Tēmas

• Kāpēc cilvēks piedzimst?
• Kā cilvēks uztver un veido apkārtējo pasauli, kādu vietu viņa dzīvē ieņem apzināta uztvere un neapzināta – zemapziņas – uztvere, kādi likumi darbojās Visumā.
• Cilvēka ķermeņa filozofija. Kā cilvēki rada sev slimības.
• Metodes, kuras cilvēki izmanto, lai izraisītu slimības. Cēloņi – ciešanām.
• Metodes, kā atveseļoties.
• Čakras un ar tām saistīties orgāni.
  

Ievads

Kaut gan mūsdienu medicīnai ir krietni panākumi diagnostikā un jaunu ārstniecības metožu atklāšanā, tomēr daudzi pacienti un pats medicīnas personāls to pamatīgi kritizē. Tiek nosodītas daudzas nehumānas ārstniecības un izmeklēšanas metodes, kā arī tas, ka ārstniecības līdzekļu iedarbība nereti rada blakus reakcijas.

Laba tiesa no tiem, kas interesējas par medicīnu un kam tā ir nepieciešama, arvien biežāk pievērš uzmanību netradicionālajām ārstniecības metodēm, kuras sakņojas gadu simtu un tūkstošu dzīlēs. Pie tām ir pieskaitāma jogoterapija, adatu terapija, psihoterapija un visi homeopātiskās ārstniecības veidi. Augstākās medicīnas mācību iestādes savas programmas sāk ieviest alternatīvo ārstniecības metožu apguvi.

Strīdi par to, kas slimam organismam der labāk — alopātija (laboratorijā sintezētas vielas) vai homeopātija (Homeopātiskai ārstēšanai ir informatīva iedarbība, kas ietekmē organisma pašregulācijas sistēmas, atjauno zaudēto līdzsvaru), joprojām jauc prātus gan mietpilsonim, gan mediķiem. Un tikmēr slimības nevis iet mazumā, bet, gluži pretēji, pilnā balsī sevi pieteic jaunas organisma kaites, turklāt arī vecās nesteidz atstāt mūs uz visiem laikiem. Kāpēc mēs esam tik neglābjami slimi, kā izārstēties? — cilvēki jautā. Kur ir meklējama ļaunuma sakne? Ļoti konkrētā medicīnas zinātne rezultatīvas atbildes līdz šim nav varējusi dot. Izrādās, ka to kā ķīlnieci iegrožo ļoti materiālistiskais uzskats par cilvēku un viņa organismā notiekošajiem procesiem. Tās balsts ir organisma funkcionālā darbība. Šajā vienpusīgumā slēpjas tās vājā vieta. Filozofiskā puse mūsdienu medicīnā gandrīz nemaz netiek ņemta vērā.

Šajās nodarbībās vēlamies slimību problēmas un slimību ārstēšanu izskaidrot no jauna viedokļa, pamatojoties uz apslēptām cilvēku zināšanām, kuras bija pieejamas sen no civilizāciju dzīves skatuves nogājušiem priesteriem un kuras diemžēl daudzējādā ziņā ir zaudētas tagadējos laikos. Taču cilvēkiem vēlams ar skubu atveseļoties, pacietīgi uzlasot katru no zaudētām zināšanu pērlēm.

Iespējams, ka šo informāciju kāds uzņems ar sašutumu, un varbūt tā izraisīs arī pretestību. Taču tas par ko dalīšos ir domāts cilvēkiem, kuri domā plaši un drosmīgi, kuri iet savu, individuālu dzīves ceļu, nevēlēdamies palikt ceļmalā. Tiem, kuri negrib laiku pavadīt, tukšus salmus kuļot. Ceru, ka daži vai pat daudzi cilvēki šos atklājumus un padomus izmantos par atveseļošanas palīglīdzekli.

