Lai tu kļūtu par solidāru saprotošu sievu, tev ir jāaptver, ar ko vīrietim visā savas dzīves laikā jāsastopas. Ja tev ir tuvs sirdij tas, ko māca „Valdzinošā sievišķība”, tad tu jau esi ieguvusi plašu redzesloku. Tu jau esi ieguvusi sapratni par vīrieša vajadzībām un jūtām. Tu esi uzzinājusi par viņa smago nastu, kas viņam jānes, lai nopelnītu izdzīvošanai, viņa centieniem pēc stāvokļa sabiedrībā un par viņa jūtīgo vīrišķīgo lepnumu. Šī perspektīva palīdz tev saprast viņa bažas, raizes un grūtības. Tas nepārprotami ir padarījis tevi saprotošu, pacietīgu un vairāk spējīgu piemēroties apstākļiem. Tas tev ir iedevis sapratni plašākā nozīmē. Paskatīsimies, vai esi atmetusi kādus savus vecos ieradumus un kļuvusi solidārāka un saprotošāka sieva.

Nesolidāra sieva

Ja tevī ir pietrūcis solidāras sapratnes, iespējams, tas ir nācis gaismā visdažādākajos veidos. Var būt tu žēlojies, ka tavs vīrs kavējās uz vakariņām, noslēdzās pats savā istabā, lai pabūtu vienatnē ar sevi, bija nolaidīgs pret bērniem, nepieskatīja dārza un remonta darbus, bija skops naudas lietās, vai ilgas stundas strādāja savā darba vietā un atradās projām no mājām. Tev nepadevās uzskatīt viņa ilgās darba stundas projām no mājām kā veikumu ģimenes labā. Man tas allaž ir licies savādi. Ja vīrietis nerotaļājas ar saviem bērniem, kad pārrodas mājās, tad tas nenozīmē, ka viņš ir nolaidīgs pret saviem bērniem, jo viņš ir pavadījis augu dienu strādādams, lai viņus uzturētu.

Solidāra sieva

Ļaujiet man vārdos aprakstīt solidāru sievu, kurs saprot sava vīra darba pasauli: Kad viņš ir dusmīgs vai ātri aizkaitināms, viņa saprot, ka tā ir darba spriedze. Šī sapratne liek viņai aizmirst viņa slikto uzvedību. Ja viņš kavējas uz vakariņām, viņa samēro savas neērtības pret to, kas iespējams, tiek prasīts no viņa un uzskata savu problēmu par nenozīmīgu. Un viņas vīrs , tai vietā lai pārnākdams mājās sastaptos ar papildus problēmām, nokļūst atpūtas un komforta debesu valstībā.

Kad viņš ik dienas pārrodas mājās, viņš allaž tiek sagaidīts ar siltu smaidu un nekad ar problēmām. Viņa neļauj bērniem nekavējoties skriet šurpu un rāpties viņam virsū vai mesties virsū ar savām sūdzībām. Kad viņi ir sasveicinājušies ar tēvu, viņa aizvada viņu līdz guļamistabai, kur nodrošina vīru ar ērtībām. Viņa iekārto gultā spilvenus, novelk viņa kurpes un mudina viņu atpūsties, Viņa nodrošina savu vīru ar šādu miera periodu, pirms viņš parādās pie ģimenes. Viņš strādā, lai pasargātu un dotu patvērumu savai sievai, un šis ir veids kā viņa pasargā savu vīru.

Ja viņš nesteidzas meklēt, kur pielikt savu roku sētas atjaunošanai vai virtuves pārkrāsošanai, viņa mēģina saprast – lai gan šie darbi viņai šķiet svarīgi, tie viņam var izskatīties nesvarīgi salīdzinot ar viņa paša darba pienākumiem. Un viņa arī saprot – kad viņš pārnāk mājās, viņam bieži ir jāuzpildās nākamajai darba dienai. Mājsaimniecības atjaunošanas darbi viņam šķiet ne tik svarīgi salīdzinot ar sava ķermeņa un gara atjaunināšanu. Šāda solidāra attieksme liek viņai kļūt pacietīgai attieksmē pret vīra nolaidību pret viņa mājas pienākumiem.

