Naidīgumā ir iekļauti jēdzieni "neietvert", "nelaist iekšā". Tā pretpols ir visaptverošās mīlestības jēdziens. Jebkura — pat vismazākā — tās izpausme ierobežos šo negatīvo attieksmi: nelaist iekšā, nepieļaut. Mīlot cilvēks paver savas robežas un ielaiž dievināto un mīlēto sevī. Šo robežu vai šķautni, kura katram īstajā laikā jāatklāj, mēs saucam par "es" (ego). Caur šo "es" mēs iepazīstam visu, kas atrodas aiz mūsu pašu robežas, identificējot to "ar sevi”. Mīlestības uguns ir tik stipra, ka spēj izkausēt šos ego ierobežojumus un ielaist sevī "tu", lai apvienotos ar to, nu jau kopīgi ejot izziņas ceļu. Norobežojoties mēs tik tiešām pierādām, ka nemīlam, un otrādi, ja robežu nojaucam, tad līdz ar to apliecinām savu mīlestību. Bet visbiežāk mēs izmantojam savu "aizsardzības sistēmu", lai novērstu draudus, ko radījušas jūtas mūsu zemapziņas vai apziņas dzīlēs.

Sevi pilnīgojot, ļoti svarīgi ir atcerēties gudrajo apgalvojumu: mikrokosmoss ir līdzīgs makrokosmosam. Tāpat arī to, ka katra atstumšana un naidīgums, ko apkārtējā pasaule izrāda pret mums, vienmēr ir atbildes reakcija uz mūsos psihiskajā līmenī slēpto naidīgumu. Katrs gadījums, kurā izpaužas mūsu naidīgums un ātra sakaitinātība, tikai nostiprina ego, sabiezinot tā robežas. Katrs nē, pretdarbība dabiskai notikumu gaitai mūsos un ārpus mums atstāj mūsu pašu radītā ierobežojuma lokā un pakļauj mūsu "es", taču katra piekrist vai vienoties spējīga cilvēka robežas ir difūzas (izkliedētas) un saskarsmē mēs tās nejūtam. Diemžēl reti kad spējam atzīties pat paši sev, ka nēsājam sevī visu agresīvo līdzekļu arsenālu. Kopumā tieši tas arī traucē kļūt tādiem, kāds patiesībā esi, un līdzināties makrokosmosam.

Ceļš uz apgaismību teorētiski ir ļoti vienkāršs, un formulēt to var īsi: viss, kas eksistē, ir labs. Mums jāiemācās ietvert savā apziņā visus un visu, kas ir ap mums, lai tādējādi mēs kļūtu vienoti ar visu jau eksistējošo. Vienīgais ceļš un vienīgais drošais līdzeklis, ar kura palīdzību var sasniegt šo mērķi, ir mīlestība.

Vērīgs gars var iebilst: ja viss, kas eksistē pasaulē, ir labs, tad šim pašam postulātam jāattaisno arī naidīgums. No filozofiskā viedokļa tā arī ir, jo pašam naidīguma nesējam un apkārtējiem cilvēkiem tādējādi laika gaitā tas palīdz apjaust visas eksistējošo polaritāšu nokrāsas. Tikai praktiski izzinot pretstatu cīņu un ietverot tos vienotībā, iespējama indivīda evolūcija vai arī veselas valsts evolūcija. Cilvēkam liek evolucionēt arī slimība, ja mēs patiesi vēlamies izveseļoties un šādas sevis pārveides labad piepūlamies visos iespējamos fiziskajos un psihiskajos aspektos.

Virsapziņas sfēras strāvojumus, kuriem ir jāveicina paša personības attīstība, sevi norobežojušais ego klasificē kā naidīgas, tādējādi arvien vairāk un vairāk attālinādamies no tiem. Fiziskajā jomā tāds cilvēks virza savu ieroci pret "ārējiem" ienaidniekiem, kurus parasti dēvē par kairinātājiem vai par indēm.

Ļoti bieži ilgus gadus tā ari dzīvojam šai paša izprātotajā vērtību sistēmā, turklāt uzskatām, ka tā ir pati pilnības mēraukla. Spilgta aina atklājas, izpētot daudzu diētisko skolu aizstāvju dažādo attieksmi pret "ārējiem ienaidniekiem". Ko vieni noliedz un atzīst par "nevēlamiem", to citi kaismīgi cildina.

