Un tagad vēlos aprakstīt kādu pārsteidzošu problēmu, kura var atgadīties, kad sāksiet praktizēt „Valdzinošās sievišķības” principus: Kad laulībā ir bijušas nopietnas problēmas un sieva padevīgi cenšas uzlabot to pielietojot „Valdzinošās sievišķības” principus, tas var būt par cēloni īpatnējām atbildes reakcijām no vīra puses, kas saucas Pandoras lādīte.

Kad iestājas Pandoras lādītes reakcija – tai vietā lai vīra atbilde būtu mīlestība un maigums, viņš kļūst dusmīgs un izgāž naidīgas jūtas pret savu sievu. Kādēļ viņš tā rīkojas? Līdz šim viņš baidījās paust savas dusmas. Sastopoties ar problēmām laulībā, viņš juta, ka viņam ir jāapspiež savas dusmas, lai saturētu kopā laulību. Ar to es negribu teikt, ka viņš ir rīkojies gudri, bet gan to, ka viņš tā rīkojās tā, kā juta, ka ir nepieciešams. Augstu principu vīrietis, kurš mīl savus bērnus pieliks visas pūles, lai garantēti saturētu kopā ģimeni.

Kad viņa sieva pielieto „Valdzinošo sievišķību” kādu laika periodu, viņš sāk justies droši šai laulībā. Viņš vairāk nejūtas tā, ka viņam vajadzētu turēt sevī iekšā savas vētrainās jūtas un zūd baiļu sajūta, kuras izrunājot uz āru citkārt būtu radījušas problēmas viņu laulībai. Tad kādu dienu viņš beidzot uzdrīkstas atvērt Pandoras lādīti un atbrīvot aizvainojuma jūtas, ko viņš tur ir paslēptas glabājis.

Ja tev ir jāsastopas ar šādu situāciju, atļauj viņam iztukšot Pandoras lādīti. Patiesībā, tev vajadzētu iedrošināt viņu runāt pilnībā visu un brīvi. Un tev nevajag izdarīt tādu kļūdu kā sevis aizstāvēšanu, attaisnošanu vai pretuzbrukumu. Tev nāksies rātni sēdēt, to visu noklausīties un pat piekrist viņam sakot: „Es zinu, es zinu, tev ir taisnība.” Bet, kad pēdējā aizvainojuma sajūta ir izpausta un Pandoras lādīte ir tukša, viņš sajutīs atvieglojumu un tādu mīlestību un maigumu pret tevi, kā vēl nekad agrāk nav sajutis. Un ja viņš ir bijis atturīgs, tad iespējams, arī atturība nāks ārā kūleņiem kopā ar Pandoras lādītes reakcijām, kā sekojošā pieredzē:

Ak vai, kāda Pandoras lādītes reakcija!

Pēc tam, kad biju uzzinājusi un dzīvē pielietojusi „Valdzinošo sievišķību”, mans vīrs šķita laimīgāks, bet tas ilga kādus trīs līdz četrus mēnešus, līdz spriedze pamazām sāka pieaugt. Tad kādu rītu, ak, vai! Pandoras Lādītes reakcija. Likās, ka visas apslēptās jūtas ir iznākušas uz āru un tai pat laikā visa atturības siena kūleņiem gruva lejā. Gana dramatiski un gana brīnumaini. Tagad viņš saka, ka nekad mūžā nav juties tik laimīgs, un es jūtos gluži tāpat. Pat draugi to pārrunā un jautā vai tik tiešām esmu tik laimīga kā izskatos.

Es, nudien jūtos „Valdiznošās sievišķības” garā un tai patiesajā laimē, ko tā sniedz, kad tai seko. Šovakar vīrs pavadīja tīs stundas vienkārši runādamies ar mani, stāstīdams man vēl un vēl par sevi, par savu pagātni un sapņiem. Es uzzināju daudz vairāk kā par desmit laulības gadiem kopā. Viņš arī teica, ka tai laikā bija daudz tuvāk kā es to biju pamanījusi, aiziešanai no manis un to arī būtu izdarījis, ja ne mūsu bērni.

