Āda ir cilvēka ķermeņa visapjomīgākais orgāns. Aizsargā mūsu individualitāti. Turklāt tas ir pēc savas platības un iespējām milzīgs uztveres orgāns. Mans viedoklis, ka ādas slimības vispār nemēdz būt. Ir iekšējas slimības ar ārējām izpausmēm uz ādas. Aizziežot ārējo izpausmi, mēs ar to iedzenam slimību dziļāk iekšā. Ārīgu līdzekļu lietošana – tā nav ārstēšana, bet slimības apspiešana. Jebkura slimība – tas ir signāls par to, ka cilvēks savā dzīvē veic postīgas, kaitīgas darbības vai pieļauj savā dvēselē negatīvas emocijas un domas. Ādas slimību gadījumā tas tiešam ir acīm redzami.

Ādas slimības – tās ir vecas, dziļi slēptas duļķes, netīrumi, kaut kas pretīgs kas tiecas augšup. Šādos gadījumos āda darbojas kā aizsargventilis, caur kuru tas viss iznāk ārā. Slimības izpausmes uz ādu – tās ir dziļi apspiestas emocijas, kas piesārņo dvēseli un no kurām organisms tiecās tikt vaļā. Tas var būt nemiers, bailes, patstāvīgas briesmu izjūta. Vai arī uz kādu vērsts aizkaitinājums. Riebums un neiecietība. Kā arī dusmas, naids, aizvainojums un vainas izjūta.

Cits iespējamais cēlonis – jūs jūtaties neaizsargāts. Jo āda taču pilda aizsardzības funkcijas. Ir traucēta jūsu veselīgā un mierīgā apkārtējās pasaules uztvere.

Āda veic daudzas un dažādas funkcijas. Aplūkosim svarīgākās:

1. ierobežošanas funkcija un aizsargfunkcija;
2. saskares un kontakta funkcija;
3. izpausmes un atveides funkcija;
4. seksuālā funkcija;
5. elpošanas funkcija;
6. izdalīšanas funkcija;
7. siltumregulācijas funkcija.

Daudzējādās funkcijas, kuras jāveic ādai, atklāj tām visām piemītošo kopīgo spēju vibrēt (t.i., radīt svārstību kustības). Daudz uzskatāmāki tā vērojama starp diviem galvenajiem — ierobežojuma un kontakta — poliem. Ādas slānis ir mūsu ārējā materiālā robeža, kura pastāvīgi jūt apkārtējās vides iedarbību. Āda visā pilnībā atspoguļo gan mūsu būtību, gan pasaules uzskatu, un šim objektīvajam atspoguļojumam mēs nekādi nevaram pretoties.

Ādas virskārtā caur nervu galiem reflektē visi mūsu iekšējie orgāni, tāpēc jebkurš traucējums tajos projicējas uz ādas un rada dažādas pārveidības. Savukārt kairinājums noteiktās ādas daļās pa nervu kanāliem tiek novadīts uz attiecīgajiem iekšējiem orgāniem. Šī iekšējo orgānu saistība ar noteiktām ādas vietām, kuras ir zinātniski noskaidrotas un medicīnas darbiniekiem zināmas kā Heta joslas, pamato refleksjoslu terapiju. Pie šiem ārstniecības veidiem pieder sinepju plāksteru un banku likšana, pēdu masāža, akupresūra (uzspiešana) attiecīgos punktos, ausu adatu terapija un vēl daudz kas cits.

Pieredzējis praktiķis, rūpīgi aplūkojis pacienta ādu un izdarījis uzspiedienus noteiktos punktos, drīz nosaka diagnozi. Un, attiecīgi iedarbojoties uz šiem punktiem, viņš var atvieglot orgānu stāvokli.