Šajā nodarbībā sniegtā informācija radusies, ilgus gadus strādājot ar sevi atgūstot veselību, lasot un praktizējot Valērija Siņņeļņikova “Izproti savu veselību”, Lūles Vīlmas “Debesis cilvēkā jeb dzīves mācība” u.c., Torvalda Detlelsensa, Ridigera Dālkes “Slimība kā ceļš” un Viktora Vostokova “Senās Tibetas dziedniecība” grāmatu atziņās, kā arī ietverta mūsu senču pieredze. Galvenais nolūks ir iepazīstināt interesentus ar senaizmirstiem uzskatiem par veselību un slimību un palīdzēt izskaidrot slimības simptomu īsto nozīmi. Vēlos parādīt, ka slimnieks lielākoties nebūt nav nevainīgs dabas vai vides nepilnības upuris, bet ka īstā vaina ir viņā pašā.

Pagrūtajā atveseļošanās ceļā pilnīgs godīgums attieksmē pret sevi kļūst par atbalsta punktu, lai nesaudzīgi revidētu savu "es" un tā izturēšanos pasaulē. Stipra vēlēšanās tapt veselam piespiež pakļauties un izskaust sevī negatīvo īpašību, kura atbilst konstatētajam simptomam. Tādējādi slimība cilvēkam var kļūt par ceļu uz sevi pašu, tikai daudz labāku un patiesāku. Šī atgriešanās bieži vien ir sāpīga, jo sabrūk daudzas maldos iestigušas prāta izlolotas ilūzijas. Taču cita ceļa slimības iznīdēšanai būtībā nav. Sirmajai senatnes tempļu medicīnai šāda pārliecība bija aksioma.

Savā praksē tempļu medicīna pamatojās uz dziļ dziļiem priekšstatiem par cilvēku kā par mikrokosmosu, kurā atspoguļojas Visuma un kurā ir ietverti visi Visuma principi latentā stāvoklī. No tā izriet analoģijas likums: kā ir augšā, tā ir arī lejā, un otrādi. Cilvēka uzdevums ir evolucionēt unisonā ar lielo Visumu/Dieva. Tādēļ viņam pakāpeniski, soli pa solim jāattīsta sevī visas snaudošās enerģijas jeb Visuma/Dieva principi, jāiedzīvina tie konkrētā darbībā, nemitīgi paplašinot un izsmalcinot apziņu.

Nāvi senie ārsti uzskatīja par jaunai dzīvībai nepieciešamas enerģijas atbrīvošanos. Ikkatras ciešanas taču ir kā maza nāve, zemākā nāve augstākā labad, jo tās atbrīvo enerģiju, lai tiktu radīta jauna dzīvība, labāka, tīrāka, cēlāka. Tāpēc slimību viņi uzlūkoja par augstākā "es" mūsos (sirdsapziņas balss) dotu iespēju pārveidot savu egoismu, kura augstāko izpausmi dēvēja par "patības trakumu".

Tika norādīts: kamēr mēs nebaudīsim visas savas uzkrātās pieredzes augļus, kamēr nebūs izlabota katra kļūda, izskausts katrs trūkums, kamēr nebūs sasniegta bezgalīga līdzjūtība, iegūts nesatricināms dvēseles spēks un reizē arī ideāls maigums, kamēr pašaizliedzība nebūs tapusi par dzīves likumu un atteikšanās no sava labuma citu dēļ nebūs kļuvusi par dabisku un priekpilnu mūsu būtnes impulsu, tikmēr cilvēci nevarēs atpestīt no slimībām. Tādi bija dziļi pārdomātie vispārīgie priesteru medicīnas atzinumi.