Viņš atvēra Pandoras lādītes vāku

Visu dienu biju ārkārtīgi laimīga, bet, kad pārnāca mans vīrs, viņš pārlēja nomāktības dušu pār mani un es saīgu. Biju stingri nolēmusi neļaut viņa drūmumam ietekmēt mani. Es darīju visu, lai viņam būtu ērti un uzaicināju pārrunāt dienas notikumus. Bet viņš vienkārši vēlējās atpūsties, tādēļ es turpināju gatavot vakariņās.

Kad aizgāju pasaukt viņu vakariņās, viņš bija noliecis galvu un viņa vaigi bija slapji no asarām. Es ticu ļoti maiga balsī: „Dārgais, padalies ar mani.” Pēkšņi viņš sāka skaļi šņukstēt un atvēra Pandoras lādītes vāku.  Viņš bija zaudējis visu savu ticību sievišķībai jau iepriekšējās laulība pieredzes laikā. Ārā ar sparu nāca visi viņa aizvainojumi, naids pret sievietēm un bailes par nākotni. Viņš atvēra savu čaulu. Kopš tā vakara mūsu mīlestība pieauga ar vēl lielāku spēku, līdz pat tādiem augstumiem, ka viņš man pateica kopā ar ciešu apskāvienu, ka esmu viss, ko vīrietis var vēlēties sievietē.

Tumšākais manas dzīves laiks

Es un mans vīrs bijām precējušies gandrīz divdesmit divus gadus. Man vienmēr šķita, ka mums ir jauka laulība. Tajā bija visparastākie augšup un lejupejas periodi, bet biju pārliecināta, ka mēs novecosim kopā. Šajā laikā es biju uzņēmusies atbildību par naudu un maksāju par to savu cenu. Mani pastāvīgi nomocīja depresija, uztraukumi, garastāvokļu maiņas kā arī viss, kas nāk ar to kopā, ieskaitot fobijas. Es gan strādāju kā skolotāju, gan arī veicu visus mājas darbus. Mans vīrs mēdza pārnāk mājās no darba, paēst un visu vakaru skatīties televizoru. Viņš arī strādāja dārzā un fermā.

Es sāku gausties un šķendēties, ka man ir pārāk daudz pienākumu un ka man nepieciešama viņa palīdzība. Vienīgās reizes, kad viņš palīdzēja, bija, kad es šķendējos, un arī tad viņš to darīja negribīgi. Mēs sākām viens otru diezgan asiem vārdiem kritizēt. Pēc tam, kad biju apmeklējusi Psiholoģiskās Palīdzības Centru, kur meklēju palīdzību pret manām fobijām, es kļuvu daudz pašpārliecinātāka un uzstājīgāka. Es sajutu, ka mūsu laulība ir kā viens otram padomu došana, bet es vēlējos, lai mans vīrs man vairāk palīdzētu. Arvien vairāk runas par šķiršanos ielavījās mūsu sarunās, lai gan es jutos pārliecināta, ka tie ir vien draudi un nekas vairāk.

Reiz, pēc dejām kopā ar draugiem, es sajutos viena un kaut kāda iemesla dēļ nemīlēta. Mans vīrs bija uzmanīgs bet vēss un es sajutu pirmās pēkšņās bailes. Es pirmo reizi savā dzīvē sajutu, ka viņš mani vairs nemīl tik ļoti kā agrāk. Nākamos pāris mēnešus jutos nospiesta un uztraukta , un vienīgā lieta, ko vēlējos darīt pēc darba, bija pagatavot vakariņas, paēst un iet gulēt. Man nāca virsū raudu un sevis žēlošanas lēkmes. Dažkārt es gāju uz mūsu guļamistabu raudāt cerēdama, ka mans vīrs atnāks un nomierinās mani, ko viņš arī darīja, glaudīdams manu galvu un runādamies ar mani. Tomēr tas nebija tas, ko es vēlējos. Es vēlējos tuvību, bet tās nebija. Naktī man uznāca vēl viena asaru lēkme. Viņš mēģināja mani nomierināt. Es teicu viņam, ka mēs esam viens no otra atsevišķi un man nepatīk šī sajūta. Nākamajā dienā viņš teica: „Tu mani noraidīji un tagad es neesmu pārliecināts, vai tevi mīlu.” Es biju nobijusies līdz prāta zudumam. Esmu katoliete un biju pieteikusies uz Ovulācijas Tarifikācijas Metodi, kuras laikā tiek pieprasīta liela atturēšanās. Vīram nekad nebija patikusi šī metode.