Ko mums āda visbiežāk atklāj, ko tur vislabāk varam saskatīt? Tas ir apsārtums, uztūkums, sabiezējums, iekaisumi, dažādi izsitumi un abscesi. Ādas vietas, kur tie izpaužas, nav nejaušas, tās precīzi izgaismo atbilstīgus notikumus mūsu dzīvē. Senāk pieņemtā shēma, kas ļauj novērtēt cilvēka raksturu pēc dzimumzīmju atrašanās vietas, var radīt tikai papildu maldus. No tās būtu jāatsakās kā no nejēdzīgas māņticības. Viss redzamais ir tikai neredzamas sfēras līdzība, tieši tāpat kā jebkurš mākslas darbs ir mums neredzamās mākslinieka idejas izpausme. No redzētā vienmēr kā no izejas punkta varam spriest par neiz­pausto, neredzamo. Šo atziņu mēs neviļus liekam lietā diendienā. Ieejot nepazīstama cilvēka dzīvojamā istabā un aplūkojot tās iekārtojumu un priekšmetus, mums tūlīt rodas priekšstats par saimnieka gaumi un tieksmēm. Līdzīgus iespaidus iegūsim, ielūkojoties drēbju skapī... Mūsu gadsimtā visur, kur vien raugāmies, varam pamanīt daudzus bezgaumības parau­gus. Ņemiet vērā, ka iegūtā informācija atspoguļojas mūsos kopumā. Katrā tās daļā atrodam veselumu, tāpēc nav svarīgi, kuru sastāvdaļu aplūkojam. It visur redza­mi vieni un tie paši bezgaumības paraugi, kurus ap sevi savākuši cilvēki.

Viengabalainu priekšstatu par cilvēku mēs rodam, apskatot acs varavīksneni (iridodiagnostika), ausi, pēdas, katru asins pilienu, katru šūnu, katru seju un ķermeņa uzbūvi (psihognomija) un tāpat — arī ādu.

Iepazīt cilvēka saslimšanas simp­tomus, TAS IR SVARĪGI UN BŪTISKI. Un nav jau svarīgi, kur skatīties, ka tikai būtu vēlēšanās saredzēt! Patiesības drumslas pār mums ir dāsni izkaisītas it visur.

Pienācīgi jānovērtē jau pats fakts, ka speciālisti meklē cēloņsakarību esamības eksperimentālos pierādījumus. Līdz šim meklējumi vēl ir bijuši neauglī­gi un veltīgi, kaut gan apgaismības brīdi var tuvināt, ja vēlmei pierādīt bez jebkādiem aizspriedumiem pievienosim to, ka viss, kas eksistē, ir ciešā savstarpējā saistība un stingri pakļaujas analoģijas likumam: viss, kas ir augšā, tāpat ir arī apakšā, un viss iekšējais līdzi­nās ārējam, un — otrādi...

Uz ādas samērā labi atspoguļojas mūsu psihiskais stāvoklis un daudzējādās reakcijas. Visi mēs labi pazīs­tam sarkšanu no kauna, nobālēšanu un nosvīšanu bailēs un uztraukumā, šausmu šermuļus, ko tautā sauc par zosādu. Pirmos eksperimentus un mērījumus attiecībā uz asociatīvajām saiknēm izdarīja K. G. Jungs. Mūsdienu elektroniskie aparāti ar pastiprinātāju palīdzību ļauj daudz precīzāk izmērīt un pat grafiski attēlot ādas īpatnējo elektrovadāmību. Katrs vārds, katrs jautājums, katra izjūta un doma mērījumu rezultātus tūlīt maina.

