Veselība‎ > ‎

Sirds

Sentēvu laikos bija svinīguma apdvesta mācība par sirdi. Tās apguve sākās ar rokas uzlikšanu uz sirds. Tad Skolotājs jautāja: "Vai tu jūti?" Un skolnieks atbildēja: "Jūtu." — "Tur pukst tava sirds, bet tie ir tikai pirmie klauvējieni pie Dižās Sirds vārtiem. Ja tu neieklausīsies savas sirds pukstēšanā, tevi nesagatavotu nomāks Dižās Sirds puksti." Tā vienkāršos vārdos tika dots pirmais norādījums, kur meklējams izejas punkts sevis izzināšanai. "Kaut tikai neaizmirstu sirdi, pārējais nāks pats par sevi," — tā skanēja cits norādījums par to pašu pilnīgošanos, kura pamatojas uz sirdi. Sirds ir mūsu organisma eksistences Alfa un Omega. Tā ir Dieva tro­nis un tilts uz viņu, uz tālajām pasaulēm un cilvēkam uz cilvēku. Tik augstu kādreiz vērtēja sirds nozīmi un uzdevumu.

Sirds temats ir tik svarīgs un lielisks, ka atzīstams par lietderīgu sīkāk iztirzāt dažus ar to saistītus filo­zofiskos aspektus.

Senatnes ārsti uzskatīja sirdi par organisma sauli, tāpat kā Saule tiek uzskatīta par Saules sistēmas sirdi. Saule nerimtīgi raida savus starus uz pasauli, kas ir ap to, un arī cilvēka sirds bez mitas staro. Tāpat kā uzlecošas saules stars vienā mirklī apgaismo visu apkārtni, tā arī labas, drosmīgas sirds stari vieš drošību un komforta izjūtu apkārtējos cilvēkos. Turpretī no sirds, kura iet ļaunuma ceļu, šausies ārā melnas šautras, iznīdēdamas siltumu, un tā gluži kā vampīrs izsūks dzīvības spēkus. Tāpēc labestības pilnai sirdij mēdz būt tik sāpīgi tāda vampīra klātienē. Lielā niknumā ļauna sirds var pat nomelnēt.

Sirds centrālais stāvoklis nav apstrīdams. Tā atro­das mūsu ķermeņa vidū, mazliet pavirzīta pa kreisi — tieši tur, kur cilvēks piedur pirkstu, ja grib norādīt uz sevi. Gudrie dziednieki vienmēr ieteica saviem skol­niekiem sākt pacienta izmeklēšanu ar sirdi, nevis otrā­di, uzsvērdami, ka saules pinums ir tikai Sirds Tempļa priekštelpa, bet pašas smadzenes un to darbības centri — sirds saimniecības. Neviens nespēj dzīvot bez sirds.

Jau sirmsenos laikos cilvēki saprata, cik liela nozī­me ir sirdij. Viņi zvērēja, likdami roku uz sirds. Mežo­nis, ēzdams dzīvu upura sirdi, uzskatīja to par augstākā spēka iemiesojumu un tādā veidā pēc sava prāta go­dināja sirdi. Kopš senatnes cilvēks cilvēkam sūta nevis "smadzenīgu" sveicienu un pateicību, bet gan sirsnīgu sveicienu un pateicību un pateicas no sirds. Taču tagad, mūsu dienās, kad it kā esam sasnieguši augstu attīstības fāzi, sirds ir pazemināta līdz fizioloģiskam orgānam un tiek rupji, vulgāri salīdzināta ar motoru, ar sūkni. Tā ir izmocījusies no visas tiesas, un kā vēl nekad tai ir vajadzīga jauna, sintezēta izpratne, lai varētu atrisināt daudz vesela un slima organisma problēmas.