Drīz pēc tam bija nozīmēta tikšanās reize ar dakteri, lai man veiktu šo ķirurģisko operāciju. Lai gan biju katoliete, es tomēr nevēlējos zaudēt vīru, dēļ tā, ka viņam nebija pietiekami daudz seksa. Parasti tas mums bija divas reizes mēnesī. Mans vīrs vēlējās mani atrunāt no šīs operācijas, sakot, ka man nevajag iet pret savu pārliecību. Viņš teica, ka tas viss esot vienalga pārāk vēlu, ka viņš esot impotents un ka viņam pret mani neesot nekādu vēlmju.          

Es tomēr devos uz operāciju, cerēdama uz brīnumu, ka kādu dienu viņš atkal mani mīlēs. Tai briesmīgajā dienā pēc operācijas slimnīcā mani apciemoja kāda sveša sieviete. Es vēl biju noreibusi no ētera, bet viņa uzsāka ar mani sarunu. Man nebija ne mazākās nojausmas, kas viņa ir un ko viņa tur darīja. Visbeidzot viņa man atklāja, ka ir bijusi mana vīra mīļākā pēdējos deviņus gadus! Mana pasaule kūleņiem sabruka ap mani un man uznāca histērija. N jau mans labais, katoļticīgais, brīnišķīgais vīrs. Ne viņš. Tas bija manas dzīves tumšākais periods. Visā savā dzīvē vismazākais, ko es turētu aizdomās, bija mans vīrs, ka viņam varētu būt romāns.

Pie manis aprunāties atnāca priesteris un lūdza man piedot savam vīram.  Tad pie manis ienāca mans vīrs. Viņš tik tiešām bija satraukts un teica: „tas nav tā, kā tu to domā, mīļumiņ.” Viņš pastāstīja, ka viņš bija atradis šo sievieti, jo es viņu biju atraidījusi. Es nespēju tam noticēt, jo man nebija bijusi pat vismazākā nojausma, ka manam vīram ir bijis romāns. Kopš tās liktenīgās dienas viņš vairs netikās ar šo sievieti. Man bija ļoti grūti aizmirst viņa briesmīgo grēku, lai arī teicu sev, ka man tas ir jāpiedod un es nevēlējos, lai viņš aizietu. Arī viņš nevēlējās aiziet.

Mēs sākām iet pie laulību konsultanta un tas nedaudz palīdzēja, tomēr manī nebija pārāk lielas cerības, kamēr neuzzināju par „Valdzinošo sievišķību”. Es devos uz bibliotēku, lai atrastu kādu grāmatu, kā ieinteresēt atkal savu vīru par mani. Es vienkārši zināju, ka Dievs man palīdzēs man nonākt pie tādas grāmatas.

Es sāku lasīt „Valdzinošo sievišķību” un nepārstāju raudāt un raudāt par savām kļūdām, ko biju pieļāvusi. Es sāku pildīt uzdevumus un redzēju nelielas atbildes reakcijas no sava vīra puses. Ak, es biju gatava sevi nopērt par visiem tiem gadiem, kad nebiju viņu apbrīnojusi un kad biju ievainojusi viņa lepnumu tik dziļi. Nu es sāku bieži viņu apbrīnot. Es rakstīju viņam zīmītes, ko iesaiņoju kopā ar pusdienām , kurās viņu apbrīnoju un teicu, ka mīlu viņu. Viņa atbildes reakcija bija rezervēta, tomēr viņš pieņēma manus komplimentus. Es izmisīgi centos nežēlot sevi, es centos nedomāt par to otru sievieti, tomēr tas bija visgrūtākais. Kad jutos nospiesta, es pārlasīju „Valdzinošās sievišķības” nodaļas un jutos labāk.

