Asinis ir dzīvības simbols. Asinis ir tās materiālās nesējas un individuālo īpašību izteicējas. Tās dēvē arī par īpašu dzīvības "sulu", kuras matērijas plātnītēs ir iekodēta cilvēku dzīves programma. Viens piliens asiņu ļauj noteikt pareizu diagnozi.

Asinsspiediens izsaka paša cilvēka dinamiku. Ap­lūkojot šo jautājumu, jāņem vērā abi pretējie kompo­nenti: tekošā jeb šķidrā konsistence, no vienas puses, un asinsvadu sieniņas, kas rada šķērsli un pretestību, no otras puses. Asinis atbilst cilvēka individuālajai īpatnē­jai būtībai, bet asinsvadu sieniņas atbilst robežām (orientieriem), uz kurām virzīta personas attīstība un tai pretestībai, kura tiek pretstatīta šai attīstībai.

Cilvēks, kuram ir pārāk zems asinsspiediens, vispār neskar šīs robežas. Viņš pat necenšas pārvarēt šķēršļus, bet gan, gluži otrādi, cenšas izvairīties no tiem un tāpēc nesasniedz iespējamās robežas. Konflikt­situācijās tāds cilvēks drīz norimst vai pavisam atkāp­jas. Analoģiski atplūst arī asinis, un viņš var zaudēt samaņu. Tādējādi hipotoniķis ārēji ir nevērīgs pret jebkuru varu — pats atkāpjas un rada asins atplūdumu organismā, zaudē savu atbildību un līdz ar to pakļauj sevi sakāvei. Krizdams bezsamaņā, viņš pāriet no ap­ziņas stāvokļa zemapziņas stāvoklī, tā izvairoties no tikko kā bijušām problēmām. Viņa gluži vienkārši šeit vairs nav. Un rodas parasta operetes situācija: tai brīdī, kad laulātais draugs pēkšņi atklāj savu dzīvesbiedri kompromitējošos apstākļos, viņa negaidot zaudē samaņu. Visi klātesošie tūdaļ aizrautīgi cenšas ar ūdens, svaiga gaisa un ožamo sāļu palīdzību atdabūt viņu pie samaņas, jo kāda gan nozīme var būt kaut vai vis­asākajam konfliktam, ja galvenā darbības persona atro­das pilnīgi citā sfērā un tādējādi izvairās no jebkuras atbildības.

Visbiežāk hipotoniķim pietrūkst patstāvības, neat­laidības un drosmes. Nereti viņš noraida katru apkār­tējās pasaules aicinājumu uz cīņu un cieš sakāvi, kaut gan tikai tā ir vienīgā iespēja pacelt viņu augšup sava paša spēka centrā. Arī sekss attiecas uz šo sfēru, no kuras cilvēki ar zemu asinsspiedienu cenšas izvairīties. Jo sekss lielā mērā ir atkarīgs no asinsspiediena.

Ļoti bieži hipotoniķiem trūkst dzelzs asinīs un tāpēc tiek traucēta kosmiskās enerģijas apmaiņa. Prānu (kos­misko enerģiju), ko mēs ieelpojam līdz ar gaisu, dzelzs daļiņas palīdz asimilēt organismā un pārvērst bioenerģijā. Anēmija izpaužas tad, kad cilvēkam nav ie­spējas uzņemt no apkārtējās pasaules pilnvērtīgu dzīves enerģiju un pārveidot to darbībā. No iepriekš minētā piemēra izriet: slimība parādās kā indivīda pasivitātes alibi. Hipotonijas gadījumā visās mūsdienīgās saprātīgās terapijas procedūrās ar medicīnas preparātiem un citiem līdzekļiem (ārstnieciskā fizkultūra, masāža, berzēšanās ar suku, dažādas dušas un citi) tiek paaugstināts tonuss. Visas metodes ir saistītas ar enerģētiskā līdzsvara atjaunošanu un iedarbojas tik ilgi, cik ilgi tās lieto. Ilgstoši panākumi iespējami tikai, apvienojot iepriekš minēto ar iekšējo bezkompromisa lēmumu — visur drosmīgi, neatlaidīgi iet līdz galam, pakāpeniski paātrinot tempu un ievērojot pastāvību kārtējā mērķa sasniegšanā. No svārstīgi mirgojošām tiekšanās ugun­tiņām efekta nebūs. Par devīzi jākļūst gudrajo norādīju­mam: "Lai svētīti šķēršļi, ar tiem mēs augam!"