Tas viss liecina, ka āda ir milzīgs projecēšanas lauks, kurā skaidri atspoguļojas gan visi somatiskie notikumi, gan psihiskie procesi. Un, ja tā ir, kādu gan ilūziju tad lolojam, dažādi grimējot to, cenšoties noslēpt visas ādas nepilnības, nevis cītīgi pūloties darbā ar sevi? Šo mānīgo rīcību, kas jau veido veselu nozari, sauc par kosmētiku. Un mēs šai iluzoriskajā mākslā labprāt ie­guldām savus līdzekļus. Mūsu mērķis nebūt nav norāt tos, kuri kosmētiski izskaistinās, mēs gribam tikai vēl­reiz aicināt objektīvi aplūkot sevi un padomāt par viena vai otra ādas defekta iekšējo cēloni, kā arī par to, kur sakņojas senā tradīcija krāsot un visādi rotāt savu ķermeni. Ja āda izsaka iekšējo stāvokli, katrs mēģinājums to mākslīgi labot zināmā mērā ir negodīga rīcība. Mēģinot kaut ko "notušēt" (nogrimēt), kaut ko inscenēt, cenšamies rādīt to, kā mūsos nav. Tādējādi, zaudējot iekšējā satura un ārējas formas savstarpējo atbilstību, radām sev neīstu ārieni. Starp "būt brīnišķīgam" un "brīnišķīgi izskatīties" atšķirība ir tāda pati kā starp būtību un ārējo izskatu. Visa šī neīsto masku izrāde, no makijāžas līdz groteski kroplīgajai plastiskās operācijas idejai, lai tikai vairotu skaistumu, liecina, ka cilvēce ir zaudējusi savu īsto seju.

Iepriekšminētie mēģinājumi kļūt citādam un glītākam izvirza problēmu: mīlestības trūkums pirmām kārtām pašam pret sevi. Iemīlēt sevi jau sen kļuvis par visgrūtāko uzdevumu. Katrs, kas domā, ka viņš to spēj un ari mīl, jauc savas būtības izpratni ar savu mazo ego. Viņš pat nezina, kā šīs vissvarīgākās jūtas pamodināt. Ārēji izveidodami sevi kā veselumu, tajā ietveram arī savu neredzamo tēlu. Tieši tāpēc nekāds grims nepalīdzēs noslēpt īsto seju. Aizraušanās ar kosmētiku vienmēr liecina, ka iekšējais cilvēks vai viņa apziņa ir palikuši nemainīgi.

Vajag tikai pavirši aplūkot ādu, lai noteiktu cilvēka psihisko statusu. Zem ļoti jutīgas (plānas) ādas slēpjas ļoti jutīga dvēsele, bet zem raupjas un taukainas ādas meklējams noslēgts un stūrgalvīgs biezādainis, kas tiecas dzīvot pārticībā. Nenoteiktu jūtu, šaubu un baiļu mākti cilvēki pārmērīgi svīst. Āda ir arī cilvēku saskarsmes subjekts. Šī saskarsme var izpausties dūres belzienā vai maigā glāstā. Cilvēkam ir izvēles iespēja, bet tā savukārt atspoguļojas viņa ādā. Ādas slimības var noritēt ādā iekšā un zem tās (izsitumi, iekaisumi, abscesi) vai arī izpausties kā tās ārējs bojājums. Abos gadīju­mos der padomāt par iespējamo savas aprobežotības jomu. Diemžēl reti kādam izdodas palikt pilnīgi vese­lam un neskartam.

Ādas izsitumi

Ļoti spilgts piemērs te ir pusaudži, kuri nonākuši dzimumnobriešanas stadijā un kuriem uz sejas parādās pinnes. Šai periodā hormonu darbības dēļ seksuālās vēlmes cenšas izlauzties uz āru, bet bailes tās apspiež un nomāc. Grūti vadāmais dzimumnobriešanas periods izpaužas kā pats spilgtākais konfliktsituācijas paraugs. Šai attīstības posmā nosacīto pusaudža mieru pēkšņi izjauc pilnīgi jauni un neparasti vēl neapzināti aicināju­mi, kas nāk no organisma dzīļu dzīlēm. Sākas pastiprināts mēģinājums apzināt sevi kā sabiedrības vienību un reizē arī to, kas notiek pašā. Bet šī jaunā sajūta tik neatlaidīgi uzmācas un ir tik nepazīstama un nepierasta, ka tieši tāpēc iedveš bailes. Tās pusaudzi no sapņu pasaules atved atpakaļ ierastajā stāvoklī. Bet tas neturpinās ilgi. Satraukums, kas pāraug uzbudinātībā, atkārtojas atkal un atkal.

