Vīrietis vēlas sievieti, kurai ir jauks raksturs, tādu, kuru uzlikt uz pjedestāla un turēt augstā cieņā. Viņš gaida , lai sieviete būt ne tikai laba, bet arī labāka, nekā ir viņš. Viņš cer, ka viņa būs laipnāka, pacietīgāka, piedodošāka, nesavtīgāka un daudz drošsirdīgāk turēsies pie principiem. Ja viņš pats ir nevērīgs, kritisks vai vājš, tad viņš var neievērot šīs cilvēciskos rakstura vājumus pats sevī. Bet viņš gaida, ka sieviete, šī cilvēku rases daudz eņģeliskākā būtne, atrastos pāri šādām īpašībām.

Pa laikam vīrietis sapurinās sievietes pjedestālu ierosinot viņai darīt kaut ko nepareizu. Iespējams viņš darīs to tīšām, lai pavērotu vai viņa ir tik cildena, kā viņa izskatās.   Citiem vārdiem runājot, viņš viņu pārbauda. Un kāda gan ir vilšanās, ja viņa pazemina savus standartus un nokrīt līdz viņa līmenim, un kāds gan ir prieks, ja viņa paliek nesatricināma. Tas, ka viņa paliek uz sava pjedestāla ir kā pierādījums turpmākajam, ka viņa piederas šim pjedestālam.

Ja vīrietis saskata sievietē cildenu raksturu - tam ir dziļa ietekme vīrieša jūtām pret sievieti. Ļoti labs piemērs ir aprakstīts Džeimsa Barrija klasiskajā romānā „Mazais mācītājs”. Babija bija skaista čigānu meitene ar apburošām tradīcijām, bet Gevins, mazais mācītājs , uzskatīja viņu par mežonīgu un pat negodīgu. Bet tas tā turpinājās, līdz viņš noģida par viņas mīlestību pret smalko veco dāmu, kad viņš pirmo reizi viņā iemīlējās, kā aprakstīts sekojošā atgadījumā:

Babija

Viņa Augstība Gavins Dišarts un Dr. Makvīns bija atbraukuši uz Nanijas Vebsteres māju, lai nogādātu viņu patversmē. Nanija bija tik sāpināta par savas nabadzības  negodu un par to, ka būs atrauta no savām mājām, ka viņa bija uz izmisuma robežas. Tai brīdī, kad abi vīrieši jau pacietīgi un maigi bija pierunājuši Naniju aizbraukt, durvis atvēra Babija. „Šī nav laba vieta priekš tevis,” Gavins asi noskaldīja , kad Nanija, pārlieku izmisusi, lai spētu domāt, raudādama nokrita pie čigānietes kājām.

„Viņi ved mani uz nabagmāju,„ viņa šņukstēja. „Neļauj viņiem vest mani projām, neļauj viņiem.” Ēģiptietes rokas satvēra viņu un ēģiptiete noskūpstīja dzeltenbālo vaigu.... Gadiem ilgi neviens nebija glāstījis Naniju, bet vai jums šķiet, ka viņa varētu būt pārāk nabadzīga vai veca, lai nevēlētos sev šādas jaunavīgas rokas ap kaklu? Ir cilvēki, kuri saka, ka sievietes nevar mīlēt viena otru, tomēr tā nav patiesība. Sieviete nav vis neattīstījies vīrietis, bet gan kaut kas labāks, un Gavins un ārsts to zināja, kad redzēja kā Nanija piekļaujas savai aizstāvei. Kad čigāniete pagriezās ar savām liesmojošām acīm pret abiem vīriešiem, viņā izskatījās kā māte, kura aizsargā savu bērnu.

„Kā jūs uzdrošināties!” viņa uzkliedza, piesizdama savu kāju un viņi nodrebēja sajuzdamies kā ļaundari. .... Viņa pagriezās pret Naniju. „Tu nabaga mīļā,„ viņa maigi teica, „Es neļaušu viņiem tevi aizvest.” Viņa visā triumfā paskatījās gan uz mācītāju, gan ārstu, it kā būtu sajaukusi pēdas viņu ļaundarīgajiem nolūkiem. „Ejiet”, viņa teica, sparīgi norādot uz durvīm.   

Tad ēģiptietei vienā mierā teica Gavins: „Tavi nodomi ir labi, bet tu nodari ļaunumu šai nabaga sievietei paturēdama viņā cerības, kuras nekad nerealizēsies. Līdzjūtība nav vis maltītes un gultasveļa, bet tas ir tas, kas viņai nepieciešams.”

„Bet jūs, kas dzīvojiet greznībā” atcirta meitene, „grasāties sūtīt viņu uz turieni visa tā labad. Es par jums biju labākās domās.” Abi vīrieši neveiksmīgi mēģināja aizstāvēt savas pozīcijas, pacēla Nanijas somas un mudināja doties un durvju pusi. „Mēs gaidām tevi, Nanij”. „Nu, labi , es iešu” teica Nanija, pamezdama ēģiptieti. „Man būs tomēr jāiet, meitēn. Nebēdā par mani.”

„Nē, tu nekur neiesi. Tie, kuri ies, būs abi šie vīrieši,” teica Babija. „Ejiet , kungi un atstājiet mūs divatā.” „Un tu apgādāsi Naniju?” nicinoši vaicāja ārsts. „Jā, teica Babija. „Un no kurienes gan nāks nauda?” vaicāja ārsts. „Tā ir mana darīšana, un Nanijas.Lūdzu tagad abi ejiet. Viņai jūs vairāk nevajadzēs. Redziet, kā pati ieminēšanās par jūsu aiziešanu atgriež viņa sejā atkal dzīvību.” 

Babijas žēlsirdība pret Naniju izvērta Gavina jūtas pret viņu no nicinājuma par mīlestību. Tagad viņš ieraudzīja viņā citu sievieti, tādu, kurai var uzticēties. Nekad agrāk viņš nebija redzējis nekā citā kā vien klaiņojošu meiteni, mežonīgu un bezrūpīgu. Tagad viņa bija sieviete ar sirdi un dvēseli, ar roku pastieptu pretī nabadzīgajiem. Gavins uzskatīja sevi par žēlsirdīgu cilvēku, tomēr Babijas labsirdība pārsniedza viņējo. Mēs uzzināsim vēl ko par Babijas jauko raksturu vēlāk šai nodaļā.

Katrīne

Grāmatā „Kapteiņi un karaļi” autora apraksta eņģeliskā rakstura ietekmi uz vīrieša jūrām. Pilsoņu kara laikā bija apstādināti divi vilcieni, jo bija iebraukuši viens otra sānā. Jozefs Armofss bija spēcīgs, nejūtīgs vīrietis, kuram sievietes šķita sievietes nemanām, tomēr, kad kara vilciens brauca garām, tad apstājās pie paša loga, viņš palūkojās ārā pa logu un ieraudzīja kaut ko, kas pievērsa viņa uzmanību un parāva arī aiz viņa vīrišķīgās sirds stīgām:

Jauna sieviete tērpta cepurē un priekšautā, kurā bija ieķēries kāds jauneklis, ko viņa aprūpēja, un uz viņas vaigiem bija asaras..... Viņa šķita pārgurusi aiz visām izturības robežām. Sieviete pagurusi piecēlās ar asiņainiem pārsējiem rokās un paceltu galvu, ar tālu un atturīgu izteiksmi acīs kā cilvēkam, kas redzējis pārāk daudz sāpju....... Bet viņas nogurums, viņas pagurusī stāja ,  viņas jaunavīgo spēku izsmēlums, kas bija redzams, viņas raupjais priekšauts un cepure tomēr nespēja noslēpt viņas ķermeņa slaidumu un piemīlību, kā arī viņas sejas skaistumu.....

Jozefs nosēdās vēl stāvāk un ielūkojās dziļi meitenes sejā. Viņa nepadosies nespēkam. Pēc mirkļa viņa jau turpināja savu darbu. Zaldāts, kurš nebija redzams, runāja ar viņu, un Jozefs redzēja, kā viņa noliec savu smalko stāvu pār viņu. Viņas seja bija pilna žēluma, tā drebēja no žēlsirdības un līdzjūtīgām rūpēm. Tad kara vilciens izkustējās un devās kazarmu virzienā.

Viņš atrāva vaļā logu. Viņš vēroja blakus vilciena izgaistošās gaismas, kad tas tuvojās kazarmām, un pēkšņi viņš vēlējās izlēkt no sava vilciena un skriet pakaļ tam otrajam. Tik karstas, tik vajadzības pilnas, tik vētrainas bija viņa jūtas , tik izsalcis un uztraukts, ka vai zaudēja savu prātu, savu vēso pašpārliecinātību un savu disciplinēto paškontroli. Pat savā nemierā viņā apmulsis sev spēja pajautāt, ka viņā tik ļoti bija iešķīlis šo uguni, un turpināja brīnīties par savām jūtām.

