Pēdējie statistikas dati liecina, ka vairāk nekā 20 procenti civilizēto zemju iedzīvotāju dažādā mērā un dažādā pakāpē mokās ar galvassāpēm un tā jau kļuvusi par īstu problēmu sirdzējiem, mediķiem un psihologiem.

Medicīnas filozofija uzskata galvu kā polu pret pārējo ķermeņa daļu. Galva ir mūsu fiziskā ķermeņa augstākā instance un domāšanas, apziņas izpausmes vieta. Ne jau velti radušies tādi teicieni kā "zaudēt gal­vu", "sagrozīt galvu", "karsta" vai "vēsa" galva. Tiesa gan, mums ir arī cietpaurīgi laikabiedri, kas nekad "nezaudē" galvu, ja grib "izlauzties cauri" mūrim.

Parasti galvassāpes ceļas no spazmām vai spie­diena galvas, kakla plecu muskuļos vai asinsvados uz nelabvēlīgu ārējo apstākļu vai kritisku situāciju pamata. Taču biežāk tādas parādības skar tos, kuri cenšas jebkādā veidā izsisties uz augšu, iegūt varu kaut vai vis­mazākajā kolektīvā. Kad cilvēks pārāk daudz laika veltī uz peļamiem mērķiem virzītām domām, tās it kā apgrūtina viņu galvu ar savu uzrašanos.

Cilvēkam ir divi galvenie darbības centri — smadzenes un sirds, domāšana un jūtas. Ideālais vari­ants: starp domāšanu un jūtām valda saskaņa. Tad nav nekāda iemesla saslimt. Taču šī svētīgā harmonija cil­vēku dzīvē gadās reti. Ja nav attīstīta nedz domāšana, nedz jūtas vai pārsvaru gūst smadzeņu centrs, pirmām kārtām ar sāpēm sāk reaģēt galva. Tādējādi tās īpašnieks tiek brīdināts, ka domāšana nevirzās pareizā gultnē, ka netiecamies pēc īstajiem mērķiem vai ne­nodarbojamies ar īstajām problēmām. Jo sīkstāk pie aplamā ceļa turamies, jo vairāk pieaug saspīlējums galvā un tas var kļūt kritisks, ja laikā neko nedara, lai to izkliedētu. Kad galva ceļ trauksmi, pēc iespējas drīz objektīvi jāpalūkojas uz sevi, uz īstenību, kāda tā ir, un jāatmet savas liekās vilšanās un godkārīgie nodomi. Kad esam tikuši vaļā no faktiskā saslimšanas cēloņa, drīz vien normāli atkal darbosies mūsu augšējais pols — galva.