Slimību vai veselību uzskatīja par jēdzieniem, kas attiecas uz cilvēka stāvokli, nevis uz orgāniem vai ķermeņa daļām. Ķermenis nekad nevar būt vesels vai slims. Dzīva cilvēka ķermenis funkcionē ar divu nemateriālu instanču (gars + dvēsele) palīdzību — mēs tās saucam par apziņu. Apziņa dod informāciju, kas iedarbojas uz ķermeni un parādās tajā. Apziņai ar ķermeni ir tāds pats sakars kā radiogrammai ar raidītāju. Tā kā apziņas iezīmes ir nemateriālas, tā nav ķermeņa produkts un tātad arī nav atkarīga no ķermeņa eksistences. Ja pulss un sirds iekļaujas vienā ritmā, temperatūras skala ir normāla, dziedzeri izstrādā hormonus vai notiek antigēnu ķermeņu veidošanās, tad šīm funkcijām izskaidrojums nav rodams matērijā, tās nosaka informācija, kuras izejas punkts ir apziņa. Ja visas šīs funkcijas noris savstarpējā saskaņā, rodas modelis, ko sauc par harmonisku jeb veselu. Ja turpretī kāda funkcija ir samežģījusies, tiek izjaukta vispārējā harmonija, mēs tad runājam par slimību. Situācijas analīze liek secināt, ka harmonijas izjaukšana vispirms notiek apziņā un tikai vēlāk izpaužas ķermenī. Tur atspoguļojas tie procesi un pārmaiņas, kas noris apziņā. Tā kā ķermenis nevar dzīvot bez apziņas, tas arī nevar saslimt bez tās.

Kad organismā radies traucējums, parasti mēs, tiekdamies to likvidēt, sākam cīņu ar simptomu jeb sekām, nevis ar cēloni. Simptoms ir tikai neredzamā procesa redzamā izpausme, kas grib rādīt, ka viss mūsos nebūt nav kārtībā.

Ir neatliekama vajadzība iemācīties saprast simptomu valodu. Nespēja šo valodu saprast izveidojusies par problēmu mūsdienu medicīnai, jo tā norobežo formu no satura. Tā izmeklē un ārstē orgānus un ķermeņa daļas, bet ne cilvēku, kas ir slims, tādējādi pārkāpdama seno dziednieku dižo bausli: jāārstē slimais cilvēks, nevis slimība. Var teikt arī citādi: iekams sāk ārstēt orgānu vai ķermeņa daļu, jāārstē apziņa. Tāda iedarbība izriet no slimības transmutācijas (pārveidošanās), nevis no likvidējamā simptoma.

Simptomu valoda ir daudzveidīga un sarežģīta un ļoti interesanta. Slimībai taču ir viens mērķis — piespiest mūs kļūt veseliem. Simptomu valodas prasme var palīdzēt mums šai ceļā.

Katrs cilvēks pats rada savu pasauli, savu dzīvi. To apzināties ir ļoti svarīgi. Mēs radām savu pasauli ar savām domām, jūtām emocijām. Tas ir mūsu ķermenis, garīgais un fiziskais veselības stāvoklis, attiecības ar tuviniekiem ģimenē, attiecības ar citiem cilvēkiem un apkārtējo pasauli – tas viss ir mūsu domu, jūtu emociju ārējais atspoguļojums. Ārējais atspoguļo iekšējo. Un ja jau mēs radām savu pasauli, tātad varam arī to mainīt.

Kad izmainīsies katra iekšējā pasaule, tad izmainīsies arī apkārtējā. Vēlams būtu atcerēties, ka dzīvojam taisnīgā un tīrā pasaulē, kura katram notiek pēc viņa domām. “Lai jums notiek pēc jūsu ticības!” - tie ir vārdi no Bībeles.

• Mūsu domas un jūtas materializējās.
• Darbojas Enerģijas Nezūdamības likums.
• Līdzīgs pievelk līdzīgu.

Starp pašu realitāti un to pasaules modeli, kurā mēs dzīvojam, pastāv milzīga atšķirība jeb mūsu apziņa ir notikumu, kurus mums piegādā zemapziņas saprāts, vērotāja un vērtētāja. Katrs mēs radam savu Pasaules modeli. Tas modelis, kura mēs dzīvojam atbilst mūsu zemapziņas programmai, kas veidojas kopš bērnības, tādējādi ārējais atspoguļo iekšējo.