Tas nebija tikai meitenes skaistums vien, kas nu dzina viņu kā ar nūju, jo viņš bija redzējis skaistākas un jaunākas, un nepārprotami daudz ziedošākas... Viņš bija redzējis daudz līksmākas – šī meitene nepavisam nebija līksma. Viņš bija redzējis daudz pievilcīgākas un meitenīgākas, tomēr tās nebija nekas salīdzinot ar šo jauno sievieti, kurā jutās maigs lepnums, tik nesavtīga līdzjūtība un tik izteikta vēlme kalpot un mierināt.

„Esmu zaudējis prātu” viņš nodomāja un spieda sevi mierīgi atgulties. „Kas gan viņa man ir, sieviete, kuru nekad vairs neredzēšu.” Pie šīs domas viņš jutās ko zaudējis, bēdu sagrauts, ilgu un, sev par lielām šausmām, arī iekāres sagrauzts.          

Pirms vīrietim var parādīties šādas dziļas un maigas jūtas, sievietei ir jāpiemīt raksturam, kurš iedvesmotu uz šādām jūtām. Jūsu pirmais iespaids varētu būt, „Šī tēma man nav svarīga. Man jau visu dzīvi ir mācīti tikumi. Es jau esmu godīga, laipna un augstsirdīga. Redziet, cik man ir jauks raksturs.” Jā, šī tikumi, kas pieminēti, ir svarīgi, tomēr raksturam ir vajadzīgs kas vairāk. Dora bija, laipna, godīga un augstsirdīga, tomēr Deivids nekad viņu  pilnībā nemīlēja. Ir vēl daudz citu tikumu, lūk, paši svarīgākie:          

1. Pašsavaldīšanās

„Tas, kurš valda sevī un valda pār savām kaislībām, vēlmēm un bailēm, ir kas vairāk kā karalis” – Miltons.

Tev ir nepieciešama pašsavaldīšanās, lai savu dzīvi vadītu sekmīgi, lai turētos pie savām saistībām, tiktu galā ar laiku un naudu, kontrolētu domas un vārdus, mazinātu tieksmes, bara jūtas, pārvarētu vilinājumus un sasniegtu rezultātus.

Lielākais cilvēks vēsturē, ar visgrūtāko mērķi, vispirms attīrīja sevi ar pašsavaldīšanos. Jēzus Kristus neuzsāka Savu sludināšanu, kamēr nebija pabijis tuksnesī un gavējis četrdesmit dienas un naktis. Šajā periodā Viņš pārvarēja Sātana vilinājumus un tādējādi ieguva pašsavaldīšanos, kas bija nepieciešama viņa dzīves misijai.

Kad tu apņemies uzlabot savu dzīvi vai doties uz kādu vērtīgu mērķi, tad parādās pretestība šaubu, drosmes zuduma un padošanās vilinājumu veidā. Tev ir nepieciešama pašsavaldīšanās, lai pārspētu pretestību un virzītos pretī saviem mērķiem. Lūk, atbildes, kā iegūt pašsavaldīšanos:

1. Pašcieņa. Iemācies novērtēt pati sevi. Ja tu zināsi, kas tu esi, kā arī apzināsies savu nenovērtējamo vērtību Dieva acīs, tu būsi labākās domās par sevi, būsi pašapzinīgāka, labāk spēsi sevi vadīt. Attīsti labu paštēlu , lai iegūtu neiznīcināmu vērtības sajūtu.
2. Gavēnis un lūgšanas. Tas nozīmē atturēties no jebkāda ēdiena un dzēriena kādu laika periodu.  Pietiekami ilgs laiks būs divdesmit četras stundas, ja to praktizēsim regulāri. Gavēnim ir divi iemesli – lai attīstītu pašsavaldīšanos un iegūtu garīgu spēku, kas nepieciešams mērķu sasniegšanai. Kad tiek aizturētas ķermeņa fiziskās vajadzības, tad gars ir vairāk saskaņā ar Dievu. Papildini gavēni ar lūgšanām, lūdzot dievam garīgu spēku sasniegt savu mērķi.
3. Trenē savu gribu.  Vēl viens veids kā iegūt pašsavaldīšanos ir trenēt savu gribu. Piemēram: Katru dienu izdari vienu vai vairākas lietas no sekojošām:
1. Izdari kaut ko nepatīkamu – nomazgājies aukstā dušā, veic fiziskus vingrinājumus, ēd veselīgu barību, kas tev negaršo.
2. Izdari kaut ko grūtu – padari kādu grūtu darbu, pieturies pie diētas, piestrādā pie kāda grūta mērķa, atturies no kafijas, saldumiem vai smēķēšanas.
3. Uzliec  sev kādas normas – celies puspiecos, izdari kādu noteiktu darbu kādā noteiktā laikā, utt.
4. Esi apņēmīga. Papildus jau dotajiem ieteikumiem, tev vēl ir nepieciešama apņēmība. Paturi prātā savu mērķi, un apņemies pie tā turēties. Neļauj citiem sevi novirzīt no ceļa, atrunāt vai tērēt tavu laiku. Esi apņēmīga sakarā ar visu, kas nepieciešams, lai ari cik grūti tas būtu, lai paveiktu visu, kas vajadzīgs. Tu procesa gaitā sasniegsi gan savus mērķus, gan iegūsi pašsavaldīšanos.

2. Nesavtība

Nesavtība ir vēlme atteikties no savām ērtībām vai priekšrocībām kādu citu cilvēku labā. Patiesi nesavtīgā darbībā ir jābūt ziedošanās faktoram. Tas nozīmē atteikties no priekiem, ērtībām, priekšrocībām vai kādas vērtīgas materiālas lietas  vai arī došanos pretī kādām nepatikšanām vai uz kādu apgrūtinošu vietu kāda cita cilvēka labā.

Kuras varam uzskatīt par nesavtīgām, kuras patiesībā tomēr tādas nav, kā piemēram atdot ko tādu, ko tu pati patiesībā nemaz nevēlies vai kas tev nav vajadzīgs , vai darīt kaut ko, kas tev rada nelielas grūtības vai izdevumus. Tā ir laba nodarbe, bet tā nebūs nesavtība. Laba darbība ir nesavtīga tikai , ja tā paģērē ziedošanos. Piemēram, tu atdod ko tādu, kas tev patīk vai ir nepieciešams, bet kas ir kādam citam nepieciešams vairāk, vai arī tu izej uz kādām nepatikšanām vai neērtām situācijām, lai palīdzētu kādam, kam tas ir nepieciešams.

Nesavtība šajā nozīmē ir kas cits nekā žēlsirdība. Žēlsirdība ir mīlestības un rūpēšanās par citiem sajūta, kas liek mums darboties tad, kad tas citiem ir nepieciešams. Uz nesavtību ne vienmēr mūs mudinās mīlestība. Tas var būt kāds tikums , ko kāds ir pieņēmis kā daļu no morāles likumiem, princips, kuram ticam. Nesavtība ir pirmais solis uz žēlsirdības attīstīšanu, tā palīdz mums zaudēt savu pašcentrēšanos un fokusēties uz citiem.

3. Žēlsirdība

Žēlsirdība ir pats augstākais, cildenākais un stiprākais mīlestības un rūpēšanās veids, kas mums var būt vienam pret otru. Tas iet pāri rasu, reliģiju un kultūru barjerām. To var salīdzināt ar mūsu Debesu Tēva tīro mīlestību attiecībā pret ik vienu no mums. Žēlsirdība ir patiesa kristieša kā arī ik katra, kurš patiesi meklē Dievu, galvenais mērķis. Žēlsirdība mudina mūs kalpot tiem kam tas ir nepieciešams. Tomēr ne vienmēr kalpošanai par iemeslu ir žēlsirdības jūtas. To var veikt pienākums apziņas dēļ. Šādā gadījumā to nevar uzskatīt par žēlsirdību. Apustulis Pauls šo skaidro lūk kā: „Korintiešiem 13”:  „Un, ja es visu savu mantu izdalītu nabagiem .... bet man nebūtu mīlestības, tad tas man nelīdz nenieka.”

Tikumīga sieviete, kas aprakstīta Salamana pamācībās 31, ir žēlsirdīga. Kad rūpīgi pabeidz visus mājsaimniecībā nepieciešamos darbus – pieceļas pirms dienas gaismas, pabaro ģimeni, mīļu prātu veic rokdarbus, sagādā pārtiku no tālienes, pieskata bērnus, lai tie būtu pietiekami apģērbti, lai nesasaldētos, kā arī apģērbj sevi – viņa pastiepj roku arī nabadzīgajiem, „Viņa izstiepj savas rokas dāvinādama nabagiem pretī un sniedz palīdzīgu roku trūkumcietējiem”.

