Ievads

Kaut gan mūsdienu medicīnai ir krietni panā­kumi diagnostikā un jaunu ārstniecības metožu at­klāšanā, tomēr daudzi pacienti un pats medicīnas perso­nāls to pamatīgi kritizē. Tiek nosodītas daudzas nehu­mānas ārstniecības un izmeklēšanas metodes, kā arī tas, ka ārstniecības līdzekļu iedarbība nereti rada blakus-reakcijas.

Laba tiesa no tiem, kas interesējas par medicīnu un kam tā ir nepieciešama, arvien biežāk pievērš uzmanību netradicionālajām ārstniecības metodēm, kuras sakņojas gadu simtu un tūkstošu dzīlēs. Pie tām ir pieskaitāma jogoterapija, adatu terapija, psihoterapija un visi homeopātiskās ārstniecības veidi. Augstākās medicīnas mācību iestādes savas programmas sāk ie­viest alternatīvo ārstniecības metožu apguvi.

Strīdi par to, kas slimam organismam der labāk — alopātija vai homeopātija, joprojām jauc prātus gan mietpilsonim, gan mediķiem. Un tikmēr slimības nevis iet mazumā, bet, gluži pretēji, pilnā balsī sevi pieteic jaunas organisma kaites, turklāt arī vecās nesteidz atstāt mūs uz visiem laikiem. Kāpēc mēs esam tik neglābjami slimi, kā izārstēties? — cilvēki jautā. Kur ir meklējama ļaunuma sakne? Ļoti konkrētā medicīnas zinātne rezul­tatīvas atbildes līdz šim nav varējusi dot. Izrādās, ka to kā ķīlnieci iegrožo ļoti materiālistiskais uzskats par cil­vēku un viņa organismā notiekošajiem procesiem. Tās balsts ir organisma funkcionālā darbība. Šai vienpusīgumā slēpjas tās vājā vieta. Filozofiskā puse mūs­dienu medicīnā gandrīz nemaz netiek ņemta vērā.

Šai grāmatā mēs gribam slimību problēmas un slimību ārstēšanu izskaidrot no jauna viedokļa, pamatojoties uz apslēptām cilvēku zināšanām, kuras bija pieejamas sen no civilizāciju dzīves skatuves no­gājušiem priesteriem un kuras diemžēl daudzējādā ziņā ir zaudētas tagadējos laikos. Taču mums ar skubu jā­atveseļojas, pacietīgi uzlasot katru no zaudēto zināšanu pērlēm.

Iespējams, ka šo grāmatu lasītājs uzņems ar sašu­tumu, un varbūt tā izraisīs arī pretestību. Taču tā ir rak­stīta cilvēkiem, kuri domā plaši un drosmīgi, kuri iet savu, individuālu dzīves ceļu, nevēlēdamies palikt tā malā. Tiem, kuri negrib laiku pavadīt, tukšus salmus kuļot. Mēs ceram, ka daži vai pat daudzi cilvēki šos atklājumus un padomus izmantos par atveseļošanas palīglīdzekli.

Šī informācija nav "zinātnisks iz­klāsts", kā mūsdienu pasaulē tas mēdz būt. Tā radusies, ilgus gadus strādājot ar pacientiem (izzināts no dažādiem/u valstu speciālistiem), un tajā ietverta mūsu senču pieredze. Tās galvenais nolūks ir iepazīs­tināt ar senaizmirstiem uzskatiem par veselību un slimību un palīdzēt izskaidrot slimības simp­tomu īsto nozīmi. Vēlme parādīt, ka slimnieks lielākoties nebūt nav nevainīgs dabas vai vides nepil­nības upuris, bet ka īstā vaina ir viņā pašā.

Pagrūtajā atveseļošanās ceļā pilnīgs godīgums attieksmē pret sevi kļūst par atbalsta punktu, lai ne­saudzīgi revidētu savu "es" un tā izturēšanos pasaulē. Stipra vēlēšanās tapt veselam piespiež pakļauties un izskaust sevī negatīvo īpašību, kura atbilst konstatēta­jam simptomam. Tādējādi slimība cilvēkam var kļūt par ceļu uz sevi pašu, tikai daudz labāku un patiesāku. Šī atgriešanās bieži vien ir sāpīga, jo sabrūk daudzas maldos iestigušas prāta izlolotas ilūzijas. Taču cita ceļa slimības iznīdēšanai būtībā nav. Ilggadējā darba pieredze ļauj to apstiprināt. Sirmajai senatnes tempļu medicīnai šāda pārliecība bija aksioma.