Ja viņš neaizved viņu pusdienās vai uz kādiem citiem sabiedriskiem pasākumiem, arī šo viņa nolaidību viņa saprot. Nepārprotami, viņa ir bijusi mājās visu dienu un viņai ir nepieciešama izklaide. Bet viņam ir vajadzība, kas ir pārāka par sievas vajadzībām, tā ir nepieciešamība atspirgt no spraigās dzīves. Tas tikai padarīs nastu vēl smagāku – izvest sievu ārpus mājas. Tā viņš jūtās. Izverot abas viņu vajadzības, sieva aizmirsīs par savējām un dos priekšroku viņa lielākajai vajadzībai pēc miera.

Iespējams, viņai ir vēlme iegādāties mājā vēl kādas mēbeles, kas padarītu viņu mājas dzīvi daudz patīkamāku. Bet viņa lūdz tikai tās lietas, kuras viņi tik tiešām var atļauties. Jā viņai šīs lietas nozīmē daudz, tomēr vīra veselība un laime nozīmē daudz vairāk.

Viņa saprot sava vīra vēlmi iet uz priekšu un plānot nākotni. Nākotne nozīmēs papildus izdevumus. Viņa pilnībā atbalsta viņa centienus iekrāt naudu. Viņai tas nav trieciens, ja vīrs vēlas investēt naudu, lai nauda tādējādi pavairotos. Ja viņa nepiekrīt viņa plāniem ieguldīt, viņa atklāti pauž savu viedokli, bet viņas pretošanos padara maigāku viņas pašas sapratne par vīra motivāciju.

Tas ir liels izaicinājums, ja vīrs pavada projām nomājām ļoti lielu daļu laika, cenšoties gūt panākumus. Iespējams viņš ir tik nolaidīgs pret sievu un bērniem, ka lielākā daļa ģimenes aprūpes gulstas uz sievas pleciem. Sieva un, varbūt pat bērni var to uztvert kā intereses zudumu par viņu labklājību, kā arī par mīlestības trūkumu. Bet mājas un ģimenes dzīve, kas ir viņu pastāvēšanas centrs, salīdzinot ar tēva panākumiem var izskatīties otršķirīgi. Tomēr solidāra sieva uz to skatās savādāk. Viņa saprot, ka vīra motivācija nebalstās uz vienaldzību pret ģimenes dzīvi, tieši otrādi – tā balstās mīlestībā un rūpēs par viņiem. Viņš saprot gan ģimenes esošās gan nākotnes vajadzības un vēlas nodrošināt viņu iespējas nākotnes labklājībai.

Sieviete, kurai ir šāda attieksme, nejūtas atstumta pati un viņai nešķiet arī, ka bērni būtu atstumti. Bērni parasti pieņem mātes attieksmi. Ja viņai nešķiet, ka pret bērniem nevērīgi izturētos, tad viņi arī nejutīsies atstumti. Šāda ģimenes atmosfēra ir kā liels palīgs vīram ceļā uz panākumiem. Viņam ir komforts un drošības sajūta, kas viņam nepieciešama, lai strādātu no visa spēka. Un , ja viņš allaž sastopas ar sapratni, tad vari rēķināties, ka viņš būs mājās vienmēr, kad tas būs iespējams. Šis ir veids, kas vedīs pašu vīru mājās, un nevis neveselīgs piespiešanas veids.

Dažkārt vīrs pavada laiku ārpus mājas citu iemeslu dēļ. Tai vietā lai strādātu ģimenes labā, viņš pavada laiku izpriecās, sporta pasākumos vai kopā ar draugiem. Šādā gadījumā vīrieša nevērīgā attieksme šķiet bez jebkāda attaisnojuma. Tomēr solidāra sieva nenosodīs viņu. Viņa meklēs atbildi sevī, jautās sev, vai ir aizdzinusi viņu projām ar nesolidāru attieksmi pagātnē. Ja viņa izlems sniegt viņam savu sapratni, iespējams, viņš zaudēs citas savas intereses un aptvers, ka pats lielākais prieks ir ģimene. Šeit atkal – viņa neved viņu mājās vis ar spēku, bet gan veidojot tādu mājas dzīvi, kurā viņš vēlēsies atrasties pats pēc savas gribas.

