kura sasniegšanai bija ziedojis daudzus gadus. Beibija nebija perfekta. Viņa pieļāva pāris kļūdas. Bet viņa bija pirmšķirīgs bērnišķīguma un personības piemērs.