Savā praksē tempļu medicīna pamatojās uz dziļdziļiem priekšstatiem par cilvēku kā par mikrokosmosu, kurā atspoguļojas Universs un kurā ir ietverti visi Uni­versa principi latentā stāvoklī. No tā izriet analoģijas likums: kā ir augšā, tā ir arī lejā, un otrādi. Cilvēka uzdevums ir evolucionēt unisonā ar lielo Kosmosu. Tādēļ viņam pakāpeniski, soli pa solim jāattīsta sevī visas snaudošās enerģijas jeb kosmiskie principi, jāiedzīvina tie konkrētā darbībā, nemitīgi paplašinot un izsmalcinot apziņu.

Nāvi senie ārsti uzskatīja par jaunai dzīvībai nepieciešamas enerģijas atbrīvošanos. Ikkatras ciešanas taču ir kā maza nāve, zemākā nāve augstākā labad, jo tās atbrīvo enerģiju, lai tiktu radīta jauna dzīvība, labā­ka, tīrāka, cēlāka. Tāpēc slimību viņi uzlūkoja par augstākā "es" mūsos (sirdsapziņas balss) dotu iespēju pārveidot savu egoismu, kura augstāko izpausmi dēvēja par "patības trakumu".

Tika norādīts: kamēr mēs nebaudīsim visas savas uzkrātās pieredzes augļus, kamēr nebūs izlabota katra kļūda, izskausts katrs trūkums, kamēr nebūs sasniegta bezgalīga līdzjūtība, iegūts nesatricināms dvēseles spēks un reizē arī ideāls maigums, kamēr pašaizliedzība nebūs tapusi par dzīves likumu un atteikšanās no sava labuma citu dēļ nebūs kļuvusi par dabisku un priekpil­nu mūsu būtnes impulsu, tikmēr cilvēci nevarēs atpestīt no slimībām. Tādi bija dziļi pārdomātie vispārīgie priesteru medicīnas atzinumi.

Slimību vai veselību uzskatīja par jēdzieniem, kas attiecas uz cilvēka stāvokli, nevis uz orgāniem vai ķermeņa daļām. Ķermenis nekad nevar būt vesels vai slims. Dzīva cilvēka ķermenis funkcionē ar divu nemateriālu instanču (gars + dvēsele) palīdzību — mēs tās saucam par apziņu. Apziņa dod informāciju, kas iedarbojas uz ķermeni un parādās tajā. Apziņai ar ķermeni ir tāds pats sakars kā radiogrammai ar raidītāju. Tā kā apziņas iezīmes ir nemateriālas, tā nav ķermeņa produkts un tātad arī nav atkarīga no ķermeņa eksis­tences. Ja pulss un sirds iekļaujas vienā ritmā, tempe­ratūras skala ir normāla, dziedzeri izstrādā hormonus vai notiek antigēnu ķermeņu veidošanās, tad šīm funkcijām izskaidrojums nav rodams matērijā, tās nosaka informācija, kuras izejas punkts ir apziņa. Ja visas šīs funkcijas noris savstarpējā saskaņā, rodas modelis, ko sauc par harmonisku jeb veselu. Ja turpretī kāda funkcija ir samežģījusies, tiek izjaukta vispārējā harmonija, mēs tad runājam par slimību. Situācijas analīze liek secināt, ka harmonijas izjaukšana vispirms notiek apziņā un tikai vēlāk izpaužas ķermenī. Tur at­spoguļojas tie procesi un pārmaiņas, kas noris apziņā. Tā kā ķermenis nevar dzīvot bez apziņas, tas arī nevar saslimt bez tās.

Kad organismā radies traucējums, parasti mēs, tiekdamies to likvidēt, sākam cīņu ar simptomu jeb sekām, nevis ar cēloni. Simptoms ir tikai neredzamā procesa redzamā izpausme, kas grib rādīt, ka viss mūsos nebūt nav kārtībā.

Ir neatliekama vajadzība iemācīties saprast simp­tomu valodu. Nespēja šo valodu saprast izvērtusies par problēmu mūsdienu medicīnai, jo tā norobežo formu no satura. Tā izmeklē un ārstē orgānus un ķermeņa daļas, bet ne cilvēku, kas ir slims, tādējādi pārkāpdama seno dziednieku dižo bausli: jāārstē slimais cilvēks, nevis slimība. Var teikt arī citādi: iekams sāk ārstēt orgānu vai ķermeņa daļu, jāārstē apziņa. Tāda iedarbība izriet no slimības transmutācijas (pārveidošanās), nevis no likvidējamā simptoma.