Tomēr es nepacietībā gaidīju attīstību. Ak, es tik ļoti vēlējos, lai viņš apliek ap mani savas rokas un pasaka, ka viņš mani ļoti mīl, ka izjutu pat iekšējas sāpes. Viņš mani apskāva un maigi noskūpstīja uz lūpām. Mums bija sekss, bet tuvības joprojām nebija. Es uzmanīgi klausījos tajā, ko viņš runā un slavēju viņu un apbrīnoju viņu tā, lai neizklausītos pārāk jūsmojoša. Viņš runāja atklāti ar mani par savu darbu un ziņoja, kas notiek.

Kādu vakaru Pandoras lādīte atvērās pirmo reizi. Mūsu saderināšanās laikā viņa cerības un sapņi par mūsu laulību bija necerētos augstumos, tomēr tās tika sasitas drupās un viss nebija tā, kā viņš bija domājis. Viņš pastāstīja man par to reizi, kad biju nosmērējusi viņa seju ar netīru bērna autiņu tikai tādēļ, ka viņš nebija palīdzējis pārtīt bērnu. Viņš teica, ka viņš būtu varējis mani nogalināt un nekad nepiedos man to.

Viņš stāstīja, kā es nebiju ļāvusi brālēnam dzīvot pie mums kādu laiku, jo man bija gribējies, lai man ir pašai sava telpa. Šis brālēns bija kāda tēvoča dēls, kuru viņš bija mīlējis tik patiesi kā savu tēvu. Šis tēvocis bija viņam ārkārtīgi palīdzējis tai laikā, kad viņš vēl auga, viņā bija devis viņam naudu, padomus un ļāvis viņam  dzīvot kopā ar viņiem mūsu saderināšanās laikā, tādējādi mans vīrs varēja ietaupīt naudu, kuru viņš pelnīja mūsu laulībām. Es biju atteikusies ielaist brālēnu dzīvot kopā ar mums un viņam bija jāsaka tēvocim, cik ļoti viņam žēl.

Tad viņš aizgāja gulēt. Viņš aplika ap mani savas rokas vairākas reizes naktī. Kad viņš pamodās, viņš glāstīja manu seju, skūpstīja mani un teica, ka mīlot mani. Tas viss notika toreiz, kad pirmo reizi atvērās Pandoras lādīte. Pandoras lādīte turpināja vērties reizi vai divas nedēļā triju mēnešu garumā. Viņš bija būvējis savas dusmas divdesmit vienu gadu un beidzot varēja tās atlaist. Katru reizi, kad vērās vaļā Pandoras lādīte, es klusi sēdēju, vēroju viņu un klausījos. Es pilnībā sekoju jūsu padomiem un vienīgais teicu, ka man ir ļoti žēl. Es nespēju noticēt visām tām apslēptajām dusmām, ko viņš bija uzcēlis.

Es raudāju katru dienu trīs gadus no vietas. Vienīgais mans stiprinājums bija „Valdzinošās sievišķības” un vēl kādas grāmatas, kas saucas „Dievs sauc’ lasīšana, kā arī garīgās mūzikas klausīšanās. Es sāku lasīt vēla rī citas kristiešu grāmatas, Bībeli un lūdzos no rītiem un vakaros.

Šo triju gadu laikā tā cita sieviete dzinās man pakaļ un nelika man mieru vienā laidā. Viņa varēja piezvanīt jebkādā stundā un  lietoja piedauzīgus vārdus. Viņa zvanīja man uz skolu. Reiz viņa pat atnāca uz skolu, lai runātu ar manu direktori. Viņa staigāja garām mūsu mājai, māja un rādīja visādas grimases. Dažkārt tas mani tik ļoti sāpināja, ka es devos uz guļamistabu un raudāju spilvenā un situ pa spilvenu. Mani bērni mājās uzvedās klusi un es nevēlējos, lai viņi redzētu mani uztrauktu.