Tavas pirmās saistības ir mājas, veidojot laimīgu laulību un ģimenes dzīvi. Pēc tā tavi pienākumi sniedzas pāri visai pasaulei pie citu vajadzībām. Mums visiem ir jābūt atbildīgiem par sabiedrībai steidzamām vajadzībām. Tiem, kuriem ir paveicies un tiem, kuri ir garās stipri, ir jāpalīdz mazāk veiksmīgiem un vājajiem. Nekas tā nebagātinās sievietes dzīvi un nepadarīs viņu par labāku cilvēku un labāku māti kā viņas mīlestības pilnās rūpes par citiem ārpus ģimenes loka. Trīs ceļi uz žēlsirdību ir sekojoši:

1. Līdzjūtība. Iemācies novērtēt cilvēka dzīvi. Katrs cilvēks ir Dieva bērns, visaugstākā vērtība. Kad redzi, ka tavi līdzgaitnieki ir nospiesti, zaudējuši drosmi vai cieš, parūpējies par viņiem ar mīlošu attieksmi par viņu labklājību. Šādas līdzjūtības jūtas vedīs tevi pretī darbībām viņu labā. Tā būs žēlsirdība.
2. Nodrošini viņu vajadzības. Uzzini, kas cilvēkiem tik tiešām ir vajadzīgs. Nav nekāda labuma, ja dosiet cilvēkiem tādas lietas vai tādus pakalpojumus, kas viņiem nav vajadzīgi vai ja nedarīsies to, kas viņiem ir kritiski nepieciešams. Tāpat uzziniet, kad šī palīdzība ir nepieciešama. Nepieviliet viņu cerības tajā stundā, kad jūsu palīdzība ir visnepieciešamākā.
3. Ziedošanās. Kad kāds, kuram ir nepieciešama palīdzība, ir krīzes situācijā, iespējams būs nepieciešama jūsu personiskā ziedošanās. Bieži steidzama nepieciešamība pēc palīdzības nedrīkst gaidīt. Tas ir jādara tajā pašā mirklī. Iespējams tas tev prasīs apstāties pašā darbu viducī un pilnīgi izjauks visu, ko esi ieplānojusi. Tomēr atceries, ka kalpošana gandrīz nekad nenes ērtības.

Vai, iespējams, tev būs jāatsakās no kādām ērtībām, priekšmetiem, naudas, vai jāuzņemas papildus nepatikšanas cita cilvēka vietā. Bieži mēs dzirdam sakām: „Ak, ceru, ka tās tev nebūs liekas rūpes.” Vai „Es ceru, ka tas tev neradīs pārāk lielas neērtības” Patiesībā mums vajadzētu ļoti vēlēties papildus nepatikšanas vai uzņemties papildus neērtības to cilvēku labā, kam tas ir nepieciešams. Vēlme ziedot laiku, naudu vai savas ērtības kādam, kam nepieciešama palīdzība, ir nepieciešama patiesai žēlsirdībai.

Te nav domāts, ka tev būtu lielā mērā jābūt nolaidīgai pret savu ģimeni, tomēr uz laiku drīkst atstāt ģimeni bez uzraudzības. Arī pārējiem tavas mājas locekļiem vajadzētu dot kādu ziedojumu, ja viņi atbalsta to, ka tu pastiep palīdzīgu roku tiem, kam tas nepieciešams. Lai viņi ziedojas. Tādējādi arī viņi mācīsies žēlsirdību. Iesaistot viņus ziedošanās pasākumā, tu iemācīsi viņiem mīlestības uzskatus.

Luisas Mejas Alkotas stāstā ”Mazā sieviete” atradīsiet ģimenes žēlsirdības piemēru: Ziemassvētku rītā ģimene gatavoja gardas brokastis no saviem iemīļotajiem ēdieniem. Tieši tai laikā, kad viņi bija gatavi klāt galdu, māte atgriezās no nabadzīgo cilvēku apciemojuma. Šo ģimeni bija piemeklējusi slimība un steidzama vajadzība pēc ēdiena. Māte lūdza savas meitas palīdzēt savākt ko brokastīm, ielikt to grozā un aiznest to trūcīgajai ģimenei. Neapmierinātās meitenes to visu negribīgi izpildīja. Bet, pildīdamas savu ziedošanās daļu, viņas uzzināja patieso ziedošanās nozīmi.

Kārteres kundze

Kādu dienu mana mazā meita žēlojās par to, ka ievērojamu laika daļu atvēlu kādam vērtīgam iemeslam. Viņa teica: „Kādēļ tu nevari būt kā Kārteres kundze? Viņa pievēršu uzmanību saviem bērniem nepārtraukti.” Tas mani uz brīdi sāpināja un man vajadzēja apstāties un uzmanīgi pārdomāt to, ko es darīju. Tad es padomāju par Kārteres kundzi. Viņa nudien bija mīloša māte. Viņa rīkoja saviem bērniem pašas labākās dzimšanas dienu ballītes visā apkārtnē, kā arī visbagātīgākos Ziemassvētkus. Kad vien bija kāds sabiedrības projekts, kur iesaistījās bērni, tur viņas bērni noteikti piedalījās. Viņas veltīšanās bija ārpus jautājuma. Es arī vēlējos, kaut es būtu daudz vairāk dodoša kā Kārteres kundze. Tomēr es jutu, ka kalpošana, ko es veicu, bija pat daudz svarīgāka.

Tādēļ es runāju ar savu mazo meitiņu un izstāstīju viņai žēlsirdības jēgu. Es stāstīju viņai par trim mātēm: Māte A mīlēja savus bērnus, bet bija nedaudz nogurusi, nepārtraukti viņus pieskatot. Viņa juta, ka viņa ir pelnījusi pa laikam aizbraukt projām, tādēļ viņa devās garos iepirkšanās braucienos, brauca spēlēt golfu un izbraukumos ārpus pilsētas. Dažkārt bērni bija nedaudz vientuļi un jutās neievēroti, bet viņi juta, ka viņa viņus patiesi mīlēja.

Māte B ļoti mīlēja savus bērnus. Viņa pavadīja laika lielāko daļu kopā ar viņiem. Viņiem bija pašas labākās dzimšanas dienu ballītes pilsētā un paši labākie Ziemassvētki. Viņi apmeklēja visa veida pulciņus un piedalījās projektos. Viņā visur viņus vadāja, rotaļājās kopā ar viņiem, veda garās pastaigās vai velosipēdu izbraucienos. (Es aprakstīju Kārteres kundzi)     

Māte C, es skaidroju, mīlēja savus bērnus, bet viņa mīlēja arī citus bērnus un citus cilvēkus un vēlējās viņiem palīdzēt viņu nelaimēs.  Viņa labi rūpējās par saviem bērniem, pavadīja ar viņiem kopā daudz laika un darīja kopā ar viņiem visas svarīgās lietas. Bet viņa nedaudz dalījās savā laikā arī ar citiem, viņiem palīdzot. Tad es pajautāju savai meitai, kura no mātēm dzīvoja visīstāko kristietes dzīvi. Viņa nekavējoties saprata žēlsirdības nozīmi un atbalsta mani labdarības gadījumos kopš tā brīža, dažkārt nudien ievērojami ziedojoties.

Visīstākais ziedošanās ienaidnieks ir egocentrisms, pārāk lielas rūpes par sevi. Mēs koncentrējamies uz saviem bērniem, savu māju, savu vīru un savām problēmām. Ap mums atrodas cilvēki bezcerīgās situācijās. Iespējams, viņiem vajadzīga palīdzīga roka, nauda, kāds gudrs vārds vai iedrošinājums. Es saņēmu vēstuli no kādas mātes, kura atcerējās bijušos grūtos gadus.

„Abi mūsu bērni bērnībā bija slimīgi un allaž vieniem bija paaugstināta temperatūra. Mūsu mazajai meitiņai bija acu slimība un viņa gandrīz vai nomira no konvulsijām drudža laikā. Kopš tās reizes man bija bailes atstāt bērnus. Mums kopā ar vīru reiz ļoti vajadzēja aizbraukt, bet ne mana, ne vīra māte vēlējās uzņemties atbildību par bērnu labklājību. Mēs nevarējām atļauties aukli un es nebiju gatava viņus atstāt kādas jaunas meitenes uzraudzībā.” Tikai retais no mums vēlas sekot Apustuļa Paula pamācībai: „Nesiet viens otra nastas”.

4. Pazemība

Pazemība nozīmē būt brīvībai no lepnības vai augstprātības. Pazemīgs cilvēks apzinās savus tikumus, talantus un savu pārākumu, bet saprot arī savas vājības, kļūdas un ierobežojumus. Viņš nav ne augstprātīgs, ne kautrīgs. Viņam ir pareizs viedoklis par sevi.

Kad esi pazemīga, tad tu nedomā par sevi kā par labāku, skaistāku vai veiksmīgāku kā citi cilvēki. Iespējams, tu dažās jomās esi labāka, bet ne tik laba citās jomās. Lai gan tev var būt kādi talanti, spējas un sasniegumi, par kuriem tu esi pareizā kārtā lepna, tu tomēr neesi tāda, kāda tu varētu būt vai tev vajadzētu būt. Allaž paliek vieta uzlabojumiem.

Pestītājs mums ir devis pilnīgu pazemības paraugu. Lai gan Viņš bija izvēlēts būt par Dieva Dēlu, bez grēka, un bija ticis pāri visām lietām, Viņš dzīvoja starp vienkāršiem ļaudīm un ēda kopā ar grēkotājiem. Lai gan Viņa mācekļi viņu dievināja, Viņš necēla sevi pāri viņiem ar pārākums sajūtu. Pazemībā Viņš noliecās  viņu priekšā, mazgāja viņu pēdas un noslaucīja viņus ar dvieli, kas bija apjozts ap Viņu. Ar šādu darbību Viņš iedvesa viņiem to, ka cilvēkam ir nepieciešams būt pazemīgam.