Līdz šim mēs vispārēji runājām par vīrieša vajadzību pēc sapratnes, par viņa nastu pelnot iztiku, viņa centieniem pēc stāvokļa sabiedrībā un par viņa jūtīgo lepnumu. Lūk, kādi vēl mēdz būt gadījumi, kad viņam ir nepieciešama patiesa solidaritāte:

1. Kad viņš mājās „sabrūk”

Vīrieša darba nasta un centieni pēc stāvokļa izskaidro to, kādēļ viņi tik bieži palaižas, kad ir mājās, kādēļ viņi kļūst dusmīgi, nepacietīgi, kādēļ grūti kopā ar viņiem dzīvot, kādēļ viņi nesalabo jumtu vai nenopļauj mauriņu. Šie pienākumi var likties nesvarīgi salīdzinot ar vajadzībām viņa darbā. Viņš var nepievērst uzmanību saviem bērniem un būt nolaidīgs pret savu sievu. Esmu dzirdējusi sievietes sakām: „Man vīrs neattiecas pret ģimeni tik labi, kā viņš pievēršu uzmanību pat pilnīgiem svešiniekiem.” Patiesība ir tāda, ka viņš bieži ir pārguris no labās attieksmes pret pilnīgiem svešiniekiem, un vēlas vienkārši atpūsties un kļūt par visļaunāko savai ģimenei, cerot, ka ģimene to neievēros. Floridas Skotas- Maksvelas grāmatā Sievietes un dažkārt arī vīrieši, autore izskaidro vīriešu tieksmi palaisties mājās:

„Viens no sāpīgiem sievietes dzīves paradoksiem ir tas, ka, kad vīrietis pārnāk mājās pie sievietes, viņš bieži nāk, lai atgūtu savu vienkāršāko cilvēcību un lai atpūstos no tā, ka ir bijis pats labākais. Tādējādi sievietei bieži ir jāatsakās no vīrieša labākajām īpašībām, pieņemot tās uz ticības pamata kā tas, ko cilvēki par viņu saka, un viņai jāpieņem viņa ne tik labo pusi, ko viņš viņai parāda. ... Iespējams, viņa vēlas apbrīnot vīrieti, bet viņai nav zināšanu un iespējams, gara spēju, lai aptvertu to viņa daļu, kura gūst gaviles. Viņa redz, kā viņš mājās sabrūk, saprot viņa vajadzību pēc šāda sabrukuma, saņem viņu ar savām modrajām antenām, lai arī ar nožēlu viņai jāatsakās no tā, ka nav iespējams redzēt viņa pārākumu. Viņa ilgojas redzēt viņa varenību, bet viņai jāsastopas ar viņa tiesībām būt vājam. „

2. Kad viņš zaudē drosmi.

Drosmes zudums ir lieta, kas bieži gadās vīriešus starpā. Vai tas būtu bagāts vai nabags, mācīts vai nemācīts, tikai retam vīrietim izdotas izvairīties no šādas pieredzes. Patiesībā – vairāk pat izglītotākiem, talantīgiem un agresīviem vīriešiem ir visbiežāk pārdzīvo šādas ciešanas. Abrahamam Linkolnam bija depresiju periodi, kad viņš vienkārši sēdēja un pārdomāja vai lasīja avīzes. Reiz viņš rakstīja: „Patlaban esmu visnožēlojamākais dzīvojošais vīrietis pasaulē.” Lielākajai daļai vīriešu, kam ir daudz pienākumu, ir šādi drosmes zuduma periodi. Bet visiem vīriešiem ir reizes, kad viņi ir nomākti, periodi, kad viņiem ir nepieciešama solidāra sapratne.

Saprotot vīriešu dabu mūsdienu pasaulē, mēs varam saprast, kādēļ viņi zaudē drosmi. Šī ir pasaule ar milzu daudz prasībām un tajā ir maz drošības. Vīrieši uztraucas par naudu, savu darbu, bērniem un nākotni. Tiecoties pēc panākumiem, vīrieši lielākoties zaudē, un nevis iegūst to, pēc kā ir tiekušies. Vai, iespējams, pārāk daudz no viņa tiek gaidīts. Ir prasības, ko viņš nevar izpildīt, problēmas, ko viņš nevar atrisināt vai vienkārši atnāk nepadevusies diena.

