Dievišķa Mīlestība ir apzīmējums, kuru lietosim grāmatā Valdzinošā sievišķība, lai attēlotu augstāko maigas mīlestības veidu, ko vīrietis izjūt pret sievieti, vai sieviete izjūt pret vīrieti. Tā paceļ mīlestību no viduvēja līmeņa un novieto to dievišķā pakāpē. Kā ziedi, salīdzinot ar nezālēm, kā mielasts, salīdzinot ar drupačām.

Vai tavs vīrs izjūt šāda veida mīlestību, kad viņš saka, ka tevi mīl, kad atceras tavu dzimšanas dienu, kad aizved tevi pusdienās, vai kad ir devīgs un laipns? Ne vienmēr. Šādi uzmanības pierādījumi ir apsveicami, bet tie ne vienmēr ir patiesas mīlestības pierādījumi. Viņš var šo visu darīt vai teikt vienīgi pienākuma pēc un neizjūtot īstu mīlestību.

Dievišķa mīlestība nav vis apzināta, bet gan spontāna, pilna siltuma un maiguma. Kad vīrietis patiesi mīl sievieti, viņš izjūt dziļas iekšējas sajūtas. Reizēm tās var būt tik spēcīgas - gandrīz kā sāpes. Viņš var justies kā apmāts vai noburts, var vēlēties dot sievietei, ko mīl, patvērumu un aizsardzību no briesmām, pāridarījumiem un grūtībām. Tad sajūtas kļūst arvien dziļākas un garīgākas, līdzinoties gandrīz vai dievināšanai. Un pat šis apraksts nevar pilnībā atainot to krāšņum krāšņo lietu, kas saucas mīlestība. Lūk, dzīvi piemēri vīrieša mīlestībai pret sievieti.

Džons Aldens un Prisilla

Dievišķās Mīlestības paraugs redzams Longfelova viedoklī par Džonu Aldenu un Prisillu Mullenu, kurā Džons izsaka jūtu pilnus vārdus par Prisillu: „Neviena zeme nav tik svēta, nevienā vietā uz zemes gaiss nav tik tīrs un veselīgs kā tas, ko viņa izelpo un kā zeme, kurai pieskaras viņas pēdas. Šeit es viņas dēļ palikšu un kā neredzamais, kā migla apskaušu viņu, sargāšu un balstīšu šo vājo būtni.”

Viktora Igo mīlestība

Maigas un aizsargājošas mīlestības jūtas ir lasāmas Viktora Igo vārdos, kurus viņš rakstīja par Adeli Foučeri, sievieti, kuru viņš mīlēja reālajā dzīvē: „Vai es dzīvoju pats priekš savas laimes? Nē, visa mana eksistence ir veltīta viņai, pat par spīti viņai. Un ar kādām gan tiesībām es būtu uzdrīkstējies tiekties pēc viņas mīlestības? Un nav jau arī svarīgi, jo galvenais ir, lai viņas laime netiktu traucēta. Mans pienākums ir būt viņai blakus ik solī, turēt apskautu viņas dzīvi ar savējo, kalpot kā atbalstam viņas dzīvē pret visām briesmām. Piedāvāt savu galvu kā pakāpienu. Nemitēties novietot sevi starp viņu un visām bēdām, neprasot par to balvas, negaidot atmaksu ... Ak, vai! Ja tikai viņa ļautu man atdot manu dzīvi visu viņas vēlmju, viņas iegribu izpildei. Ja viņa ļautu man neko citu kā cieņas pilnu viņas dievināto pēdu nospiedumu skūpstu. Ja viņa piekristu nekam citam kā tikai dažkārt atbalstīties pret mani grūtos dzīves brīžos.”