Pazemību var vēl labāk saprast arī, ja apskata tās pretstatus – augstprātību jeb lepnību. Augstprātība ir nepamatota pārākuma sajūta un nespēja saskatīt savas vājības vai ierobežojumus. Šādu trūkumu parasti var novērot sekojošās dzīves jomās:

1. Laicīgi labumi: Tiem, kuriem ir daudz naudas un īpašumi, parasti ir grūti atturēties no lepnības. Sievietes, kuras tērpjas skaistās kleitās, brauc ar dārgiem automobiļiem, dzīvo bagātīgās mājās  parasti jūtas pārākas par sievietēm kurām tā visa nav. Dažas pat izjūt baudu izrādot savus dārgos piederumus mazāk veiksmīgo cilvēku priekšā. Šķiet, ka viņām tas sagādā ļaunu baudu likt citiem cilvēkiem sajusties mazāk vērtīgiem, tikmēr paceļot savas pašsvarīguma sajūtas. Slavināt pasaulīgās bojājošās mantas ir augstprātība, kas norāda par nopietniem emocionāliem un garīgiem vājumiem.
2. Zināšanas: Vēl kāds neveselīgas lepnības avots ir zināšanas, kuras saņem iegūstot augstāko izglītību, iemācītām iemaņām un prasmēm, sasniegumiem, talantiem, dotumiem vai iedzimtām spējām. Ja cilvēks apzinās šādus dotumus vai sasniegumus, tas nav slikti, bet pārākuma sajūta dēļ tiem, var būt slikta un norādīt uz pazemības trūkumu.
   Cilvēki, kuri ir inteliģenti un labi izglītoti, reti ir augstprātīgi un iedomīgi. Pārsvarā viņi ir pazemīgi. Viņi saprot, ka , lai arī viņiem ir zināšanas, tomēr pastāv vēl plašs okeāns ar vēl neatklātām zināšanām. Viņi atrodas starp pagātni un nākotni. Viņi atskārš , cik diži ir tie, kuri bija pirms viņiem, kā arī tos ieguldījumus, ko vēl nesīs  nākotne. Nāks jaunas zināšanas un tās radīs jaunus sasniegumus. Viņi dzīvo saprotot gan savu ieguldījumu, gan apzinoties savus ierobežojumus. Citi cilvēki, iespējams, zina daudz vairāk viņu jomā par kādām noteiktām lietām, nekā viņi. Viņu zināšanas, lai cik arī tās būtu lielas, tomēr aprobežojas ar noteiktām sfērām.
3. Paštaisnums . Dažkārt sievietes mēdz būt iedomīgas par savu paštaisnumu. Piemēram, iespējams tu godīgi nopūlies, dzīvot tīru, veselīgu dzīvesveidu, uzturi augstus standartus un pārvari savas vājības. Kad salīdzini sevi ar cietiem cilvēkiem, kuri nepieliek tādas pūles, kas atbilstu taviem standartiem, tu tiecies būt pārāka. Ir grūti šādā situācijā justies pazemīgai.

Lai pārvarētu šo tendenci, stāsti sev, ka tu neesi otra cilvēka vai savas vērtības tiesātājs. Iespējams citi cilvēki tev liksies vāji vai bezatbildīgi, tomēr varbūt viņi dzīvo vērtīgu dzīvi. Iespējams viņiem ir kādas apslēptas īpašības, kuras nav redzamas no malas vai kuras nav iespējams pārbaudīt. Pārdomā par viņu cēloņiem. Iespējams, viņus nav iedvesmojuši labi vecāki vai viņi nav guvuši pietiekami labu apmācību. Ja viņiem būtu bijušas tādas pat iespējas kā jums – varbūt viņi būtu tik pat labi kā jūs vai iespējams labāki nekā jūs.

Dievs stingri nosoda lepnību. Varam lasīt Salamana pamācībās 6:16-19: „Šīs sešas lietas Tas Kungs ienīst, un septītā Viņam ir negantība: augstprātīgas acis, melīga mēle, rokas, kuras izlej nevainīgas asinis, sirds, kas staigā apkārt ar ļaunu viltu sevī, kājas, kas ir raitas, lai nodarītu citam ļaunu, viltīgs liecinieks, kurš nekaunīgi runā melus, un tas, kurš rada nesaskaņas brāļu starpā.” Ir svarīgi, ka lepnība tiek aprakstīta kā kaut kas pretīgs priekš Dieva gluži kā meli, ļaunas domas vai pat slepkavība.

Vai zināji, ka pazemība var dziedināt tieksmi kritizēt? Kad esi pazemīga, allaž apzinies savus cilvēciskos vājumus un nepilnības, tu mazāk tieksies kritizēt citus. Kad tevī ir vilinājums kritizēt cilvēkus, atgādini sev, ka , lai gan dažas no viņu vājībām ir gluži vai kliedzošas, iespējams, šie cilvēki ir pārāki par jums kādā citā jomā. Mēs esam daudz vienlīdzīgāki, nekā mēs to nojaušam. Patiesa pazemība atnes līdztekus arī pacietību, piedošanu, pieņemšanu, un novērtējumu. Ar šādām īpašībām ir neiespējami būt kritiskai.

Patiesa pazemība ir viens no svarīgākajiem cildena rakstura elementiem. Visi patiesi lielie cilvēki ir bijuši pazemīgi , neskatoties uz viņu stāvokli vai talantiem. Viņi spēja sevi saskatīt patiesā gaismā – ir pamanījuši savu lielumu un tomēr apzinājušies savas vājības un ierobežojumus. Neviens nav tik liels avi tik labs, ka tam nebūtu nepieciešama pazemība.

5.Atbildība

Atbildība nozīmē uzņemties kādu darbu ar sajūtu, ka ir jāatskaitās par šo darbu. Piemēram, ja tev ir jāstrādā par sekretāri , tev tiks iedoti dažādi darbi, ko darīt un no tevis gaidīs, ka tu uzņemsies atbildību par šiem darbiem. Tas nozīmē, ka tev jāskatās, lai darbs būtu paveikts. No tevis gaidīs arī, lai šis darbs tiktu paveikts labi kā arī, lai tas ir padarīts laicīgi. Vai nu cilvēkam ir šī atbildības sajūta, vainu tās nav. Tā ir rakstura īpašība, daļa no cilvēka morāles kodeksa.

Pielieto to kā ideāla sieviete, kura strādā mājās. Viņa uzņemas mājsaimniecības vadīšanas atbildību – ēst gatavošana, iepirkšanās, tīrīšana, veļas mazgāšana, un bērnu apkopšana. Iespējams viņa gūst prieku no mājas darbiem. Bet ja nu nē? Vai viņa var pamatot ar to savu nevērību, vai viņa var uzkraut šos darbus kādam citam, lai varētu darīt to, kas viņai dod prieku? Nē, vai viņai patīk viņas darbs vai nē – tas nav apsvērums. Viņai jāuzņemas to ar dedzības pilnu atbildības sajūtu, saprotot, ka tas ir jādara un ka šis darbs pēc visas taisnības pieder viņai. Un tas ir gluži vienalga – cik šis darbs būtu nepatīkams vai nogurdinošs, viņa uzrullē piedurknes un ķeras pie darba bez sūdzēšanās.

Kurš gan ir vēl vairāk atbildīgs par bērna labklājību kā viņa māte? Ja tu noīrēsi bērnu pieskatītāju vai samaksāsi par vietu savam bērnam dienas pieskatīšanas centrā, viņi nodrošinās aprūpi dienas garumā, tomēr neuzņemsies atbildību apmācīt bērnu, viņi to nebagātinās, neveidos tā raksturu, neiedvesīs uzticību Dievam. Tas ir mātes pienākums. Un kurš gan būs vēl vairāk atbildīgs par tīras , kārtīgas mājas radīšanu kā sieva? Viņa var lūgt sev palīgā bērnus vai kalpotājus, tomēr viņai jāpieskata, ka viss tiek padarīts. Jebkas, kas būs mazāks par šo, norādīs uz rakstura vājumu. Pagriezt muguru savam darbam skaitās nopietna pienākumu neizpilde. Vienīgais izņēmums ir, ja sieviete ir garīgi vai fiziski nespējīga. Šādā gadījumā ir jāorganizē ka cits.

Šī izteiktā atbildības sajūta ir jāpaplašina ārpus mājām , tai jāaiziet līdz sabiedrībai, skolai vai baznīcai. Ja esi uzņēmusies veikt darbu kādā organizācijā, tad uzņemies pienākumu to izpildīt.

6.Centība

Visu, ko tava roka spēj ar taviem spēkiem veikt, to dari. (Salamans Mācītājs 9:10)

Būt centīgai nozīmē būt neatlaidīgai vai darīt kaut ko ar pilnu uzmanību. Tas nozīmē darīt darbu labi. Pretēja lieta ir slinkums, paviršums, nevērība vai vienaldzība.

