Lai izprastu vīrieša viedokli, iemācies redzēt ideālu sievieti ar vīrieša acīm! Viņa uzskati par sievišķības pilnību atšķiras no tavējiem. Lietas, ko mēs, sievietes, apbrīnojam viena otrā, gaužām reti šķiet pievilcīgas vīriešiem. Un gluži otrādi – lietas, ko parasta sieviete neievēro vai pat nosoda citās sievietēs, dažkārt ir tās rakstura īpašības, kuras padara viņas par apburošām vīriešu acīs. Sievietes ir aklas pašas pret savu pievilcību, kas padara par neiespējamu saprast to, ko vīrietis vēlas.

Vai nereti neesi bijusi apmulsusi uzzinot, ko kāds konkrēts vīrietis ir saskatījis kādā konkrētā sievietē? Tu šai sievietē nespējat ieraudzīt ne kripatas pievilcības, un tomēr vīrietis var būt kā apmāts. Valdzinājums, ko šis vīrietis izjūt pret sievieti, pārējām mums var izskatīties kā neatrisināma mīkla. Pat, ja tiktu uzdots jautājums, kāpēc, arī pats vīrietis var apjukt un nespēt izskaidrot šo burvestības varu pār sevi. Un, vai jums nav gadījies sastapt sievieti, kurai, varētu šķist, ka piemīt visas īpašības, kuras varētu patikt vīrietim, un tomēr viņa nav novērtēta, ir atstumta un nemīlēta? Tādēļ mūsu pētījumā par ideālu sievieti, lūdzu, atcerieties, ka vīrietis vērtē ar atšķirīgu vērtību sistēmu.

Sieviete tiecas cienīt personas līdzsvarotību, talantu, intelektuālās dotības un zināšanas, kamēr vīrietis apbrīno bērnišķību, maigumu, rakstura piemīlību, žirgtumu un spēju saprast vīrieti. Ievērojamas ir arī atšķirības, kas attiecas uz ārējo izskatu. Sievietes vairāk apbrīno māksliniecisku skaistumu, tādu kā – sejas ovāls, deguns, artistisks apģērbs. Vīriešiem, tai pašā laikā, ir citāds uzskats par to, kas padara sievieti skaistu. Viņi vairāk uzsver dzirkstīti viņas acīs, smaidu, svaigumu, mirdzumu, kā arī sievišķīgu izturēšanos.

Eņģeliskais un cilvēciskais

Ideāla Sieviete no Vīrieša Skatu Punkta sadalās divās daļās, Eņģeliskajā un Cilvēciskajā. Enģeliskā puse saistās ar sievietes garīgajām īpašībām. To starpā ir labestīgs raksturs, vīrieša izpratne, mājas dzīves prasmes, kā arī tāda īpašība kā iekšējās laimes sajūtas. Cilvēciskā puse attiecas uz sievietes ārējo izskatu, izturēšanos un sievišķīgu dabu, un tajā iekļaujas: sievišķīgs šarms, mirdzums, laba veselība un bērnišķība. Eņģeliskais un Cilvēciskais apvienojas kopā un rada no vīrieša skatupunkta perfektu sievieti. Un, lai iegūtu neviltotu vīrieša mīlestību, tad svarīgas ir abas puses.

Šīs divas atšķirīgās sievietes īpašības atmodina vīrietī dažādas jūtas. Eņģeliskā puse modina jūtas, kas līdzinās gandrīz vai pielūgsmei un sniedz viņam miera un laimes sajūtu. Cilvēciskā puse vīrieti valdzina un sajūsmina, tā atmodina viņā maiguma pilnas jūtas, vēlmi sievieti aizsargāt un dot patvērumu pret ļaunumu un briesmām. Kad sievietei piemīt gan Eņģeliskās, gan Cilvēciskās īpašības, viņa kļūst par vīrieša ideālo sievieti, tādu, kuru viņš var mīlēt un lolot.

Skaidrojot sievietē Eņģelisko un Cilvēcisko pusi, es atsaukšos uz piemēriem no klasiskās literatūras. Lai gan šīs sievietes nāks no daiļliteratūras, tomēr uz šiem tēliem var paļauties tikpat droši kā uz dzīviem piemēriem. Iemesls ir tāds, ka meistarīgi grāmatu autori allaž smeļas savus tipāžus cilvēkos, kurus viņi ir pazinuši vai novērojuši reālajā dzīvē. Tātad, šīs sievietes, kuras es pieminēšu, ir bijušas autoru dzīves laikā esoši paraugi.

Lai gan šie ir pagātnes personāži, tos itin viegli var attiecināt arī uz mūsdienām. Cilvēka daba nemainās. Cilvēku veidotās ģimenes vienmēr ir bijušas līdzīgas, un tieši tādēļ arī Bībeles tēlus var arvienu turpināt pielietot. Un tagad pievērsīsimies šiem klasiskās literatūras piemēriem, lai pavērotu Eņģelisko un Cilvēcisko sievietes dabu.

Dāvids Koperfīlds

Eņģeliskās un Cilvēciskās dabas tēlojums atrodams Čārlza Dikensa stāstā Dāvids Koperfīlds. Taču mūsu ideālu nepārstāvēs vis viena sieviete, bet gan divas, Agnese un Dora.