Te arī meklējams pusaudža gadu un agrīnās jaunības laika iekšējais konflikts. Vienlīdz stipri iedar­bojas gan vēl neizbaudītās dzīves daļas intriģējošā pievilcība, gan bailes no tās. Katrs konflikts noris pēc šā scenārija, mainās tikai tā tematika. Pusaudža gadu un agrīnās jaunības laika galvenie temati ir seksuālie, mīlas, partnerības jautājumi. Šai laikā pamostas tieksme pēc pretējā dzimuma un interese par to. Parādās stipra vēlme rast ciešāku saskarsmi, tomēr ir bail riskēt un kļūdīties. Pēkšņi uzradušas seksuālas fan­tāzijas liek kaunēties par sevi. Izsitumi, kas radušies uz ādas, nenoliedzami liecina par iekšēju konfliktu. Šais gadījumos āda kā ierobežotāja apslāpē pāri malām plūstošo vēlmi atrast sev otru. Psihei tagad jāpārslēdzas uz ārstniecības procedūrām. Pilnīga uzvara būs tikai tad, kad tiks saprasts, ka ādai jābūt tīrai un jāpatīk otram, turklāt neaizmirstot, ka tā ir tiešā kontakta orgāns.

Iekaisusī āda uzskatāmi rāda, ka līdz šim pastāvošie ierobežojumi psihiskajā jomā ir pārtraukti un pilnīgi jauna, instinkta spēka vadīta enerģija tieksies realizēties fiziskajā jomā. Bet no priekšlaicīgas pieredzes, kura šai vecumā nav vēlama ne garīgajai, ne arī fiziskajai organisma veselībai, glābj paša seja, ko ir izķēmojušas pinnes. Nerealizētās vēlmes pārvēršas iekaisušā ādā. Cik cieša ir savstarpējā saikne starp sek­suālajām problēmām un izsitumiem, skaidri saskatāms arī pēc to atrašanās vietas uz ādas. Zēniem izsitumi parādās tikai uz sejas, bet meitenēm — uz sejas, retu­mis arī muguras rajonā un uz kakla priekšpuses. Citas ķermeņa daļas nekad netiek bojātas, jo pretējā gadījumā bojājumi neatbilstu savai nozīmei. Ja ir kauns un māc raizes par savu seksualitāti, vajadzētu transformēt šīs izjūtas tā, lai būtu kauns no kauna par saviem nejauka­jiem izsitumiem. Tādējādi šauri ievirzītā domāšana pārslēgsies un izveseļošanās paātrināsies.

Visu ar dzimumnobriešanas perioda izsitumiem var attiecināt ari uz citiem ādas izsitumiem. Acīm redzamie izsitumi vienmēr liecinās, ka kaut kas tāds, kas ilgi slēpts iekšiene, beidzot ir izlauzies atklātība. Izsitumi neapšaubāmi parāda to, kas agrāk bijis apslēpts. Šis atklājums palīdz izprast izsitumu cēloņus tik izplatītām bērnu slimībām kā masalas, skarlatīna (šarlaks), masaliņas. Katrā šādas slimības gadījumā notiek bērna lēciens jaunā attīstības pakāpē. Jo izteiktāki ir izsitumi, jo intensīvāk noris slimība un straujāka ir bērna attīstība.

Ja bērna āda pārklājas ar krevelēm vai kļūst kraupjaina, tā ir kā atbilde mātēm, kuras nevērīgi izturas pret savu bērnu un pārāk maz veltī viņam īstu, sirsnīgu uzmanību. Kreveles ir acīm redzama neredzamās sienas izpausme, ko radījuši vecāki un bērna paša mēģinājums to tādējādi pārraut. Bērna ekzēma liecina par mātes bez iemesla iekšējo antipātiju pret viņu. Visbiežāk šādi sevi izpauž mātes, kurām ir nosliece uz īpašu "estētiskumu", tās, kuras ļoti augstu vērtē pašas sevi.