Mana seksuālā vēlme pēc mana vīra paveica pilnīgu apvērsumu. Par cik biju uzzinājusi, ka viņš mani nemīl, man vēlme pēc viņa palielinājās, bet viņa vēlme pēc manis pamazinājās. Mūsu gadījumā seksuālās attiecības bija ļoti no svara. Kad mums bija sekss, tas manam vīram lika justies īpaši vīrišķīgam, stipram vīrietim, un kad es viņu atraidīju (kas notika ļoti bieži) viņš sajutās neprātīgi viens un nemīlēts.

Kopš slimnīcas ir pagājuši astoņi gadi. Es varu patiesi teikt, ka tas bija pagrieziena punkts manā dzīvē. Ja tā sieviete toreiz nebūtu mani apciemojusi slimnīcā, tad droši vien es un mans vīrs jau būtu šķīrušies uz šodienu. Bet Dievs patiesi bija ar mums. Viņš paņēma šo melno mūsu dzīves dienu un pagrieza mūsu dzīves atpakaļ pie Viņa.

Mēs abi ar vīru esam laimīgi  un apmierināti. Viņš jūtas mīlēts, apbrīnots un jūtas atkal kā vīrietis. Es arī jūtos mīlēta. Es vairāk nešķendējos. Tā bija gara un grūta cīņā, bet atalgojums bija tās vērts. Mans vīrs var runāt ar mani par savām visdziļākajām jūtām. Mēs pārrunājam problēmas. Ik pa reizei mēs mēdzam arī iesvilties , bet kad atkal nomierināmies, mēs izrunājam viens ar otru patieso problēmu un nemēģinām vairāk viens otram iestāstīt, kādēļ dusmojāmies.

Mana vīra pašapziņa ir cēlusies par simts procentiem. Viņš jau divas reizes ir pacelts pa karjeras kāpnēm un ir saņēmis apbalvojumu par izcilu darbu. Tagad viņš ir uzraugs un cilvēki, kuri pie viņa strādā ciena viņu un apbrīno. Mājās viņš ir pārņēmis bērnu disciplinēšanu, apmaksā rēķinus un dara visus smagos darbus. Viņš nekādā gadījumā neļauj man palīdzēt viņam celta smagas lietas, jo viņš saka, ka tā ir vīriešu lieta. Viņa attiecības a bērniem ir lieliskas. Viņš atklāti viņiem saka, ka viņš viņus mīl un viņi saka to pašu arī atpakaļ. Mēs tagad esam mīloša ģimene.

Katru reizi, kad esmu kopā ar sievietēm un viņas stāsta par savām problēmām laulības dzīvē, es stāstu viņām par lietām, ko iemācījos „Valdzinošajā sievišķībā”. Daudzas jaunākas sievietes tomēr tam visam nepiekrīt. Viņām šķiet, ka laulībai jābalstās uz līdzīgiem pamatiem. Man ir sāpīgi viņu vietā, jo es zinu, kas notiks galu galā. Es joprojām mēdzu  pirkt „Valdzinošās sievišķības” grāmatas un dodu tās cilvēkiem, kuriem zinu, ka ir vajadzīga palīdzība. Paldies par „Valdzinošo sievišķību”. Kā redzat, es mainīju savu dzīvi. Es nekad nenokļūšu atpakaļ vecajā dzīvē.

Apkopojums kā saprast vīrieti

Kad esam pienākuši pie nodaļas „Kā saprast vīrieti” beigām, izrādās, mums ir jābūt ļoti daudz dodošām. No mums tiek gaidīts, ka neskatīsimies uz viņu sliktajām īpašībām, ka vērtēsim viņā labās lietas un liksim viņu pirmajā vietā. Mums jāpakļaujas viņa autoritātei un jābūt lojālām pret kļūdām viņu lēmumos. Brīnišķīgai sievai ir jāpiemīt visaptverošai mīlestībai attiecībā pret viņa pienākumiem apgādāt ģimeni un viņa sadarbojas tādā veidā, ka iztiek ar to, ko viņš ir nopelnījis. Bez tam mums ir jāuzņemas liels darbs, lai neievainotu viņa vīrieša lepnumu. Ja tev šķiet, ka no tevis tiek gaidīts, ka tu daudz dosi bez lielām cerībām, ka gūsi atpakaļ, tad atveries, ka maize atpakaļ nāks apsmērēta ar sviestu.