Tāpat kā saulei, ari sirdij ir savs ritms, sava pulsā­cija. Sirds ritmu var uzskatīt par dzīvības ritmu. Ārsts droši var pētīt cilvēka rakstura iezīmes pēc dau­dzajām pulsa niansēm un toņiem. Pulss viņam pastāstīs, ka sirdi aptumšojusi liekulība, mantrausība, godkāre, patmīlība vai nežēlība, kā arī to, kāda ir iemīlēšanās, līdzcietības un žēlsirdības pakāpe. Nekas nepaliks apslēpts tam, kurš zina pulsa likumus! Te tad arī roda­mas stingri pamatotās ārsta zināšanas un iespēja efek­tīvāk palīdzēt sirdzējam vai aizsteigties saslimšanai priekšā.

Sirdsdarbība ir diezgan autonoma parādība, ko bez īpašas vingrināšanās nevar ietekmēt ar gribasspēku. Sinusa ritmam ir sava strikti noteikta amplitūda. Tas atgā­dina elpošanas ritmu, kaut gan šim otrajam ir daudz lie­lāka saistība ar gribas momentu. Ja tiek izjaukts sirds­darbības ritms, cilvēks jūt sirdi it kā kūleņojam vai lēkājam.

Var teikt, ka cilvēka organismam ir divi galvenie centri — augšējais un apakšējais, galva un sirds, prāts un jūtas. Pilnīgs un harmonisks būs tas, kam abas šīs funkcijas ir līdzsvarotas, kam tās papildina un bagātina viena otru. Cilvēks, kuru vada tikai prāts, šķiet vien­pusīgs, dzedrs un pat skarbs. Savukārt tas, kurš ļaujas vienīgi jūtām, rada neorganizēta, mūždien histēriski nervoza cilvēka iespaidu.

Zīmīgi izteikta jūtu polaritāte konstatējama pašas sirds sakarā. Ar to cieši saistīta ir spēja mīlēt. Mīlētājs plaši atver savu sirdi iemīļotajai būtnei. Un viņš var sirds robežas atvirzīt tik tālu, ka satilpina tajā visu pasauli, mīlēdams bezgalīgi, neizsakāmi un nesavtīgi. Šīs visu aptverošās jūtas sniedzas pāri tai polaritātei, kurai visur ir vajadzīgas robežas. Pretmets tādai sirdij ir noslēgta, nejūtīga, pat nežēlīga sirds. Tās īpašnieks nekad nespēs nevienam to dāvāt, jo tas nozīmētu dāvāt sevi. Gluži otrādi, viņš cenšas to nezaudēt un tāpēc visu dara labākajā gadījumā ar pussirdi. .

Ļoti simboliska ir arī sirds anatomija. Mūsu sirdi sadala starpsiena. Tāpat sirdsdarbības ritmam ir divi toņi, jo cilvēks piedzimstot jau ar pirmo elpas vilcienu tiek iekļauts polaritātē. Tad normālos apstākļos reflektoriski slēdzas ovālā atvere starpsienā. No viena liela sirds kambara un vienota asinsrites loka pēkšņi rodas divi un to jaundzimušais bieži vien pārdzīvo kā vilšanos. Taču asinis, bagātinātas ar skābekli, izgājušas cauri visiem kambariem, atkal ieplūst vienā kopējā asinsvadā (aortā), nesdamas dzīvību pārējiem orgāniem un sistēmām. Tātad pat anatomija mudina saprast, ka sirds ir mīlestības un cienības simbols.

Vesels cilvēks parasti nemana savu sirdi. Tikai ārkārtējas situācijas (baiļu, prieka, mīlestības brīži) var likt tai drebēt vai straujāk pukstēt. Visos citos gadījumos tā cilvēkam atklājas ar dažādiem pārsitieniem. Lielākoties aritmija uznāk tādam, kurš neparko negrib pieļaut, ka viņu pārņemtu jūtas. Tas ir tas, kurš domās un darbos stingri balstās uz saprātu kā uz absolūtu dzīves normu. Tad nerealizētās jūtas pārsviežas uz somatisko jomu un sirds sāk neatlaidīgi traucēt savu īpaš­nieku, prasīdama, lai viņš pievērš tai uzmanību. Tādē­jādi viens vai otrs simptoms liek atgriezties pie sirds.