Psoriāze (zvīņēde)

ir visplašāk izplatītā dermatoze (ādas slimība). Izsitumiem uz iekaisušās ādas ir plankuma veids, asi izteiktas malu joslas un tos klāj sudraboti baltas zvīņas. Psoriāze izplatās gan lokālā, gan ģeneralizētā* veidā. Ārēji āda atgādina bruņas, kādas ir daudziem dzīvnieku valsts pārstāvjiem. Pats par sevi saprotams, ka dabiskās aizsardzības un kontakta funkcijas šādā gadījumā tiek izjauktas pilnīgi. Turklāt nekas netiks ielaists sevī un netiks izlaists no sevis. Par noslēgtiem cilvēkiem tautā mēdz teikt, ka viņiem esot bieza āda, jo viņus klāj bruņas. Aiz šādas "aizsargāšanas ar bruņām" slēpjas izsmalcināta patmīlība un milzīgas bailes no tā, ka tikai apkārtējie cilvēki to neaizskartu un neapvainotu.

Jo vairāk attīstīta ir patmīlība un jūtelība, jo lielākas ir bailes un vēlēšanās aizsargāties, jo blīvāk un plašāk pacienta ādu aptver zvīņēde.

Tas līdzinās parādībām dzīvnieku valstī. Nocirpuši vilnu dzīvniekiem, mēs atklājam zem tās neaizsargātu, viegli ievainojamu un maigu būtni. Tāpat arī zvīņēdes slimnieki slēpj sevī vieglu aizvainojamību un sīku­mainību. Bet arī šāda maniere — dzīvot, nevienu un neko neielaižot sevī, baidoties kļūt "ievainotam", piešķir dzīvei traģisku nokrāsu.

Bailes no aizvainojuma un neuzticēšanās cilvēkiem, kas jau iesakņojušās dvēselē, uzceļ aizsardzības valni pret visiem un pat pret mīlestību un tiem, kas sirdzēju mīl. Par mīlestības klāt­būtni liecina atklātība, prasme ielaist otru sevī, bet šai gadījumā vārti ir cieši aizdarīti. Tādējādi no "dzīves viļņu svaigās plūsmas" zem bruņām tiek izolēta dvēse­le. Pieaugošo baiļu un periodisko slimības saasinājumu nomākta, tā pamazām var tapt aizvien nabadzīgāka. Pārraut šo patoloģisko loku kļūst grūtāk un grūtāk. Taču reiz arī šai dvēselei, kas pastāvīgi baidās no lamatām un tik izsmalcināti vairās no ievainojumiem, rūgtā paša pieredze liks saprast, ka dvēsele ir nemirstīga un to nevar ne ievainot, ne aizvainot. Viss, kas noris ārējo formu pasaulē, skar tikai to indivīda daļu, kura pati ir spējīga daudz ko sagrozīt un daudz ko arī aizspriedu­maini izskaidrot. Atveseļošanās var sākties tikai pēc daudzkārtējiem triecieniem, kas ir saņemti no ārienes.

Ja liktenis būs labvēlīgs un psihoterapeits būs ne tikai teorētiski, bet ari garīgā ziņā izglītots, tad apvērsums dvēselē var paātrināties un līdz ar to — sāksies ādas atveseļošanās.

Šai slimībai raksturīgas ir galējības — viegla aizvainojamība un aizsargāšanās ar "bruņām" (noslēg­šanās sevī). Galēja slimības izpausme nosakāma ne vien pēc bojātās ādas apjoma, par to liecina arī asiņojošu ieplaisājumu parādīšanās uz ādas. Tādējādi palielinās briesmas inficēties. Uz ādas acīm redzami saskaras divas galējības — ievainojamība un ragvielas veidotās "bruņas". Psihiskajā ziņā tā ir vēlēšanās būt labās kai­miņattiecībās, gūt tuvību un arī bailes no visa tā.