Ikvienam vajag uzņemties atbildību par savu pasauli. Likums par atbildību – tas ir noteicošais darbā ar sevi. Šo domu daudziem ir grūti pieņemt, jo tiek jaukts atbildības jēdzien sar vainas izjūtu. Uzņemties atbildību par savu dzīvi nozīmē pilnīgi atteikties no apkārtējo un sevis vainošanas, atbrīvoties no žēluma un nožēlas, no kritizēšanas, nosodījuma un ienaida. Ja uzņematies atbildību, tad sākat dzīvot pilnīgu un spēcīgu dzīvi. Un nekas vairs nevar likt ciest., nekādi “noskaudumi”, “kaitējumi” uz jums neiedarbosies.. Paši apzināsieties un izkārtosiet savas dzīves notikumus. SĀCIET UZMANĪGI VISU VĒROT.

Ja kaut kas nepatīk citos, tad tas ir jūsos.

Viengabalainības likums – cilvēks visu mūžu tiecas iegūt viengabalainību, tas ir tiecas pie Dieva.

Pozitīvā nolūka likums – dabā nav negatīvas pieredzes. Noliegums eksistē tikai mūsu valodā. Cilvēks nevar atteikties no nolūku īstenošanas. Tas nav iespējams. Tāpēc nav vajadzības cīnīties pašam ar sevi – vajag mainīt domas un uzvedības veidu. Un pilnīgi apzināties savus nolūkus, radīt jaunus un mainīt to īstenošanas veidus.

Visas cilvēku problēmas – slimības, stresus – rada apzināto vēlēšanos un to īstenošanas paņēmienu nesakritība ar zemapziņas nolūkiem. Svarīgi atcerēties, ka zemapziņa ir tieši saistīta ar pašu Realitāti, ar Dievu. Nepieciešams apvienot apzināto un neapzināto savā dzīvē un tādējādi iegūt viengabalainību. Zemapziņā glabājās informācija par ikvienu notikumu Visumā.

Jo tīrāki cilvēka nodomi, jo vairāk spēju viņam ir, jo daudzveidīgākas Visuma zināšanas viņam ir pieejamas jeb vienkāršāk jo mazāk agresijas ir jūsu dvēselē, jūsu zemapziņā, jo patīkamāka un interesantāka ir jūsu dzīve un jo labāka būs jūsu veselība un lielākas būs iespējas.

Mainīt sevi – tas pirmā kārtām nozīmē tikt vaļā no agresīvām domām un emocijām, kas saistītas ar lepnību.

Ar ko homeopātija atšķiras no rietumu alopātiskās medicīnas:

1. Tā aplūko cilvēku kā vienu nedalāmu sistēmu.
2. Vienlaikus ārstē ķermeni un dvēseli.
3. Ārstē slimības iemeslus.
4. Neiedarbojas uz kaitīgajām baktērijām un vīrusiem, bet aktivē paša organisma aizsargspējas.
5. Ļauj noteikt, vai ārstēšana norit pareizi, kontrolē tās gaitu, ļauj iepriekš paredzēt rezultātu.

Kas ir slimība?

Saslimšanas cēloņi ir mūsos pašos:

1. savas dzīves mērķa, jēgas un misijas neizprašana;
2. Visuma Dieva likumu neizprašana un neievērošana;
3. postošu, agresīvu domu, jūtu un emociju esamība zemapziņā un apziņā.

Slimība – tas ir signāls par Visuma līdzsvara, harmonijas izjukšanu. Tāpēc vēlams slimību uztvert ar cieņu, pieņemt to.

Slimība – tas ir mūsu postošo domu, mūsu uzvedības un mūsu nolūku, tātad mūsu pasaules uzskatu, ārējais atspoguļojums. Tā ir zemapziņas aizsardzība mums no mūsu pašu postošās uzvedības vai domām.

Slims cilvēks – ir cilvēks ar slimu pasaules uzskatu. Tātad, lai izārstētu slimību, nepieciešams mainīt savus pasaules uzskatus.

Cilvēki ir pieraduši pie tāda domāšanas stereotipa, pēc kura slimība skaitās ienaidnieks un ar to jācīnās jebkādiem līdzekļiem, neraugoties uz sekām. Bet cīnīties ar slimību – nozīmē cīnīties pašam ar sevi. Visuma nav tāda spēka, ko nevarētu izmantot pozitīvi. Un slimība ir tieši tāds pat spēks. Izmantojiet to kā līdzekli pašattīstībai.

