Nieres

Simbolizē spēju atbrīvoties no tā, kas var “saindēt” mūsu dzīvi.

Pie nieru saslimšana noved tādu emociju kā kritika un nosodījums, niknums un dusmas, aizvainojums un naids apvienojums ar spēcīgu sarūgtinājumu un neveiksmes izjūtu. Šādiem cilvēkiem šķiet, ka viņi ir mūžīgie neveiksminieki un visu dara nepareizi. Viņus bieži nomoka kauna izjūta. Bailes no nākotnes, bailes par savu materiālo stāvokli, grūtsirdība un nevēlēšanā dzīvot šajā pasaulē vienmēr atsaucas uz nierēm.

Lai nieres būtu veselas, jāseko savu nodomu tīrībai. Nepieļaujot savā dzīvē ienākt bailēm un dusmām. Pārtrauciet justies kā upuris.

Nierakmeņi

Akmeņi nierēs – tās ir materializējušās agresīvās emocijas, kuras cilvēks gadiem ir apspiedis un uzkrājis sevī. Tie ir neizšķīdušā niknuma, baiļu, sarūgtinājuma un neveiksmes izjūtu sabiezējums. Nepatīkamas kādu notikumu nogulsnes.

Nieru kolikas – tas ir maksimumu sasniedzis aizkaitinājums, nepacietība un neapmierinātība ar apkārtējo.

Urīnceļu iekaisums, uretrīts, cistīts

Aizkaitinājums un dusmas uz pretējo dzimumu vai seksa partneri noved pie urīnceļu iekaisuma. Kā arī nemiers, bažas un satraukums arī var iespaidot urīnceļu slimību attīstību.

Urīnpūslis

Urīnpūslis ir tvertne, kurā nokļūst izdalītais urīns. Kad ir sakrājies noteikts urīna daudzums, cilvēks urīnpūslī sāk just spiedienu. Šis spiediens signalizē par nepieciešamību pūsli atbrīvot. Un, tiklīdz tas noticis, cilvēks izjūt tīkamu atvieglojumu. Katram mums no savas pieredzes ir labi zināms, ka vēlēšanos nolaist urīnu ietekmē ne tikai zināma urīna daudzuma spiediens, bet itin bieži arī mūsu dvēseles stāvoklis. Respektīvi viss, kas mūs nomāc, no kā mēs varam zaudēt garīgo līdzsvaru. Pastiprinātas urinēšanas cēloņi visbiežāk ir eksāmeni, nepieciešamība apmeklēt ārstu vai augstāku amatpersonu, atzīšanās mīlestībā un daudz kas cits, kas rada bailes un spriedzi. Gudrodams dažādus situācijas risinājumus, cilvēks nereti izvēlas vissliktāko. Domas un jūtas - tā ir enerģija. Un par šīs milzīgas enerģijas pieņēmēju kļūst urīnpūslis.

Stipra vēlēšanās izvadīt urīnu tādos gadījumos mums nepārprotami signalizē, ka vispirms jāatbrīvojas no psihiskā spiediena. Bet tas ne vienmēr izdodas. Situācijā, kurā nav iespējams dabiski atviegloties, cilvēkam ar visu gribasspēku jāsatur urīnpūslis. Izrādās, ka tas ir pilnīgi iespējams, kaut gan reizēm spiediens ir tik liels, ka mūsu cīņa var radīt sāpes. Aplis noslēdzies — skaidri redzams, kā uz mums iedarbojas psihiskā spiediena spēks.

Radušos pasīvo spiedienu var pārvērst aktīvā, ja apzināti iegalvosim sev, ka nepieciešams apmeklēt tualeti. Šīs intīmās vietas apzināts profilaktisks apmeklējums atbrīvo mūs no iespējamām nepatikšanām, turklāt dod mums uzskatāmu mācību: gandrīz katru nepatīkamu situāciju var apsteigt un vadīt. Teiktais attiecināms gan uz cilvēkiem, gan uz sabiedrību kopumā.

Par pašu svarīgāko no visiem simptomiem, kas izpaužas sirdzējam, mēs uzskatām varaskāri. Medicīniskajā un sociālajā praksē šis simptoms diemžēl netiek pienācīgi novērtēts. Ja rūpīgi pavērosim gan sevi, gan sirdzēju, tad konstatēsim, ka ikkatrs slimnieks tiecas izmantot savu slimību par līdzekli, lai iegūtu varu un valdību. Šis vērojums atklāj vienu no mūsu sabiedrības un mūsu pašu spēcīgākajām un visvairāk apslēptajām iezīmēm. Lai arī cik tas būtu skumji, varaskāre pašlaik kļuvusi par vienu no cilvēka pamatproblēmām. Ja cilvēks ir centrēts tikai uz savu "es", viņš noteikti tieksies pēc priviliģēta stāvokļa, bet tas nozīmē — pēc varas noturēšanas. Katrs "... bet es gribu!" ir šīs egocentriskās personas tieksmes izpausme. Bet, tā kā jau pašai idejai - tiekties pēc varas - ir samērā negatīva nokrāsa, mēs redzam, ka daži indivīdi veikli slēpj savas politiskās vai jebkuras citas spēles cīņā par varu.