Psoriāze sākas ar ādas bojājumiem elkoņu rajonā. Ar elkoņu palīdzību mēs "izsitamies" dzīvē, un tie ir arī mūsu atbalsts pārdomās. Tieši šais vietās sākas ragvielas un bojājumu parādīšanās uz ādas. Tie ir pirmie vēstneši, kas brīdina par mūsu rīcības nepareizi izraudzīto vektoru. Neieklausoties brīdinājumā, cilvēks riskē — visa ādas virsma var pārklāties ar zvīņveida plankumiem. Un tad šie ragvielas laukumi kļūst par acīm redzama absurda un galējību ierobežotājiem mūsos pašos. To, ko laikā nav paveikusi apziņa, vēlāk izdarīs pamatīgi bojātā āda, laika gaitā piespiezdama slimnieku kapitulēt.

Alerģija, nātrene. Nieze

Šī slimība – ir emocionālas paškontroles trūkuma pazīmes. Jūsu zemapziņa izvada ārā tās jūtas un emocijas, kuras jūs sevī apspiežat (burtiski, kuras piesārņo dvēseli). Piem. aizkaitinājums, žēlums, dusmas. Ja jums ir alerģija, tas nozīmē, ka jūs kādu vai kaut ko savā dzīvē nevarat paciest, nepieņemat. Tas varbūt kāds cilvēks , kaut kāda dzīves joma vai kaut kāda situācija. Produkti vai vielas, kas provocē alerģisku reakciju , nav alerģijas cēlonis. Cēlonis ir iekšpusē, nevis ārpusē. Alerģija saistīta ar daudzām ādas slimībām, bet reizumis tā var parādīsies arī kā patstāvīga slimība — nātrene, nātru drudzis. Šis samērā nepatīkamais simptoms, likdams nemitīgi kasīties, var novest cilvēku līdz izmisumam. Vārdiem "niezēt" un "kasīties" mūsu sarunvalodā psiholoģiski atbilstošas nokrāsas ir: " man nekur nav miera", " iekšā viss knieš" vai ari "tas uz mani neattiecas", "beidz kasīties! (strīdēties)", "kam niez, tas kasās". Šais formulējumos vārdu "kasīties" un "niezēt" nozīmes sasaucas ar vārdu "kairinājums" (sakaitināšana, sadusmošana, saniknošana, iekaisums, iekaišana). Lai gan tuvākā jēdzieniskā nozīme vārdam "kairinājums" ir seksualitāte, tomēr mēs vēršam uzmanību arī uz citām dzīves jomām, kurās šis jēdziens tāpat var radīt rezonansi. Katrā cilvēkā taču iespējams izraisīt gan agresīvās, gan labās jūtas. Ja kaut kas mums kļūst vilinošs un interesants un tas nemitīgi mūsos tiek stimulēts, tad ar laiku tas var izpausties gan kā seksua­litāte, mīlestība, simpātija vai agresivitāte. Pašam vār­dam "kairinājums" ir vairākas nozīmes. Parasti tiek izjusta tā jēdzieniskā divējādība. Šā jēdziena izpausmes mainās no rupjām līdz pavisam izsmalcinātām. Turklāt vienā gadījumā mēs paši esam iekaisuši, bet citā — kaismīgi reaģējam. Bet katrā gadījumā iekaišana izraisa uzbudinājuma vilni. Tā arī latīņu valodas vārds "prurigo" norāda ne tikai uz kairinājumu, bet arī uz kaisli un juteklību, tāpēc darbības vārdam "prurire" ekvivalents ir darbība vārds "kasīties" (kairināt).

Ādas nieze nozīmē to, ka psihiskajā ziņā mūs kaut kas neliek mierā, kairina. Nevērīgums vai vieglprātīga attieksme šai jomā, nevēlēšanās analizēt savas jūtas var radīt nevēlamas sekas. Jebkuras niezes cēlonis ir kāda kaislība,— tā iekšēji dedzina kā uguns, kura tiecas izlauzties uz āru, meklējot plašumu. Šīs uguns dēļ esam spiesti kasīties. Jo spēcīgāka kaisles liesma trako mūsos, jo vairāk izteikta ir nieze.