Kad pielietosi visus šos principus, tie modinās tava vīra mīlestību un maigumu. Kā reiz teica kāda sieva: „Mūsu laulība atplauka kā zieds, kas ielikts saulītē pēc ilgas un garas ziemas.” Kad vīrietis jūtas pieņemts, brīvs, cienīts kā vīrietis, un saprasts, tad mīlestība ir atmodināta. Bet atceries, ka tu nedrīksti gaidīt materiālas balvas, kā piemēram jaunas kleitas, jaunu trauku mazgājamo mašīnu, ziedus vai greznu naktskreklu. Šīs lietas var nākt kā papildus labumi, kā tas parasti arī notiek. „Valdzinošās sievišķības” nesola vis materiālus labumus, bet gan stiprākas attiecības un maigu romantisku mīlestību. Par šādām balvām ir daudz stāstīts nodaļu beigās. Lūk, vēl nedaudz:

Man šķita ka viņš nav kā citi vīrieši

„Valdzinošā sievišķība” bija mūsu laulības risinājums. Grāmata gulēja manā grāmatplauktā pat neskatoties uz visiem pārbraucieniem desmit gadu laikā. Pat neatceros, kā es šo grāmatu biju ieguvusi. Bet kādu dienu pagājušā rudenī pie manis ciemojās mans brālis. Viņš izvilka šo grāmatu no plaukta un izlasīja kādu nodaļu, kamēr es biju aizņemta savos darbos.  Ka es atgriezos atpakaļ istabā, viņš teica: Ak, Dievs, cik šī ir laba grāmata! Šim autoram ir taisnība visās lietās.”

Es sāku to lasīt, domājot, ka tā nederēs manam vīram, jo pārsvarā grāmatu padomi vienkārši neatbilst viņa raksturam. Man šķita , ka viņš ir tik unikāls un nav tāds, kādi ir citi vīrieši.  Lasīt grāmatu un pielietot principus praksē man sagādāja lielus uztraukumus.

Astoņu mēnešu laikā mūsu laulība ir gājusi cauri daudzām brīnišķīgām izmaiņām. Tagad esmu tāda sieva, kāda allaž esmu vēlējusies būt, un viņš ir tāds vīrs, kādu allaž esmu sev vēlējusies. Viņš mudina mani dalīties šajā mācībā ar ikvienu, ko satieku. Trijām no manām māsām, kurām nebija pārāk stipra laulība patlaban apgūst grāmatu. Es vēlētos, kaut visi izlasītu un uzzinātu par „Valdzinošo sievišķību”. Ja šajā mūsdienu vienlīdzīgu tiesību pasaulē visas sievietes pieņemtu šos sievišķības principus – cik gan brīnišķīgas izmaiņas notiktu sabiedrībā!

Mūsu laulība nebija tā sliktākā

Kad es pirmo reizi piereģistrējos „Valdzinošās sievišķības kursam”, es nebiju gatava visām tām izmaiņām, kas notika manā dzīvē. Iesākumā jāpasaka, ka mūsu laulība nepavisam nebija „tā sliktākā”, tādēļ bija sajūta, ka ir maz kas uzlabojams. Bez tam, biju jau izlasījusi „Valdzinošās sievišķības” grāmatu pirms mūsu laulībām un pielietoju to gan mūsu saderināšanās laikā, gan laulības iesākumā.