Slimība – tas ir signāls par līdzsvara zudumu. Nervu gali dod mums ziņu par to, ka noteiktā mūsu organisma vietā kaut kas nav kārtībā. Sāpes ir tikai veselīga nervu reakcija, kas tikai grib mums pavēstīt – “Ei, mīļais! Ir kas tāds, kam Tev jāpievērš uzmanība!” Un ja tam nepievērš pienācīgu uzmanību, vai apslāpē sāpes ar medikamentiem, tad cilvēka zemapziņa sāpes pastiprina, jo tādējādi, ar tāda signāla kā sāpes palīdzību, zemapziņa izpauž savas rūpes par mums un virzās uz noteiktu pozitīvu mērķi – pateikt, ka kaut kas nav kārtībā. Tāpēc pret slimību vajag izturēties ar cieņu, pat tad, ja slimība ir nāvējoša. Neaizmirstiet, ka šo slimību radījis Jūsu zemapziņas saprāts, kas vienmēr un visur rūpējas par mums. Tam ir bijuši savi svarīgi iemesli. Nesteidzies lamāt savu organismu un savu slimību, nedz arī apkārtējo vidi. Atsakies no cīņas ar slimību. Gluži otrādi – pateicieties par šo slimību Dievam, savam zemapziņas saprātam, pateicieties pašai slimībai. Dariet to, pat ja tas izklausās dīvaini.

Mūsdienu ortodoksālā medicīna nevar izārstēt cilvēkus tieši tāpēc, ka ar slimību cīnās. Tas ir – tiecas apslāpēt to vai novērš sekas. Bet cēloņi paliek dziļi zemapziņā un turpina savu postošo darbību. Mūsu kultūrā pieņemts uzskatīt slimību par ļaunumu, par kaut ko no mums neatkarīgu, meklēt tās rašanās cēloņus kaut kur ārpusē. Tas ļauj ieņemt pozīciju “es par savām slimībām neatbildu, lai šo problēmu risina ārsts”. Un ja cilvēks nevēlas atbildību par savām slimībām, tad tās kļūst neārstējamas vai pāriet viena otrā. Un tad cilvēks sāk vainot apstākļus, sliktu laiku, radiniekus, cilvēkus vispār, darbu, ārstus, tā vietā, lai vērstos sevī un palīdzētu sev.

Aplūkosim attieksmi pret slimību un slimnieku no mūsdienu medicīnas viedokļa. Vispirms ārsts nosaka diagnozi, tas ir, piešķir slimībai nosaukumu, un pēc tam ar zālēm palīdz slimību apspiest. Protams, viņi atvieglo ciešanas, bet cēlonis šādi netiek novērsts un slimība pāriet hroniskā formā vai pārsviežas no viena orgāna uz citu. Tātad ārsts pacientam iedod savdabīgus kruķus, kas patiesībā ir zāles, un apmāca dzīvot ar tiem. Bet ārsti nav vainīgi. Vienkārši medicīnas institūtos 6–8 gadu laikā iemāca noteiktu uzvedības modeli.

Es neaicinu atteikties no mūsdienu medicīnas, jo tā ir iemācījusies atvieglot ciešanas, un tas ir labi. Taču jaunā pieeja slimībai un slimniekam palīdzēs izvairīties no bīstamām slimībām un dzīves situācijām. Tas ir, slimība tiks uztverta kā izaugsme un iespēja mainīties. Bet kāds modelis ir cilvēkiem, tāda arī ir medicīna. Daudzi vienkārši nav gatavi pieņemt savu slimību iekšējos cēloņus, jo grib saņemt brīnuma tabletes. Un ja nelīdzēs, tad vainos visus, ieskaitot arī ārstus.

Taču, palūkojoties uz slimību no citas pozīcijas, ka paši veidojam savu dzīvi un pasauli, ka slimības radam paši. Apziņa un cilvēka ķermenis glabā sevī tikai 1–5% no informācijas. Galvenā cilvēciskās būtnes informācija glabājas viņa informatīvi enerģētiskajā struktūrā, jeb zemapziņā.