Sievietei ir spēks sagraut šo nomāktības burvestību un pagriezt viņa attieksmi uz pretējo pusi. Bet viņai ir jāzina, ko darīt, un it sevišķi – ko nedarīt. Ja viņa gūs panākumus, viņa var izdarīt savam vīram lielu pakalpojumu vissvarīgākajā veidā. Atceries, viens no sievietes pienākumiem ir „izstarot prieku ap sevi un izliet gaismu pār tumšajām dienām .... vai gan tā nav īsta kalposāna?”

Kā būt patiesi solidārai?

1. Izciest ciešana kopā ar viņu: Nejautājot pārāk daudz jautājumu, mēģini saprast, kam viņam ir jāiet cauri. Piedalies viņa sajūtās. Ciet kopā ar viņu. Nebūt nav nepieciešams saprast viņa ciešanu iemeslu, bet centies saprast viņa sāpes un paud līdzjūtību par šīm sāpēm. Saki ko līdzīgu kā: „Manu nabaga dārgumiņ, ak tu, nabaga, nabaga, dārgumiņ. Tagad tu esi zaudējis drosmi, bet atceries, arī šīs tumšās stundas reiz būs pagātne.” Iedves cerību viņa sirdī, ka nākotnē gaidāmi gaišāki laiki.
2. Cel viņu: Lai arī kāda būtu situācija, uzturi sevī nesatricināmu ticību par viņa labajām īpašībām. Paud atzinību viņa patiesajai vērtībai un apbrīno viņa vīrišķību. Ļauj viņam noprast, ka tu vēl joprojām tici viņam un viņa spējām.
3. Nenoniecini viņa problēmas: Nesaki viņam, piemēram: „Šeit nav par ko uztraukties”, vai „Tavas problēmas atrodas tikai tavā prātā”, vai „Dzīve jau nav nemaz tik smaga kā tev šķiet”. Un nedod viņam padomu uzskaitīt visus plusus, sakot ko līdzīgu kā: „Pārdomā visu, par ko tu vari būt pateicīgs”. Šādos ieteikumos nebūs jūtama līdzjūtība, tie liks viņam kaunēties par to, ka dzīve ir nospiedusi viņu uz cēliem, tas būs kā atgādinājums – ja viņš būtu stiprāks vīrietis, tad nu gan viņš nezaudētu drosmi. Norādīt uz dažādām mūsu dzīves dotajām svētībām dažkārt ir vērtīgi, tomēr tā nav līdzjūtība. Sapratne, cik daudz viņam ir dots, padara drosmes zudumu vēl dziļāku. Tas šķiet vēl nepiedodamāks.
4. Nepiedāvājies palīdzēt atrisināt viņa problēmas: Problēmu sākotnējā stadijā nedod padomus un nepiedāvā savu palīdzību. Tas var tikt augstu novērtēts vēlāk. Tas, ko viņš tagad vēlas, ir tava līdzjušana, tavs novērtējums par viņa pūlēm un tava vēlme neredzēt viņa kļūdas un tās netiesāt.
5. Neļauj viņa nomāktībai pārņemt arī tevi: Mēģini arī tu nezaudēt drosmi kopā ar viņu. Uzturi priekpilnu attieksmi, it īpaši optimismu. Bet neesi arī pārāk bezbēdīga, jo tas parādīs to, ka tevī nav līdzjūtības par viņa ciešanām. Viņš vēlas, lai tu justu viņam līdzi.

Negaidi nekavējošas garastāvokļa izmaiņas. Dod viņam laiku atgūties. Pat, ja viņš nekā nesaka, esi droša – tava līdzjūtība ir viņam palīdzējusi un viņš to ir novērtējis. Tai pat laikā – kad tev šķiet, ka viņš ir zaudējis drosmi, turpini izrādīt līdzjūtību.

Ir interesanti piezīmēt – kad sieviete audzē drosmi, viņas vajadzības ir atšķirīgas. Lai gan arī viņa vēlas saņemt līdzjūtību, viņa tomēr vēlas ko vairāk no vīrieša. Viņa sava apjukuma periodos meklē viņā palīdzību un ieteikumus. Viņš viņu vada un aizsargā, tādēļ viņš ir viņas padomdevējs un palīdzētājs. Vīrieši ir savādāki. Tas nav viņas padoms, pēc kā viņš ir izsalcis, lai arī cik tas viņam būtu nepieciešams, bet gan viņas līdzjūtība, atbalsts un ticības atgūšana sev. Šī ir vēl viena atšķirība vīriešu un sieviešu starpā.