Pastāv liela atšķirība sievietes darba kvalitātē. Dažas sievietes padara labi it visu, ko viņas dara. Ja viņām palūdz atnest sautējumu uz baznīcas bazāru, tu vari būt droša, ka tas būs labs. Vai viņas šuj kādu segu, darbojas bērnistabā vai pasniedz svētdienas skolā stundas, tu vari rēķināties, ka darbs būs labi padarīts. Viņas tādā pat veidā vada arī savas mājas, jo viņām piemīt tāda rakstura īpašība , kas saucas cenība.

Pola pretējā pusē atrodas sievietes , kuras ir slinkas un nevīžīgas. Viņas slikti padara it visu, kam pieķeras. Viņas nevar sašūt taisnu vīli vai izcept labu maizes kukuli. Viņu mājās notiek tas pats. Ja pieskarsies pie durvju kliņķa, tas būs lipīgs, vannas istaba būs piebāzta līdz griestiem, katli un pannas stāv izlietnē, nekad nav atrodams tas, kas nepieciešams.

Pa vidu starp abām šīm galējībām atrodas sievietes, kas visu padara pietiekami labi. Viņas visām svarīgām lietām pieliek patiesas pūles un neviens nežēlojas. Tomēr izvairies būt viduvējība. Ikvienam ir nosliece darīt tikai tik, cik nepieciešams, lai izspruktu cauri. Labāk nosliecies uz centības pusi. Tam visa būs sakars ar panākumiem un prieku par dzīvi.

7.Pacietība

Pacietība nozīmē paciest kādas pārbaudes vai sāpes bez žēlošanās, izturēt stresu un spriedzi ar mierpilnu izturību. Ja esi aizkaitināta vai ciet, tad tev sevi jākontrolē. Ja tev kaut kas ir nesasniedzams, tad esi atturīga, gaidi vienā mierā, bez neapmierinātības, esi apstākļu, šķēršu un neveiksmju nesatricināma. Ir četras lietas, kur mums ir nepieciešama pacietība: 

1. Pacietība ar cilvēkiem: nav labākas vietas, lai iemācītos pacietību pret cilvēkiem kā mājas, kur esam kopā ar savu ģimeni. Mazi bērni dara dažādas lietas kā piemēram ielipina košļājamo gumiju sev matos, izšļaksta ēdienu, notraipa apavus un strīdas savā starpā. Pusaudžiem ir nekārtīgas istabas, viņi nepārtraukti runā pa telefonu un ēd nepareizu barību. Iespējams, tavs vīrs allaž kavē uz vakariņām vai nedara dārza darbus. Lai attīstītu pacietību attiecībā pret savu ģimeni, pieņem problēmas kā ikdienas parādību un ļauj tām būt. Tai vietā lai uzsvērtu problēmu, minimizē to. Piemēram, maza meitene ir izlējusi nagu laku uz gultas pārklāja un saraudināja ar to savu māti. Tai vietā lai justos sarūgtināta, māte pacietīgi saka: „Ak, saldumiņ, mēs esam pārdzīvojuši daudz sliktākas lietas par šīm.”

2. Pacietība attiecībā pret saviem pienākumiem. Mēs varam mācīties pacietību arī pie saviem mājas darbiem, pagatavojot trīs maltītes ik dienas, nebeidzami visu tīrot, atkal un atkal mazgājot drēbes. Mājas ir brīnišķīga skola pacietības attīstīšanai, jo kad tu veiksi šos uzdevumus atkal un atkal, tu attīstīsi sevī pacietību. Sievietē var novērot pacietības trūkumu, kad viņa ir nolaidīga pret savu darbu, padara to neuzmanīgi, žēlojas, vai vispār no tā atsakās, lai meklētu pārmaiņas karjeras pasaulē.

3. Pacietība vēlmēs. Ir jābūt pacietīgai, lai sasniegtu kādus noteiktus mērķus vai vēlmes. Iespējams, tu vēlies labākas mājas, vairāk mēbeļu, jaunus apģērbus vai kopēju atvaļinājumu. Iespējams, šīs lietas nav sasniedzamas uzreiz, iespējams vēlāk nākotnē. Krāt, plānot un ziedoties tālam mērķim prasa ievērojamu pacietību. Cik gan gudras ir tās sievietes, kurām piemīt pacietība, lai gaidītu.

Iespējams, tu vēlies atvēlēt laiku sev, laiku, lai nodotos saviem talantiem vai kādām citām personīgām interesēm. Ja tev ir ģimene, tev var likties, ka šāds laiks nekad nepienāks. Tu vēlies, lai tas būtu tagad. Ja tu uzstāj, ka visam ir jāpastāv vienlaicīgi – māte, sieva, mājsaimniecība, ārpus mājas intereses – tu pārblīvēsi savu laiku un neļausi sev prieku, kas nāk no būšanas kopā ar ģimeni. Tas nebūs gudri. Pienāks laiks, kad tavi mazuļi dosies projām un tev būs laiks pilnas rokas. Kā Šekspīrs ir teicis: „Cik gan nabagi ir tie, kam nav pacietības, lai gaidītu.”

Un, kad tev nudien ir daudz laika, tad tev ir jābūt milzu pacietībai, lai sasniegtu augstus mērķus – attīstīt muzikālas prasmes, radošu rakstniecību, vai radīt māksla darbus. Es atceros, ka vēroju kādu sievieti, kura tamborēja brīnišķīgu grīdas segu. Es viņai jautāju, cik ilgs laiks viņai būs nepieciešams, lai to pabeigtu. ”Ak, iespējams, kādu gadu,” viņa teica. Es piezīmēju: „Man gan nav pacietības uzsākt kaut ko, ko es nevaru pabeigt dienas laikā.” Apmēram pēc gada jau biju iecerējusi uzsākt rakstīt šo grāmatu. Un kādu gan pacietības stundu man deva liktenis, pavadot garas stundas, pat gadus, lai to pabeigtu.

Mācies pacietību, pārdomājot to, ko ir radījusi cilvēce, milzu katedrāles, skulptūras, gleznas, mūzika, literatūra, enciklopēdijas vai pat tikai vārdnīcas.  Pagātnes darbi ir atstājuši mums lielu mantojumu. Tagad mums ir lieli tilti, sarežģīti ceļu labirinti, modernās tehnoloģijas un sasniegumi zinātnē, kas pārsteidz prātu. Tas viss tika radīts pateicoties bezgalīgai pacietībai.

Mācies pacietību vērojot dabu ar tās metodēm, lai tā izpildītu savus uzdevumus. Kaļķakmens alās mēs vērojam brīnišķīgus veidojumus, kas panākti, kad ūdens pilieni gadsimtiem ir krituši no alu griestiem. Cik ilgs laiks gan paiet, lai izaugtu ozols vai milzu sarkankoks vai arī lai klintī izgrauztos Kolorado aiza?

4. Gaišās dienas. Tavas dzīves periodi var būt pildīti ar vilšanos , drosmes zudumu vai pat kādām bēdām. Esi droša, ka tu neesi viena. Ik viena dzīvē ienāk mākoņainas dienas. Esi pacietīga un ļauj šim laikam aiziet un ceri, ka nāks gaišās dienas.

8. Tikumiska drosme

Tikumiskā drosme ir drosme darīt to, kas ir pareizi, riskējot ar nepatīkamām vai pat sāpīgām sekām, kā piemēram kritika, pazemojumi, draugu zaudēšana, naudas zaudēšana, darbavietas zaudēšana vai pat ķermeniski ievainojumi. Viena lieta ir noteikt standartus pašiem priekš sevis, bet gluži cita – morālā drosme cieši turēties pie šiem standartiem. Lūk, kādi ir visparastākie gadījumi, kad ir nepieciešama morālā drosme: 

1.Tikumiski standarti un mērķi. Lai turētos pie saviem standartiem un mērķiem, bieži ir nepieciešama morāla drosme.  Par piemēru var kalpot jauns vīrietis, kurš nolemj nedzert, nesmēķēt, neskarties klāt narkotikām un neskatīties nepiedienīgas filmas. Kad viņš jūt draugu spiedienu pazemināt savus standartus un darīt kā dara viņi, un baidās – ja viņš šādi nerīkosies, viņš zaudēs prestižu savu draugu lokā, tad ir nepieciešama ievērojami lielāka drosme, lai turpinātu savu lēmumu. Jauna sieviete var nolemt būt seksuāli tikumiska, bet, iespējams, viņai nav drosmes pieturēties pie teikšanas nē, lai tikai saglabātu savas attiecības. Nobriedušam pieaugušajam nav tik liela nosliece izjust līdzgaitnieku spiedienu, bet nav arī imūni pret to.

Viens no jaukākajiem tikumiskas drosmes piemēriem ir Jāzeps, kurš tika pārdots Ēģiptē, kā stāstīts Bībelē. Viņa brāļi atrāva viņu septiņpadsmit gadu vecumā no tēva mājām un pārdeva verdzībā Ēģiptē. Pateicoties sava uzcītībai un lojalitātei, viņš izvirzījās, līdz kļuva par Potipera nama galvu. Un tad, kad viņa skolotāja sieva viņam seksuāli uzmācās, lai gan viņš riskēja viņu aizvainot, tomēr viņam pietika tikumiskās drosmes pretoties. Tā rezultātā viņš tika iemests cietumā.