Agnese

Agnese pārstāv mūsu ideāla Eņģelisko pusi, tādu raksturu, kurš iedvesmo uz pielūgsmi. Dāvids Koperfīlds pazina Agnesi jau no bērnības un dievināja viņu kopš tās reizes, kad viņu pirmo reizi ieraudzīja. Lūk, kā tiek aprakstīta viņu pirmā tikšanās:

„Vikfīlda kungs pieklauvēja pie durvīm, kas atradās paneļiem apšūtas sienas vienā stūrī. Pa tām ātri iznāca mana vecuma meitene un noskūpstīja viņu. Viņas sejā es tūlīt pamanīju to pašu rāmo un patīkamo lēdijas sejas izteiksmi, kuras attēls no gleznas bija lūkojies uz mani pirmajā stāvā. Manās iedomās es iztēlojos, ka portrets ir jau izaudzis par sievieti, bet tā pirmavots tā arī palicis bērns. Lai gan viņas seja bija gana gaiša un laimīga, to bija ietvēris rāmums, un viņu pašu – miera, klusuma un labestības noskaņa – ko tā arī nekad neesmu aizmirsis un nekad neaizmirsīšu.

„Tā bija viņa mazā saimniecības vadītāja, viņa meita Agnese, kā teica Vikfīlda kungs. Kad klausījos, kā viņš to pasaka un arī vēroju kā viņš turēja viņas roku savējā, es nopratu, kas ir viens no viņa dzīves vadmotīviem.

„Pie sāniem viņai bija austa somiņa, kurā atradās atslēgas. Viņa izskatījās tieši tik nosvērta un apdomīga saimniece, kāda bija nepieciešama šai vecajai mājai. Ar jauku izteiksmi sejā viņa klausījās, kā viņas tēvs stāstīja par mani. Kad viņš bija beidzis, mēs visi kopā, ieskaitot manu tanti, devāmies augšup pa kāpnēm, lai apskatītu manu istabu. Agnese gāja pa priekšu. Tā bija krāšņa veclaicīga istaba ar neskaitāmām ozola sijām un rombveida logu rūtīm, uz kuru bija jākāpj pa plašām kāpnēm, ko rotāja greznas margas līdz pat pašai istabai.

„Es nevarēju atcerēties, kur un kad savā bērnībā biju redzējis krāsainiem stikliem rotātu baznīcas logu. Neatcerējos arī pašu baznīcu. Bet zinu – kad viņa, virs mums stāvēdama, apgriezās apkārt tumšajā vecās kāpņutelpas gaismā, lai sagaidītu mūs, man prātā ienāca tas pats vecais baznīcas logs. Un šis rāmais gaišums kādā savādā veidā uz mūžiem manās domās apvienojās ar Agnesi Vikfīldu.”

Dāvids un Agnese kļuva par vistuvākajiem draugiem. Viņa sniedza viņam atbalstu, sapratni, patiesu līdzjūtību un biedriskas attiecības. „Šķita,” viņš raksta, „ka gan mīlestībā, gan bēdās, gan cerībā, gan vilšanās – it visās šais noskaņās mana sirds dabiskā veidā tiecās pie viņas un atrada tur savu labāko draugu un patvērumu.”

Agnesei uz Dāvidu allaž bija mieru dāvājošs, pat reliģiozs iespaids. Kādu dienu, būdams pakļauts kādiem lieliem pārdzīvojumiem un spriedzei, viņš atceras: „Reiz, kādā jaukā vakarā, es sēdēju pie atvērta loga un rakstīju Agnesei vēstuli, un manī ielavījās atmiņas par viņas mierpilnajām skaidrajām acīm un maigo seju. Tās izstaroja un iedarbojās ar tādu mieru pār steigas un satraukumu pilno dzīvi, kādu es pēdējā laikā izdzīvoju, ka es izplūdu asarās.” Bet, lai gan viņš pazina Agnesi jau no agras bērnības, lai gan viņš bija dievinājis viņu kopš pirmās viņu tikšanās reizes un lai gan viņš vienmēr bija jutis, ka tikai viņa vienīgā var dot viņam biedriskas un līdzjūtības pilnas attiecības, tomēr viņu līdz neprātam valdzināja nevis Agnese, bet gan Dora.

Dora

Dora pārstāv mūsu ideāla Cilvēcisko pusi, to sievietes iedabu, kas valdzina, apbur un iedveš vīrieša sirdī bezgalīgas maiguma jūtas kopā ar vēlmi aizsargāt un dot patvērumu. Lūk, ar kādiem vārdiem Dāvids viņu apraksta:

„Viņa bija smalka un gracioza sieviete. Manās acīs viņa bija kas vairāk kā cilvēks. Tas nav vārdos izsakāms – acij neaptverams, bet vienlaicīgi viss, ko kāds jelkad var vēlēties. Viņai bija visburvīgākā balss, visjautrākie un vissmalkākie smiekli, visjocīgākie un visvaldzinošākie paņēmieni, ar kādiem galvu zaudējušie jaunekļi arvien atģidās iepinušies bezcerīgajos verdzības tīklos.

Viņā viss šķita tik niecīgs ..... Allaž patiesi apmulsusi. Redzot kā viņa pieliek pie zoda bedrītes kādu ziedu, es varēju vai zaudēt prātu un runas spējas.”