3. Kad viņam jāsastopas ar neveiksmēm

Īpašs laiks, kad vīrietim ir nepieciešama līdzjūtības pilna sapratne, ir tad, kad viņam jāsastopas ar neveiksmēm. Tās vīrietim ir mokas, un ne tik daudz pati neveiksme kā pazemojums. Viņa statuss ir likts uz spēles kā vēl nekad, ne tikai pasaules priekšā, bet arī viņa sievas priekšā. Viņa aizsargājošās sajūtas attiecībā pret savu ģimeni, attiecīgi viņus nodrošinot, vienmēr paliek viņa prātā. Ja viņam ir jāpazemina dzīves standarti, tad viņam ir jāsastopas ar sāpīgu sapratni, ka viņam ir pakļauts pazemojumam un diskomfortam. Sieva, kura, saskaroties ar vīra neveiksmi, ir pilna līdzjūtīgas sapratnes un kura ir piemērots raksturs, lai pielāgotos pazemīgākiem apstākļiem, ir sava vīra dzīves vislielākā nepieciešamība, kam nekas nespēj līdzināties.

Vīrs nekad nespēs pilnībā novērtēt savu sievu, kamēr viņa nebūs nonākusi vīra neveiksmju pārbaudes priekšā. Viņa sakāve ir sievas zelta iespēja izrādīt savu patieso vērtību. Kad sievietes stājas šādas krīzes priekšā ar līdzjūtības pilnu sapratni, kā arī ar cildena rakstura stiprumu, viņas vīrs sāk viņu dievināt un mīlēt kā nekad agrāk. Kā ilustrācija šādai sievietei, kura kā eņģelis stāvēja šādas krīzes priekšā, ir atrodama Vašingtona Irvinga esejā „Sieva”, kuru citēšu pilnībā:

Sieva

Mans tuvs draugs Leslijs bija apprecējis skaistu un izglītotu meiteni, kura bija augusi pašos elegantākajos dzīves apstākļos. Tas tiesa, mantas viņai nebija, toties tās bija pa pilnam manam draugam un viņš priecājās, gaidīdams to laiku, kad varēs izdabāt viņas kaprīzēm un apmierināt tās dažādās izsmalcinātās iedomas un untumus, kas kā maģija pārklās viņu. „Viņas dzīve”, viņš mēdza teikt „būs kā pasaka”.

Atšķirība viņu raksturos radīja līdzsvarotu savienojumu – viņam raksturā bija dots romantisms un nedaudz no nopietnības, bet viņa bija pati dzīve un līksme. Es bieži tiku pamanījis to mēmo sajūsmu, ar kādu viņš mēdza aplūkot viņu viesībās, kas padarīja viņas prieka spēku par viņa baudu; un kā pašā vētrainās piekrišanas vidū viņas acis joprojām bija pievērstas viņam, it kā tikai no tās vietas viņa ilgotos pēc mīlestības un pieņemšanas.

Kad viņa atspiedās pret viņa roku, viņas slaidās formas lieliski kontrastēja pret viņa vīrieša stāvu. Mīlošā un uzticības pilnā sejas izteiksme, ar kādu viņa skatījās augšup uz viņu, šķita izsaucam viņā pēkšņu triumfālu lepnumu un lolojuma pilnu maigumu tā it kā viņš juktu prātā par savu jauko nešļavu tās bezpalīdzības dēļ. Neviens pāris nekad agrāk netika virzījis uz ziedlapiņām kaisītās agrīnas un piedienīgas laulības takas tik burvīgus svētlaimības skatienus.