Vudrovs Vilsons

Iespējams, vienu no lieliskākajiem patiesas un nezūdošas mīlestības piemēriem var atrast prezidenta Vudrova Vilsona mīlestības vēstulēs, kuras viņš rakstīja savai sievai Ellenai. Būdams jau septiņpadsmit gadus precējies, viņš viņai raksta: „Par visu, kas es esmu, par visu, kas ar mani šai dzīvē ir noticis, esmu pateicību parādā tev ... Es nevarētu būtu tas, kas es esmu, ja es nesaņemtu tādu debesskaidru laimi no manas kopāesamības ar tevi. Tu esi apmierinātības avots. Un tik ilgi, cik tu man esi un arī tikmēr, kamēr tu esi laimīga, nekas cits kā tikai labas un varenas lietas notiek ar mani. Ak, mana nesalīdzināmā un trauslā sieviņa, lai Dievs tevi svētī un sargā!”

Kad laulības dzīvē bija nodzīvots jau divdesmit viens gads, viņš no Baltā Nama rakstīja: „ Es tevi dievinu! Nevienam citam prezidentam, izņemot mani, nav bijusi tik atbilstoša sieva. Pilnīgi noteikti, esmu vislaimīgākais dzīvojošais vīrietis.” Un vēl kāda vēstule, „Kamēr rakstu, tikmēr nevaru domāt neparko citu kā tikai par tevi. Manas dienas nav tik daudz pildītas ar nemieru un dziļu atbildības sajūtu, kā tās vairāk ir pildītas ar tevi, mans tālumā esošais dārgums, kurai vēl joprojām pieder galvenā loma ikkatrā manas dzīve minūtē.” Šīs rindas ir ņemtas no viņu mīlestības vēstuļu krājuma Nenovērtējamā dāvana.

Kāda no jums var uzskatīt - mans vīrs nemaz nav spējīgs uz šādām jūtām, vai vismaz - nespēj tās šādi izpaust. Tomēr, to var apšaubīt. Šīs siltuma un maiguma pilnās vēstules bija pārsteigums it visiem, kuri pazina prezidenta, šī bezemociju skolmeistara, personību. Ik katrā vīrietī mīt spēja būt maigam, romantiskam un dievinošam, ja tikai šo kaisli viņā atmodinās sieviete, kuru viņš mīl.

Šaha Džahana mīlestība pret Mumtazu

Ziemeļindijas pilsētā Agrā atrodas Tadž Mahala, izsmalcināts balta marmora apbedījums, ko Šahs Džahans uzcēla par piemiņu savai sievai Mumtazai. Lai gan tas ir būvēts septiņpadsmitajā gadsimtā, tomēr vēl joprojām tiek uzskatīts par skaistāko celtni pasaulē un par visdārgāko apbedījumu, kāds jelkad ir pastāvējis. Tas ir kā piemineklis īstai vīrieša mīlestībai uz sievieti. Lai aprakstītu šaha mīlestību pret Mumtazu, es citēšu Elizabetes Bislandes grāmatu Trīs gudrie no austrumiem:

„Jaunais indiešu karalis atrada šai persiešu meitenē visu savu augstāko sapņu un domu piepildījumu. Viņu dzīves bija savijušās tik cieši un viņa izrādījās tik milzīgs iedvesmas avots, ka viņus ir jāuztver nekā citādi kā tikai viena seju blakus otrai. Lūk, kā šaha jūtas ir attēlotas dzejnieka vārdiem:

«Savās domās viņš sapņoja
Kā pati vissmalkākā sprodziņa
Vijas lejup pa viņas izsmalcināto kaklu
Līdz pat pasaules tronim.»

„To dienu kultūrā ne likumdošanā, ne sabiedrības uzskatos praktiski nepastāvēja nekādu ierobežojumu, kas regulētu Mogulu imperatoru vēlmes sakarā ar sievietēm ... Viņam bija ļauta pilnīga brīvība iegūt jebkuru sievietei, kur vien viņš vēlējās, un izmantot viņu, kā vien viņš vēlējās. Un tomēr, nekur nav pieminēts, ka Šahs Džahans būtu devis savai sievai iemeslu konkurēt. Viņam bija vēl divas sievas, taču tās bija politiskas laulības un nevis saderība mīlestībā.”