Sevišķi spilgti tas vērojams sirds neirozes gadījumā, ar to ir saistītas somatiski nepamatotas bailes, vai sirdī nav notikušas kādas pārmaiņas. Šī baidīšanās noved pie tā, ka cilvēks sāk pārspīlēti uzmanīt savu sir­di. Bailes no infarkta neirotiķiem ir tik lielas, ka viņi ir ar mieru tāpēc pārkārtot visu savu dzīvi. Šis piemērs rāda, cik gudri un ironiski slimība darbojas cilvēka labā. To, kurš sirgst ar sirds neirozi, bažas spiež pastāvīgi ieklausīties, vai tikai tā neapstāsies un vai viņš nepaliks pavisam bez sirds. Un neba velti slimnieks tā domā! Neiroze taču piespiež viņu likt sirdi savas apziņas cen­trā; tā to dara pati daba, un tas ir jāpieņem kā likteņa dāvana.

Ja cilvēks nevēlas vai neprot pārkārtot sevi un savu dzīvi, sākas ilgstoša slimības stadija un tās rezultāts ir asinsvadu sašaurināšanās un apkaļķošanās. Sirds šais gadījumos netiek pietiekami barota un tāpēc sauc palīgā. Medicīnā tad runā par stenokardiju. Kas ir tās cēlonis? Sirds asinsvadu šaurība ir līdzīga cilvēka aprobežotībai, bet cietsirdība var novest ari pie sirds pārakmeņošanās — kaļķi var apklāt to kā bruņas. Oriģināls un simbolisks ir medicīnas paņēmiens, ar ko

tā sniedz steidzamu palīdzību. Slimniekam dod nitro­glicerīna kapsulas, bet tā ir sprāgstviela. Nitroglicerīns tik tiešām saspridzina šaurumu asinsvadā un tādā veidā ļauj asinsvadam darboties normālāk.

Ir vēl spēcīgāk izteikta sirds trauksmes un sirds aicinājuma signālu ignorēšanas pakāpe, tāpat kā tad, ja cilvēku pārņem pastāvīgas bailes, mākslīgi apslāpējot dabisko jūtu izpausmi. Tad sirdsdarbība kļūt pilnīgi aritmiska, dažkārt arī ļoti palēnināta, un tas var izraisīt sirds blokādi, tātad ari nāvi jebkurā brīdī. Tādos gadīju­mos cilvēks ir spiests lietot sirds stimulatoru, un tādējā­di dzīvais ritms tiek apmainīts pret mākslīgu, bet māk­slīgais salīdzinājumā ar dzīvo ritmu ir tas pats, kas nedzīvs salīdzinājumā ar dzīvu. To, ko iepriekš darīja jūtu spēks, nu uzņemas mašīna. Tāds liktenis gaida visus, kas tapuši par sava egoisma un pieņemto modes, etiķetes, uzskatu normu kaitīgās varas upuriem.

Katrs zina, ka augsts arteriālais asinsspiediens vis­vairāk veicina miokarda infarkta rašanos. Parasti to piedzīvo tie cilvēki, kuros slēpjas agresivitāte un kuri līdz zināmam laikam šo agresivitāti apvalda ar gri­basspēku. Kritiskā situācijā agresīvās enerģijas sa­strēgums izraisa sirds infarktu, kas saplosa pašu sirdi. Infarkts ir aizturētu sirdspukstu vai jūtu summa. Tā laikā cilvēks ļoti izteiksmīgi pārdzīvo sava "es" pārāk augstu vērtēšanu un tajā dominējošā griba nošķir mūs no dzīvības upes.