Viņas bērnišķīgā izturēšanās, viņas sīkie mīļie untumi un kaprīzes, viņas meitenīgā uzticēšanās, viņas pilnīgā atkarība no apkārtējo nodrošinājuma kļuva par neatvairāmas pievilcības iemeslu ceļā uz Dāvida džentlmeņa un bruņinieka sirdi. Viņa bija viņu apbūrusi, un viņš rakstīja: „Vienīgais, ko es spēju, bija sēdēt kamīna uguns priekšā, kodīt ar zobiem manas auduma somas atslēgu un domāt par valdzinošo, meitenīgo, spožacaino un burvīgo Doru. Ak, kāds gan bija viņas augums, kāda seja, cik, gan, gracioza, allaž mainīga un valdzinoša izturēšanās!”

Būdams precējies ar Doru, Dāvids atgriezās pie Agneses

Un tomēr, pat, kad šādas jūtas pret Doru atradās visaugstākajā punktā, viņam trūka komforta, sapratnes, atzinības. Agnese iedarbojās uz viņu kā svētā. „Uz Doru,” viņš teica Agnesei, „ir diezgan grūti, es nebaidos šī vārda, paļauties, lai gan viņa ir pati tīrības un patiesības esence. Kad man nav bijis tevis, Agnese, kam palūgt padomu vai apstiprinājumu kādam iesākumam, es kļūstu līdzīgs mežonim, un mani piemeklē visa veida ķibeles. Kad visbeidzot es nokļūstu pie tevis, kā jau allaž to mēdzu darīt, es te atrodu mieru un laimi.”

Kā Dora vada mājsaimniecību

Laulības dzīvē Dorai nepadevās būt arī mājsaimniecei: „Es nevarētu vēlēties vēl skaistāku mazu sieviņu galda otrā galā, bet, kad mēs nosēdāmies pie maltītes, tad man šķita, ka es varētu vēlēties, lai mums būtu lielāka istaba. Es nezinu, kā tas nācās, bet allaž, lai gan mēs bijām tikai divi vien, istaba mūs nekavējoties sāka ierobežot, un tajā vienmēr bija pietiekami daudz vietas, lai tur it viss pazustu. Man šķiet, tas bija tādēļ, ka nekam nebija savas vietas.” Dora netika galā ne ar mājsaimniecību, ne naudas sadali, ne ēst gatavošanu. Dāvids nopirka viņai dārgu pavārgrāmatu, bet viņa to mēdza izmantot kā sēdvietu savam sunim.

Tukšums Dāvida dzīvē

Laulības dzīves laikā Dāvids nemitējās mīlēt Doru. Viņa valdzināja viņu, bija jautra, un viņā bija dziļas jūtas pret viņu. Tomēr tā nebija pilnīga mīlestība, un tā nenesa viņam patiesu laimi, jo viņš teica: „Es no sirds mīlēju savu sievu un biju laimīgs, bet laime, ko reiz biju cerējis sagaidīt, nebija tā, ko tagad izjutu, un man allaž kaut kā pietrūka. Manā dzīvē iezagās vāra nelaimes sajūta kā sērīgas mūzikas motīvs, kas tik tikko sadzirdams nakts tumsā.” Un viņš teica, „Es dažkārt uz īsu brīdi nudien izjutu vēlmi, kaut mana sieva būtu mana padomdevēja, kaut viņai būtu stingrāks raksturs un apņēmība balstīt un pilnveidot mani un kaut viņa būtu apveltīta ar spējām aizpildīt to tukšumu, kas itin bieži bija ap mani.”

Stāsta turpinājumā Dora nomira, un Dāvids devās pie Agneses. Laulības dzīvē ar Agnesi Dāvids baudīja patiesu mieru un laimi. Viņa aizpildīja tukšumu viņa dzīvē. Viņa bija brīnišķīga mājsaimniece un sniedza viņam patiesu sapratni. Viņiem piedzima bērni, un mājas dzīvē valdīja laime. Viņš viņu mīlēja, un tomēr atkal kaut kā pietrūka. Būdams precējies ar Agnesi, viņš kavējās jūtu pilnajās atmiņās par Doru, kuras nodarbināja viņa prātu. Atceroties viņu, viņš rakstīja: „Šī Doras pievilcība atstāja tik dziļu iespaidu uz mani .... Es raugos atpakaļ tajā, par ko rakstīju. Es mēģinu sasaukt to nevainīgā bērna veidolu, ko es tik sirsnīgi mīlēju, lai tas parādās ārā no pagātnes miglām un ēnām, un kaut vēl reizi pagriež pret mani savu maigo galvu.”

Reiz Dāvida mazā meitiņa pieskrēja pie viņa, un viņas pirkstā bija gredzens, kurš aplam līdzinājās tam, ko viņš saderinoties bija dāvājis Dorai. Mazais gredzentiņš, kuru greznoja neaizmirstulīšu ziedi ar ziliem akmentiņiem, tik ļoti viņam atgādināja par Doru, ka viņš teica: „Manu sirdi caurstrāvoja tik acumirklīgs saviļņojums, ka tas pat līdzinājās sāpēm.”

Dāvida jūtas pret abām sievietēm

Jūtas, kas Dāvidam bija pret Agnesi, bija tuvas pielūgsmei. Agnese ietekmēja viņu kā svētā. Viņa deva viņam mieru un laimi, un šķita, ka viņš bez viņas dzīvo paviršu dzīvi, kurā uzrodas visādas ķibeles. Domas par Agnesi noveda viņu līdz asarām. Viņš jutās tā, it kā viņa būtu daļa no viņa, it kā viņa būtu viena no pajumtes sastāvdaļām.