Ārsts nevar dot veselību, viņš var uz kādu laiku atvieglot Jūsu ciešanas, tomēr vesels Jūs kļūsiet tikai tad, kad izpratīsiet savas slimības iemeslus. Arī Dievs nepalīdzēs, ja cilvēks pats sev negrib palīdzēt. Īsumā par dabas dievišķajiem likumiem. Mūsdienās daudzus kaitina vārds “Dievs”. Vai nu viņi nav mēģinājuši izprast tā dziļāko būtību, vai arī darījuši to aplam.

Dievs ir visa vienotībā

Nav nekā ārpus Dieva, un Dievs nav kaut kāds ārpus mums pastāvošs spēks, kas vada mūsu dzīvi. Visa dzīve ir vienots veselums. Katrs cilvēks ir unikāls, un, ja mēs sevī atzīstam dievišķo sākotni, arī mūsu fiziskais stāvoklis sāk mainīties.

Daba – Dieva trīsvienība

Gars dvēsele un ķermenis nav šķirami. Gars – radošais, saprātīgais, virzošais spēks. Tā ir ideja, sēkla, ko mēs iesējam zemē. Ja aprūpējam ar mīlestību, izveidojas spēcīgs augs. Dvēsele – liek iet uz priekšu, paskubina no aizmugures, nedod mieru, ja vien tā ir pozitīva. Dvēsele ir izziņa. Tā strādā ar garu vai ideju kā ar sēklu. Dvēsele ir līdzīga augsnei, kurā lemts veidoties augam. Ķermenis ir šis augs. Gars un dvēsele – jūtu līmenis, ķermenis – fiziskais. Domas dotas tālab, lai koriģētu jūtas, atbilstīgi laikam, kurā mēs dzīvojam. Saprāts – fiziskā līmeņa izpausme, tas mūsu dzīvi piemēro vajadzībām.

Karmas likums

Cilvēks cieš tik, cik traucēts viņa kontakts ar pasaules harmoniju. Un, ko esi sējis, to arī pļausi.

Mācības likums

Itin viss šeit uz zemes ir mācība. Dzīve ir gara attīstība. Kas tīksminās par savu rūdīto fizisko spēku un nevēlas attīstīt garu, pārkāpj dabas likumus. Kas grib pakļaut garīgus cilvēkus, demonstrējot savu fizisko varēšanu, var to izdarīt tikai fiziski, jo garu pakļaut nav iespējams, ja vien viņš pats nepakļaujas. Tomēr varmācība izraisa to, ka cilvēks pats sāk iznīcināt savu ķermeni. Tas pakļaujas garam un no sava gara cilvēks nevar atbrīvoties līdz fiziskā ķermeņa nāvei. Enerģētiskā saikne saglabājas visu mūžu.

Polaritātes likums

Itin viss sastāv no pozitīvā un negatīvā, labā un sliktā, baltā un melnā. Veselums, neatkarīgi no tā izpausmes formas, ir divu pretēju polu savienojums.

Piesaistes likums

Tāds tādu un līdzīgs līdzīgu piesaista.

Piedošanas likums

Pastāv tikai mūžīgs “pašlaik”. Laiks ir nosacīts jēdziens, tas ko es šobrīd daru paliek mūžīgi un ietekmēs nākotni. Tas ko es darīju agrā, ietekmē tagadni un nākotni. Dievs nezina, ko nozīmē “neprotu”. Dievišķā gudrība vienmēr ir bijusi pieejama visiem, tā tikai jāsameklē sirdī. Lai atbrīvotos no bailēm un nožēlas, pilnīgi viss ir jāpiedod. Piedot nenozīmē attaisnot bijušo, piedošana ir atbrīvošanās. Atbrīvojas tikai tas, kurš saprot, ka ir kļūdījies, un caur šo sapratni kļūst gudrāks. Cilvēkam nepiemīt pilnīgas mīlestības dotumi, tāpēc viņš kļūdās, un tāpēc nepieciešama piedošana.