Alerģija ir īpaša reakcija uz kādu matēriju, kura atzīta par naidīgu. Cilvēka organismā darbojas izdzīvošanas stimuls, tāpēc viņa aizsardzības sistēmas pastāvēšana ir pilnīgi attaisnojama. Organisma imūnsistēma pret alergēniem ⁽¹⁾ veido antigēnus ⁽²⁾, un tas rāda, ka pret naidīgajiem iebrukumiem jau ir zināma aizsardzība. Alerģijas slimniekam šī apzinātā aizsardzība ir pārmērīga. Viņš uzceļ aizsardzības valni un pamazām naidīgumu izplata visās dzīves jomās. Ar laiku arvien lielāks vairums vielu tiek pasludināts par agresorēm, bet tas, savukārt, ļauj daudz intensīvāk bruņoties pret ienaidniekiem. Tāpat kā militārismā bruņojums demonstrē agresīva noskaņojuma pakāpi, tā arī alerģija ir stipra organismā jau iekļuvušā naidīguma un agresijas izpausme. Visiem alerģijas slimniekiem ir pat ar neapzinātu naidīgumu saistītas problēmas, bet tieši tāpēc viņi parasti nevis dzīvo, bet eksistē.

(Lai nerastos aplama izpratne, atgādināšu, ka runāju par malā nostumto psihisko aspektu, kuru pats cietušais neapzinās. Var jau būt, ka viņš to ļoti labi zina, taču sevī nekādi nesaskata. Var būt arī tā, ka šī agresivitāte ir pilnīgi nostumta malā un nekad vairs netiks likta lietā, bet psihē šī agresivitāte tik un tā saglabājas. Nostumt malā to var tiklab nelīdzsvarots, kā arī gluži mierīgs cilvēks.)

Alerģētiķim agresija virzās no psihes uz ķermeni un tikai tur savdabīgi izpaužas. Tagad ķermenis var gan aizstāvēties un uzbrukt, gan cīnīties un uzvarēt, cik vien dvēselei tīk... Un, lai šī aizraujošā nodarbība tik drīz nebeigtos, par ienaidniekiem tiek pasludināti visdažādākie objekti: ziedputekšņi, kaķa vilna vai zirga spalva, putekļi, mazgājamie līdzekļi, meža zemenes un tomāti. Izvēle nav ierobežota — te nu alerģētiķis nebaidās ne no kā. Viņš cīnās ar visiem un ar katru, kaut gan priekšroku dod simboliskam favorītam.

Visiem zināms, ka agresivitāte ir cieši saistīta ar bailēm. Vienmēr cīnās ar to, no kā visvairāk baidās. Rūpīgi iepazīstoties ar alergēniem, mēs drīz vien atklājam tās slimnieka dzīves sfēras, kuras rada viņa dzīvē tik lielas bailes un ar kurām viņš tik kaismīgi cīnās. Pirmajā vietā ierindojas mājdzīvnieku vilna, galvenokārt kaķa vilna. Ar kaķādiņu (kā ar ādiņu vispār) asociējas maigums, mīkstums, pakļāvība, tāpat arī viss dzīvnieciskais. Tas ir mīlestības simbols ar norādi uz seksualitāti. Teiktais attiecināms arī uz trušādiņu. Pēc analoģijas — zirgiem vairāk ir izteikti instinktīvie komponenti  bet suņiem — agresivitāte. Taču šīs atšķirības ir nenozīmīgas, jo simbolam nekad nav skaidru robežu.

Daudzējādā ziņā līdzība te saskatāma ar ziedputekšņiem, alerģisko iesnu ierosinātājiem. Ziedputekšņi ir apaugļošanās un augu dzīves turpināšanas simbols, tāpat kā ziedu bagātais pavasaris ir tas gadalaiks, kad lielais vairums alerģētiķu sirgst ar siena drudzi. Dzīvnieku vilna un ziedputekšņi kā alergēni norāda mums, ka mīlas, seksualitātes un apaugļošanās problēmas tiek saistītas ar bailēm un naidīgumu. Bet tas savukārt nozīmē, ka šīs problēmas netiek ielaistas un ietvertas apziņā.