Jūtas, ko Dāvids izjuta pret Doru, atšķīrās. Dora viņu valdzināja un uzjautrināja. Viņa bija kā feja un silfīda. Es pat nezinu, kas viņa bija – katrā ziņā nekas tāds, ko kāds kādreiz ir redzējis un it viss, ko jelkad kāds ir vēlējies. Viņas trauslais veidols un spožais manierīgums modināja viņā neatvairāmas ilgas aizsargāt un dot viņai pajumti.

Es vēlos uzsvērt, ka Dāvids Koperfīlds pret abām šīm sievietēm izjuta divas pilnīgi atšķirīgas mīlestības. Viņš visu laiku izjuta viena veida mīlestību pret Agnesi, tomēr tā nebija pietiekami stipra, lai novestu viņu līdz laulībām. Un, lai gan šāda veida mīlestība dod vīriešiem vislielāko mieru un vispatiesāko un gaidītāko laimi – tā nekalpo viņiem par dzinuli. Mīlestība, kādu Dāvids izjuta pret Doru, bija spēkpilna, iznīcinoša un kvēla. Kad Dāvids domāja par Doru, viņš jutās tā it kā būtu iesprūdis savas auduma somas slēdzenē. Viņš bija brīnumzemes gūsteknis un vergs. Tomēr arī šāda veida mīlestība nebija pilnība, un tā neatnesa pilnīgu laimi, jo viņš teica: „Es mīlēju savu sievu no visas sirds un biju laimīgs. Tomēr, laime, ko reiz neskaidri biju gaidījis, nebija tā, ko tagad baudīju, un man allaž kaut kā pietrūka. Manā dzīvē iezagās vāra nelaimes sajūta, kas bija kā kādas sērīgas mūzikas motīvs, kas tik tikko sadzirdams nakts tumsā.”

Dāvids Koperfīlds tā arī nekad neizjuta pilnīgas mīlestības gandarījumu, jo viņa jūtas izraisīja divas dažādas sievietes. Neviena no viņām nebija ideāla pilnība, tātad neviena nespēja modināt viņa mīlestību tās absolūtajā variantā.

Salīdzinām abas sievietes

Ja Agnesei būtu piemitis Doras meitenīgums, viņas burvīgā cilvēciskā un bērnišķīgā izturēšanās, kā arī viņas atkarība no vīriešiem viņu aizsardzības un vadītspējas dēļ, Dāvids nekad nebūtu pieļāvis kļūdu apprecēdams citu sievieti. Agneses dievināšana būtu pārvērtusies patiesā mīlā, vēlmē aizsargāt un būt par patvērumu. No otras puses, ja Dorai piemistu līdzjūtība un spēja citus saprast, ja viņa spētu novērtēt Dāvida augstos ideālus, kā arī ja Dorai piemistu Agneses rakstura dziļums, un ja viņa būtu spējusi nodrošināt Dāvidam kārtību un mieru mājas sadzīvē, tad viņa apmātība pret Doru būtu izveidojusies par nebeidzamu pielūgsmi un mīlestību.

Neviena no abām sievietēm, par nelaimi viņām pašām, nepārstāv mūsu meklētā ideāla pilnību. Viņas abas pieļāva kļūdas, viņas abas bija ieguvušas un pēc tam zaudējušas Dāvidu, tomēr abas ir tā vērtas, lai mēs censtos katrai no tām līdzināties kādā no veidiem.

Analizējot Agnesi

Kāda viņa bija

Agnesei piemita četras izcilas īpašības, kas pilnībā pārstāv mūsu ideāla eņģelisko pusi:

1. Viņai bija nevainojams un piemīlīgs raksturs. Dāvids viņu allaž pielīdzināja baznīcas vitrāžas stikla logam, un viņa spēja ietekmēt viņu kā svētā. Viena no viņas rakstura lielākajām pārbaudēm notika tad, kad Dāvids apprecēja Doru. Lai gan Agnese pati mīlēja Dāvidu, viņa nekļuva ne skarba, ne aizvainota pret viņiem, bet gan turpināja būt nesavtīgi draudzīga pret Dāvidu, kā arī kļuva par Doras draudzeni. Viņa bija tik drosmīga, ka slepenībā turpināja mīlēt Dāvidu, vienlaicīgi dzīvojot pati savu jēgpilnu dzīvi, par spīti vilšanās sajūtai. Vēl lielāks apliecinājums šai viņas īpašībai atainojas viņas attieksmē pret savu tēvu – Agnese ziedojās viņa labā.
2. Viņa saprata vīriešus. Viņa dāvāja Dāvidam patiesu izpratni. Viņa zināja, kā līksmot kopā ar viņu par viņa sasniegumiem un arī kā just līdzi zaudējumu brīžos. Viņa sniedza viņam ērtības, mieru un biedriskumu.
3. Viņa bija iekšēji laimīga. Sava cildenā rakstura dēļ Agnesē mājoja iekšējas miers, kā arī labestīgs, kluss noskaņojums, kas norādīja uz iekšēju mieru un laimi.
4. Viņa bija veiksmīga mājsaimniece. Agnese jau bija maza apdomīga mājsaimniece vēl no tiem laikiem, kad bija bērns. Ar sievišķīgu prasmi viņa rūpējās par maltītēm, māju un savu tēvu.