Tomēr tā bija mana drauga neveiksme, ka viņš savu bagātības kuģi bija piekrāvis ar plaša mēroga spekulācijām; un kopš laulībām nebija pagājuši pārāk daudzi mēneši, kad vairāku pēkšņu neveiksmes virkņu rezultātā bagātība bija aizslaucīta projām un viņš saprata, ka ir nokļuvis trūkumā. Kādu laiku viņš turēja šo situāciju sevī un staigāja apkārt ar izmocītu sejas izteiksmi un lūstošu sirdi. Viņa dzīve nebija nekas vairāk kā ieilgusi agonija; un kas to padarīja vēl nepanesamāku, bija nepieciešamība uzturēt smaidu sievas klātbūtnē, jo viņš nevarēja sevi piespiest satriekt viņu ar jaunajām ziņām.

Tomēr viņa ar savu ātro mīlestības pilno skatienu bija pamanījusi, ka ne viss ar viņu ir kārtībā. Viņa novēroja sava vīra mainīgos skatienus un apslāpētās nopūtas un viņu nespēja maldināt vīra vārie un sājie jautrības centieni. Viņa deva uzdevumu visām savām jautrības spējām un maigajiem glaimojumiem dabūt vīru atpakaļ laimes ielejā; bet viņa tikai iedzina bultu vēl dziļāk viņa dvēselē. Jo vairāk viņš redzēja iemeslus, kādēļ viņu mīlēt, jo mokošāka bija doma par to, ka viņam vajadzēs pavisam drīz nostādīt savu sievu nožēlojamā situācijā.

Vēl tikai nedaudz, viņš domāja, un smaids no šī vaiga izzudīs – dziesma no šīm lūpām izplēnēs – spīdumu šais acīs pārmāks skumjas; un laimīgā sirds, kas tagad tik viegli sitās šais krūtīs, kļūs tik pat smaga kā manējā no pasaules rūpēm un ciešanām. Beidzot vienu dienu viņš atnāca pie manis un izstāstīja visu situāciju bezcerīgā balss tonī.

Kad viņa stāsts bija viscaur noklausīts, es pajautāju: „Vai tava sieva zina par šo visu?”

Pie šāda jautājuma viņš sagruva asarainā agonijā. „Dieva dēļ!” viņš kliedza, „ja tev ir kaut nedaudz manis žēl, tad pat neieminies par to manai sievai; pat vien doma par viņu liek man jukt vai prātā.”

„Bet kādēļ ne?” teicu es. „Viņai tas būs jāuzzina ātrāk vai vēlāk. Tu nevari ilgi to slēpt no viņas un šīs ziņas var pārkrist pār viņas galvu daudz biedējošākā veidā nekā ja tās pasniegsi viņai tu pats; jo to cilvēku runa, kurus mēs mīlam, mīkstina vissmagākās vēstis. Bez tam, tu pats sev aizliedz viņas līdzjūtīgo atbalstu; un ne tikai tas, tu arī radi briesmas tai vienīgajai saitei, kas satur kopā sirdis – atklātu domu un jūtu apmaiņu. Viņa visai drīz manīs, ka kaut kas slepenā kārtā moka tavu prātu; un patiesa mīla necieš atturību; tā jūtas nenovērtēta un aizvainota, ja to bēdas, kurus tā mīl, tiek noslēptas no tās.”

„Bet, mans draugs! Ja padomāju, kādu triecienu man nāksies dot visām nākotnes izredzēm – kā man vajadzēs satriekt viņas dvēseli līdz pašai zemei, izstāstot , ka nu viņas vīrs ir ubags! Ka nu viņai ies secen visa dzīves elegance – visi sabiedrības prieki – ka nāksies sarauties kopā ar mani nabadzībā un neziņā! Kā lai viņai pastāstu, ka nu viņa tiks izvilkta ārā no tām jaukajām vietām, kur viņa varēja turpināt plūst savā pastāvīgajā košumā, kur viņa bija visu acu gaisma, kur viņa bija ik katras sirds apbrīnas objekts! Kā gan viņa pārcietīs nabadzību? Viņa ir augusi visizsmalcinātākajā pārbagātībā. Kā gan viņa spēs izturēt to, ka nu viņu neviens neievēros? Viņa bija sabiedrības elks! Ak, tas salauzīs manu sirdi – tas salauzīs viņas sirdi!”

Vēl nedaudz pacietības un es jau biju pierunājis Lesliju doties mājās un izkratīt savu smagās nastas nospiesto sirdi sievai. Nākamajā rītā es vēlējos uzzināt rezultātus. Painteresējies uzzināju, ka Leslijs ir atklājis visu patiesību.