Bieži tikumiskā drosme ir nepieciešama, lai realizētu kādu labu mērķi. Kā piemērs var kalpot savu bērnu audzināšana mājās. Iespējams, tu esi pārliecināta, par to, cik liela vērtība ir šim tavam projektam, tomēr ne visi ir tādās pat domās. Tu vari sastapties ar ievērojamu pretestību no skolas sistēmas vai citu vecāku puses, kuri paši nevēlas uzņemties šādas problēmas. Ja tu uztraucies par to, ko domā cilvēki, tu redzēsi, ka ir nepieciešama morāla drosme, lai turpinātu ceļu pretim saviem uzdevumiem.

Iespējams, būs nepieciešama morāla drosme, lai sasniegtu mērķus, kurus tu nospraud kā mājsaimniece. Tu vari pieņemt lēmumu būt labāka organizatore vai pavadīt vairāk laika kopā ar saviem bērniem. Tad kāds tevi var pamudināt darīt ko citu vai piezvana pa telefonu un izšķiež tavu laiku, novirzot tevi no taviem mērķiem. Tev var nebūt morāla drosme pateikt nē vai atlikt telefona sarunu aiz bailēm aizvainot cilvēkus. Tas, ko viņi domā, tev nozīmē ko vairāk par taviem mērķiem.

Jā kāds monopolizē tavu laiku pa telefonu, saki : „Atvaino, ka tevi pārtraucu, bet man tagad ir jāiet. Man ir jāpadara kāda lieta.” Ja kāds mudina tevi darīt kaut ko, kas tev nešķiet svarīgs, tad saki ko līdzīgu kā: „Zini, es patlaban daru kādu citu lietu” vai „Man ir jādara kas cits.”

2.Aizstāvēt savu pārliecību un ticību. Iespējams, būs nepieciešama morālā drosme aizstāvēt to, kam tu tici, it sevišķi , ja šīs lietas ir strīdīgas vai neiecienītas. Tās varētu būt tava reliģija, politiskie uzskati, izglītības idejas, rasu jautājums vai jebkas cits, kas ievieš nepatīkamas vai sāpīgas sekas. Mēs visi zinām par pirmajiem kristiešiem, kuri turējās pie savas pārliecības, sastopoties ar asām vajāšanām vai pat slepkavošanu. Cilvēce ir cīnījusies un mirusi, aizstāvot savus principus, kuriem ticēja.

3.Aizstāvi tos, kuriem dara pāri. Pieņemsim, ka nevainīgs cilvēks ir kļuvis par ļaunprātīgu tenku tematu, viņa raksturam tiek celta neslava, vai viņš kļūst par netaisnības upuri. Allaž ir vieglāk turēties no tā vis tālāk. Kādēļ gan tev vajadzētu iesaistīties citu cilvēku darīšanās? Tu vari piesaistīt nepatīkamas problēmas vai riskēt pati ar savu reputāciju. Ja tev ir bailes no sekām, tad iespējams, tev ir jābūt ar lielu morālu drosmi , lai aizstāvētu tos, kam dara pāri.

Es neierosinu tev nevajadzīgi jaukties citu cilvēku darīšanās, bet , ja tava balss var labot kādu netaisnību, tad saņem drosmi un runā. Ir daudz jauku piemēru no literatūras klasikas. Viktora Igo grāmatas  „Nožēlojamie” visdramatiskākā stāsta daļa norisinājās, kad Žanam Valžanam pietika morālās drosmes atklāt savu izbēguša katordznieka personību, lai izglābtu kādu nevainīgu cilvēku, kuru jau grasījās sūtīt uz karātavām.

4.Atzīsti savus maldus. Vēl kāda reize, kad nepieciešama morāla drosme, ir tad, kad esi izdarījusi kaut ko netikumisku. Dažkārt sekas ir nopietnas – pazemojums, kauns, negods, sods, pat cietumsods. Tieši šāda tēma ir klasiskajā, bet patiesajā Natālijas Havtornas stāstā „Sarkanā vēstule”. Viņa svētībai Artūram Dinsdālam nebija morālās drosmes atzīties savā grēkā ar Hesteri Prainu un tādējādi tas kļuva par iemeslu pats savai morālajai un fiziskajai deģenerācijai. Ja esi izdarījusi kādu morālu grēku, lai arī tas var nozīmēt sāpīgas sekas, saņem visu drosmi atzīt savu nepareizo uzvedību un attīri sevi Dieva un cilvēku priekšā. Šie ir tikai daži no piemēriem, kad mums nepieciešama morālā drosme. Allaž atceries, ka tikumiskā drosme ir nepieciešama tad, kad ir vajadzīgs izdarīt kaut ko pareizu, un vienmēr atceries par kopā ar visu nākošajām bailēm no sekām.

9.Godīgums

Tikumiskai un panākumiem pilnai dzīvē svarīga vieta ir godīgumam. Lieklākai daļainom ums ir mācīti godīguma pamati tādējādi, ka mums nevajag zagt, krāpties, vai bezkaunīgi melot. Tomēr ne allaž šie standarti padara mūs par godīgiem cilvēkiem, jo mēs varam būt negodīgi kādos vieglākos veidos.

Šādas negodīguma vieglākas formas ir melot par bērna vecumu, atgriezt apģērbu veikalā melīgu iemeslu dēļ, nelegāli kopēt DVD filmas vai muziku, neatstāt paziņojumu par sevi, ja esi bojājusi svešu mašīnu, ataisnoties tur, kur tas nav gluži patiesi, pārspīlēt patiesību, neatdot atpakaļ naudu vai preces, kuras kļūdaini nokļuvušas pie jums, saņemt algu par neizdarītu darbu, pieņemt nepelnītas balvas, melot par savām kļūdām vai sliktu izturēšanos. Mēs esam negodīgi, kad mēģinām kādu maldināt vai tēlojam sevi citādā gaismā, pat ja tas notiek tikai ar balss toņa palīdzību vai paceļot uzaci.

Šīs vieglās negodīguma formas parasti ir saistītas ar naudu, kādām neērtībām vai bailēm no pazemojuma. Lai pārvarētu šādas negodīguma tendences, cel savas vērtības. Stāsti sev, ka gdodīgums ir dārga lieta, tomēr tas ir tā vērts. Izrādi gribu maksāt šo cenu par godīgumu naudas veidā, ērtību ziņā vai ar pazemojumu.  Izlem dzīvot godīgu dzīvi, lai arī kāda būtu cena. Dari to, kas ir pareizi, lai sekas nāk, kādas tās ir. Lai raī kādas ir sekas, godīgums tiks atmaksāts tūkstoškārt ar to rakstura spēku, ko iegūsi, kā arī savu ieguldījumu savas dzīves panākumos.

10.Nevainība

Nevainība  nozīmē būt seksuāli tīrai, nebūt seksuālās attiecībās ar kādu citu, izņemot ar cilvēku, ar kuru tu esi oficiāli precējusies, un nedomāt nevienu netīru domu vai rīcību. Nebūt nevainīgai  nozīmē būt ārlaulības sakaros, pārkāpt laulību, homoseksuālismu vai jebkāds seksuāls akts, kas nav tīrs. Ārlaulības sakari ir neprecētas personas, kurām ir seksuālas attiecības, laulības pārkāpšana ir , kad precēts cilvēks ir seksuālās attiecībās ar kādu citu, nevis savu vīru vai sievu; homoseksualitāte ir valdzinājums, jūtas vai nodarbošanās ar seksu ar tāda paša dzimuma cilvēku.

Seksuāla netikumība ir sena problēma, kas sniedzas atpakaļ līdz pat laiku sākumam. Pravieši cauri gadsimteņiem ir klieguši pret to, saucot to par kaut ko riebīgu, un brīdinot cilvēkus par briesmām, kas saistītas ar to visu. Netikumība tiek praktizēta arī mūsdienu sabiedrībā, bet ar jauniem draudiem: Praktizētāji lūdz sabiedrību pieņemt viņu grēkus par pieņemamu dzīvesveidu.

Mūsdienās ir daudzi, kuri uzstāj, ka nav nekādu briesmu seksuālai netikumībai, ja to praktizē divi savstarpēji piekrītoši pieauguši cilvēki. Viņi vaino sabiedrību par vainas sajūtu, ko viņiem uzveļ un mudina sabiedrību pieņemt grēcīgo uzvedību, lai samazinātu vardarbīgas apziņas  ciešanas. Viņi neņem vērā to kaitējumu, ko izdara paši sev un sabiedrībai.