Kā pietrūka Agnesei

1. Viņa bija pārāk neatkarīga. Viņa bija pārāk spējīga „nogalināt pati savas čūskas”, viņa par daudz vilcinājās meklēt Dāvida atbalstu. Šķita, ka viņai nav nepieciešamas vīrieša rūpes un aizsardzība. Viņa bija pārāk pašaizliedzīga. Dāvids teica: „Ak, Agnese, allaž mana vadone un vislabākais atbalsts. Ja tu būtu daudz vairāk domājusi par sevi un mazāk par mani, kad mēs kopā augām, tad mana nevērīgā iztēle nekad nebūtu aizmaldījusies prom no tevis.”
2. Viņa nebija meitenīga, bērnišķīga, paļāvīga.
3. Viņai nepiemita maigi, trausli, valdzinoši sīki paradumi, kas saviļņo vīrieša sirdi.

Analizējot Doru

Kāda viņa bija

1. Viņai piemita apburošas manieres.
2. Viņa bija bērnišķīga un meitenīga: Bija reizes, kad Dāvids attiecās pret viņu kā pret „savu mazo līgaviņu”. Viņa mēdza sapurināt savas matu cirtas kā to dara mazas meitenes. Viņas attieksme bija bērnišķīga un uzticēšanās pilna.
3. Viņai piemita jauki, sīki paradumi: Veids, kā viņa tuvināja ziedu savam zodam, kurā bija bedrīte, plikšķināja pa zirga muguru vai iepliķēja savu mazo sunīti, apbūra Dāvidu.
4. Viņa bija starojoši laimīga: Viņa smējās priecīgiem sīkiem smiekliem, viņai bija debešķīga smalka balss un piemita dažādi patīkami sīki ieradumi.
5. Viņas acīs bija spožums.
6. Viņa bija pakļāvīga: Viņa bija bezspēcīga savās vajadzībās pēc vīrieša aizsardzības un vadības. Viņa uzticējās Dāvidam kā maza meitene.

Kā pietrūka Dorai

1. Viņa nebija laba mājsaimniece. Viņa nespēja apkop māju, gatavot ēst, vadīt mājsaimniecību vai pārzināt izdevumus.
2. Viņā trūka personības. Dora bija labestīga, sirdsskaidra un laipna, tomēr – vairāk centrēta uz sevi. Dāvids teica: „Es vēlējos, kaut manai sievai piemistu vairāk personības nolūkā mani stiprināt.” Viņa bija pārāk iegrimusi pati savās mazajās problēmiņās, rūpēs un untumos. Viņa nepietiekami apzinājās vīrieša vajadzības.
3. Viņa nesaprata vīriešus. Tas bija viņas lielākais trūkums. Viņai pietrūka atskārsmju par vīriešiem, solidaritātes, sapratnes, novērtējuma, jeb prāta ieinteresētības būt par labu sabiedroto, jo Dāvids rakstīja: „Būtu bijis labāk, ja mana sieva būtu man palīdzējusi, ja būtu dalījusies kopā ar mani manās domās, kur man nebija sabiedroto.”

Ir daudz sieviešu, tādas kā Agnese, sievietes ar iedvesmojošām īpašībām, kuras ir brīnišķīgas mātes un mājas pavarda veidotājas, un visbiežāk tieši kā tādas arī tiek cildinātas. Bet, ja viņām trūkst dievināšanas vērtas cilvēciskas īpašības, kuras savaldzina vīrieti, viņas nespēj iegūt savu vīru patiesu mīlestību. Un ir arī tādas sievietes kā Dora, sievietes, kuras tiek pielūgtas, ir bērnišķīgas, tomēr, ja viņas pārāk pievēršas sev un neievēro vīrieša vēlmes, vai nav labas mātes vai saimniecības vadītājas, tad arī viņas iegūst tikai daļu no sava vīra mīlestības.

Nav nekāda iemesla, lai tu nepārtaptu par abām – gan par Agnesi, gan par Doru, jo eņģeliskās un cilvēciskās īpašības nav pretrunā viena ar otru. Abas ir svarīgas, lai iegūtu un uzturētu vīrieša mīlestību. Laime laulības dzīvē ir atkarīga no mūsu ideāla abu pušu attīstības.

Deračete

Abu – gan eņģeliskās, gan cilvēciskās puses piemērs ir Deračete, Viktora Igo romāna „Jūras arāji” varone:

„Viņas klātbūtne iededz gaismu mājā, viņas tuvums rada gaišu siltumu, viņai atliek vien’ paiet garām, un mēs jau jūtamies piepildīti, viņa iegriežas tik’ uz mirkli, un mēs jau esam laimīgi. Vai tas nav kas dievišķs – smaids, kurš nevienam nesaprotamā kārtā atvieglina to šausmu važu smagmi, kuras velkas aiz viesiem komūnas iemītniekiem? Pa laikam Deračetes sejas izteiksmē bija manāma burvības tvīksme, citkārt – kaut kas no rezgalības, kas viss kopumā parādījās kā nevilšas grimases. Saldme un labestība vijās cauri visai viņas personībai. Viņas nodarbošanās bija vienkārši dzīvot savu ikdienas dzīvi. Visas viņas iegūto zināšanu kopums bija pāris dziesmas. Visu viņas prāta dāvanu summa bija vienkāršs šķīstums. Viņā mita elegants Rietumindijas sievietes miers, kurā pa laikam vieglprātība un žirgtums jaucās kopā ar bērna ķircinošo rotaļīgumu, kā arī ar nedaudz melanholijas triepieniem. Un blakus tam visam – atvērta sejas izteiksme, lunkans un graciozs kakls, kastaņbrūni mati, gaiša ādas krāsa, kas nedaudz pārklāta ar saules staru veidotiem vasarraibumiem, mazliet palielināta, tomēr ar stingru kontūru – mute, kuru laiku pa laikam apciemoja pa kādam bīstami draiskam smaidam. Tāda bija Deračete.