„Un kā viņa to panesa?”

„Kā eņģelis! Pat likās, ka tas priekš viņas bija atvieglojums, jo viņa apvija rokas man ap kaklu un pajautāja vai tas ir viss, kas mani pēdējā laikā ir darījis nelaimīgu. Bet nabaga meitene!” viņš piebilda. „viņa pat neapzinās tās izmaiņas, kas mums būs jāpiedzīvo. Viņa pat nevar iedomāties, kas ir nabadzība, izņemot kā abstrakciju; viņa par to ir lasījusi tikai dzeju, kur tā ir apvienota ar mīlestību. Viņa vēl neizjūt trūkumu; viņa vēl neizjūt ne ierasto ērtību, ne elegances zaudējumu. Kad mēs praksē pienāksim pie nabadzības zemiskajām raizēm, maziskajām vajadzībām, sīkmanīgajiem pazemojumiem, tad tas būs patiess pārbaudījums.”

Kādu vakaru pāris dienas vēlāk viņš atkal apciemoja mani. Viņš bija atbrīvojies no savas dzīvojamās mājas un tās vietā iegādājies mazu kotedžu laukos, pāris jūdzes no pilsētas. Viņš bija aizņemts visu diena , izpārdodams savas mēbeles. Jaunajā ēkā arī bija vajadzīgas pāris lietas, bet , protams, pašas vienkāršākās.

Viņš bija ceļā uz savu kotedžu, kur viņa sieva visu dienu bija pārraudzījusi tās iekārtošanu. Es jau biju kļuvis dziļi ieinteresēts par šī ģimenes stāsta nākotni un, par cik jau bija vakars, es piedāvājos viņam piebiedroties. Viņš bija noguris no dienas darbiem, un kad devāmies ārā, viņu pārņēma drūmu pārdomu lēkme.

„Nabaga Mērija!” visbeidzot izspruka kopā ar smagu nopūtu no viņa lūpām.

„Kas ar viņu ir?” es pajautāju, „Vai viņai kas kaiš?”

„Ko?” viņš teica uzmetis man nepacietības pilnu skatienu, „ nekas nevar būt drūmāks par šo pazemojošo situāciju, neko nav iespējams mainīt šajā nožēlojamajā kotedžā, kur viņa ir spiesta nopūlēties kā kalponešia nožēlojamajā miteklī.”

„Vai viņa ir žēlojusies par mitekli?”

„Žēlojusies? Viņa nav nekas cits kā mīļuma un smieklu kalna gals. Viņa nudien izskatās daudz labākā garastāvoklī, kā jebkad esmu viņu redzējis; viņa pret mani izturas ar mīlestību, maigumu un atbalstu!”

„Apbrīnojama meitene!” es izsaucos. „Tu sauc sevi par nabadzīgu mans draugs, bet tu nekad neesi bijis tik bagāts, tu nekad neesi bijis pazīstams ar tādiem dārgumiem, kuriem nav robežu, kādus tu tagad vari atrast šai sievietē.”

„Bet mans draugs! Ja es zinātu, ka viņai uz šo māju ir jāpalūkojas tikai vienu reizi, tad es justos labi. Bet šī bija viņas pirmā patiesas pieredzes diena; viņa ir ievesta necilā mājoklī; viņai visu dienu bija jāstrādā iekārtojot nožēlojamas lietas; viņai pirmo reizi savā dzīvē bija jāiepazīst mājas darbu nogurums; viņai pirmo reizi dzīvē ap sevi ir jāredz mājas, kurās zudis viss elegantais, zudušas visas ērtības; tagad viņa iespējams sēž novārgusi un nedzīva, pārdomājot nākotnes nabadzīgās iespējas.”

Šai ainas aprakstā ieskanējās varbūtība, ko es arī nevarēju noliegt. Pēc tam, kad bijām nogriezušies no galvenā ceļa un uzkāpuši uz šaura s taciņas, ko biezi aizsedza meža koki it kā piedodami tai papildus noslēgtības gaisotni, mēs tālumā pamanījām kotedžu. Pēc skata tā liktos gauži vienkārša pat pastorālam dzejdarim; un tomēr tai piemita patīkams lauciniecisks izskats. Mežonīgs vīnogulājs ar bagātīgu lapotni bija pārņēmis mājas vienu galu; pāris koku bija graciozi pārmetuši tai pāri savus zarus; un es ievēroju puķu podus, kas bija gaumīgi izkārtoti netālu no durvīm kā arī zāles pleķītī priekšpusē.