Tagad nodarbības parādīja, cik tālu biju aizslīdējusi projām no tā, ka esmu sava vīra ideālā sieviete pēdējo četru gadu laikā. Es uzzināju, ka medusmēnesis nebija vis beidzies tikai tādēļ, ka „tā allaž notiek”, bet , ka to biju izbeigusi es pati, cenzdamās palīdzēt savam vīram vadīt viņa dzīvi. Es nepārtraukti piedāvāju viņam labi domātus padomus par izglītību, karjeru un finansēm. Un viņš pastāvīgi neņēma vērā šādus padomus vai pat pretojās tiem, kas bija izveidojis milzu atturības sienu mūsu starpā.

Lai gan mēs mīlējām viens otru, mēs nebūt tik ļoti vairs nepriecājāmies palikt divatā vienam ar otru. Un pati smieklīgākā lieta ir, ka es pilnīgi nopietni domāju, ka tā ir visnotaļ viņa vaina un ka, ja viņš būtu sekojis maniem padomiem , mēs būtu laimīgāki. Šeit es varu piebilst, ka es ierindoju savu laulību „labo līdz ļoti labo” skaitā. „Ārkārtīgi laimīgas” laulības definīcija manuprāt pārāk līdzinājās pasakai, tā ka es nemaz neticēju, ka tāda kādam ir!

Kad es pēkšņi atkal atsāku apbrīnot savu vīru un sāku pieņemt viņu tādu, kāds viņš bija, nepiedāvājot savus uzlabojumus, viņš vēl arvien bija skeptisks. Viņš teica: „Ak, tas jau izgaisīs pāris nedēļās.”  Man pat šķiet, ka viņš nepieņēma nekā no tā, ko teicu, vēl kādu mēnesi, jo tas bija tik „neatbilstoši manam raksturam”.       

Pagrieziena punkts mūsu laulībā pienāca, kad es izveidoju savam divus gadus vecajam dēliņam grāmatu „Mans Tētis”. Es tajā izmantoju daudz fotogrāfiju, kur bija redzami tikai viņi abi kopā un kur mans vīrs darīja vīriešu darbus. Es salīmēju tās uz rasējamā papīra lapām, pievienojot aprakstus, kur teikts, cik grūti tētis strādā, aprakstot viņa stipros muskuļus, kā arī to, cik jauks viņš izskatās. Tad es pārvilku katru lapu ar caurspīdīgu līmpapīru. Kad mans vīrs pirmo reizi ieraudzīja šo grāmatu, viņa skatiens pārvērtās kā izplūdis. Viņš teica: „Tātiešam ir jauka grāmata – tu esi tik radoša..... manuprāt katram bērnam būtu jābūt šādai grāmatai, lai viņiem palīdzētu aptvert, ko nozīmē tēvs....” Es teicu: „Nu, katrā ziņā mēs jau saprotam un es nudien priecājos par visu, ko tu mūsu labā dari.”

Sākot no tās dienas viņš bija kļuvis pilnīgi citādāks vīrietis. Beidzot viņš aptvēra, ka apbrīna nāk no manas sirds. Kopš tās reizes mums ir patiesi ārkārtīgi laimīga laulība. Pēdējā laikā viņš strādā ārpus pilsētas un mājās pārbrauc tikai nedēļu nogalēs. Tos gadus, kas bija pirms visiem šiem notikumiem, es pavadīju šādas nedēļu nogales sabozusies un žēlojoties par to, cik maz es viņu redzu. Šogad šīs nedēļu nogales ir kā medusmēneši. Viņš ļoti vēla braukt mājās un mēs pavadām visu laiku kopā un mums ir patiesa un laba saskarsme.

Viņš ir daudz mīlošāks fiziskajās izpausmēs un bieži man saka, cik viņš ir laimīgs. Viņš ved man mazas dāvaniņas un pārsteidz mani visvisādos veidos, un ma nav nekā par ko žēloties.