Simptomu valoda ir daudzveidīga un sarežģīta un ļoti interesanta. Slimībai taču ir viens mērķis — pie­spiest mūs kļūt veseliem. Simptomu valodas prasme var palīdzēt mums šai ceļā.

Tālāk — dažu slimību simptomu valoda.

Iesnas

Grūti paust savas emocijas, īpaši raudāt un bēdāties atklāti (varbūt kāds zaudējums, pat gana sens).Varbūt bijušas sejas vai galvas traumas? Tas ir skatījumā no fiziskās pasaules. No garīgās un emocionālās - bailes būt patiesam ar apkārtējo vidi. Vēlme izrādīties labam, attiecības ar tuviniekiem un apkārtējiem. Aizvainojums, ka netiek pieņemts, saprasts. Nav pietiekami apzināts un izprasts savs dzīves ceļš. Ieelpa un izelpa ir mūsu dzīvības ceļš. Ja šis process ir traucēts, tad vēlams pavērot savu attieksmi – par vēlmi dzīvot brīvībā no Ilūzijām (Šodien Šeit un Tagad). Saglabājot augstāk minētos  paradumus, kuri izraisa iesnas, vēlāk tās var progresēt uz bronhiālo astmu.

Bronhiālā astma

Šī slimība vienmēr ir uzskatīta par psihosomatisku. Informācija par divām savstarpēji saistītām problēmām šīs slimības gadījumā: dot — ņemt.

Astmas slimnieks mēģina daudz ņemt. Viņš pār­mērīgi dziļi ieelpo. Tādējādi rodas pārslodze un līdz ar to sākas bronhu muskuļu konvulsijas ieelpas laikā. Te nepārprotami notiek līdzsvara izjaukšana. Dzīvē polaritātēm "dot" un "ņemt" jābūt stingri līdzsvarotām, lai izstrādātos noteikts elpošanas ritms.

Astmas slimnieka apziņu parasti nodarbina pro­blēma, kā vairāk ņemt, un tāpēc viņš paņem par daudz. Rezultāts: nav iespējams ņemt vēlreiz no tā, pēc kā viņš tik ļoti alka. Gribēdams visu aizturēt, pats sev dara ļaunu, jo viņam nav iespējas atdot to, kas izman­tots. Šī ņemšana bez atdošanas noved pie elpas trūku­ma. Kosmoss dzīvo, pamatodamies uz līdzsvaru. Mazais Kosmoss — cilvēks — saņem tik daudz, cik viņš atdod.

Astmas lēkmi var izraisīt jebkuram cilvēkam, liekot viņam ieelpot, piemēram, amonjaku. Bet astmas slimnieks visu, ko viņš ieelpo no savas vides, uzskata par sev bīstamu, līdz ar to pastiprinādams alerģizāciju.

Astma ir cieši saistīta ar jēdzienu bailes. Tās rada vēlēšanos ierobežot ieelpu. Jo augstāka baiļu pakāpe, jo stiprāk izteikta bronhu spazma. Šīs divcīņas kulmināci­ja ir nāve.

Astmātiķi var gaužām nokaitināt, pasakot, ka viņa astma neapdraud dzīvību un ka viņš ar to nemirs. Domās viņš daudz uzmanības veltī savas slimības bīs­tamības problēmai.

Ikdienas dzīvē astmas slimnieks visu tīro, sterilo vērtē augstāk par tumšo un aptraipīto. Lai izlīdzinātu domāšanas pavērsienu, ieteicams pacientiem, kas slimo ar astmu un alerģiju, iedzert savu urīnu .Tas liek slimnie­kam ieņemt to, ko viņš atdevis, proti, paša atkritumus, kuri piespiež viņu integrēt ar tiem. Un tas dziedina. (Tas ir viens no veidiem, bet būtiskāk apzināt saknīti no pamatu pamatiem, strādāt ar meditācijām, savām domām, piedošanu u.t.t.).

Astmas slimniekam jāizvirza sev šādi jautājumi:

• cik daudz es gribu ņemt neatdodot?
• vai vēlos atklāti apspriest par savu agresi­vitāti?
• kuras dzīves sfēras es vērtēju augstu, kuras neatzīstu un kāpēc neatzīstu?

Astmas slimniekam rūpīgi jākontrolē sevi un jāatceras: kad bronhu sašaurināšanās kļūst sajūtama, tas nozīmē, ka pārņem bailes. Vienīgais līdzeklis pret bailēm ir bronhu paplašināšanās. Tas notiek, slimniekam cik vien iespējams atbrīvojoties no bailēm. Atbrīvoties no bailēm nozīmē sākt mīlēt patiesi un no sirds – pirmkārt pašam sevi un tikai, tad “ glābt pasauli”.