Samērā nedaudziem pietiek drosmes atklāti paziņot un īstenot savu tīkošanu pēc varas. Lielākais vairums cilvēku cenšas apmierināt savas apspiestās vēlmes citādi - valdīt aplinkus. Lietā tiek likti visi saslimšanas veidi, un te sabiedrība ir bezspēcīga. Šīs dzīves jomas nav tik viegli atklājamas, jo pienākuma attieksmju projekcija cilvēkam pret cilvēku, pret notiekošo, pret apkārtējo vidi joprojām ir un paliek deklaratīva. Tā kā gandrīz visi šais jomās iekļautie cilvēki vairāk vai mazāk līdzīgi izmanto savu stratēģiju, lai iegūtu varu, tad tas, ka viņus citi varētu atmaskot, "cietējus" neinteresē. Katrs mēģinājums šos cilvēkus visā nopietnībā pārliecinoši atmaskot tiek apspiests. Viņi aizbildinās ar kādu nopietnu slimību un pat ar nāves iespēju. Šāda aizbildināšanās, jo bieži - arī asaras, notrulina mūsos lietu patiesās būtības uztveri.

Saslimšana cilvēkam gandrīz vienmēr var palīdzēt sasniegt to, kas citādi būtu pilnīgi neiespējams: uzupurēšanos, uzmanību un līdzjūtību, naudu, izbrīvējumu no darba, palīdzību un arī kontroli pār citiem. Vēlreiz labumu no savas slimības pacients gūst, kad viņš iedarbina tās simptomu, lai sasniegtu savu varu, turklāt nezaudējot iespēju pilnīgi izveseļoties.

Temats "Simptoms kā varas izpausme", jo sevišķi uzskatāmi raksturo tos, kuri naktīs nevar saturēt urīnu.

Bērns, kuru dienas gaitā apspiež vecāki un skola un kuram dienā pietrūkst spēka un prasmes aizsargāt savas tiesības, visas savas problēmas atrisina, vienā paņēmienā naktī izlejot veselu šķidruma straumi gultā. Tādā īpatnējā veidā jau bērnībā varu mīloša būtne, kas sastapusies ar ne mazāk valdonīgu apkārtni, realizē pats sevi.

Šais gadījumos cietušais netraucēti īsteno atbrīvošanos no dienā uzkrātajām negatīvajām emocijām, tā ērti radīdams saviem varenajiem vecākiem bezpalīdzības situāciju un neļaudams viņiem sevi apspiest kaut vai tik ilgi, kamēr tiek mazgāta veļa un meklēta palīdzība. Tāpat bērns ar šo simptomu palīdzību slēpj savu varaskāri arī dienā. Un, jo vairāk viņš spītēsies — negribēs aptvert savu uzvedību, tās iemeslus un tendences, kā arī nemēģinās darīt sevi lēnprātīgāku, t.i., atsacīties no egocentriskām nosliecēm, jo ilgāk saglabāsies arī visu atklājošais nakts simptoms.

Tikai apzināta vecāku un bērnu sadarbība, kas virzīta uz psihiskās spriedzes un savstarpējā aizvainojuma likvidēšanu, var palīdzēt atbrīvoties no tik neestētiska simptoma.

Urīnpūšļa iekaisums liek sevi manīt kā izteikti dedzinoša sajūta urinēšanas laikā, turklāt pacientam urinēšana ir mokoša. Kaut arī bieži jūtama "mazā" vajadzība, urīns tomēr izdalās nelielos daudzumos, reizēm pat neizdalās nemaz. Tā izpaužas galīga nevēlēšanās un nespēja atbrīvoties no kaut kā tāda, kas izraisa tik stipru iedarbību vai spiedienu. Bet tieši tāpēc mokošie simptomi liek uzmanīgi pārlūkot to, kas agrāk ticis laists caur pirkstiem, un pieņemt gudru lēmumu, lai atbrīvotos no nomācošā balasta.

Tādējādi reizēm mūsu uzmanību piesaista iekaisušā urīnpūšļa simptomi un atbrīvo no apslēptas vēlmes - katrā ziņā būt tam, kas valda.