„Šai pasaulē nav svarīgākas nodarbošanās, kā būt apburošai – izstarot ap sevi prieku, radīt gaismu tumšajās dienās, būt par mūsu likteņa zelta pavedienu, kā arī būt par līdzsvara un piemīlības esenci. Vai gan tā nav kalpošana?”

Citā vietā Igo salīdzina Deračeti ar mazu putnēnu, kurš lidinās no zara uz zaru, tieši tāpat kā viņa – pārvietojas pa māju no istabas uz istabu, gan ierazdamās, gan aiziedama, izpurinot savus matus kā putns, kurš pa laikam izbužina savas spārnu spalvas, kā arī „radot dažāda veida maigas skaņas, kuras viņa izburbuļoja neizsakāmā sajūsmā. Viņa ir, kā saka, ievītais zelta pavediens mūsu drūmajā domu segā. Viņa ir moža un priekpilna kā cīrulis” un „Viņa, kurai kādudien jākļūst par māti, vēl ilgi pati paliks bērns.”

Šo visu lasot, jums varētu likties, ka Deračete bija nedaudz garlaicīga. Tomēr paturiet prātā, ka Viktors Igo bija vīrietis, vienkāršs vīrietis, kurš, lai arī rakstīja gana pievilcīgus jūras stāstus, tomēr runāja vairāk vīru, nekā sievu valodā. Mēs varam būt pateicīgi, ka viņš mums ir devis itin vīrišķīgu viedokli, aprakstot patiesu sievišķību.

Kad jaunais mācītājs šai stāstā bildina Deračeti, viņš norāda uz viņas eņģeliskajām īpašībām, sakot: „Priekš manis uz pasaules ir tikai viena sieviete. Tā esi tu. Es domāju par tevi kā par lūgsnu – tu esi oreols manās acīs. Man tu esi dievišķā šķīstība. Tu esi pati augstība. Tu esi svētības pārstāve uz zemes.”

Analizējot Deračeti

Viņas eņģeliskā puse

1. Raksturs: „Saldme un labestība vijās cauri visai viņas personībai.” Viņa rūpējās par citu vajadzībām, izplatot ap sevi prieku un sējot gaismu tumšajās dienās. Vēl kāds apliecinājums viņas raksturam ir viņas mīļotā stāstījums, ka viņa ir kā lūgsna, dievišķa šķīstība un svētības pārstāve uz zemes.
2. Ģimeniskums: Viņa sekmīgi pildīja savus mājas pienākumus, viņas „nodarbošanās bija vienkārši dzīvot savu ikdienas dzīvi,” un „viņas klātbūtne nesa gaismu mājā.” Viņa lidinājās pa māju kā putnēns, pa brīdim apstādamās, lai sakārtotu savus matus, kā putni mēdz bužināt savas spārnu spalvas.
3. Iekšēja laime. Tieši tāpat kā Agnesē, arī Deračetē mājoja iekšējs miers. Ja viņai tāda nebūtu, viņa nespētu to izstarot arī uz apkārtējiem.

Viņas cilvēciskās īpašības

1. Bērnišķība: Tāpat kā Dorai, arī Deračetei piemita bērnišķīgas manieres. „Viņa, kurai kādu dienu bija jākļūst par māti, pati vēl joprojām bija bērns.” Viņas „acīs gailēja nepārprotama draiskulība,” dažkārt pat „vieglprātība, žirgtums un bērna ķircinošs rotaļīgums.”
2. Nepastāvība: Deračete nekad nebija vienāda. Dažkārt viņa staroja laimē, bija vieglprātības un žirgtuma pildīta. Bet citreiz ap viņu vējoja burvju gurdenums. Lai gan viņa bija mīļa un laba, pa laikam viņas „acīs iegailējās pa nerātnībai.” Dažreiz viņu pildīja ķircinošs spēlīgums, bet citreiz „melanholijas piejaukumi.” Arī nepastāvīgums ir bērnišķīga īpašība.
3. Dabisks izskats: ”Viņa ir dabiska un priekpilna kā cīrulis.”
4. Maigums: Īpašības, kas raksturo maigumu, bija jūtamas viņas balsī: „Viņa radīja visāda veida maigas skaņas, kuras burbuļoja uz āru neaprakstāmā priekā.”
5. Izstaro laimi: „Visraksturīgākā viņas īpašība bija spēja izstarot laimi. Tā bija daļa no viņas rakstura, manierēm un darbošanās.”
• Viņa ir dabiska un priekpilna kā cīrulis.
• Viņa izplata ap sevi prieku.
• Viņa rada gaismu tumšajās dienās.
• Viņas klātbūtne apgaismo mājas.
• Viņas tuvošanās ir jūtama mundrā siltuma dēļ.
• Kad viņa paiet garām, rodas piepildītība sajūta.
• Viņa uz mirkli uzkavējas, un jau ir laime.
• Viņas smaidam piemita spēks atvieglināt to šausmu važu smagmi, kura vilkās aiz viesiem komūnas iemītniekiem-ak, šis bīstami valdzinošais smaids!
• Pa laikam viņā bija manāma vieglprātība un žirgtums.
6. Piemīlība: Iepriekš tā netika pieminēta, tomēr būtībā ir tas pats maigums un labsirdība. Deračete bija „pati labestības un līdzsvara esence” un viņai piemita „elegantais Rietumindijas sievietes miers.” Viņas kakls bija graciozs un lunkans.