Ādas kasīšana simbolizē vāji izteiktu meklēšanu, rakņāšanos sevī. Līdzīgi rakņājam un meklējam kaut ko zemē, lai šo "kaut ko" izceltu dienas gaismā. Tāpat arī mūsu slimnieks meklē kaut ko ādas virspusē, laižot darbā nagus, bet reizēm arī ko citu, lai tikai remdinātu niezi. Dažkārt pēc lielas piepūles viņš tomēr atrod to, kas viņu tik ļoti ir kaitinājis, plosījis, uzbudinājis un satraucis. No kasīšanās radušies noberzumi un jēlumi galu galā izskaidros arī jebkuras nervozitātes cēloņus. Nieze vienmēr mums laikus dara zināmu to, par ko mēs iepriekš neesam interesējušies un kam neesam pievērsuši nekādu uzmanību. Tā pavēsta par nemieru mūsu dvēselē, bet dvēselei taču ir tik svarīga nozīme mūsu fiziskajā dzīve. To daudz kas var satraukt: pazudinoša kaislība, kvēla mīla, aizrautīga iedvesma, negantas dusmas un niknums. Tāpēc nav jābrīnās, ka nieze itin bieži ir saistīta ar sarkaniem plankumiem un liesmainām ekzantēmām (dzērvju kājas). Dvēseles dziļumos skan aicinājums: kasīsimies un skrāpēsimies tik ilgi, līdz visā pilnībā apzināsimies, ka sakasījumi (jēlumi) ir labi un mums ļoti vajadzīgi!

Tādējādi mūsu ādas kārtas (materiālie pārsegi) at­klāj mūsu iekšējās tieksmes un noslēpumus.

Alerģija bieži mēdz būt bērniem, jo bērni, atšķirībā no pieaugušajiem, vēl nav iemācījušies kontrolēt savas emocijas. Alerģiska reakcija bērniem – tas ir vecāku uzvedības modelis. Tas ir signāls vecākiem pārskatīt savu uzvedību un attieksmi vienam pret otru. Jebkādas mātes negatīvas emocijas grūtniecības laikā, un pat gadu pirms grūtniecības, var kļūt par cēloni smagai bērna saslimšanai.

Ekzēma

Tas ir galēji izteikts antagonisms, neatzīšana, nepiekrišana. Jūs kādu vai kaut ko no savas dzīves atgrūžat vai atraujat. Parasti pie ekzēmām noved psihiski triecieni, tas ir spēcīgi stresi. Tādos brīžos uz āru izlaužas kolosāla agresija. Greizsirdība.

Psoriāze

Spēcīga vainas izjūta un pašsodīšanas vēlme var kļūt par psoriāzes cēloni.

Furunkuls

Tas ir naids, izlauzies uz āru. Patstāvīga iekšēja vārīšanās un mutuļošana.

Utainums

Jūs ļaujat citiem “knosīties” savā galvā un savās domās, iejaukties savās domās un savā dzīvē.

Sēnīte, pēdu epidermofīlija

Stipri pieķeras seniem pārdzīvojumiem un aizvainojumiem. Nav vēlmes šķirties no pagātnes, ļaujiet tai dzīvot šodienā. Tas traucē virzīties uz priekšu.

Ģeneralizēti — slimības izplatīšanās no ierobežota sākot­nējā perēkļa "fokusa" pa visu organismu.

Zinātnieki ir atklājuši faktu, ka hipnozes stāvoklī vai narkozē nav alerģisku reakciju. Tas ir - tieši apziņai te ir primārā loma.

Pasaule nav sterila:):) Lai izveseļotos, ir jāvēršas sevī, godīgi un drosmīgi jāpaskatās uz to, no kā vairāties. Jāpārskata, jāvēro sava attieksme.