Atdzimšanas likums

Nemirstība nav tikai ticamība, tas ir visuma likums. Gars, cilvēka patiesā būtība, ir mūžīgs. Ar Dieva ziņu ir radusies tikai dzīvība. Nāves bailes ir cilvēciskās muļķības mērs un rietumu civilizācijas neprasme uztvert dzīvi. Jebkurš mirstošs ķermenis izjūt svētlaimi. Tāpat, kā sasista tase ir un paliek tase, arī cilvēka gars ir un paliek cilvēka gars.

Dievs ir vienots

Veselums sastāv no pozitīvā un negatīvā, labā un sliktā. Nepastāv alternatīvs spēks – ļaunuma spēks. Mēs visi esam Dieva radīti un veidoti no garīgas sākotnes. Cilvēki ar savām domām izveido ļaunuma formu.

Garīgo likumu radīšana

Dzīve ir enerģiju plūsma un to var radoši virzīt. Gara attīstībai nepieciešams:

• ticība – atver izejas durvis;
• griba – dod spēku un vēlēšanos iet;
• zināšanas – sniedz prasmi doties īstajā virzienā;
• cerība – rada spārnus;
• piedošana – dod brīvību;
• mīlestība – rada izturību;
• lūgšanas – palīdz virzīt garīgo enerģiju plūsmas, lai veidotu garīgu vienību ar Dievu.

Lūgšanas spēks

Lūgšana ir milzīga enerģija, kuras pareizs lietojums rada vēlamo rezultātu. Jālūdz tā, lai Dievs vienmēr atrastos darbības centrā – sev lūdzot to, kas pašam nāk par labu. Citam neko konkrētu nelūdz, jo mums nav zināms, kas citam ir patiesi nepieciešams. Mēs tikai iedomājamies, ka to zinām. Ja lūdzam par citu, tad tikai un vienīgi vispārējā stāvokļa uzlabošanai. Lūdzot par bērna laimi, lūdzies atjaunot dvēseles mieru, nevis piepildīt vēlmes. Lūgšanai ir piecas nepieciešamas daļas:

1. Vēršanās pie Dieva.
2. Dieva un sevis vienotības atzīšana.
3. Pozitīva vēlēšanās (piemēram: “palīdzi man izveseļoties”, nevis “palīdzi, lai slimība nebūtu”).
4. Pateicība par paveikto.
5. Savas vēlmes nodošana Dieva rokās, t.i. – atbrīvošanās no problēmas.

Slimība

Cilvēka fiziskās ciešanas ir stāvoklis, kurā enerģijas negativitāte pārsniegusi kritisko robežu, un organisms kā vienots veselums vairs neatrodas līdzsvarā. Dvēseles sāpes, no kurām mācība nav gūta, pāraug fiziskajā. Ikvienas slimības pirmcēlonis ir stress.

Katram ķermenim ir jāveic savs uzdevums. Slimība ir nepareizas rīcības sekas, pēc kuras labā un ļaunā svaru kausi nosliekušies uz ļauno pusi. Dvēseles sāpes uzkrājas līdz brīdim, kad traukā iekrīt pēdējais piliens un rodas fiziska slimība. Slimodami ar parastām kaitēm, mēs sadedzinām negatīvo enerģiju un izveseļojamies. Hronisku slimību gadījumā notiek nepārtraukta degšana un jauna stresa uzkrāšana, kas mums neļauj izveseļoties. Tomēr beigu beigās, slimība ir mācība, no kuras jākļūst gudrākam. Labais ir iepriekšējās dzīvēs apgūts sliktais. Viss, kas tagadējā dzīvē šķiet slikts, bet pēc kāda laika kļuvis saprotams, ir šajā dzīvē apgūta mācību stunda. Viss, ko mēs nekādi negribam saprast un turpinām uzskatīt par sliktu, nāksies apgūt nākamajā dzīvē. Cilvēks, kas prot priecāties par grūtībām, ko sastop savā ceļā, ir cienīgs būt par cilvēku.