Amēlija

Vēl viens eņģelsikā un cilvēciskā kopuma paraugs ir Amēlija no Viljama Tekerija romāna „Liekulības tirgus.” Viņš apraksta Amēliju kā „laipnu, dabisku, maigu mazo mājas dievieti, tādu, kādas vīrieši vēlas dievināt.” Pāris lappušu tālāk viņš nosauc viņu par „mazo nabaga maigo sirdi.” Vēl citā vietā viņš atsaucas par viņu kā par „laipnu, smaidīgu, piemīlīgu, cēlsirdīgu – sirdi pati sevī.”

Viņš atzīst, ka citi varētu neuzskatīt viņu par skaistu: „Patiesi, baidos, ka viņas deguntelis bija pārāk uzraukts, un nevis kā ierasts, bet vaidziņi – aplam apaļi, lai viņa kļūtu par romānu varoni. Tomēr viņas sejā sārtoja rožaina veselība, un lūpās – pats svaigākais no smaidiem. Viņas acu pāris vai mirdzēja no gaišāko un godprātīgāko asprātību pārpilnības, izņemot, ja tās pildījās ar asarām, un tas, jāatzīst, notika pārāk bieži. Jo mazā muļķīte raudāja par ik mirušu kanārijputniņu vai peli, ko kaķim palaimējies notvert, vai arī vienkārši par kāda romāna nobeigumu, lai gan tas bija bijis aplam muļķīgs.”

Amēlijai bija „mīļa, dabiska, smalka balstiņa.” Viņa bija atkarīga no savām „sīkajām rūpēm, izbailēm, asarām, biklajām bažām.” „Viņa drebēja, ja kāds asi izteicās.” Kopumā viņa bija „pārāk kautrīga, pārāk maiga, pārāk uzticējās, bija pārmēru vāja, jeb vienkārši – izteikti daudz sieviete,” jo ik vīrietis, kuram, pat ja nepiemita nekādu jūtu, bija gatavs viņu aizsargāt un lolot.

Analizējot Amēliju

Viņas enģeliskā puse

1. Personība. Viņai bija dāsna sirds, un viņa bija laipnas dabas. Ja vīrieši viņu tiecās dievināt, tad viņai, acīmredzot , bija personība, kura bija pielūgsmes vērta.
2. Mājsaimnieces īpašības. Tekerijs sauc viņu par „mazo mājas dievieti.”

Viņas cilvēciskā puse

1. Dabisks veselīgums. Viņai piederēja visdabiskākais no smaidiem, un viņas seja sārtojās rožainā veselīgumā. Viņai bija dzirksteļojošs acu pāris. Viņas balss bija salda, smalka un dabiska.
2. Bērnišķīgas jūtas. Viņa mēdza raudāt par mirušiem kanārijputniņiem, vai par peli, kuru bija noķēris kaķis, vai arī par to, kā beidzās romāns. Viņa bija atkarīga no savām sīkajām rūpēm, savā asarām, izbailēm, vai biklajām bažām. Viņa drebēja, ja kāds runāja asi.
3. Jūtīgums. Viņa bija „labsirdīgā mazā mājas dieviete.” Viņa arī bija „pārāk jūtīga, pārāk vāja, izteikti sievišķīga.”
4. Paļāvība. „Viņa bija pārāk paļāvīga” – bērnišķīga īpašība.

Vai skaistums ir nepieciešams?

Ir interesanti vērot, ka neviens no šo sieviešu, kuras nupat aprakstījām, autoriem nepievērsa nekādu vērību viņu dabas dotajam ķermeņa skaistumam. Amēlija, piemēram, bija tukla un apaļīga ar degunu, kurš ne tuvu nebija pilnība. Viņas deguns bija pārāk strups, salīdzinot ar to, kā bija pierasts, un viņas vaigi pārmēru apaļi, lai viņa kļūtu par kāda romāna varoni.” Deračetes sejas krāsa bija bērtin nobērta ar vasarraibumiem, un viņas mute bija pārāk liela, lai to nodēvētu par skaistu. Tik aplam nedāsni bija autori savās prasībās pret šīm apburošajām būtnēm – tomēr, bez tā, ka tika atzīmētas jau minētās nepilnības, viņi tā arī vairs neatgriezās pie ārējā izskata apraksta. Gan Agnese, gan Dora, abas bija glītas sievietes, tādēļ Dāvida izvēle balstījās uz viņu raksturīpašībām.

Visas četras sievietes, kuras mēs līdz šim vērojām, bija vienīgi klasiskas literāro tēlu pārstāves. Bet, nepārprotami, allaž ir pastāvējuši arī piemēri no vēstures. Viens no tādiem, kurš būtu mūsu apskata vērts, ir Mumtaza, lēdija no Tadž Mahalas. Lūk, atkal citāts no Elizabetes Bislandes grāmatas „Trīs gudrie no austrumiem.”

