Par diagnozi „vēzis“ skaļi nerunā. Pat domāt par to negribas… Vismaz līdz mirklim, kad kāds no tuviniekiem (vai arī pati) salsimst ar šo ļaundabīgo audzēja formu. Tieši tā notika ar Sieviešu Kluba reiki meistari Ilzi Pavasari. Pirms gada viņai ārsti diagnosticēja otrās stadijas krūts vēzi. Par laimi – viņa izdzīvoja un slimību uzvarēja!

Kā tas ir – sākt dzīvi no nulles? Šīs skarbās diagnozes uzvarēšanu šķiet var salīdzināt ar pārdzimšanu?

Zināmā mērā mana dzīve tiešām sākās no sākuma. Kaut arī man konstatēja otrās stadijas vēzi, galvā uzreiz bija doma: „Nu gan viss! Manai dzīvei pienākušas beigas. Man ir jāmirst.“ Bailes un uztraukums tolaik bija ļoti liels. Kauns, dusmas, skaudība uz veselajiem…

Pastāsti, kā tu atklāji vēzi? Tu to juti?

Kā jebkura slinka sieviete, neaizgāju uz profilaktisko pārbaudi. Man pienāca vēstule, ka valsts atmaksā skrīningu, bet to neizmantoju. Reizi gadā mēģinu iet pie ginekologa. Kad biju iepriekšējā reizē, viņa man iztaustīja krūti un teica, ka viss kārtībā. Ieteica veikt mammogrammu, tā kā pēc vecuma man tā tagad ir ieteicama, bet es neaizgāju. Ļaundabīgais audzējs jau nesāp.

Aizdomīgo veidojumu atklāju naktī. Man ir diezgan paliels krūšu izmērs, tādēļ neko aizdomīgu līdz tam nebiju sačamdījusi. Tobrīd biju nedaudz nokritusies svarā, gulēju uz sāniem, uzliku nejauši roku un sajutu… To nevar nesajust. Veidojums bija pus dūres lielumā.

Pirmajā nedēļā visas emocijas turēju sevī. Katru nakti gūlos gultā un cerēju, ka bumbulis pats izzudīs. Bet nekā. Tas nemainīgi bija manā krūtī!

Pēc nedēļas par to pateicu vīram. Tā kā mans garīgais ceļš ir balstīts uz vēdiskajām zināšanām un tās aicina visā dalīties ar savu tuvāko, arī ar nepatīkamajām lietām, pastāstīju savas šaubas. Viņš man pēc tam visu laiku atgādināja, lai dodos pie ārsta pārbaudīties, un lai arī eju pie savas reiki skolotājas. Jau tobrīd ļoti baidījos no nezināmā, man bija grūti aiziet pie speciālistiem un uzzināt, kas noticis.

Pirmā, pie kā aizgāju, bija mana reiki skolotāja. Viņa man ieteica uzreiz doties arī pie ārsta, jo kā jebkura dziedniecība, tā jāveic kompleksi.

Pieteicos vizītē. Tad veicu mamogrāfiju, rentgenu, biopsiju. Uzzināju diagnozi. Man izdevās nevis saļimt, bet rast sevī spēku un iedvesmu, lai šo nopietno slimību uzvarētu.

Jā, bet nevar noliegt – visu ārstēšanās laiku mani nepameta jautājums, bet ja nu es nomirstu? Reizēm iedomājos – varbūt tiešām visu savā dzīvē esmu paveikusi. Man jau bija lieli bērni, kuri aizgājuši savā dzīvē. Pati krīzes dēļ biju pazaudējusi darbu. Un tad – diagnoze vēzis…

Pirms vispār man bija kādas grūtības, atceros, filozofējot par dzīvi, mēdzu izmantot kādu poļu teicienu – Nedod Dievs nomirt ātri un viegli. Tāds paradokss. Gribēdama izskatīties gudra, es bieži šo teicienu vērsu pret sevi. Guļot slimnīcā ar otrās stadijas vēzi sapratu – nu man pašai jāpieņem izaicinājums un jāspēj dzīvot ar domu, ka nenomiršu ne viegli, ne ātri, jāspēj saprast šī novēlējuma jēgu pašai.

Izprati šī teiciena dziļo jēgu?

Krūts vēzis man deva iespēju saprast, kas patiesībā esmu. Nomirstot viegli un ātri man šāda iespēja nebūtu. Grūtumā un ilgajā procesā varēju daudz mācīties. Tagad, pēc pusotra gada ārstēšanās, manī vairs nav vēža šūnu. Izskatās, ka tuvākajā laikā arī nemiršu. Esmu iemācījusies novērtēt savu dzīvi, kas man dota pēc slimības uzvarēšanas. Ko vēl varu savā dzīvē paveikt? Man bija sev šis jautājums jāuzdod. Interesanti, kad uzzinām dzīves termiņu, kaut kā sapurināmies un sākam dzīvot.