Gluži pretēji ir paaugstināta asinsspiediena simpto­mi. Eksperimenti pierāda, ka tas var paaugstināties ne tikai stresa situācijā vai ari palielinātas fiziskās slodzes gadījumā, bet pat iedomājoties vien par tiem. Jau tad, kad saruna tuvojas konfliktsituācijas apspriešanai, asinsspiediens strauji paaugstinās, bet izlīdzinās, tiklīdz pats cilvēks, apspriežot šo situāciju, sāk noskaidrot to. Iegūtās zināšanas šai vienkāršajā eksperimenta ļauj izprast dažādu hipertonijas veidu attīstības būtību.

Ja jau iztēle vien spēj paaugstināt asinsspiedienu un tas netiek pārvērsts aktīvā darbībā, tad ar laiku tas organismā rada hipertonusa stāvokli. Tādā gadījumā cilvēks ar savu iztēli ilgstoši uztur spriedzi organisma asinsvados. Viņš visu laiku gaida izlādēšanos, bridi, kad šī doma pāries darbībā, bet bieži gadās, ka dzīves apstākļi nerada šādu iespēju, tāpēc nomāktība paliek un cilvēks dzīvo fiziskās ciešanās. Hipertoniķis pastāvīgi atrodas uz konflikta robežas, neriskēdams likt lietā pieņemto lēmumu. Viņš stāv it kā tuvu tam, neieejot tajā. No psiholoģiskā viedokļa cilvēkam, kurš sev pamanījis asinsspiediena paaugstināšanās tendenci, jo drīz jāatdod sava lielā enerģija sabiedrības un paša labākajiem darbiem un lēmumiem. Pilnīgi realizējot savu enerģiju, cilvēkam veicas darbi apkārtējā pasaulē un arī asinsspiediens izlīdzinās. Rodas spiediena un pretestības atbilstība. Parasti hipertoniķis nerisina savas problēmas un konfliktus, bet tas savukārt nozīmē, ka enerģijas pārpalikums netiek pārstrādāts un, tāpat kā tvaiks rada spiedienu katlā, tā arī šī pāri malām plūstošā enerģija nomāc tās radītāju. Viņš drīzāk centīsies simulēt slimīgu aktivitāti ārēji. Tā mēs redzam, ka gan hipotoniķis, gan hipertoniķis cenšas apiet problēmas un konfliktus, bet tikai taktika viņiem ir atšķirīga. Hipotoniķis izvairās no tiem, neapzināti atkāpjoties, bet hipertoniķis apmāna sevi un apkārtējos cilvēkus ar savu ārišķīgo aktivitāti un dinamismu. Viņš cenšas patverties haotiskā darbībā.

Atbilstoši šai polaritātei zems spiediens biežāk sastopams sievietēm, bet augsts — vīriešiem.

Augsts asinsspiediens norāda uz aizturētu agresi­vitāti, jo naidīgums vai tikai tā elementi jau eksistē prāta priekšstatos, bet tā savukārt ir enerģija, kuru tas ne-izlādē darbībā. Tas ir pašapmāns, ja cilvēks nosauc savu nostāju par savaldīšanos, kaut gan tieši šī ir tā sintētiskā rakstura īpašība, kura notur asinsvados līdzsvaru. Agresīvie impulsi rada paaugstinātu arteriālo asinsspie­dienu. Ilgi aizturēta agresivitāte bieži vien rada sirds infarktu.

Asinsvadus, kas mūsu organismu nodrošina ar visu nepieciešamo, var salīdzināt ar dažāda lieluma upēm, upītēm un strautiem. Citādi izsakoties, tos var saukt arī par visu orgānu un sistēmu komunikāciju kompleksu. Mazas novirzes vienā sistēmā izraisa novirzes otrā vai pat visā organismā. Neprotot vai nevēloties kalpot vis­pārējam labumam, kā ari pārsniedzot savas pilnvaras vai iespējas, mēs zaudējam iekšējo līdzsvaru. Un atkal — viss ir mūsos, viss atkarīgs no katra iekšējās ievirzes. Vai nu augšup vai lejup — cita ceļa nav.

Pastāv zināma saistība starp asinsspiedienu un vecumu. Laika gaitā asinsvadiem pārkaļķojoties, tie sašaurinās un mazinās to elastība un tāpēc paaugstinās asinsspiediens. To aizkavēt var tikai prāta un sirds dzīvīgums, roku un kāju harmonisks kustīgums. Un tad arī vecums atkāpsies. Jo dzīvības eliksīrs ir mūsos.