Viena no jaukākajām lietām, ko viņš man nesen pasniedza ir kopēja atvaļinājuma plānošana. Viņš allaž ir zinājis, ka man patīk ceļot ar auto un ka vienmēr esmu gribējusi aizbraukt uz Misuri (kur mēs satikām viens otru). Katru gadu, kad to viņam lūdzu, viņš mēdza teikt: „Tu taču zini, ka man nepatīk ceļot. Ja kaut kur arī dosimies, tad lidosim.... bet nav jau nevienas vietas, kur es vēlētos doties.” Šogad es pat neieminējos par atvaļinājumu. Kādu dienu viņš kā no pilnīgi skaidām debesī teica: „Vai mums neaizbraukt uz Misuri šomēnes?”  Es gandrīz vai paliku traka. Pat ieslīdēju atpakaļ savā „vecajā es” un sāku palīdzēt viņam plānot. Es teicu: „Iespējams mēs varētu lidot un tas izmaksātu aptuveni tik pat daudz.” Viņš teica: „Nē, es vēlos braukt ar auto.” Mēs nekad neesam devušies atvaļinājumā ar auto.” Vai tie nav panākumi?

Dzīve bija garlaicīga

Es biju precējusies ar savu vīru vienpadsmit gadus un man šķita, ka mēs esam laimīgi. Lielāko daļu laika es pavadīju viena kopā ar četriem bērniem, bet viņam bija pašam savs bizness un man šķita, ka tā tam visam arī ir jābūt. Vienīgais laiks, ko pavadījām kopā, bija svētdienas, un tas parasti bija garlaicīgs un nožēlojams, un es zinu, ka mans vīrs jutās vēl garlaikotāks, bet es nezināju, ko darīt. Tad viss kļuva vēl sliktāk un viņš sāka strādāt arī svētdienās.

Tad pēkšņi parādījās kāda cita sieviete. Viņš nepārtrauca savu romānu, dažkārt dzīvodams mājās, bet dažkārt – nē. Kad tas tā turpinājās jau divus gadus, es atradu „Valdzinošo sievišķību”. Es mēģināju to ieviest dzīvē, bet tas bija tikpat kā neiespējami, jo mēs tikāmies tik reti un sarunājāmies vēl mazāk.

Kad grāmata atradās pie manis jau sešus mēnešus, es nolēmu, ka man ir jāsniedz dokumenti uz šķiršanos, jo neticēju, ka bērniem palīdzēs tas, ka mēs paliksim kopā – viņi zināja pārāk daudz. Kad es to pateicu viņam, viņš teica, ka gluži vai netic maniem vārdiem, bet tomēr apsolīja izvākties, cik ātri vien iespējams. Bet nepagāja ne mēnesis, kad viņš sāka jautāt, kas viņam būtu jādara, lai viņš drīkstētu pie mums atgriezties un tad pār viņu pāršalca visa „Valdzinošā sievišķība”. Es teicu, ja viņš atteiksies no tās citas sievietes, tad es vēlos sev lūgt vēl vienu iespēju pierādīt sev viņam. Mēs norunājām tikšanās reizes un viņš pavadīja kopā ar mums pilnīgi visu šo laiku. Pēc trim mēnešiem es atteicos no šķiršanās iesnieguma un viņš pārbrauca atpakaļ mājās.

Viņš nebeidz atkārtot vēl un vēl, ka viņš nekad nebija domājis, ka var būt tik laimīgs kopā ar mani. Viņš pastāstīja, ka tajā laikā, kad bija lūdzis iespēju atgriezties ģimenē, viņš bija gatavs atteikties no tās otras sievietes, bet domāja, ka būs jāatgriežas un jāpieņem garlaicīgo un nožēlojamo dzīvi. Viņš saka, ka es esmu tik pat labdabīga un mīļa kā allaž, bet, ka man ir tik daudz kas nācis vēl klāt. Nejauši es iedevu šo grāmatu savai mammai, un viņa nevar noticēt tam, kādas izmaiņas tā ieviesa viņu laulībā, kurai rit jau četrdesmit sestais gads. Un „tā otra” sieviete patlaban jauc ārā kādu citu ģimeni un es nesen iedevu šīs ģimenes sievai savu „Valdzinošās sievišķības” eksemplāru, un protams savās lūgšanās lūdzos, lai arī viņai tiktu dota iespēja tāpat kā man -  pielietot šos principus.