Mumtaza

„Mumtaza bija izmeklēti piemīlīga. Viņas spīdīgie melnie mati nokarājās divās pīnēs pāri pleciem. Viņas lielās acis bija pati pilnība, tajās mita dziļš, tumsnējs maigums. Viegli izliektās uzacis bija kā bezdelīgu spārni, un garās zīdainās skropstas padarīja tās vēl izteiksmīgākas. Viņas samtainā āda šķita kā lilijas zieds.” Papildus viņas neparastajam ārējam skaistumam, viņai vēl piemita, lūk, kādas īpašības:

„Viņai piemita vienkāršs, pilnīgs un piesātināts prāts. Viņa bija pievilcīgas dabas un pieklājīga. Viņai piemita nelokāma pacietība, kura nepadevās pat visnogurdinošākajos apstākļos. Piemēram, kāda viņu dzīves perioda laikā, pirms viņas vīrs bija kāpis tronī, notika mēģinājums izstumt viņu no savām pozīcijām. Vīru vajāja imperatora armija, un tādēļ viņam bija jāklejo no vienas vietas uz citu, meklējot pajumti. Mumtaza itin visur bija kopā ar savu vīru, sākot no Telinganas mežiem līdz pat Bengālijas līdzenumiem, pārciezdama, pacietīgi un mundri samierinoties, visas bēgļu nometnes ciešanas un grūtības. Daudzi no prinča draugiem un padomdevējiem viņu pameta šo notikumu laikā, bet viņa savā dziļajā padevībā palika viņam uzticīga.”

Mumtaza bija gudra, apdomīga un saprātīga sieviete, un valdnieks nešaubīgi uzticējās viņai kā privātos, tā arī valsts jautājumos. Viņš lūdza pēc viņas padoma daudzos svarīgos impērijas pārvaldes notikumos, un viņa apbrīnojami labi pildīja šo padomdevējas funkciju. Viņa bija devīga un laipna. Daudz lūdzēju griezās pie viņas, un viņa nekad nebija kurla ne pret vienu prasītāju, kurš viņai šķita viņas uzmanības vērts. Viņas starpniecība izglāba daudzus ešafota upurus, kā arī palīdzēja atgūties tiem, kurus bija skārusi karaliskā nelabvēlība. Viņas palīdzību iemantoja bāreņi, atraitnes un citi trūkumcietēji.”

„Mumtaza izrādījās ideāla sieva. Viņa apbūra sava vīra prātu. Apvienojot sevī skaistumu, gudrību un pievilcību, viņa bija savas apdāvinātās ģimenes pilnības zieds. Ja viņa izmantoja kādu no savām pārliecinošajām burvībām, lai pakļautu vīru savai vēlmei, tad tas tika paveikts ar tik lielu pilnības prasmi, ka pasaule pat nemanīja, ka tas ir noticis. Tomēr no viņu dzīves atstāsta ir redzams, ka šai sievietei ir bijusi dziļa ietekme sava vīra dzīvē.”

„Iespējams, viņas sievišķīgā ietekme bija par iemeslu garajam miera periodam Šaha Džahana varas laikā. Viņa četrdesmit gadus garajā valdīšanā nenotika neviens karš, izņemto trīs, kas bija nepieciešami, lai apslāpētu uzbrukumus vai dumpjus. Sabiedriskās lietas ritēja tik gludi, ka hroniku pierakstītāji nespēja atrast ne asins, ne vardarbību momentus. Tāpat kā imperatora izteikti prasmīgā ārējā politika, tāpat arī vietējās jurisdikcijas apliecinājums kalpoja par mērauklu viņa vadības panākumiem.

„No vēstures dokumentiem mēs varam tikai veikt secinājumus, lai spriestu, ka Mumtaza palīdzēja veidot Šaha Džahana dzīvi, tomēr ir jādomā, ka viņa viņu ietekmēja pamatīgā kārtā, lai gan mums nav neviena imperatora vārdu atstāsta. Nebija dzirdēts ne par vienu viņas sabiedrisko darbību. Mēs varam gūt tikai pašus sīkākos acumirklīgos iespaidus par šo piemīlīgo tēlu, kas ir iestrādāts kā dārgakmens brīnišķa krāšņuma ietvarā.”

Analizējot Mumtazu

Viņas enģeliskā puse

1. Raksturs: Viņa bija nevainojama, vienkārša un cēlsirdīga. Viņai bija maigs raksturs, viņa bija pieklājīga, laipna un labsirdīga. Viņai piemita nelokāma pacietība pat vismokošākajos brīžos. Viņa bija līdzjūtīga pret tiem, kuri cieta trūkumu, palīdzēdama nospiedošajos apstākļos. Viņa bija prātīga, viņā mita gudrība un apdomība.
2. Mājīgums: Viņai piemita cēlas pienākuma jūtas attiecībā pret savu vīru, un viņa pierādīja, ka ir ideāla sieva. Viņa laida pasaulē četrpadsmit bērnus. (Tomēr izdzīvoja tikai astoņi – četri dēli un četras meitas)

Viņas cilvēciskās īpašības

1. Sievišķība: Viņai bija pamatīga ietekme uz sava vīra dzīvi, tomēr tas tika paveikts ar izsmalcinātas sievišķības meistarību. Viņa apbrīnojami spēlēja savu padevīgo lomu.
2. Mirdzums: Pat par spīti visnogurdinošākajiem apstākļiem viņa palika mundra un priecīga.
3. Valdzinājums: Viņa apbūra sava vīra prātu.