Šahs savai sievai bija uzcēlis arī krāšņu balta marmora pili, iespējams visbrīnišķīgāko dzīvesvietu tolaik pasaulē. Tā bija izsmalcināta ēka, gaisma spiedās cauri smalki veidotiem marmora grebumiem līdzīgiem mežģīnēm un lieliskām putnu un ziedu mozaīkām no dārgakmeņiem. Tādējādi, veidojot mājas savai mīļotajai imperators, nudien, bija radījis īstu mākslas darbu. Un virs bagātīgajām kolonnām, kuras balstīja griestus, skaistajā persiešu rakstu valodā tīrā zeltā lasāms slavenais uzraksts, „Ja uz zemes ir debesis, tad tās ir šeit, tās ir šeit, tās ir šeit.”

Mumtaza nomira sava četrpadsmitā bērna dzemdību laikā. Kādā senā persiešu manuskriptā ir sekojošs ieraksts: „Kad imperators uzzināja, ka viņai ir jāmirst, viņš sāka rūgti raudāt lielās mīlestības dēļ, ko viņš juta pret viņu, un ļaudis teica, ka debesīs sāka krist zvaigznes un nolija lietus pār zemi. Pilī atskanēja tādas žēlabas, ka varēja likties, ka kāds ir paziņojis, ka ir atnākusi Lielā Tiesas Diena. Imperators, raudādams un sizdams sev pa krūtīm, atkārtoja dzejnieka Saadi vārdus, „Dievs nerod lielāku atpūtu izšķērdīga cilvēka rokās, tāpat kā arī pacietība mīlētāja sirdī, - nekā ūdens sietā.” Sēras bija uzjundījušas viņa talantu līdz pat virsotnēm, un viņš pieņēma lēmumu, ka virs viņa mīļotās kapa ir jāpaceļas visskaistākajam mīlestības tronim.

„Pasaules diženākās celtnes ir kalpojušas gan kā pieminekļi karaļu greznībai un lepnumam, gan kā tempļi dieviem, tās pildīja bagātas un augstprātīgas pilsētas. Bet viņš baltajā marmora skaistumā pirmo reizi deva iespēju izpausties patiesai vīrieša mīlestībai uz sievieti. Ne fiziska iekāre, bet gan divu dvēseļu kopābūšana. Viņam nekas nebija par grūtu, lai līdz pilnībai izveidotu pēdējo atdusas vietu savai iemīļotajai karalienei. Divdesmit tūkstoši strādnieku pavadīja septiņpadsmit gadus, strādādami gauži smagā darbā pie tās.”

Padomājiet par šādu lietu: Mumtaza nāca no kultūras, kur sievietes bija iztapīgas, atkarīgas un uzturējās vienīgi sieviešu vidē. Tā nebija kultūra, kur sieviete valdīja, pieprasīja un tiecās būt vienlīdzīga ar vīrieti. Un tomēr, viņa ieguva to, ko meklē jebkura patiesa sieviete – cieņu, pagodinājumu, kā arī uzticīgu sava vīra mīlestību. Šahs Džahans ar Tadž Mahalu dāvāja viņai vislielāko mīlestības apliecinājuma zīmi, kādu vīrietis jebkad sievietei ir pasniedzis. Mēs varētu pajautāt sev pašas, vai esam tādas sava vīra mīlestības un uzticības vērtas? Kur ir mūsu Tadž Mahala?

Vai tā ir savtība?

Neiedomājies, ka ir savtīgi vēlēties būt mīlētai ar vēl lielāku maigumu un padevību! Tava vīra mīlestība pret tevi būs liela prieka avots viņam pašam, un viņš tādēļ sajutīsies daudz vīrišķīgāks. Tas nodrošinās viņu ar milzu dzenuli, lai gūtu sekmes dzīvē, jo tu sniegsi kaut ko, pie kā strādāt, kam dzīvot un, ja nepieciešams arī - kā dēļ atdot savu dzīvību. Atmodinot sava vīra mīlestību, tu palīdzēsi viņam rast lielāku dzīves laimi un piepildījumu. Ja tā visa nebūs, tu būsi laupījusi viņam vienu no viņa lielākajiem priekiem.