Esmu dzirdējusi viedokli, ka tie cilvēki, kas saslimst ar vēzi, ilgi tur aizvainojumu sevī. Tu biji par kaut ko aizvainojusies?

Vēzis tiešām ir kā pašnogalināšanās, jo vēža šūnas veidojas no organismā jau esošām šūnām. Kaut kādā mērā, acīmredzot,  neizlaidu no sevis sliktās emocijas. Par vēžiem vēl runā, ka cilvēka problēmu var noteikt pēc tā, kurā vietā ir vēzis. Ja krūtī, tad problēmas ir ar mīlestību. Tā bija smaga atklāsme. Biju aizliegusi sev mīlēt. Slimība krūšu līmenī sievietei nozīmē, ka viņa aizliegusi mīlēt ir tieši bērnus. Vēzis – tas ir aizliegums. Ļoti bija jāstrādā ar sevi, lai no visiem aizliegumiem atbrīvotos.

Kā juties, kad atskārti, ka esi par maz mīlējusi savus bērnus?

To bija diezgan sāpīgi apzināties, kaut arī sirds dziļumos vienmēr jutu – kaut kas īsti nav, kā vajadzīgs. Protams, ārēji mīlestības trūkumu pret bērniem nevarēja redzēt. Mēs ar vīru savus bērnus sūtījām, mūsuprāt, labākajā skolā. Devām viņiem visu, cik spējām. Bet savā veidā mīlestību aizstāju ar naudu, izpriecām, ekskursijām, pat kopābūšanu, ēdināšanu. Centos pucēt attiecību ārpusi, lai no malas un pašiem izskatās, cik mēs forša un mīļa ģimene, bet galvenais kaut kur dziļi, dziļi vienmēr trūka. Slimībai vajadzēja pieklauvēt pie manas apziņas, lai mainītos.

Ko darīji tālāk, kad slimība bija diagnosticēta?

Pilnībā uzticējos mediķiem. Tā kā krūts vēzis jau bija devis limfos metastāzes, vajadzēja noņemt visu krūti un izņemt divus limfmezglus. Arī krūts gals bija jānoņem. Protams, ka manī bija aizvainojums un dusmas – kādēļ tieši man ir šī slimība? Kādēļ tieši man jāpaliek bez krūts? Bet man ļoti palīdzēja mani garīgie skolotāji. Pēc operācijas daudz meditēju, vēroju savas emocijas un strādāju ar tām.

Ārsts pēc operācijas man teica, ka atstājis krūts malējo daļu, lai, ja vēlēšos, varu veikt plastikas operāciju.

Tagad, kad esi ar vienu krūti, nejūties zaudējusi arī pusi savas sievišķības?

Droši vien, ja būtu jaunāka vai arī man vēl vajadzētu barot bērnus ar krūti, ļoti pārdzīvotu. Bet tagad taču tik ļoti attīstās medicīna. Arī seksuālā ziņā nejūtos mazāk pievilcīga vīra acīs. Nedaudz grūtāk ir tieši tikt galā ar praktiskām ikdienas rūpēm. Lai ikdienā sev nepievērstu lieku uzmanību, esmu uzšuvusi kokvilnas maisiņus, kurus piepildīju ar linsēklām. Tos aizlieku aiz krūštura un neko nevar redzēt. Lielus dekoltē nekad neesmu nēsājusi, tā ka ārēji manu nepilnību neredz. Iemācījos sevi pieņemt arī ar vienu krūti. Varu pat kaila paskatīties uz sevi spogulī un pasmaidīt. Nogrieztās krūts rēta veidojas kā smaidiņš.

Ar laiku jau man būs arī otra krūts. Taisīšu plastikas operāciju. Visu dzīvi ar maisiņu skraidīt negribas. Tas ir ļoti neērti.

Ja runājam par sievišķības sajūtu, tā izteikti lielu triecienu guva, kad ķīmijterapijas dēļ izkrita mati. Kaut arī zināju, ka mati ataugs, periods bez tiem bija ļoti, ļoti grūts. Cik tas bija briesmīgi – pieskaroties matiem, rokā satvert sauju ar izkritušiem, un arī četrus mēnešus būt pilnībā bez matiem. Nēsāju parūkas. Paralēli ļoti daudz strādāju ar sevi. Visu laiku atrados meditāciju un sevis meklējumu procesā.