Zaudējumi seksuālas amoralitātes dēļ:

1. Grēks Dieva acīs: „Tev nebūs pārkāpt laulību” bija rakstīts uz akmens plāksnēm Izraēlas Bērniem. Šis norādījums Svētajos rakstos tiek apstiprināts vairākas reizes. Seksuāla netikumība tika uzskatīta par nopietnu grēku , dažādos vēstures periodos pat pat to tika paredzēts nāves sods. Dievam tas ir vienlīdz nopietni arī mūsdienās.
2. Izklaidība . Dzimuma grēks ir vīrietim būt izklaidīgam savā darbā un sievietei būt izklaidīga attiecībā pret ģimeni. Kad interese un enerģija tiek koncentrēti un amoralitāti, tad dzīves pienākumiem nepievēršam uzmanību. Tas var novest pie neveiksmēm daudzās dzīves jomās.
3. Sabojātas attiecības: Pieķeršanās, kura veidojas gadījuma seks laikā var novest pie sabojātām attiecībām un izputinātām mājām. Seksuālos sarīkojumos, kur piedalās vairāki precēti pāri, tiek sagrauta vesela apkārtne, kā rezultātā izput mājas un ģimenes. Zaudējumi ir biedējoši.
4. Emocionālas slimības. Mēs dzīvojam garīgu likumu vadībā, kuri nāca no Dieva. Kad mēs veicam amorālu darbību, mēs nonākam konfliktā ar garīgajiem likumiem, kuru rezultātā rodas vainas sajūta un emocionālas ciešanas. Lūk, atkal citāts no Dr. Maksa Levina, psihiatra, kuru jau pieminējām iepriekšējā nodaļā: „Ja nav augstu morālu standartu, tad nevar pastāvēt emocionālā veselība.”
   Ja amorāls dzīvesveids tiek piekopts ilgāku laika periodu, apziņa kļūst bezjūtīga un tas mazina vainas sajūtu. Apziņas sastingums sagrauj smalkākus, daudz cēlākus gara elementus.  Kad apziņu palaižam vaļīgāk, tā vairs nefunkcionē kā brīdinātājs, dodot cilvēkam brīvību izdabāt arī citiem grēkiem, un tad viens grēks seko otram. 
5. Zaudē Dieva garu. Tie cilvēki, kuri veic amorālus aktus, attālina paši sevi no Dieva un tādēļ zaudē Dieva garu. Būt atrautai no komunikācija ar Debesu Tēvu ir biedējošs zaudējums. Dieva Gars ir lielā mērā nepieciešams, lai tas vestu mūs uz panākumiem pilnu dzīvi, lai palīdzētu mums veidot gudrus lēmumus, veidot saprātīgus plānus un pielietot labus vērtējumus. Kad mēs zaudējam Garu, mēs esam pamesti taustīties uz priekšu pa dzīves taku vienatnē. Tas var novest pie neveiksmēm visās dzīves jomās.
6. Mūžīgais sods. 1. Vēstulē Korintiešiem varam lasīt: „Vai jūs nezināt, ka netaisnīgie debesvalstību neiemantos? Nepievilieties! Ne netikļi, ne elku kalpi, ne laulības pārkāpēji.” Kunga Jēzus Kristus Otrās Atnākšanas Pirmajā tiesas dienā, kā Maleahija Grāmatā 3:5 teikts: „jūs tiesāšu, un Es nodošu uz vietas Savu taisno liecību pret ..., laulības pārkāpējiem, zvērestu lauzējiem”. Kādēļ Dievs ir noteicis tik stingru sodu par šo konkrēto grēku, nav pilnībā skaidrs, bet Viņa cēlajos mērķos Viņš seko nelokāmiem principiem.
7. Nāciju pagrimums. Un atkal es citēšu no sava vīra grāmatas „Vīrietis no velveta un tērauda”: „Vislielākie jebkuras valsts draudi rodami amoralitātē, it īpaši seksuālajā amoralitātē. Tāpat kā Gazas tempļa kolonas, kuras Samsons saplēsa, kam par iemeslu bija visa tempļa sagāšanās , tā arī amoralitāte noved pie visas civilizācijas vājināšanās un galu galā sagrūšanas. Seksuāla amoralitāte  bija pamatiemesls Romas, Grieķijas, Persiešu, Babilonijas, Sodomas un Gomoras un citu impēriju sairšanai. Tas ir lielākais Amerikas tāpat kā visu citu valstu bieds mūsdienās, un tā aizstāj visas citas problēmas. Patiesībā tā rada visas pārējās problēmas. Ja ne kāda cita iemesla dēļ, tad vismaz dēļ mīlestības pret savu zemi un dzīvi, mums ir jāizvairās no amoralitātes un jābēg no tās projām kā no vislielākā cilvēces ienaidnieka. Tā atraus no mums visu, kas mums tuvs un dārgs.”

Ar to saistītais grēks ir pornogrāfiskā literatūra, jutekliska mūzika, filmas un teātra uzvedumi. Arī tas viss ievieš garā nesaskaņas. Tie, kas pakļauj sevi erotikas iespaidiem, tie pārkāpj garīgos likumus un nav saskaņā paši ar sevi. Ja skaista literatūra, mūzika un māksla var labvēlīgi ietekmēt cilvēci un celt garu, tad slikta literatūra, mūzika un  māksla var ietekmēt garu postošā veidā.

Ar šo mēs arī beidzam rakstura īpašību pārskatu. Ir vēl daudzas citas vērtīgas rakstura īpašības. Šīs ir tikai pašas svarīgākās. Lai turpinātu rakstura izpēti, ir jāapzinās cilvēces vispārējās vājības, kurām mēs visi esam pakļauti, tos cilvēciskos rakstura vājumus, kas attur mūs no virzība uz priekšu un attur mūs no miera, laimes un panākumiem.

Cilvēciskās vājības

Mans mērķis šeit ir uzskaitīt tikai kādu noteiktu cilvēcisko vājību kategoriju, ticīgo vājības. Ar ticīgajiem es apzīmēju labus cilvēkus, kuri iet baznīcā, maksā desmito tiesu, ir godīgi, skaidri un ievēro pamattikumus. Viņi nav laulības pārkāpēji. Viņi ir uzticīgi laulības dzīvē un mīl savus bērnus. Un tomēr šādu ticīgo vidū ir pamanāmi nopietni trūkumi, kas rada problēmas un attur viņus no panākumiem daudzās dzīves jomās. Visizplatītākās vājības ir lūk, kādas:

1. Slinkums       
2. Savtība
3. Sevis nedisciplinēšana
4. Kriticisms
5. Neuzticamība
6. Alkatība
7. Augstprātība

Šīs ir cilvēciskās vājības, uz kurām mums visiem ir tieksme. Ja tu par to padomāsi, tad redzēsi, kā tās rada problēmas un attur mūs no panākumu sasniegšanas svarīgās ikdienas sadzīves jomās.

Kā iegūt labu raksturu

Tu iegūsti labu raksturu tādā pat veidā, kā iegūsti jebko vērtīgu – čakli pūloties. Tomēr rakstura ziņā ir grūti sasniegt panākumus bez ikdienas lūgšanām. Mērķis ir pārāk augsts un ļaunie spēki pārāk spēcīgi, lai mēs gūtu panākumus bez Svētā Gara vadības. Tu vari kļūt par labu pianistu, tenisa spēlētāju vai sabiedrisku darbinieku, tikai pateicoties neatlaidībai, bet cēla rakstura uzlabošana nebūs sasniedzama, ja mūs uz to neskubinās Svētais Gars.

Kad ienes Svēto Garu savā dzīvē, tu kopā ar to saņem arī spēku, bez apzinātas piepūles no savas puses. Apustulis Pauls apsolīja: „Gara augļi ir mīlestība, prieks, miers, ilgas ciešanas, maigums, labestība, uzticība, lēnprātība, mērenība.” Tieši tādēļ cilvēki, kuri pievēršas Kungam , tik pēkšņi izmainās, viņi vairs nav nosliece uz ļauno.

Vai labs raksturs tev nav sasniedzams?

Nedomā, ka labs raksturs nav tev sasniedzams.  Tavs raksturs nav noteikta un nemainīga lieta. Tas ir paredzēts, lai augtu. Mēs nevaram zināt, kas ir mūsu raksturā. Tas allaž vairāk vai mazāk paliks kā neizpētīta krātuve. Mēs zinām tikai pāris virspusējas lietas, kuras pieviļ mūs ar iedomām, ka mēs sevi pazīstam; bet lai tik atnāk kāda lielāka krīze, lai tikai mūs iemet tur, kur nav nekādu pierasto resursu, lai tikai mūsu tuvinieki sastopas ar kādu slimību vai arī lai lielāka atbildība uzgulstas uz mūsu pleciem, un no neizpētītiem dziļumiem var pacelties tādas rakstura īpašības, kādas ne mēs paši, ne ne citi ir gaidījuši.

„Bet” tu tomēr uzstāsi, „es esmu parasta dzīva būtne ar daudz trūkumiem. Es nespēju tiekties uz svēta cilvēka dzīvesveidu. Es nekādā gadījumā nevaru cerēt ar savu parasto raksturu, atmodināt sevī šādu cieņu un pielūgsmi, kāda bija pret Deručeti vai Amēliju.” Vai tu nudien esi tik tālu no šādas godāšanas, kā tu domā? Iespējams, tu iepriekš neesi darījusi nekā tāda, lai pelnītu šādu īpašu cieņu, bet kā gan tu vari zināt, ko darīsi nākotnē?