Arī tu no tā gūsi labumu. Tava vīra mīlestība būs tavas laimes centrs. Tu spēsi vēl atbilstošāk veltīt sevi savai ģimenei un mājsaimniecības lietām. Mīlestība uzlabos tavu veselību un emocijas, liks tev plaukt un justies kā karalienei.

Mīlestība ir pati svarīgākā veiksmes sastāvdaļa laulības dzīvē, bet laimīga laulība, savukārt, ir veiksmīgas ģimenes pamats. Sievietei un vīrietim nav cita ceļa, lai viņi izveidotu patiesi veiksmīgu mājas sadzīvi, ja tai pamatā nav laimīgas laulības dzīve, kura balstītos patiesā un nepārejošā mīlestībā vienam pret otru. Tad mīlestība kļūst ne tikai par visu vēlmju piepildījumu, bet arī par atbildību. Kad laulība ir laimīga, tad laimīgi ir arī bērni, kuri atklāj sevī savas labākās īpašības un var sagatavoties savai nākotnei. Laimīgas mājas kļūst par cienījamu ieguldījumu sabiedrības labklājībā, nesot pasaulē mieru, un nevis nesaskaņas, kuras rodas no mīlestības neesamības.

Tava mīlestība pret viņu

Lai varētu pastāvēt patiesa Dievišķa Mīlestība, tev ir jāmīl savu vīru tik pat daudz kā viņš mīl tevi. Bet, ja jau mēs mācāmies tikai tos principus, kuri atmodina vīra mīlestību uz savu sievu, tad kādā gan veidā padziļināsies tava mīlestība uz viņu? Ierasta atbilde būtu: „Arī viņam ir jārīkojas un jākļūst par labāku vīrieti.” Lai gan tā ir nenoliedzama patiesība, ka tava vīra centieni uzlabot sevi palielinātu tavu mīlestību pret viņu, tomēr, lūk, kāds brīnumus radīs grāmata Valdzinošā sievišķība:

1. Kad tu pielietosi šo mācību, tu iegūsi lielāku sava vīra izpratni un novērtējumu, iemācīsies redzēt viņa labāko pusi un tādējādi iemācīsies mīlēt viņu vēl vairāk.
2. Ieviešot savā dzīvē grāmatas Valdzinošā sievišķība principus, tu kļūsi par labākas un mīlošākas dabas sievieti. Tu spēsi mīlēt viņu vēl vairāk.
3. Ja tu palīdzēsi viņam iegūt uzticību un cieņu pašam pret sevi un ar to radīsi laimīgāku laulību un ģimenes dzīvi, tad viņā radīsiet vairāk ierosmes radīt savā dzīvē ko vērtīgu. Viņš kļūs par labāku vīrieti, tas ir, par tādu, kuru tu vieglāk un pilnīgāk spēsi mīlēt.

Dievišķā Mīlestība ir tas, pēc kā jebkura sieviete ir ilgojusies, kopš tika radīta pasaule. Jau bērnībā mazas meitenes sapņo par mīlas romāniem, kuros viņa ir skaistā princese, kuru meklē cēls princis. Sniegbaltīte un Pelnrušķīte ir mazu meiteņu vismīļākie pasaku tēli. Jaunībā jaunas meitenes prātu visvairāk nodarbina tāda vīrieša atrašana, kurš viņu mīlēs un lolos. Šāda jūtu pilna mīlestība ir vienmēr bijusi arī lielo operu, romānu un dziesmu tēma. Romantiska mīlestība, viens no dzīves iekustinošajiem spēkiem, ar pilnām tiesībām ir pelnījusi, lai mēs to apsvērtu un iemācītos.

Šīs nodaļas beigās tu varētu jautāt: „Ko es varu darīt, lai iedvestu savā vīrā Dievišķu Mīlestību?” Lai to uzzinātu, ir jāapgūst principi, kuri pamodina vīrieša mīlestību. Mums ir jāizpēta Ideāla sieviete no vīrieša skatu punkta, tāda, kura pamodinātu pielūgsmes, dievināšanas un mīlestības jūtas.