Mazi dārza vārtiņi bija atvērti pretī taciņai , kas izlocījusies gar krūmājiem aizveda tieši pie namdurvīm. Mums tuvojoties durvīm bija dzirdama mūzika. Leslijs sagrāba manu roku. Mēs apstājāmies un ieklausījāmies. Tā bija Mērijas balss, kas dziedāja visaizkustinošākajā vienkāršībā, tieši tā melodija, kas viņas vīram patika visvairāk. Es jutu, kā Leslija plauksta drebēja uz manas rokas. Viņš paspēra soli uz priekšu, lai dzirdētu skaidrāk. Viņa kustības radīja troksni uz grants celiņa.

Gaiša skaista sejiņa paskatījās ārā pa logu un izzuda, bija dzirdami viegli soļi un lūk jau Mērija bija redzama smalkiem solīšiem steidzoties šurpu. Viņa bija tērpta skaistā baltā lauku kleitā; pāris pļavas puķes bija ievītas viņas jaukajos matos; svaigs sārtums bija viņas vaigos; viss viņas izskats starojas vienos smaidos. Es nekad netiku redzējis viņu tik pievilcīgu.

„Manu dārgo Leslij” viņa sauca, „cik es esmu priecīga, ka tu esi mājās! Es tā gaidīju tevi; noskrēju pat lejā pa taciņu un pagaidīju arī tur. Esmu uzklājusi galdu zem kāda brīnišķa koka aiz mājas; es salasīju nedaudz pašas garšīgākās zemenes, jo es zinu, ka tev tās garšo, un mums ir tik gards krējums un šeit viss ir tik mīļi un klusu! Ak!” viņa teica, ielikdama savu roku viņējā un gaiši ielūkojusies viņa sejā – „Ai, mēs būsim tik laimīgi!”

Nabaga Leslijs bija jūtu pārņemts. Viņš piespieda viņu pie savas krūts, viņš aplika viņai apkārt savējās rokas, viņš skūpstīja viņu atkal un atkal, viņš nevarēja parunāt, asaras plūda straumēm no viņa acīm; un vēl bieži viņš man apgalvoja, ka, lai gan pasaule tomēr ir labvēlīga pret viņu un viņa dzīve, nudien, ir laimīga, tomēr viņš nekad nav pieredzējis mirkli, pildītu ar vēl skaudrāku svētlaimi.

Jā domās piemērojies šim stāstam, tad atceries, iespējams tev vajadzēs piemēroties kaut kam, kas ir mazāk romantisks nekā kotedža meža vidū. Tā varētu būt auksta māja pārpildītā pilsētā vai tukša māja izkaltuša tuksneša vidū. Bet piemērošanās šādām drūmām situācijām caur prieku vien padziļinās tavu vērtību viņa acīs un mīlestību pret tevi.

Solidāra sapratne

Plašākā nozīmē solidāra sapratne par:

1. Viņa vajadzībām un jūtām
2. Viņa spiedošo nastu gādājot par iztiku
3. Viņa tiekšanos pēc stāvokļa sabiedrībā
4. Viņa tiekšanās pēc pārākuma

Īpašās reizes, kad viņam nepieciešama solidāra sapratne:

1. Kad viņš, pārnākot mājās, „sabrūk”
2. Kad viņš zaudē drosmi
3. Kad viņš cieš neveiksmi

Uzdevumi

1. Izrādīt solidāru sapratni, kad viņš pilda savu apgādnieka pienākumu, sakot ko līdzīgu kā: „Es sāku saprast to smago atbildības nastu, kādu tu nes, lai nodrošinātu mani un bērnus. Es vēlos sadarboties jebkādā veidā, kā vien es varu padarīt dzīvi priekš tevis vieglāku.” Iespējams, viņš vēlēsies pārrunāt to, ko tu varētu darīt.
2. Ja viņš ir zaudējis drosmi, tad vadies no ieteikumiem, kā izteikt patiesu līdzjūtību.