Paskaties uz miljoniem parastu sieviešu, kuras ir kļuvušas par pasaules neparastākajām mātēm; vai sievas, kuras sevi ir ierādījušas kā savu vīru panākumu un dižuma iedvesmotājas. Reiz viņas bija parastas jaunas sievietes, kurās neviens īpaši neievēroja viņu cēlo raksturu. Viņas vienkārši kļuva par dižām mātēm un sievām. Ik katrā no mums iekšā ir laba rakstura sēklas, ja mēs tikai tam noticam un strādājam ar to līdz galam.

Princese Marija

Neparasti tikumiskas sievietes paraugs atrodams klasikas romānā „Karš un miers”. Princese Marija dzīvoja kopā ar savu veco tēvu, kurš bija tik bargs, ka Marijai ik rītu bija vispirms jāpārvar sevi un jālūdzas, pirms viņa spēja sasveicināties ar tēvu. Katru dienu viņš mēģināja viņai mācīt viņai ģeometriju. Viņa bija tik iebiedēta no viņa, ka bailes neļāva viņai saprast viņa skaidrojumus. Viņa nespēja nekā ne redzēt, ne dzirdēt un paturēja atmiņā tikai sava tēva stingrību, viņa savītušo pietuvināto seju, un vienīgā viņas doma bija kā tikt projām tik ātri cik vien viņa spēja , lai šo problēmu pārdomātu vienatnē savā istabā.

Vecais vīrs mēdz zaudēt visu savu pacietību, skaļi atgrūda savu krēslu , tad grūda to atkal uz priekšu, pielikdams visu piepūli, lai valdītu pār sevi un neizplūstu dusmās, bet tomēr gandrīz vienmēr viņš salūza savā niknumā, plosoties un dažkārt aizsviežot projām mācību grāmatu. Reiz princese pateica nepareizu atbildi.  „Kāda gan muļķe ir šī meitene” auroja princis..... Princese Marija atgriezās savā istabā ar to pašu skumjo , izbiedēto sejas izteiksmi, kura reti pameta viņas seju , un kura padarīja viņas vienkāršo slimīgo seju vēl mazāk pievilcīgu.... Citkārt viņš izteica piezīmi, zinot, ka viņa to dzird, „Kaut nu tik kāds muļķis viņu apprecētu.”                       

Kad tēvs kļuva vēl vecāks, bija vēl grūtāk viņu izturēt, bet Marija pacieta to visu ar klusu garīgu atturību, nevainodama viņu un vēl joprojām viņu mīlēdama. Vēlāk, kad viņai šķita, ka nāve viņai tuvojas, viņa sēdēja pie loga, mēģinādama iedomāties, kā gan tas būtu, ja viņa justos brīva no šī spiediena, bet tad skumji sev pārmeta par uzdrīkstēšanos domāt šādas ļaunas domas.

Marijai bija lielas spīdošas acis , bet ļoti vienkārša sejiņa un smaga gaita. Šīs skumjās un slimīgās sejas dēļ vīriešus viņa nevaldzināja. Viņai šķita, ka viņa nekad neapprecēsies, tomēr viņas dzīvē notika pagrieziens.

Kara laikā, kad viņi bija spiesti bēgt, kalpotāji atteicās būt kopā ar Mariju. Viņa izrādījās bīstamā un grūtā situācijā. Viņa meklēja palīdzību pie netālu esošā zaldātu karapulka. Kad komandieris, Nikolajs Rostovs, uzzināja par viņas nožēlojamo stāvokli, viņš viņu izglāba. Princese Marija sēdēja bezpalīdzīga un izmisusi lielajā priekšnamā, kad tur ienāca Nikolajs.

Kad viņa ieraudzīja viņa krievisko seju un pēc izturēšanās un pirmajiem vārdiem, ko viņš izrunāja, atpazina viņu kā cilvēku no viņas aprindām, viņa palūkojās viņa sejā ar savām dziļajām, mirdzošajām acīm un sāka runāt balsī, kura drebēja un trīcēja no emocijām. Nikolajam šajā tikšanās likās kas romantisks. Viena pati bezpalīdzīga meitene, pamesta likteņa un sacēlušos zemnieku varā. „Kāds gan savāds liktenis mani ir šurp atvedis „ viņš nodomāja, vērodams viņu un klausīdamies viņas stāstā. „Un kāds gan mīļums un cēlums ir vērojams viņas sejā un izturēšanās”. Nikolaja acīs bija asaras. Princese Marija to pamanīja un pateicības pilna skatījās viņa ar savām mirdzošajām acīm, kuras lika aizmirst par viņas vienkāršo sejiņu. Un vēlāk...

Viņa izstiepa savu smako roku viņam pretī un pirmo reizi viņa ievibrējās dziļas sievišķīgas notis. Viņa klātbūtnē, sajūtot viņa izpratni un patiku, viņa izmainījās. Madmosel Burinjē, kura stāvēja zīmēšanas istabā, skatījās uz princesi Mariju apmulsusi un pārsteigta. Pati būdama izmācīta koķete, viņa nemūžam nebūtu varējusi labāk uzvesties, sastopot vīrieti, kuru gribētu savaldzināt. Ja princese Marija tai brīdī spētu domāt un sevi redzēt, viņa būtu vēl vairāk pārsteigta kā Madmosel Burinjē par tām izmaiņām, kuras viņa bija notikušas.

Pirmo reizi viss tas tīrais un garīgais smagais darbs, caur kādu viņa bija dzīvojusi līdz šim, iznāca atklātībā. Visi viņas iekšējie gara meklējumi, visas ciešanas, viņas tiekšanās pēc labestības, viņas atturība , viņa mīlestība un pašuzupurēšanās – tas viss pēkšņi iezaigojās uz āru spožajās acīs, jaukajā smaidā un katrā maigās sejiņas vaibstā. Nikolajs to visu redzēja tik skaidri it kā viņš būtu pazinis viņu visu savu dzīvi.   Viņš juta, ka būtne, kura atrodas viņa priekšā bija pilnīgi atšķirīga un labāka nekā kas cits, ko viņš jebkad bija saticis , un kas vēl vairāk – labāka par viņu pašu. Nikolajs bija pārsteigts par viņas īpašo tikumisko skaistumu. Princesē Marijā tā skumjas, kuras atklāja visas tās garīgās pasaules dziļumus, kura bija viņam sveša, nu kļuva par neatvairāmu pievilkšanas spēku.

Pēc tam, kad viņi bija apprecējušies, Marija rakstīja dienasgrāmatu, kurā viņa aprakstīja visu savu bērnu dzīvi, kas norādītu uz viņu raksturu. Ieraksti galvenokārt sastāvēja no nenozīmīgi sīkām detaļām, tomēr tās tādas nebija mātes acīs vai tēva acīs, kurš nu šo dienasgrāmatu lasīja pirmo reizi. Nikolajs nolika grāmatu un paskatījās uz savu sievu. Mirdzošās acis vērās viņā jautājoši: Vai viņš novērtēs dienasgrāmatu vai arī uzskatīs to par bezvērtīgu? Nevarēja būt ne šaubu, ne tikai par to, ka viņš nenovērtētu bet arī par to, ka viņš neapbrīnotu savu sievu.

„Iespējams to nevajadzēja rakstīt tik pedantiski” Nikolajs domāja, „iespējams to nevajadzēja darīt pavisam.” Bet šī nelokāmā, nenogurstošā garīgā centība, kuras viens vienīgais mērķis bija bērnu morālā labklājība, viņu sajūsmināja. Ja Nikolajs būtu varējis paanalizēt savas jūtas, viņš saprastu, ka viņa lepnā, maigā pārliecības pilnā mīlestība pret savu sievu balstījās tieši uz šo pašu godbijības sajūtu pret viņas garīgumu, pret šo diženo morālo pasauli, kas viņam šķita gandrīz nesasniedzama, kurā viņa iemājoja.         

Viņš bija lepns, ka viņa ir tik gudra un viņš pilnībā apzinājās savu paša nenozīmību blakus viņai garīgajā pasaulē un vēl jo vairāk līksmoja par to, ka šāda dvēsele ne tikai piederēja viņam , bet bija arī daļa no viņa paša. „Atzīstu to par labu, atzīstu to par labu, mana dārgā,” viņš teica ar izteiksmīgu skatienu.

Marijas gars allaž tiecās uz bezgalīgo , uz mūžīgo, un tādēļ nekad nelikās mierā. Askētiska sejas izteiksme, kas radusies no apslēptām , cēlām gara, kurš apkrauts ar miesu, ciešanām, parādījās viņas sejā. Nikolajs palūkojās uz viņu. „Mans Dievs, kas gan ar mums notiktu, ja viņai būtu jāmirst, kas ir pats lielākais no kā es baidos, kad viņa šādi skatās,” viņš domāja un noliecies svētbildes priekšā viņš uzsāka savas ikvakara lūgšanas.

Rakstura īpašības

1. Paškontrole
2. Nesavtība
3. Žēlsirdība
4. Pazemība
5. Atbildība
6. Uzcītība
7. Pacietība  
8. Tikumiskā drosme
9. Godīgums
10. Vienkāršība

Uzdevums

Veic sava rakstura pašanalīzi. Uzskaiti savus stipros punktus un savus vājos punktus.