Runā, ka pēc vēža ir jāsāk dzīve no nulles, lai slimība neatkārtojas. Mēģinu būt atvērta visam jaunajam. Mācos pieņemt arī to, kas man nepatīk vai šķiet dīvains. Ļoti daudz veicu sirds meditācijas un mācos mīlēt bērnus. Protams, es mīlu savējos, bet viņi jau ir lieli un tagad dzīvo paši savas dzīves. Tādēļ pieņēmu izaicinājumu – sāku brīvprātīgi strādāt bērnu namā pie zīdaiņiem. Mazgāju mazulīšu dibenus, baroju un reizi pa reizei paucinu. Tas ir tāds prieks – smaidīt un runāties ar tik maziem bērniņiem! Arī viņi man ļoti daudz ko māca.

Šobrīd eju brīvprātīgo apmācību kursos. Mācos konsultēt sievietes, kuras nolēmušas veikt abortu. Tur mums māca, ka svarīgi ir viņas nevis kaunināt, bet sniegt atbalstu, skaidrot dažādus jautājumus un palīdzēt.

Pēc operācijas, esmu praktiski vesela. Tātad man jau tika iedots gads. Bet varbūt tie būs vēl 50 gadi? Lai arī kā, ir jādzīvo citākāk nekā līdz šim. Jākļūst atvērtākai. Arī reiki enerģijas sniegšana citiem ir kaut kas pavisam jauns manā dzīvē. Kaut arī ar reiki gan aktīvāk, gan mazāk aktīvi nodarbojos jau desmit gadu, praktizēt uz citiem sev biju aizliegusi. Tagad mācos kļūt atvērtāka. Arī reiki konsultācijas un meditācijas Sieviešu Klubā ir kaut kas pavisam jauns, vēl viens sākums no nulles.

Varbūt no savas pieredzes vari izstāstīt, kas ir tās lietas, kas slimošanas laikā jāievēro, lai saglabātu attiecības? Lai noturētu savu vīrieti?

(domā)… Bet vai tad viņš ir jānotur? Man nepatīk tāds formulējums (droši vien tieši tādēļ, ka visu mūžu ar to vien esmu nodarbojusies, un iespējams kaut kādā mērā risinu lietas šādi vēljoprojām – cenšoties kādu vai kaut ko noturēt) . Tagad visiem spēkiem cenšos praktizēt sevī mīlestību, un nevis noturēšanu (kas attiecas uz visu šai pasaulē, ne tik uz vīrieti (kurš vienalga ir viena no vislabākajām lietām, kas ar mani ir notikusi līdz šim)) . Tātad atkal varu atgriezties pie tā paša "plūduma" jeb "plūsmas" kā atbildes uz to, kā es mēģinu sākt dzīvi no jauna. Ļaujos notikumiem. Ļauju, lai ar mani notiek, nevis lai man kas piederētu. Lai iet, kam jāiet un lai nāk, kam jānāk.

Kā tev izdevās neapvainoties uz savu slimību? 

Biju apvainojusies, bet ļoti strādāju ar savām emocijām. Ik pa laikam saprotu – manī joprojām ir aizvainojums. Tomēr noņemtā krūts mani bīda uz priekšu. Tā ir kā atgādinājums tam, ka kaut kas manā dzīvē nebija tā, kā vajag. Bija un ir jāmainās. Jā, vienu brīdi biju dusmīga un jutu skaudību uz veselajiem. Tagad gan vairs nē. Esmu sapratusi – esmu ieguvēja.

Atveseļošanās laikā man ļoti palīdzēja vīrs, draudzenes, arī daudzi, daudzi citi cilvēki. Viņi bija mana atbalsta sistēma. Un katru brīdi, kad jutos bēdīgi vai šķita, ka nu gan kļuvis par grūtu, iedvesmojos no Mātes Terēzes lūgšanas:

"Kungs, kad esmu izsalcis, dod man kādu, kam nepieciešama maize.
Kad man salst, dod man kādu, kas jāsasilda.
Kad esmu neapmierināts, dod man kādu, kas jāmierina.
Kad man nav laika, dod man kādu, lai uz brīdi varētu tam palīdzēt.
Kad esmu zaudējis drosmi, sūti man kādu, kas jāiedrošina.
Kad man ir nepieciešama sapratne no citu puses, dod man kādu, kam nepieciešama manējā."

Šī lūgšana palīdz jebkurā mirklī sākt savu dzīvi no nulles. Tā pavērš visu otrādi, palīdz, pārveido fokusu un ļauj saskatīt lietas, kuras iepriekš nesaskatīju.

Kintija Bulava, www.sieviesuklubs.lv
Foto: no personīgā arhīva

Raksts pārpublicēts no: http://www.sieviesuklubs.lv/jaunumi/sarunas-sieviesu-kluba-divana/dzive-atnem-kruti-bet-vieta-parada-celu-uz-milestibu/

Lai apskatītu citu lasītāju komentārus un atsātu savējos, atveriet oriģinālraksta saiti.