Sirds deģenerēšanās, aptaukošanās un paplašinā­šanās notiek nepieļaujamu dzīves apstākļu dēļ. Sirds paplašināšanos var radīt labs, bet nepilnīgi izmantots

iekšējais potenciāls. Aptaukošanas ir nepiedodama parādība, kas jālikvidē. Labākais pretlīdzeklis būs nemitīgs darbs vispārības labā, attīstot sevī saprātīgu domāšanu un vingrinot jūtas.

Iepriekš minētais liek mums secināt, cik nepie­ciešami ir rast skaidru priekšstatu par sirds higiēnu; tā pirmām kārtām prasa labus darbus plašā nozīmē, bet pie tiem nevar pieskaitīt nekādas nodevības un ļaundarības veicināšanu, viltnieku un gļēvuļu un citu tumsas kalpu atbalstīšanu. Ir laiks godprātīgi paraudzīties pāri tirgum un krāpšanai, it īpaši — mīlestības jautājumos. Pati cil­vēka sirds ir pilnīgākais mīlestības, līdzsvarotības, vienības un pārveidības simbols. Pat anatomiski tajā attēlots Dzīves krusts. Tās apzināta pārveidošana jāsāk ar labiem darbiem, paturot prātā, ko tie var dot atsevišķiem cilvēkiem un visai cilvēcei. Atklājuši sirdi sev pašiem, ieklausīdamies tajā, viegli varēsim atšķirt labu no ļauna un tātad — mazāk kļūdīties. Atšķirsim svarīgo no nenozīmīgā un tādējādi saglabāsim vērtīgo enerģiju. Ne jau sevišķi notikumi dara sirdi smagnēju, bet gan veselas skrīnes sīku gruzīšu, kurus sanesusi pagājība vai tagadne. Garīga disciplīna un sirds nozīmes izpratne tuvinās cilvēku jūtu zinātnei. Kas gan visbiežāk brīdina no briesmām, kā ari no kļūdām un novirzēm, ja ne sirds! Tieši tā pati pirmā ietrīsēsies, nodrebēs un pati pirmā jautīs notikumus, turklāt ne tikai tuvos vien. Tieši tā ir vienotāja ar pasaulēm un cil­vēkiem, un tajā mājo centrtieces un centrbēdzes spēks.

Vingrinādamies darīt sirdi jūtīgāku un stiprāku, mēs varam sasniegt augstu stingras un nelokāmas

vīrišķības pakāpi ceļa uz cildenu mērķi. Tāda un tikai tāda sirds var iegūt saules imunitāti. Tas ir tāds orga­nisma stāvoklis, kurā tam nav bīstama nekāda inde un nekāda sērga. Visu padara nekaitīgu sirds uguns.

Mātes nēsā bērnus pie sirds, lai viņus nomierinātu, kaut arī nezina, ka, turot mazuli pie sirds, notiek spēcī­ga tās neredzamo staru iedarbība uz viņu. Jo rimtāka māte, jo stiprāka šī iedarbība.

Žēlsirdība un līdzcietība pret citiem apskalo sirdi ar dziedinošu gaismu, turpretī sevis žēlošana pārvērš to par sažuvušu augli. Nejūtīgu un neatsaucīgu cilvēku sirdis būs gan apkrautas ar lielām zināšanām, bet diemžēl — ne spārnotas.

Jūtas vienmēr gūs virsroku pār prātu, un tās jāpieņem par negrozāmu patiesību, taču te nevajag sajaukt sirds jūtas ar miesas kārību. Dzīves gaitā jāatceras, ka ikvienas jūtas rada enerģiju. Abpusējas to vēl desmitkāršo. Sentēvi dēvēja jūtas par spēka kalvi. Nelaidīsim garām arī mēs, XX gadsimta cilvēki, šo iespēju! Neaizmirsīsim sirdi! Atsevišķa cilvēka sirds no tā iegavilēsies, bet visas kopā tās pārvērtīsies par sauli un nesīs ilgoto mieru un izdziedināšanos daudz cietušajai zemei, kura devusi mums dzīvību.

Ieklausīsimies tajā, kas nerimusi klaudzina un ver vaļā Bezgalības Vārtus...