Analoģiski izpaužas bailes no netīrības, nekārtības un istabas putekļiem. Pats par sevi saprotams, ka alerģētiķis cenšas izvairīties no saskares ar alergēniem, turklāt vairīdamies arī no attiecīgajām dzīves sfērām, un to līdzjūtīgi sekmē apkārtējie cilvēki un medicīnas darbinieki. Šīs slimnieka spēles nekādi netiek ierobežotas: mājdzīvniekus aizvāc, neviens nedrīkst smēķēt, jāievēro sterila tīrība utt. Un tieši šai apkārtējo cilvēku tiranizēšanā alerģētiķis atrod reti labu darbības lauku, lai īstenotu savu agresivitāti.

Desensibilizācijas ⁽³⁾ metodes ideja ir laba, bet to vispirms vajadzētu lietot psihiskajā līmenī, ja ir nopietna vēlēšanās gūt panākumus. Kamēr alerģētiķis neiemācīsies apzināti nonākt saskarsmē ar paša atraidītajam un paša noniecinātajam sfērām, kamēr viņš tas draudzīgi neietilpinās savā apziņā, atveseļošanās nebūs pilnīga. Nebūtu lietderīgi, ja mēs atbalstītu alerģijas slimnieka taktiku. Viņam noteikti jāiemācās mīlēt savus ienaidniekus. Visdedzīgākajam materiālistam skaidri jāapzinās un jāsaprot, ka alergēni uz alerģijas slimniekiem iedarbojas tikai simboliski, nevis kā matērija  — ķīmiski. Sacīto labi ilustrē narkozes un psihozes gadījumi — tad pacientam alerģija neizpaužas. Šais situācijās apziņa it kā atvienojas. Bet fotogrāfija, kurā ir redzams kaķis, vai lokomotīves dūmi filmā, kuru skatās astmatiķis, radīs pilnīgi pretēju reakciju. Šais gadījumos alerģiskā reakcija nav atkarīga ne no vienas substances.

Mīlestība, seksualitāte, auglība, agresivitāte, netīrumi — tās ir reāli eksistējošas dzīvības formas, kuras lielā mērā ietekmē dzīvotspēju. Taču tieši tās iedveš alerģētiķim lielas bailes. Un galu galā viņa attieksme pret tām top naidīga. Par viņa ideāliem kļūst sterilitāte un neauglība.

Alerģētiķis dzīvo tādā stāvoklī, ko diezin vai var nosaukt par dzīvi. Neko nemainot apziņā, savām iegribām izdabājot, viņš var nonākt līdz agresijai, kas ir vērsta pret viņu pašu un apdraud viņa dzīvību.

Nav jābrīnās, ka dažos gadījumos šī apdraudētība var sasniegt galējo pakāpi. Tad šādu "neagresīvu" cilvēku ķermenim jāiztur tik ilgas cīņas, līdz viņi paši aiziet bojā! Kad šī sevis aizsargāšana, kas izpaužas pašnorobežošanās un inkapsulācijā kā apziņā, tā reālajā dzīvē ir sasniegusi apogeju, acīm redzot atliek iespēja gulties zārka. Tā taču ir vienīga telpa, kura nav alergēni...

Tikai pacietība, labdabība un visaptveroša mīlestība pret apkārtējo pasauli un pat pret mūsu ienaidniekiem pasargās no iepriekš aprakstītā fināla vai vismaz paildzinās to.

(1) Alergēns — [gr. all/os/ cits — erg /en/ darboties — gēnos izcelšanās] med. savienojums, kas ierosina alerģiju.

(2) Antigēns [anti.+genos cilme, dzimšana] organismam sveša viela, kas izraisa antiķermeņu izveidošanos asinīs, limfa un audos.

(3) Desensibilizācija [de— lat. sensibilis ar jutekļiem uztverams, jutīgs] — darbība, kuras mērķis ir samazināt pārmērīgu organisma jutīgumu pret kādas vielas iedarbību vai arī novērst šādu jutīgumu.